JG151 Pēteris Aldiņš. Latviešu Dziesmu dienas Minsterē

Pēteris Aldiņš

LATVIEŠU DZIESMU DIENAS MINSTERĒ

Manas Dziesmu dienu gaitas sākas 2x2 nometne, kur varēja iegūt samērā labu idejisku pārskatu par Tautas atmodas laikmetu. Tur varēju labāk iepazīties ar enerģisko Andri Vītoliņu, kā rokās bija vairums lekciju par latviešu mūzikas atmodu. Izmantojot viņa radošās domas un bagāto ideju krājumu, mūzikas ievirzes vadītāja Jana Kadeģe izsmalcinātā veidā sastādīja mūsu vakara programmu. Bija prieks atkal sadarboties ar Vizmu Maksiņu, koŗa projektu vadītāju un Anitu Kuprisu. Mūsu ievirzi bagātināja dažas Joachima Brauna lekcijas. Kādā lekcijā par pirmajiem latviešu muzikantiem viņš pierādīja, ka viens no labākajiem un visatzītākajiem ir bijis kāzu muzikantu amats.

Visi 2x2 nometnes dalībnieki (apm. 130 cilvēku) brīvprātīgi piedalījās Dziesmu dienu atklāšanas koncerta korī, kā arī citos koncertos. 2x2 ir viens no vērtīgākajiem latviešu pasākumiem, kur jaunieši ar savu enerģiju un entuziasmu var daudz ko panākt.

Nometne beidzās piektdien 27. jūlijā. Nākošā vakarā noklausījos jauno mūziķu koncertu, kas bija viens no neoficiāliem sarīkojumiem Dziesmu dienās. Pirms es aprakstu šo koncertu, gribētu izteikties par dažiem vispārīgiem novērojumiem.

Visi koncerti bija par gaŗiem − kad cilvēks pārēdas, viņš vairs nevar baudīt to, ko viņš ēd. Būtu bijis labāk, ja visi koncerti būtu bijuši apmēram pusstundu īsāki.

Mikrofoni ir bīstami. Ja nav pieredzes un prakses, tie var kaitēt solistu un ansambļu priekšnesumam. Rīkotājiem jācenšas atrast kamermūzikai piemērotas telpas un, ja biļešu pieprasījums ir pietiekami liels, rīkot divus koncertus. Ja nevar izvairīties no mikrofonu lietošanas, tad atskaņotājiem vajadzētu iemācīties ar tiem rīkoties.

Daži solisti un ansambļi par daudz nodarbināti. Arī Kolibri agrāk bija vainīgi šajā ziņā. Šoreiz varēju novērot citus grēciniekus un, atklāti sakot, ja cilvēks ir noguris tad tas ir tūliņ manāms viņa priekšnesumā − tas īpaši attiecas uz dziedātajiem.

JAUNO MĀKSLINIEKU KONCERTS

Koncerts notika baroka pils Erbdrostenhof svētku zālē. Atmosfaira bija fantastiska, un ja šad tad gaŗlaikojos, tad ar lielu baudu varēju apskatīt baroka eņģelīšus un citus greznojumus. Zāle bija ļoti piemērota kamermūzikai un radīja koncertam jauku gaisotni. Izpildītāju muzikālās spējas bija neticami nevienādas. Tur piedalījās čelliste Linda Biruta Aile, kas profesionāli spēlē Ķelnes orķestrī, un arī tādi, kas varētu saskaitīt savas solo uzstāšanās uz vienas rokas pirkstiem.

Koncerts bija iekārtots chronoloģiskā secībā un iesākās ar Šancberga Pētera „Tev dziļi acīs ieskatīju”, ko ar patīkamu intonāciju nodziedāja jaunais Andrejs Stērste, Jāņa Veides ģitaras pavadījumā.

Pēteris Priedītis atskaņoja otru daļu no Mediņa sonatīnes klarnetei. Man patika viņa dabiskā skatuves stāja, arī mūzikas izjūta, tikai vēl būtu jāpastrādā pie intonācijas augstos reģistros.

Raimonds Spoģis ar savu skaisto baritonu parādīja labu vokālu kontroli un vijīgumu savā dziedājumā. Dziesmas nebija pārmērīgi grūtas, bet smalki izstrādātas, un viņš izrādīja pievilcīgu emocionālu atturību. Ja mūzika ir labi komponēta, atskaņotājam ir tikai jādzied pareizās notis pareizos ritmos un jāseko dinamikai, tad mūzika pati pārliecinās publiku (tas nav tik viegli kā izklausās). Izņemot to, ka dziedonim vajadzēja dažu latviešu dikcijas stundu, viņš pārliecināja mani un pārējo publiku ar savu pievilcīgo balsi.

Niklāvs Kadeģis savā flautas spēlēšanā izrādīja labu mūzikālu instinktu un attīstītu pirkstu techniku; šajā koncertā nebiju apmierināts ar intonāciju un tonu fokusu.

Bija jāapbrīno cik spēcīga ir Janas Kadeģes balss. Viņai ir pievilcīgi droša stāja, un viņas balsij ir labs pamattembrs. Chromatiskos gājienos varēja vēl izjust kontroles trūkumu.

Ļoti izjutu koncerta flīģeļa trūkumu Toma Spoģa priekšnesumā. Viņš ir loti intelliģents klavieŗnieks ar teicamu techniku. Vienmēr varēja saklausīt precīzu līdzsvaru starp melodiju un pavadījumu. Piesitiens bija jauks, un, droši vien, es būtu bijis svētlaimīgs, ja viņš būtu spēlējis Bachu.

Patika Līvijas Vudas tīrā intonācija. Cik viegli viņa varēja paņemt augstos toņus, bet mani dažkārt traucēja nefokusētais tonis.

Varēju noklausīties Vītoliņa „Prologu un epilogu klavierēm” izcilā atskaņojumā. Ulle Šeberga efektīvi izcēla kontrastus starp drāmatiskiem basu toņiem un sapņainākiem motīviem augstos reģistros. Ļoti izbaudīju „Prologu”, bet bez darba centrālā posmā atradu, ka Epilogs sāka kļūt monotons.

Par Lindas Birutas Ailes priekšnesumu varu tikai jūsmot. Pones „Svīta solo čellam in C” ir ļoti moderns darbs, kas izmanto vairākas spēlēšanas technikas, un, manuprāt, citu čellistu rokās publika būtu darbu uzskatījusi kā nepieejamu un pat savā veidā monotonu. Ar savu izcilo lociņa techniku un pārliecinošo muzikalitāti, čelliste padarīja šo atskaņojumu par vienu no baudāmākiem mirkļiem visās Dziesmu dienās. Žēl gan, ka nebija solistu koncerta, kur viņa būtu iepriecinājusi plašāku publiku.

ATKLĀŠANAS KONCERTS

Atrodu, ka A. Purva vērtējumi recenzijā Laikā (18. augustā) ļoti atbilda sarīkojumam. Šī bija mana pirmā izdevība noklausīties A. Vītoliņa dibināto un Gaidas Rulles drošās rokās nodoto bērnu un jauniešu orķestri un kori. Visumā tas bija ļoti iepriecinošs un amizants piedzīvojums. Vītoliņa mūzika bērniem ir mirkļiem pabieza, bet vienmēr silta un pieejama. Arī mani traucēja zemie balsu reģistri, īpaši dziesma „Trīcēj kalni, skanēj meži”, jo jutu, ka balss līnijas neizcēlās kā būtu vajadzējis.

Svētkos varēju labāk iepazīties ar A. Vītoliņa mūziku. Atrodu, ka viņš ir daudzpusīgāks nekā es biju iedomājies, un ka viņa mūzika ir vienmēr oriģināla un interesanta arī tad, kad tā mani simtprocentīgi nepārliecina. Būdams pats paškritisks komponists, atrodu, ka esmu samērā neiecietīgs pret citiem komponistiem, lai cik spējīgi viņi būtu. Man ir jābrīnās, ar kādu uzmanību klausījos A. Vītoliņa mūziku.

Šajā koncerta posmā 7 g. vecā Daina Šakare saviļņoja zāli ar savu drošo dziedājumu. Man patika Indras Sinkas − stabule un Terēzes Svilānes – brača, solo fragmenti un instrumentālie kommentāri.

Noklausoties akta runas un Jāņa Mediņa drāmatisko dziesmu „Naids”, ko nodziedāja Laila Saliņa un Lilija Zobena Marka Opeskina pavadījumā, mani pārņēma sava veida pārdomas par to, kā sabiedrība dažkārt mēģina jauniešus un bērnus iedvesmot ar naida emociju. Nekādā ziņā nevaru pievienoties tam latviešu mācītājam, kas savai draudzei ir teicis „Nerūpējieties un nekrenķējieties par Latviju, gan jau Dievs par to gādās”. Uzskatu šo naida emociju kultivēšanu kā slimīgu un bīstamu parādību. Domāju, ka mēs varam atrast labākas metodes, lai iedvesmotu mūsu jaunatni mīlēt tēvuzemi.

Ļoti izbaudīju Andŗa Mantinieka „Pie jūŗas loga” (K. Skalbes dzejolis). Darbs bija savdabīgs un oriģināls ar hipnotisku senlaicīgu noskaņu. Mazliet varēju saklausīt minimālistu ietekmi veidā, kā komponists izmantoja harmonijas atkārtojumus. Koklētāji un solisti labi veica savu darbu, kaut arī es būtu vēlējies drusku skaidrāku dikciju.

Visi trīs diriģenti teicami novadīja savas dziesmas, kaut arī jutu ritmiskas nedrošības A. Kalniņa „Latvju himnā”. Ļoti patika Līgas Puķītes skaidrie un korim piemērotie žesti. Manuprāt, mākslinieciski visaugstvērtīgākais sniegums bija V. Ozoliņa dziesma „Es tēvu zemei noliecos” sieviešu korim, ko diriģēja A. Mantinieks.

Mācot balsis 2x2 nometnē, šis darbs man sevišķi neimponēja, bet publikā sēžot un noklausoties, cik tīri un skaidri tas izskanēja, mainīju savas domas par šo kompozīciju. Ja Ozoliņam ir vēl šādas „pērles”, žēl, ka mēs biežāk nedzirdam šī ražīgā un dedzīgā komponista darbus. Cik es saprotu, viņš nav bijis sevišķi iecienīts dažu latviešu mūziķu aprindās. Diemžēl, muziķi var būt samērā niķīgi cilvēki − laikam tādēļ, ka viņi ir spiesti sadarboties sava starpā.

Izņemot savas personīgās domas par niķīgiem mūziķiem un naida kultu, koncerts un akts bija aizkustinošs ar daudzām jauniešu un bērnu sejām un balsīm, un iespaids bija gaišs, pozitīvs un cerību pilns.

GĀJIENS UN OIKUMENISKAIS DIEVKALPOJUMS

Soļojot pa ielām ar ansambļu „Solaris”, „Atbalss”, „Kolibri” un 2x2 nometnes dalībniekiem, mums iznāca jauka dziedāšana. Kad sanācām Doma laukumā, izveidojās improvizēta dejošana un dziedāšana. Vēlāk televīzijā galvenokārt rādīja polītiskus plakātus. Gājiena sapulcēšanās vieta bija tieši blakus zvēru dārzam, un mirkļiem tas man atgādināja kaut kādu Fellini filmu.

Doma baznīcā varējām baudīt ne tikai dievkalpojumu ar visiem 17 (Vītoliņa saskaitītiem) mācītājiem, bet arī garīgu koncertu. Varbūt vajadzēja rīkot atsevišķu garīgu koncertu? Ievada un nobeiguma mūziku spēlēja Brigita Mieze-Trauciņa. A. Kalniņa „Fantāziju sol-minorā” varēja baudīt ne tikai ērģelnieces muzicēšanas, bet arī baznīcas akustikas dēļ. Diemžēl, nobeiguma mūzikas laikā tauta kļuva nemierīga un samērā skaļa, dodoties uz vakariņām un izjaucot visas iespējas baudīt šis mākslinieces sniegumu.

Šī pati akustika vēlāk izjauca līdzsvaru starp ērģelēm un kori. Koris izskanēja it ka no attāluma, un ērģeles bija paskaļas, kaut es pieņemu, ka balkonā bija labs līdzsvars A capella dziedājumos un tur, kur ērģelēm bija klusākas vietas. Līgas Puķītes novadītais apvienotais Zviedrijas koris teicami dziedāja. Šeit gribētu izcelt A. Vītoliņa efektīvo „Introitu” ar 23. psalma tekstu. Koris līkas labi saliedēts un iepriekšminētās akustikas dēļ vietām izlikās it ka eņģeli dziedātu debess tālumos.

Programma bija labi izdomāta. Jāņa Norvila „Ceļš uz mājām ar Veronikas Strēlertes tekstu bija interesants, ja arī ne visiem pieejams darbs, tikai nemitīgās un grūtas ērģeļu figurācijas dominēja koŗa dziedājumos. J. Vītola reti dzirdētais darbs „Jēzus pie akas” bija efektīvs, un Lilijas Zobenas balss un izteiksmīgā dikcija bija īpaši baudāma.

BAŅUTA

Trešais un pēdējais koncerts tajā pašā otrdienā bija Alfrēda Kalniņa operas Baņutas koncertversija. Esmu pateicīgs un laimīgs, ka varēju šo darbu dzirdēt pilnā koncerta uzvedumā. Bez skatuves ietērpa un kustībām tas ir efektīvāks saīsinātā formā, apmēram tāpat kā Melburnas Kultūras dienās.

Varu vienoties ar A. Vītoliņu par trešo cēlienu. No sākuma līdz galam trešais cēliens ir viens no labākajiem darbiem latviešu mūzikas repertuārā. Taču, man liekas, Vītoliņš neiedomājas, cik intelliģents ir parastais klausītājs, jo galu galā Baņuta ir vietām samērā gaŗlaicīga.

Ārijas kā tādas neeksistē, pat nevarētu teikt, ka balss līnijas ir sevišķi melodiskas. Korim un orķestrim ir nodotas visas skaistās melodijas, un tur, kur orķestris un koris dominē, mūzika ir iespaidīgāka. Pirmos divos cēlienos mūzika tinas un pinas, bet nepanāk to psicholoģisko sasprindzinājumu, ko Vāgners panāk ar tādu pašu techniku. Mīlestības duets ceturtā cēlienā ir efektīvāks. Kas man nepatika šinī uzveduma, bija tas, ka Algis Grigs (Grigas), kas izteiksmīgi dzied, bet manā uztverē ne sevišķi simpātiskā balsī, ne tikai dziedāja Daumanta, bet arī Daumanta tēva Valguda lomu, tātad kā solists dominējot pirmajos divos cēlienos.

Visi trīs galvenie solisti bija sveštautieši, un tie bieži interpretēja mūziku vairāk kā tekstu. Spējīgā un intelliģentā Maralina Niska sniedza labu un konsekventu Baņutas lomas interpretāciju. Man viņa vēl vairāk patiktu, ja būtu biežāk izmantojusi to kontrolēto un klusināto balsi, ko viņa vietām parādīja pēdējā cēlienā. Tenoram Āronam Bergellam (Aaron Bergell) nevarētu „piesieties” par dziedātāju manierismu, jo tāda nemanīju, bet viņš arī necentās izprast savu Vižuta lomu tik daudz kā otri divi solisti. Viņa balss bija spēcīga un drusku paskarba. Viņa un Niskas balsu tembri labi saliedējās un tas padarīja pēdējo cēlienu aistētiski baudāmu.

Man patika Margas Apkalnes solo − viņa dziedāja intelliģenti, ar labu pamatintonāciju, un viņas interpretācija bija ļoti laba. Kad orķestris bija klusāks, varēju baudīt Kārļa Grīnberga solo dziedājumus. Diemžēl, viņa skaistais tembrs par ātru pazuda zem smagākas orķestrācijas.

Orķestris spēlēja labi, un pūtēji man līkas izcili. Mežragi bija īpaši labi, un kad pirmais mežrags spēlēja savas solo partijas, varēju „uz vietas izkust”. Stīgas bija vājākas, un viņu notīs arī bija viena otra neizlabota kļūda.

Koŗa un orķestŗa līdzsvars bija labs, kaut šur tur varēja sadzirdēt ritmiskas nevienādības. Lai arī tenori bija mazākumā, koris mani pārliecināja ar savu drošo dziedājumu, un tādēļ spēju šo mūziku pārdzīvot. Koris ir tik pat svarīgs kā solisti šajā darba, un es ar baudu to klausījos.

Visu šo lielo ansambli vadīja Andrejs Jansons. Mums nav daudz diriģentu, kas varētu šādu ansambli tik labi novadīt. Es būtu vēlējies gan brīvākus tempus un arī lielākus tempu kontrastus. Piemēram, bēru maršā var panākt lielāku kāpinājumu, ja lēnāk un smagāk nodiriģē. Lai arī cik labi Ņujorkas koris skan, tas tomēr ir amatieŗu koris, un diriģentam ir jārāda skaidri iekritieni.

Ar lielu interesi gaidu, ko A. Jansons un Ņujorkas koris turpmāk darīs. Kvalitāte bijusi vienmēr augstvērtīga, un viņi uzdrošinās uzņemties tādus darbus, par kuŗiem citi var tikai sapņot. Bez šīs vienības mūsu kultūras dzīve būtu nabadzīgāka.

MINSTERES LATVIEŠU ĢIMNĀZIJAS DAUDZINĀJUMS

Daudzinājums bija krāšņs un sekmīgi parādīja, cik ģimnāzija ir pozitīvi ietekmējusi mūsu dzīvi trimdā. Es būtu gribējis dzirdēt drusku no ģimnāzijas vēstures, varbūt kādu stāstu vai skeču, jo daudzinājums gandrīz izveidojās par koŗu koncertu. Mani netraucēja tas, ka dziedāja ziņģes, un man un publikai ļoti patika brāļu Grašu „Zeme, zeme”. Varbūt vēl dažas šāda veida dziesmas būtu derējušas. Koris un visi ansambļi labi dziedāja, un visi diriģenti labi diriģēja. Īpaši patika „Spīdēj mani glāžu logi”, kur solistes bija Laine Lasmane un Māra Zommere, un „Aurēdama, vēja māte” − Lailas Saliņas solo. Man daudz dziesmu līkas pavieglas, ieskaitot divas mana paša 15 g. vecumā aranžētās. Oriģināli tās bija domātas „Mičošanas” uzvedumam. Un kādēļ vajadzēja dziedāt „Pērkons veda vedekliņu” divas reizes − vienreiz ievadot koncertu un otru reizi, pavadot Zigurda Miezīša „Taču Jāņu deja”?

Mārtiņa Zandberga (ar Edītes Zeiles-Annusas instrumentālo apdari) „Veltījums svešumā kritušiem bāliņiem”, Alberta Legzdiņa dziesma „Es redzēju bāleliņu” un vairāku tautasdziesmu salikums pat manai „rapsodiskai dvēselei” likās par daudz kaleidoskopisks, kaut arī tur bija daži ļoti skaisti mirkļi.

Bez iepriekšminētiem solistiem patika arī Andras Zommeres un Janas Kadeģes dziedājumi, arī instrumentālisti Niklāvs Kadeģis un Pēteris Kalniņš. Mārtiņš Zandbergs, kā vienmēr, sekmīgi un lietderīgi diriģēja, un gribētu viņam un Edītei Zeilei-Annusai pateikties par to vajadzīgo darbu, ko viņi veic Minsterē. Man pašam ir jābrīnās, cik daudzi no minsteriešiem ir aktīvi un ražīgi latviešu sabiedrībā.

ZĪLĒS KONCERTS

Koncerts bija viens no izcilākiem Dziesmu dienās. „Zīles” dzied visu no galvas, tas atļauj viņām vērst savu uzmanību uz diriģenta Purva mērķtiecīgiem žestiem un palīdz ansamblim dziedāt ar kamermūzikas niansēm. Jāapbrīno, cik ilgi koris ir varējis paturēt savu kvalitāti, un, spriežot no tā, kas bija redzēts un dzirdēts Minsterē, līdzsvars starp jaunām un nobriedušām balsīm bija labs.

Patīk tas, ka A. Purvs un Zīles atbalsta jaunos komponistus − šajā koncertā Lolitu Ritmani un Rutu Brožu. Baudīju A. Kalniņa dziesmu „Ūdensrožu vainags” un I. Saksa „Sauli” ne tikai kompozīcijas, bet arī smalkā priekšnesuma dēļ. Man jāpievienojas Vītoliņam un vācu kritiķim, ka liriska un elēģiska mūzika ir pārsvarā, un ka derētu vairāk kontrastu.

Purva paša komponētās dziesmas ir enerģiskas un dinamiskas un ne tikai parāda „Zīļu” spējas, bet palīdz izbalansēt programmu. A. Vītoliņa darbs „Meitene ar baltu puķi” bija „modernākais” programmā, un tas jau pats par sevi atsvaidzināja priekšnesumu. Patika arī A. Kalniņa lustīgais „Smieklis man”, kā arī T. Ķeniņa draiskulīgais „Jampadracis”, kur samērā grūtās vokālās daļas tika teicami nodziedātas. Solisti un pavadītāji bija labi, īpaši patika Lauras Zariņas un Skaidrītes Lejas dziedājumi.

Domāju, būtu laiks „Zīlēm” ar tīriem pirmajiem soprāniem, labiem dinamikas kontrastiem un izstrādātiem līdzsvariem uzņemties plašākus darbus −, piemēram, veltīt vismaz pusprogrammu viena komponista darbam vai darbiem, jo viņas spētu to labi izdarīt.

Koncerts bija gaŗš, un tas bija labi izdevies. Koris atkārtoja piecas dziesmas un sniedza trīs piedevas.

ANSAMBĻU KONCERTS

Vācu kritiķis bija atzinīgs par visiem trim ansambļiem. Vokāla mūzika dominēja arī šajā koncertā, jo „Atbalss” un „Solaris” sniegumi bija galvenokārt a capella; tikai „Kolibri” izmantoja instrumentālistus.

Abi vokālo ansambļu priekšnesumi būtu bijuši efektīvāki kamermūzikas zālē daļēji tādēļ, ka dziedātāji nebija pieraduši pie mikrofoniem un arī tāpēc, ka kamermūzikas nianses nav pusi tik efektīvas lielā zālē.

„Atbalss” toņu tembri ir ļoti kontrolēti, kas padara klusas niansētas vietas īpaši burvīgas. Šajā koncertā mani ļoti traucēja līdzsvara trūkums − basi un īpaši alti bija vai nu par klusiem vai par tālu no mikrofona un soprāns paskaļš. Ansamblim ir nevienādas dikcijas spējas.

Man patika J. Norvila „Dejas dziesmas kāzās”, kaut arī būtu vēlējies vairāk basu bravūrības. Viens no visefektīvākiem darbiem visā koncertā bija H. Pavasara „Baigums”. Patika arī A. Vītoliņa skaistās „Dzirnaviņas”. Izbaudīju vīriešu trio un izlīdzinātas balsis Māra Kristapsona simpātiskajā „Kuplis auga ozoliņis”. A. Okolo-Kulaka „Gaisma palos” arī izcēlās kā īpaši labs dziedājums.

A. Jēruma dziesma „Klusu, klusu klausījos” bija raksturīga „Atbalss” programmai. Harmonijas ir sasprindzinātas un maigi nesaskanīgas, un viņu kopefekts ir samērā statisks, mūzika ir sakarīga un sofisticēta, un iespaids ir vairāk intellektuāls nekā emocionāls. „Atbalss” ir izkopusi savu raksturīgo krāsu. Domāju, viņiem vajadzētu vairāk kontrastu savā dziedājumā, piemēram tā, kā tas bija viņu Amerikas turnejā. Ansamblis mazliet izmanto smalko angļu madrigālu dziedāšanas stilu, kas ir ļoti piemērots mākslas dziesmām, bet neesmu pārliecināts, cik tas piestāv tautasdziesmām. Tādā gadījumā man ir jāpārdomā, cik daudz „Kolibri” izspiež no mūsu vienkāršām tautasdziesmām. Manuprāt „Atbalss” sniegums bija mazliet par intellektuālu šāda veida plašās publikas sarīkojumam, un būtu labi noderējis kamermūzikas vai jaundarbu koncertā, bet tādu koncertu, diemžēl, nebija Dziesmu dienās.

Mani mazliet traucēja, ka komponists T. Ķeniņš izteica savas gaumes preferences, nosaucot „Atbalss” mūziku par „visprasīgāko” un „interesantāko”. Ja runa par vokālo intonāciju tad – jā – „Atbalss” mūzika bija visprasīgākā. Citādi, man liekas, viņam to būtu grūti pierādīt. Un ja runā par interesi, tad − spriežot no publikas, man ir jāsaka – kā nu kuŗam.

Jau ar pirmo dziesmu „Solaris” parādīja lielus stilu kontrastus ar „Atbalsi”. „Solaris” dziedājumi ir brīvāki un dabīgāki un pēc iepriekšējā ansambļa sasprindzinātā un nervozā priekšnesuma V. Dārziņa „Noriet saule vakarā” izskanēja pavisam gludi un mierinoši.

Ansamblis ir lielāks, ar izlīdzinātu skaņu, un tā dabīgā dziedāšana labāk piestāv tautasdziesmām. Dikcija varēja būt labāka, un ja ansamblis gribētu ķerties klāt pie mākslas dziesmām, tam būtu vairāk jākoncentrējas uz balsu tembŗu efektiem.

Man ļoti patika skaistais basu tembrs I. Saksa dziesmā „Saule kokles skandināja”, kaut arī altiem bija dažas intonācijas problēmas. L. Ritmanes dziesma „Es gribu mēness pļavās iet” ar O. Stumbŗa vārdiem bija ļoti muzikāls darbs ar labu saturu un formu un klavieŗu izmantošana bija atsvaidzinoša.

Noklausoties I. Akenbergas „Kālabadi galdiņami” apjēdzu, ka darbs ir tikpat efektīvs mazam ansamblim kā lielam korim, un soprānu vieglais un gaišais un basu sulīgais dziedājums mani ļoti iepriecināja. Manuprāt šīs komponistes darbus vajadzētu biežāk atskaņot. Gribētu ansamblim pateikties par labo izpildījumu manis komponētās dziesmās kā arī par V. Baštika „Daugavmāti”.

„Solaris” priekšnesums ir savā veidā tikpat viengabalains kā „Atbalss”, un man patīk A. Vītoliņa apzīmējums „tekošā momentā”, kā to raksturot. Nepārtraukts siltums un mīlīgums arī var apnikt pēc laika un būtu vēl gribējis noklausīties „Solaris”, lai redzētu vai viņi spēj atrast spilgtākus kontrastus savā priekšnesumā.

Būdams „Kolibri” dalībnieks, nejūtu, ka šī būtu tā reize runāt par mūsu sniegumu. Tikai gribētu pateikt, ka es biju laimīgs un apmierināts ar publikas atsaucību, un ka A. Vītoliņa raksts Laika (5. sept.) vislabāk izsaka to, kas bija pievilcīgs vai traucējošs manā I. Mežraupa, Anitas Kuprisas un Mārtiņa Aldiņa kompozīcijās.

SPRĪDĪTIS

Tā bija sestdienas izrāde. No sākuma – uvertīra, un pirmajā cēlienā − man bija bažas par orķestri, jo trompetists bija mazliet nekompetents un stīgas vajās, bet diriģente Edīte Zeile-Annusa viņus saturēja, un, galu galā varu teikt, ka viņi pieklājīgi visu nospēlēja, arī tad, ja uz viņiem nevarēja īsti paļauties. Toties korītis ļoti labi visu nodziedāja, un līdzsvars starp solistiem un orķestri, ja arī ne vienmēr ideāls, bija pieņemams. Kaut kādu iemeslu dēļ trūka arpas. Tas bija žēl, jo tās loma izrādes mūzikā ir svarīga.

Sprīdītis kā luga un kā dziesmu spēle balstās uz paša Sprīdīša tēlojumu, un Mārcis Gobiņš ar savu spraigumu un labo valodu teicami veda izrādi līdz laimīgām beigām.

Varēju baudīt Lilijas Šneideres − Mežamātes − apbrīnojami skaidro latviešu valodu un Māras Zommeres − Vēja mātes – dziedājumus. Man arī patika Niklāva Kadeģa − Sīkstuļa − efektīvais baritons un viņa dzīvais tēlojums. Reds Pincers bija izcils Nelabais, ar savu stāju un kustībām iemiesodams daudzas latviešu velnu īpašības ar piemērotu vācisku piegaršu.

Izrāde labi ritēja tur, kur režija bija iepinusi jokus vai efektus, piem., ķēniņa saucējs ar skrituļa kurpēm vai ar gulbi, ko viņi laikam bija atraduši kāda bērnu parkā. Tomēr dažās vietās es manīju režijas trūkumu. Piemēram, aina ar Vējamātes dēliem mani nepārliecināja.

Lielāka un smagāka vaina izrādē bija techniska, jo pauzes starp ainām bija neciešami gaŗas. Vai nu izcilais un skaistais J. Annusa skatuves ietērps bija par sarežģītu, vai techniskie darbinieki nebija labi sagatavoti. Katrā ziņā lielās pauzes izjauca izrādes plūsmu un daļēji atņēma kāpinājumu. Domāju, ja tikpat daudz laika būtu veltīts režijai, mūzikai un tēlošanai ka skatuves ietērpam, tas būtu izrādei nācis par labu.

APVIENOTO KOŖU DIŽUZVEDUMS

Paldies Markam Opeskinam un Dziesmu dienu rīkotajiem par vienu no labākiem kopkoŗa koncertiem, ko esmu dzirdējis un redzējis (Esmu piedalījies vismaz 13 šādos svētkos). Dziesmu secība bija laba, un V. Dreimanes dzeja/proza ar Jāņa un Kristīnas Bergholcas skandējumu piešķīra koncertam vajadzīgo plūsmu, un palīdzēja tam panākt zināmu kāpinājumu. Man patika A. Vītoliņa apraksts par diriģentiem Laikā un pievienojos tam, ka diriģentiem vajadzēja kaut ko darīt pret koŗu detonešanu, bet dziedot korī, − man liekas − viņš nepamanīja, cik mērķtiecīgi koris dziedāja.

Koncerts iesākās ar J. Cimzes dziesmu „Rīga dimd” − vīru koŗu versiju no Pirmajiem dziesmu svētkiem − ko I. Mežaraups veiksmīgi nodiriģēja, kaut arī man, tāpat kā Rupneram Montreālas Ziņotājā, patīk jaukta koŗa versija labāk.

Vizma Maksiņa izrādīja vienreizēju kontroli pār kori ar D. Cimzes „Ozolīti zemzarīti”. Dziesmai bija daudz pantu, un diriģente spēja paturēt to saistošu. Būtu atkal jājautā, vai tautasdziesma prasa tik daudz interpretācijas?

Kaut arī latviešu jaunavas gadiem ilgi dūdoja Straumes Jāņa „Ūdens meitas” meldiju, mani drusku traucēja tas, ka dziesma bija ielikta programmā, lai parādītu to negatīvo vācu romantisma ietekmi latviešu mūzikā.

Koris jūsmīgi nodziedāja G. Geduļa novadīto A. Jurjana „Aiz upītes es uzaugu”. Mani traucēja daži diriģenta manierismi, pie kā mēģinājumos korim vajadzēja pierast. Katrā ziņā koris viņam uzmanīgi sekoja A. Kalniņa „Imantā”, kur Gedulis panāca izcilu interpretāciju, kas visu publiku sajūsmināja. Dziesma bija jāatkārto. Mazāk patika E. Dārziņa „Mūžam zili ir Latvijas kalni”, ko M. Opeskins diriģēja. Dārziņa apzīmējums ir „molto sostenuto”. Diriģents saskaldīja pirmās frazes un padarīja visu smagnēju. Daudz labāk patika J. Vītola „Gaismas pils”, kur Opeskins ar tradicionālāku pieeju un labu diriģenta techniku panāca baudāmu priekšnesumu.

Man vienmēr patikusi L. Zobenas diriģēšana. Viņa ir izcila lielo koŗu diriģente, kas prot ļoti efektīvi un gaumīgi izmantot visu ķermeni, lai panāktu labu interpretāciju. Viņa to arī izdarīja nākošās divās dziesmās – J. Zālīša „Ceļš uz dzimteni”, kur tenori vienā vietā aizrāvās, un J. Kalniņa „Kuŗš putniņis dzied tik koši”, kur viena modulācija bija ļoti sāpīga. Šī J. Kalniņa dziesma citādi vienreizēji labi izskanēja, un tā bija jāatkārto.

Liriskā A. Jurjana „Aiz azara augsti kolni” arī tika atkārtota. Apbrīnoju I. Mežaraupa spējas saturēt kori grožos vieglu roku.

Otra puse iesākās ar Graubiņa „Aiz krūmiņa aizvējiņā” kur solo dziedāja Laila Saliņa. Viņa īpaši uzsvēra dikciju un ritmisku precizitāti pirmajās frazēs un izmantoja savas skaistās balss krāsas, lai izrotātu teksta atkārtojumu.

Nākošās trīs dziesmas labi izskanēja, kaut būtu patikusi vijīgāka dziedāšana dziesmas „Div pļaviņas es nopļāvu” beigu posmā.

Tad pēc chronoloģiskās secības pareizā vietā − ja ne skatuviski pareizā − dziedāja kamerkoris. Es pievienojos kamerkoŗa pamatidejai, − ka tas ir nepieciešams, bet nākošo reizi nevajadzētu to novietot tik tuvu beigām, jo tas nedaudz atņem no kopkoŗa emocionālā kāpinājuma.

Kamerkoris labi skanēja. Diriģente L. Zobena būtu varējusi lietot mazākus žestus. H. Pavasara dziesmā „Pavasaris”, kur tenori drusku par daudz izcēlās. M. Opeskins panāca smalku un labi balansētu atskaņojumu A. Jeruma dziesmā „Tāla dārza putns”. Man patika viņa precizitāte sākot un nobeidzot frazes, manīju, ka viņam daži žesti bija plašāki kā ar kopkori.

Visiemīļotākā kamerkoŗa dziesma bija T. Ķeniņa „Saulīt vēlu vakārāi”. I. Mežaraups ar savu labo izjūtu un kamermūzikas precizitāti teicami novadīja šo lirisko apdari.

Vizma Maksiņa lietpratīgi diriģēja L. Apkalna dziesmu „Tautas”, ko atkārtoja. Nesaprotu kādēļ kopkoris nedziedāja šo dziesmu, jo tas būtu to tikpat efektīvi nodziedājis, ja arī ne tik precīzi un veikli. Man bija žēl, ka kamerkoris beidza savu dziedājumu ar tādu latviešu kitch.

Priekšpēdējā dziesma koncertā bija mums, trimdā dzīvojošiem, īpaši nozīmīga. E. Melngaiļa „Svešāi zemē”, ko atkārtoja. Abas reizes L. Zobena spēja saviļņot kori un publiku. Latviešu kopkoŗu koncerti ir vienīgie, kur man patīk dziesmu atkārtojumi, lai gan tas vienmēr traucē. To varētu salīdzināt ar valsts himnas dziedāšanu divas reizes pēc kārtas.

M. Opeskina dziesma, „Piemini Latviju” (komponists pats diriģēja) mani pārliecināja idejiski. Koris labi skanēja, bet nebiju muzikāli pārliecināts par šo darbu.

Man patika kopkoŗu dziesmu izvēle, dziesmas bija vieglākas, bet toties labi nodziedātas, izņemot koŗa detonešanu. Dziesmu sadale starp diriģentiem varēja būt labāka, jo jutu, ka dažiem diriģentiem bija iedalītas vienveidīgas dziesmas.

Koncerts bija labs, kaut arī man būtu paticis redzēt kādu „vecāku” diriģentu un noklausīties kādu jaunāku komponistu − īpaši ievērojot Milvoku kopkoŗa „fiasko”. G. Geduļa, A. Kuprisas un D. Štauveres-Aperānes darbi (kā arī „Tēvija”) tika izdemolēti. Jauniešu svētki Kanadā un ASV ir jau pierādījuši, ka mums ir jauna paaudze, kas spēj pārņemt kultūras grožus. Polarizēšana ir nevajadzīga tieši tagad kad būtu pēdējais laiks visām paaudzēm sadarboties.

Mūzika Dziesmu dienās bija baudāma un vietām skaista. Vokālā mūzika dominēja. Manīju, ka šīs Minsteres Dziesmu dienas bija vairāk „tautas svētki” kā citās reizēs. Liekot vērā, ka mums ir tādi talanti kā Linda Alle un citi, ļoti pietrūka kāda solistu vai kamermūzikas koncerta.