ZELTĪTI CHERUBI UN

VAKARDIENAS

apaļiem locekļiem apaļiem smaidiem

ik dienu viņi pušķo šai sievietei ikdienu,

smagu spoguli turēdami piepūstiem vaigiem, –

bet dāmai cherubu aplamā

varonība nav prātā;

pie spoguļa kā apmāta

viņa iekrāso jaunību

savai vakardienas sejai –

vēl brīdis, un vienos smaidos

kāpnes to noved lejā, bet tur

neviens viņu negaida

un lai varētu atkal mānīties

un it kā pazemībā pieņemot tomēr noliegt,

atļaudama, kas nekad sniedzams,

slavēta

nolādēta

par jaunu pestīties ļaujoties

pie biktskrēsla viņa seju prom aizgriež –

smieklos?

elsās?

viņa sirgst ar jaunības

melodijām, ar savas

aiz kalniem jau

jaunības skaņām,

un polonēzei ā–mažorā dimdinot.

it kā vēl vakar

kavalieris ar muti kā rozi

būtu pieskāries rokai,

viņa uzvelk gaŗus baltus cimdus

un sniedzas pretim

sniedzas pretim

pusmūžu par vēlu

PASTAIGA

NEPAREIZĀS

Spalgs spīdums mani noceļ

pastaigā

no meža tumšzaļās tekas,

un es iebrienu svešās

dimensijās.

Te gaisma kā asins tek

pār saules saskrāpētām smilšakmens sienām

un skatienam atklājas sirma

pelnu caurausta smilts.

Nedrošiem pirkstiem

šķirstu sen atpūstas lapas – –

es šķirstu gadu tūkstošus,

es šķirstu kritušas lapas,

uzšķiru gadu simteni iezī, kas

it kā vēl smieklu un asaru piezīdies,

uzglabā mūžus.

Pēkšņi plecos kā nēšus sajūtu

pārlieku bēdu smagumu

un ar svešādām izbailēm

izbijusies tiekos, –

iešņācas gaiss,

vēja grābātas lapas iespindzas,

pus–pa–smiekliņam čukst:

– dvēseles nirumi

miesīgi prieki

smilšu birumā

nieki viss nieki –

Noplok gaisma, apsedzas

skrambājumi iezī.

Lapu melodiskā

švīkoņā

vienīgā disonance –

pašas kustīgā sirds.

Es esmu pie tevis –

šī apziņa man piedod spēku.

Lai tevi aizstāvētu

esmu noasinājusi bultu,

uzvilkusi loku,

bet savana ir mierīga,

hiēnas ir apklusušas,

kanibāli paēduši

un Būda sēž nekustīgs savā vietā.

....        ......

Un ko es iespēju citu –

kā tev pasniegt šo ziedu ?

Tas nav ne balts, ne dzeltens

nedz rudzpuķzils,

bet vēl nepiedzīvoti

krāšņā burvībā tērpies.

Tam ir jāuzplaukst tur,

kur tas nekad vēl nav audzis.

Tu esi man tik tuvu,

it kā tu būtu jau tālē aiztraucies.

Mēs esam kopā it kā nekas cits

neeksistētu.

Un it kā mēs paši vēl nebūtu

piedzimuši.

Mans lidojums ir svēteļu ceļš –

es laižos saulei pretī,

negudrojot, vai tā riņķo ap zemi,

vai zeme apstaigā sauli –

ka tik tā savā viengaitā

izgaismo manu skrejceļu.

Mani spārni met violetu ēnu –

un dažkārt, lejup raugoties,

es skaidri saredzu

sava krusta tumšo ēnojumu.

Un brīžiem mani apviļņo

negaisa neparasti košās krāsas –

acīmredzot te ir kādam varenam

meistaram noteikšana.

Mana dvēsele ir paļāvīga –

augstumos plīvojot,

es atskārstu, ka plašo pasauli

neviens azotē nevar iebāzt.

Kamēr tu

par pasaules mistērijām

prātu kveldē –

balta valzivs aizpeld

priecīga dzelmē.

Kamēr tu

nozīmi izcērt

no dzejota vārda –

kaŗapulki saceļas

atdzimušā Ecēchiēla bārdā.

Kamēr tu

savu spēkratu iekurbini –

dēmona valstībā nozied lini.

Kamēr tu

savu kupri tausti –

milzt sārņu plēksnes

uz pasaules skausta.

Jau padsmitnieku gados

viņi sevi pārdeva

VAIDOŅU APVIENĪBAI.

Saietos pulcēdamies,

viņi viens otram

izkratīja sirdis,

līdz no pārmērīgas piepūles

pārpūlēja siržu stīgas,

kas skaudri iedžingstoties

pārtrūka.

Lai novērstu nelaimi

viņi iebūvēja visjaunāko uztvērēju,

kas ļoti precīzi reģistrēja tos,

kuŗi vēl nebija par vaidoņiem apzīmējami.

Aparātā bija iebūvēts superbarometrs

atmosfairas noteikšanai, kā arī termostats.

Visi bija apmierināti.

Spēdami regulēt skaļumu,

vaidas atskanēja visgaudulīgākās toņkārtās.

pats savas sekas – viņš

saglābis nabas saiti

ar chaosa kauzalitāti

pats savas mājas –

par visām zaudētajām viņš

nepadzenams smaida –

bez ticības dažreiz tik dzidri

kā nejauši smiekli

kas piekārti nav nekur

augšā

augšā kairs aicinājums plandās

delikāti uzpotēts uz seksa

dzeldīga dedzība izteikties

deldējas

līdz noskaidrojas –

nav ko izteikt

ja izvairās dzīties

nenotiek nekas sevišķs

reiz tāpatvien atklājas

paša vairs nav

šim jokam viņš izbēg
bez izmisuma
mācoties par upuri
bez patstāvīgas lomas

spēlē bez redzamas lomas

dalību ņem bez piepūles

par to kā suvenīrs medaļa

kam redz abas puses reizē

                                    to dvēseli chaosam

                                    un to nabu

tuvinātas

mūsu dzīvās dvēseles

kustējās kopā

tad atbrāzās rīts

ar skumjām atzinām

un asarām

asarām

par mūsu iedomāto nemirstību

dienas tikai atgādina

cik maza loma

ir skumjām

dienās

dienās

saulainās

tuvinātas

mūsu dzīvās dvēseles

kustējās kopā

dienās

dienās

saulainās

* * *

Trīdamies

Gar sienu

Esmu papīra

rūpnīca

Visur kur vien eju

Pametu sīkus konfeti

Trīdamies

Gar sienu

No angļu valodas atdzejojis Anšlavs Eglītis.

Es Tevi meklēju

Nu bārna kōjom jau

Un meklēju vēl tagad,

Bet Tevi naatrūnu.

Skrīn gods pēc goda,

Kai byutu vīna roda

Un dōvynoj tī maņ

Tik illūzijas vīn.

Un illūziju reibynōts

Maņ bīži samulst prōts.

-----

Koč ari tikai illūzija,

Tok, tūmār enerģijas olūts,

Kas devis sapnim spōrnus

Un aizskolōjis dīnas sōtņus.

Nakts sapņus, dīna prūjom aiznas.

Pēc illūzijas sirds man dzanās.

Kam gon lai vaicoju jau pīkusis,

Kas volda šymā pasaulī:

Voi nav tei poša illūzija?

Snauž vēji.

Ni lopas kūkūs kust.

Ni zeme elpoj vairs.

Vysapkōrt klusums, mīrs,

Bet munā sirdī

Namīrs kairs.

Nav zīdu pļovōs,

tik smylgas žēli san

Kod papyuš vējs.

Un pagurst sirds,

Kai byutu jau

Tik tōli skrējs.

Skrīn tōli bite...

Nav zīdu ite...

Šai vakarā, kad raķetes

lido augstāk par liesmām.

šai naktī, kad dziesmām vārdus

vislabāk zin magnetofoni.

manas rokas saka tavām rokām –

būsim Jāņuguns Turpinājums

vēl ilgi.

Šai rītā, kad pat magnetofoni jau

noguruši,

mans augums saka augumam tavam

būsim Jāņuguns Turpinājums

vēl ilgi.

Jauns Jāņugads sākas.

Uz oglēm kūp lietus.

Uz plaukstām.

Vēl sauli neredzu.

vien logus,

kuros gaisma atstarojas.

Tur viņi.

kurus pirmos Rīgā saule iezīmējusi.

Diez kādi?

Vai sauli vāzē liks

vai uz rakstāmgalda.

vai nebaidīsies plaukstās ņemt.

vai ar rokām tā kā volejbola bumbu.

vai ar kājām tā kā futbolbumbu

sitīs atpakaļ?

Manās asinīs vēl zvaigznes

plūst.

Kāds būšu pats. kad sauli satikšu ?

Agrs?

Var savu pretvēju pienaglot

pie namdurvīm savām.

Var sevi piesiet pie pretvēja

sava un izklejoties pa plašo

pasaulīti.

Bet es gribu būt brīvs un

gribu, lai brīvs ir pretvējš mans.

Mēs glābjam viens otru un

tāpēc būsim ilgi. ilgi.

Ne jau pavasaris

aiziet, pavasaris

aizzied.

Ne jau vasara

aizauļo, vasara

aizzaļo.

Ne jau ziema aizmieg.

ziema aizsnieg un

pati sev par nastu kļūst.

Zvaigzne 1983 12