KOMMENTĀRI ■ PIEZĪMES ■ AKTUĀLITĀTES ■ REPLIKAS ■ ĪSRECENZIJAS

 

 

Rituālisti pārņem latviešu centru Toronto − ar šādu virsrakstu Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotājs ievietojis rakstu, kuŗa autore „Mildiņa” trāpa naglai uz galvas vai uz kājas, Kas ir šie rituālisti? Autore saka: „Rituālisti ir tādi tautieši kas latvietību pārvērtuši kādā trīsdesmito gadu iedomātā nacionālā it kā ulmaniskā rituālā, kam nav ne mazākās saskares ar tagadnes reālitāti Rietumos vai okupētajā Latvijā (jāšaubās, vai pats Ulmanis par to priecātos, vai arī par sevis neseno simbolisko aprakšanu Toronto kapsētā!).”

Sīkāk apskatot neseno valdes vēlēšanu secību Centrā, „čukstu kampaņu”, „bubuļa palaišanu” („Dardedze likvidēta, LATS pārņēmis tās darbību”), autore kommentē par „vervēšanas paņēmieniem”, „nekārtīgo sapulci”, kur „dažus jautājumus nodeva bļāvējiem” un rezultātā LATA izstādes cenzēšot Centra mākslas komiteja.

Kam tas viss vajadzīgs? jautā ārpusnieks. Toronto Kultūras Centrs iesāka monumentālu projektu, un tas realizējās Valža Liepiņa vadībā, bet tagad... Būs droši vien arī bēgšana no „kultūras lietām” uz ēšanu un sportu (tauku nodzīšanai), jo kultūra mums, latviešiem, ir tāda šaubīga lieta − pilna Trojas zirgiem. Akadēmiķi jau vēl var paslēpties aiz melnajiem talāriem vai savos konventos, bet ko lai dara nabaga dziedātāji ar Raimonda Paula dziesmu, kuŗai ir J. Petera vārdi?

Jāceŗ tomēr, ka intellekts pārņems un pievārēs gardēžus, un ka azaida maratoni ar kūku kalniem būs pārkāpti par labu, teiksim, teātŗa izrādei uz piemērotas skatuves. Pirmajai lugai pat varētu izsludināt konkursu − lai Juris Rozītis, Baņuta Rubesa, Uldis Siliņš un pārējie rāda savu māku! Jā, kumoss iestrēgst rīklē, varbūt, ka sava tālredzība tomēr bija nepārdot Toronto Latviešu namu „Tā tie troņi grūst,” reiz rakstīja Imants Auziņš.

 

*  *  *

Visvaldis Klīve (Laiks 3.10.84.) runā par nogrupējumiem un savā ievadā saka „Vēl bēdīgāk, ka mēs visādi apkaŗojam un nonicinām sabiedriskus darbiniekus un zinātniekus, kas norāda uz šīm vispār redzamām atšķirībām un mēģina tās saprast.” Teikdams, ka uzskatu dažādība nacionālos, kulturālos reliģiskos u.c. jautājumos ir normāla parādība (pasvītrojums mans. T.K.) autors no jauna pasaka to, ko prof. F. Gulbis teica pirms 32 gadiem Kanadā iebraucis: „Latviešu lielākā nelaime ir palīst zem vienas cepures.”

Kas vajadzīgs? Būšu tiešs: mums ir konservatīvie, bet nav legalizētu liberāļu (tie, kas latvietības dēļ ir ar mieru līst caur adatas aci) un piespraust plakātus pie „mūrlauža” − vilciena sāniem tā, ka tas būtu guvis visas pasaules preses uzmanību, ko gan tas nedabūja sīko bailīšu dēļ. Ko teiks Kols? Ko sacīs Austrumu policija? Ingeborga Saulīte Laikā par „Mūrlauzi” cita starpā saka: „Diskotēkas vagona vietā būtu bijis ieteicams polītisks seminārs vai pat mācītājs un svinīgs akts”, kaut arī doma izdejot cauri dzelzs priekškaram arī jau ir pasaules klases sasniegums!

Būtu pienācis laiks saprast, ka mums, trimigrantiem, latvietība sasniedzama pa vairākām sliedēm, sociāldemokratus neizslēdzot, un būtu cēli, ja vadošajās organizācijās šad tad apmainītu galvās ūdeņus, izvēdinātu kuluārus, pārmainītu bildes pie sienām, palaistu pie teikšanas jaunāka gadu gājuma tautiešus pirms tie sasniedz menopauzi. Vajadzētu nodot lāpu nākamajām paaudzēm, kā to parasti saka svētku aktos. Bet tas nenotiek. Plaisa starp vidējo paaudzi un pensionāru dārzu aug plašumā, un nelaime ar pensionāriem ir tā, ka jauni allaž nāk klāt. Var pat būt, ka mūsu polītiskā augšana ir tik lēna, ka savu gatavību tā sasniedz tikai ar 65 gadu vecumu. Tas izskaidro to cītīgo darbošanos, kas notiek pie kafijas galdiem un speķa pīrādziņu izvirdumiem. Nav tolerances. Bieži sanāksmēs var vērot, ka debašu laikā kāds uztraucies pieceļas, runā skaļi un bez apstājas, sastomās, svīst un asins vadi piepampst pierē. Griba laba, spars arī, bet no demokratijas nekas neiznāk. Nav cienības pret runātāju, un „mērnieku laiki” sākas atkal no jauna. Varētu taču mācīties no angļiem, amerikāņiem un pat kanadiešiem − no ļaudīm, kas respektē opozīciju, kuŗa uzmana, lai vadošai partijai galvas neieaugtu mākoņos, lai tās eksistence nekļūtu par pašmērķi, lai būtu vajadzīgā kritika, lai problēmas izgaismotos krasāk, lai rezolūcijas kārtīgi pavēdinātu un izskalotu, pirms tās pārtaisa par veļu. Ir jau labi dzīt „Apaŗiet zemi rudenī” vagu, kā mums reiz mācīja skolās, bet ar aršanu vien pie liniem netiek. Par sēklas kaisīšanu būtu jārunā un jādebatē, un tas jādara ar vēsām galvām un uztrītu prātu, tā kā to dara Franks Gordons, žurnālists un pasaules vērotājs, bet nedara Vanagu Kārlis. Ja vien Paija reiz kandidētu, viņu noteikti ievēlētu mūsu parlamentā, jo taisni viņai ir vajadzīgā tolerances izjūta un prasme distancēties no savas vielas tā, lai interese būtu, bet lai nepārtraukti galvas nedauzītos kopā. Būtu svarīgāk koncentrēties nevis uz ideologiem (kāds, piem., bija Gēbelss), bet uz ideju cilvēkiem kas kā sievietes Ibsena lugās atveŗ logu un ielaiž jaunas svaigas domas. Smadzeņu „šturmēšanas” techniku vajadzētu izkopt valdēm un priekšniekiem, to darot ar nodomu rast jaunus veidus, kā palīdzēt mūsu tautai un mums pašiem. Ne jau tās pašas idejas un gudrībiņas maisīt un servēt no jauna, bet gan nākt ar pilnīgi jauniem trumpjiem rokā.

Vidējā paaudze darbojas ar dubultpasi kabatā. Tie esam mēs, divkultūrnieki, pamīšus apmainot cepures uz galvas: to dara Uldis Siliņš, lugu rakstnieks Austrālijā, dzejnieks Gunars Saliņš Ņujorkā − gandrīz vai visi jaungaitnieki, kuŗiem dažkārt otrā, nelatviešu kultūrā izteikties vieglāk, jo vairāk vietas darbībai, plašāks spektrs un mazāk šķēršļu. Var jau būt, ka mazā trimdas saime ir mums, trimigrantiem, pārāk mazs burbulis, kuŗā darboties. Par daudz rikošetu − atsitienu, kas izraisa veselu lavīnu vēstuļu rakstītāju, taču kollēga Valentīns Pelēcis raksta tik jauneklīgi, ka čirkst vien. A. Zaube savukārt atklājis, ka brīva prese nepastāvot nekur, to nosakot vai nu valsts, partija, izdevējs vai arī redaktors. Uz to tad nu Pelēcis reaģē:

„Alūksnes Malienas Zinās, kamēr tās pārvaldīja grāmatu un rakstāmlietu veikalnieks Pastalnieks, tomēr katra pagasta „rakstnieks” varēja tur savas dumjībiņas iedriķēt. Bet pārņēma Vadonība, tā ir visām spalviņām bija jādanco pēc Vadonības marša.” Izklausās pārāk mūsdienīgi, vai ne?  Latvija Malienā!

 

*  *  *

Montreālas nenogurstošais organizātors MLB Ziņotāja redaktors Mārtiņš Štauvers par LNAK padomes vēlēšanām jautā „Vai maina vajadzīga?” un atbild: „Absolūti, jā”, jo „pašlaik ir nervozs jūtīgums pret jebkuŗu jaunu domu, pret jebkuŗu pozitīvu kritiku.” (Laiks, 17. okt.)

Divas nedēļas agrāk, arī Laikā, V. Klīve savā rakstā „Mēs un viņi” vēsturiski ieskicē faktu, ka „liberāļu tradicija” un domāšana ir radusies dabiski un tā nav nekāds „kreiso elementu darbs”. To derētu iegaumēt tiem paštaisniem soģiem, kas, gadiem ilgi valdes krēslos sēdēdami, turpina savu bezcerīgo latvietības formālismu, bēgot no visa tā, kas nāk no Latvijas it kā tam būtu kāda nelāga smaka. Ko gan pozitīvu LNAK ir sasniegusi vispār savā pastāvēšanā? Savā laikā, kad tās priekšnieks bija J. Niedra, organizācija nebija tik kokaina un sasalusi, bet beidzamos gados šī iekapsulētā grupa rada apātiju jauniešos un bremzē kultūras strāvojumus. Šai grupai ir vienalga, ko raksta Astrīde Ivaska, Juris Kronbergs vai Latvijas dzejnieki Belševica, Rokpelnis u.c. un kā dzied Latvijas dižie koŗi (Ave Sol), jo visur taču iespiežoties KGB gaŗā ēna, ko centīgi pagarina „polītiskais drāmaturgs” A. Ķegumnieks − cik reižu jau nav sākušies pasaules kaŗi, cik reižu gan nav te viesojies I. Ziedonis... Ko šāda grupa vadot sabiedrību un presi Kanadā var dot jaunatnei? Ļoti maz un varbūt pat vēlēšanos atsvešināties no latviešu sabiedrības vispār. Ir sāpīgi lasīt talantīgā Eso Benjamiņa rindas: vienmēr kāda jauna svaiga ideja, brīvs gars, vēlēšanās darboties, bet arī Benjamiņš šodien ir pamests malā. Vai tad tiešām neviens nedomā par preses nākotni? Bet varbūt, ka prasīts ir pārāk daudz. Vajag tikai palasīt mūsu dzīves chronikas, lai redzētu, kā tā latvietība vislabāk darbojas. Par kādu sarīkojumu Sirakuzās lasām Laikā:

„Dievkalpojumam sekoja draudzes bazārs un groziņu azaids ar dāmu komitejas sagādātu kafiju. Pēc galda lūgšanas, draudzes priekšnieces V. Priedītes uzrunas sākās rindā stāvēšana pēc lozēm, jo saziedoto izlozējamo mantu galds bija bagātīgi pildīts. Laimes rats bija pilns lozēm bet gribētāju arī netrūka un dažam labam beigu galā bija jāpaliek tukšā. Bazārs deva bagātīgu atlikumu un nodrošināja dāmu komitejas darbu nākamajam gadam.”

Jāpastāv tikai pie laimes rata, gan jau sanāks „nākamajam gadam”.

Tālivaldis Ķiķauka

 

 

DIRIĢENTS ARVĪDS JANSONS 1914-1984

70 gadu vecumā savā kārtējā Anglijas koncerta turnejas laikā pēc īsas slimošanas 21. novembrī Mančesterā mira izcilais starptautiski pazīstamais Hallé simfoniskā orķestŗa viesdiriģents Arvīds Jansons. Šai kapacitātē darbodamies 20 gadu Jansons smalkjūtīgi, bet neatlaidīgi orķestri mērķtiecīgi saliedēja perfektā vienībā. Sniedzot neskaitāmas koncertu sērijas lielākajos Anglijas centros, viņš ātri ieguva ne tikai profesionālo mūziķu respektu un kritiķu atzinību, bet arī sevišķi daudz apbrīnotāju un sekotāju. Nu pēkšņi ir beigusies kāda spoža ēra, globālu izmēru laikmets, jo Arvīds Jansons bija pirmais latviešu izcelsmes diriģents ar labiem panākumiem pasaules mērogā.

Muzikālās gaitas Jansons iesaka kā vijolnieks Liepājas operā. Kā diriģents debitēja Rīgas operas baletā 1944. gadā. Drīz pēc 2. pasaules kaŗa beigām radās iespēja strādāt daudz plašākā forumā. 1952. gada sākumā viņš kļūst blakus Mravinskim par vienu no Ļeņingradas filharmonijas galvenajiem diriģentiem. Parallēli kopš 1965. gada Jansons ir Hallé simfoniskā orķestŗa viesdiriģents. Drīz pēc slavenā diriģenta Barbirolli nāves radās domā − viņam pārņemt Hallé orķestŗa vadību. Diemžēl, technisku iemeslu dēļ šīs cerības nepiepildījās.

Jansons bija saistoša, interesanta un populāra personība, kas nevairījās no jaunām idejām, bet bez novatora reputācijas. Viņa koncertu repertuārs bija plašs. Mocarts, Bēthovens, Brāmss, Brukners, Mālers, Berliozs, Verdi, Sibeliuss, Čaikovskis, Skrjabins, Rachmaņinovs, Prokofjevs, Šostakovičs u.t.t. Taču viņa īstā specialitāte bija Šostakoviča mūzikas interpretācija, jo ar komponistu, kā zināms, viņi bija ļoti tuvi draugi. „Viņš mums pierādīja, ka Ļeņingradas simfonija ir tiešām liels darbs, bet mani pārliecināja, ka 11. simfonija ir Šostakoviča mūzikas zenīts,” raksta Daily Telegraph mūzikas kritiķis Maikls Kenedijs (Michael Kennedy).

Tikai dažas dienas pirms saslimšanas Jansons Mančesterā diriģēja Mālera 2. un 5. simfoniju. Pēc visām kritikas atsauksmēm spriežot, tas ir bijis aizkustinošas un dziļi izjustas interpretācijas atskaņojums un maestro atvadīšanās.

Arvīds Jansons atstāj dzīves biedri operas solisti Iraidu un nu jau ar nostabilizētu reputāciju dēlu − spējīgo diriģentu Marisu, kas sagadīšanās dēļ tieši šai laikā atradās Anglijā koncerta turnejā ar Oslo simfonisko orķestri.

Laimonis Mieriņš

 

 

KONTROVERSA LUGA UN TĀS IZRĀDE

1984. g. septembrī Kanadu pirmo reizi apmeklēja pāvests. Par to vien visur runāja. Dažas dienas pirms pāvesta ierašanās Toronto, pirmuzvedumu piedzīvoja Baņutas Rubesas luga angļu valodā Pope Joan (Pāvests Džouna).

Ja teātris sakņojas reliģiskā rituālā, tad šeit tas apmetis cilpu un apskata ticību un rituālu iepretī indivīda atjautībai. Brīdī, kad miljoni gaidīja pāvesta pēdējo vārdu par sievietes lomu katoļu baznīcā, parādījās luga, kas apgalvoja, ka no 853. g. līdz 855. g. pāvests bijusi sieviete.

Baņuta Rubesa ir studējusi vēsturi un ne par velti ieguvusi Rodesa (Rhodes) stipendiju. Viņa teicami pārzina notikumus un prot atdarināt stilu kādā tie atstāstīti senās chronikās un Svētajos rakstos. Viņa ir trenējusies savirknēt vēstures materiālus un no tiem izveidot izrādi ar noteiktu viedokli. Tāda bija luga Smoke Damage par viduslaiku raganu prāvām. Jaunajai lugai Pope Joan vēl pievienots viņas pašas humors. Kā programmā teikts, šī luga ir nevēsturiska atbilde jautājumam, vai tāda sieviete ir bijusi, vai ne.

Lugā humors nes arī galveno domu. Svētsvinīgu un senlaicīgu vārdu virknei kā īlens duras cauri mūsdienu jēdziens vai personas vārds. Lugas darbība norisinās garīgi vistumšākajā laikmetā, un dialogs mums nemitīgi atgādina, ka gaisma vēl nav pilnīgi uzaususi. Kopš 496. g. ir pastāvējis noteikums, ka nedz analfabēts nedz noziedznieks nedz kroplis nedz sieviete var kļūt par garīdznieku. Šis noteikums nav atcelts vēl šo baltu dienu. Kā blakus pavedieni lugā ievīti sieviešu solidaritāte, pielaikošanās amatam un iespēja izvēlēties dažādus dzīves veidus.

Toronto lielā dienas laikraksta Globe and Mail kritiķis sūdzējās, ka viņš no lugas Pope Joan nekā nav sapratis. Toties pilsētā par to runāja pat tie, kas nebija lugu redzējuši. Teātŗa priekštelpā bija jauno mākslinieku foto attēli un īss apraksts par viņu darbu. Ar Varoņdarbiem B. Rubesa pierādīja, ka spēj uztaustīt pulsu latviešu sabiedrībā. Milzīgais uztraukums, kas sekoja izrādēm pierādīja, ka ir uzspiests ļoti jutīgā, dzīvā vietā. Kanadiešu presē nav pieņemts sūdzēties par svētumu zaimošanu.

 

Anita Liepiņa