Jaunā Gaita nr. 151, februāris 1985

 

 

Margita Gutmane

FRAGMENTI NO PROZAS DARBA TĀ PATI DIENA

 

Tad nu varam iekārtoties, ieņemt solu, krēslu, gultu, savu galda pusi, pavarda siltumu, savu pusi spuldzes gaismas. Šis stars, lūdzu, mans, gar to neknibināties! Šis siltuma vilnis arī mans, lūdzu nestāties priekšā! Atsitīsies pret citu sānu un viļņos atpakaļ, manu miesu nesildījis. Kā vilnim zināt, kurp viļņot, kura nosalušo vaigu sildīt. - Vairāk laikam nav. Reiz, būs vēl tepat vakar bijis, ieminējāmies par saviem vārdiem, bet šodien vairs tik droši neesam. Klusums pār viņiem un miegainais miers. Bet solu, krēslu, gultu, galdu nevar atstāt nemanītus, tie stāv ceļā, ka apdauzām kāju īkšķus un gūžas, ka katrā apdauzienā izjūtam jaunas sakarības un tās pašas vecās secības, un mēs pārskaitām vēlreiz savu mīļo galvas: gulta, sols, galds - krēsls! Kur palicis krēsls, kas te iekūlās kādu dienu? Bet nu izkūlies ārā, negribēdams vairs piederēt, ārpus savām un mūsu sakarībām, raisās vaļā, raisās no acu kaktiņiem, kuŗos sākās melnā diena, sākās melna pārredzēšana, tā liekas. Bet drošības labad, lai vēl kas nenoklīstu no gadiem ilgi krātā, noliekam gultsolgaldu taisnā līnijā. Nav jāmet līkumi, nav jāgroza galva, nav jāraida acis, tās nevar apmaldīties. Un mēs kāpjam vakarā no sola taisni pāri galdam gultā un atpakaļ, ja gadās rīts, ja gadās pamosties, ja gadās piecelties, ja gadās vajadzība sēdēt, ja gadās sēdēt pie galda, ja gadījās pamosties, ja gadījās sākums rīta krēslā - rītausma, tieši tā - rītausma, kad melnpelēkā blāzma iekrīt kāpņu telpā pa jumta pienaino stiklu un lēnām uzsāk savu slidēšanu pa kāpnēm lejup, pieķerdamās aukstiem nakts pirkstiem kāpņu margām, kāpj, kāpj lejup, nu jau lēciens pa divām trim kāpnēm uzreiz, bet kas lai dzirdētu. Laikam negadījās nevienam pamosties, jo nu jau tā gaŗām, pelēks pieskāriens pēdējām durvīm, pelēks pieskāriens putekļu pūkainām pārslām, pelēki paveras mājas durvis, pelēka tā izslīd uz ielas un pazūd pelēcībā.

 

*

- Es jūtu jaunu laiku, esmu nepacietīgs.

Tas ir pats vecais, kas tevī dumpīgs

 

                                        (Dzintars Sodums)

Kā iesākumā bija? Cik tālu tikusi gaisma, kūleņodama pa kāpnēm lejup, palēkdamās pa vienam pakāpienam bez skaņas, virsū un gaŗām un kādēļ tieši šī diena, kas negribēja aust, vai tā nevarēja paiet garām? Kādēļ ne cita, kas jau norietējusi, kuŗai sākums un gals zināms bet šī laikam vienīgā, šī būs tā un neviena cita kas ir, bet kuŗas vēl nav, kas negrib negrib aust, tēraudzils drēgnums, kam pieskaras balss, tēraudzila balss, neuzaususi rīta drēgnuma balss, balss bez dienas, kas tikai labi ja būs varbūt, bet kur tad balss, kur sadzirdama, kur mēģinājums saklausīt pa vārdam, pa kādam vārdam, pa vecam, tam, tieši tam kas pateikts sākumā, kas pateikts pirms sava laika, pateikts bez laika, pateikts nelaikā.

Ar to samierināties - nelaikā skaņas ausīs, bez laika iesākt dienu un samierināties, pirms laika pamosties un samierināties, ēst un samierināties, runāt un samierināties, ietsamierināties stāvētsamierināties, lēktkajāssamiennāties, skrietargalvusienāsamierināties, vīstītdūressamierināties, nāk nāk naktssamierina, ak jā, samierināties ar samierināšanos - samierināt samierinoša samierniecība, -iskums, nelaikā, atkal nelaikā.

tuk tuk - iztukšots

tuk tuk - tuklvārdība, tā, tuk, vārds pa vārdam, tuk, nāk, gulstas virsū palēkdamies, pa vienam pakāpienam, neatkarīgi no kājas, kuŗa tad nu pirmā kāpj, patiesi: kāpj laukā no gultas, kreislabā vai labkreisā kreislabajā vai labkreisajā pusē, atkal vārdi, kuŗus mēģinām redzēt, pirms var būt runa par dzirdēšanu. Redzēt teikumu, kamēr tam samērīgi samēri, ar pirkstu izsekot, pirms tas sapiņķējas skaņā. Lūk, ceļas jau skaņu migla un mēs taustām teikumu, bet tas samircis miglas mitrumā.

Vai tā kāda balss, kas tur žēli sauc,

vai kas cits, kas vilina un atgrūž.

un tālāk pa miglainiem teikumiem, plūst, atkārtojas, plūst, viļņo skaņu viļņi, miglas vālu nesti, nav vairs saredzami miglas vāli viļņo aizviļņo gaŗām gaŗām teikumam gaŗām teikums gaŗām galīgi.

Kur ņemt jaunu, un kuŗā pusē tad nu kāpt no gultas ārā, ja abas jau aizņemtas - vienā pusē siena, otrā galds - pāri galdam uz krēslu un tur sagaidīt dienu, vai ar galvu sienā, jau no paša rīta, ka jādara viss reizē un ar punu pierē gaidīt tālāk, bet brokastu laikā vēlreiz pārkāpt pār galdu un atkal ieskriet sienā, līdz vārds acu priekšā, tepat no acu dobumiem ieveļas mutē, nogatavojies, sārtvaidzīgs, salds, tā domājam, nu jau droši pāri lūpām, cik tālu vien sniedzas, nu jau notēmē, kam mesties virsū, vai galds būs galds, vai puns pierē - puns pierē, un kamēr vēl vilcināmies, jo nevar zināt, kuŗš vistuvāk, vai galds kā pirmais sniedzas mutē vārdam pretī, vai puns sniedzas acī, un kuŗš tad ir vārds, kuŗu zināsim teikt, kuŗu kā pirmo teiksim, mēs sajūtam pēkšņu serdes rūgtumu, tā ka neviļus savelkam lūpas un izspļauļam gaŗu, slaidu: āāā.

Rīts aiziet ratā - un mēs jūtam sevi izspļautu līdz.

Tā tagad ir, kas? Rīts, - sakām. Rīti būs melni aiz apnikuma, - mēģinām rītu iebīdīt tālāk nākotnē. Melns ieraduma rīts, - un mēs noduram acis, lai slēptu savu vientiesību, ar ko tomēr bijām cēlušies. Tik daudzas un gaŗas stundas, un kaut kas būs jāsaka, sākās jau, sākās vienaldzīga vienvārdu virkne: kaut kur būs jāiet. un ejam jau ejam, aunam kājas kādam tur ceļam un uzsākam gaitu.

 

II

 

Mūsu apaļam skatam paveŗas iela, un tajā tad nu ienākam ar rīta nogurumu acīs un aprasto neziņu, kuŗā pusē iet, jo abas jau liekas aizrunātas aizsāktiem vārdiem, un mēs vilcināmies. Vārdi un vietas aizņemtas. Mēs rādām uz savu nejaušo pieskārienu, tā kā vajadzētu novērsties. Atkal nezinām, kam tuvoties. Neviens vārds uz to nenorāda. Tad nu ejam, lai ietu, pa tiltu abos virzienos. Mūsu domas sadzītas vidū vienādā atstatumā no abiem galiem. Vējš tās dzenā, ķircina un vilina, bet tad sapūš kopā turpat vidū. Vidū mainām virzienu un turp vietā ejam šurp bet tie, kas nāk pretī, uz papēža apsviežas un nāk turp. Tā esam puslīdz droši, ka savienojam šurp un turp. Nevarētu būt šaubu, ka mēs tie esam: mēs - stāvētāji un mēs - kājāmgājēji. Mēs esam. Tilts viegli ietrīsas mūsu gaitā. Tā mūsu ziņa - kaut kas notiek. Mēs paceļam acis, lai rādītu, ka esam to uztvēruši. Mēs pieceļamies kājās, ka esam turpinātāji. Vārdi ir, - tā sakām un ieliekam visu savu svaru teiktajā - ceļakmenī!

Mēs, kas negribējām mosties un būt mēs, nu aptuveni esam: mēs, kas cita nezinām un neprotam kā būt - mēs. Varētu teikt tā: mēs liekamies droši, ka gandrīz esam. Mēs liekamies atraduši savu sākumu. Vai beigas? Mēs laužamies iekšā beigsākumā, lai sajēgtu, cik tālu esam atvirzījušies atpakaļ uz priekšu.

Diena, - noplātam rokas pret rītu un vakaru, iekārtojušies ērtā žēlastībā un žēlabainā ērtībā, bet mēs visā savā plātībā pazemīgi meklējam tai vārdus, kas nebūtu izraudāti, nebūtu raudulīgi palikuši pāri lietošanai. Mums, - vaļsirdīgi atzīstamies un sev uzsmaidām, nav ne mazākās sajēgas, cik asiem tiem būt un cik asi tie vēl spēs būt. Mēs iegrābjam vārdu virknē un nezinām, kuŗu vīt ap kaklu, kuŗš piestāv un grezno. Tā mūsu at- vai turpcelš iesprūdis vārdu tīrīšanā. Ak, - mēs domājam, ka viens ieskanēsies patiesās asarās.

Vai kāds, kas jūtas noķerts pusceļā, mūsu balsī neiesmejas tā klusi, tikai sev, tikai mūsu ausīm?

Bet smieklus nesaklausām un nojaušam, ka varoņu laiks pagājis un mums atliek tikai izģērbt savus melus vai tajos pilnīgi pazust. Tā ir pasaules klusā puse, kas apdraud mūsu sejas krēslaino daļu. Kāda dziļa kļūda vienlaikus mūsos, un mēs nometamies uz ceļiem, lai nepazaudētu šo atklājuma vietu un nebēgtu tūlīt tālāk. Visi ceļi un iebrauktuves to vien gaida. Diez vai spēsim šo vietu noturēt, jo ap mums plosās atcīņas, pakaļ- un priekšcīņas, krustkāju un šķērsroku, un smadzeņu raudas, un nekā nevar zināt, cik tālu vilksies gājiens un kuŗš tad būs pēdējais solis. Šis? Vai tas? Derēsim? Mēs sastingstam zaudēdami un skatāmies platām acīm izcīnītajā klusuma gājienā. Tas bija cits laiks un citas asaras, raudam laikam nopakaļ. Asaras ir, - sakām un nezinām, ko ar vārdu iesākt. Asaras bija. - sakām vēlreiz, jo kaut kas jāsaka. Mēs par tām esam dzirdējuši. Asaras bija labu laiku pirms mums Asaras bija izraudātas, asaru akas izsmeltas līdz dibenam. Mēs smeļam smiltis un griežam zobus. Reiz bija asaras, - jutām, arī mums kas sakāms -, reiz tās bija un līdz ar tām asaru maisiņi. Reiz bija kāds, kas raudājis gaužas asaras. Reiz ceļš mircis asarās. Reiz tie, kas mirka asarās, izgāja tām cauri sausām kājām. Reiz tie, kas lēja asaras, nenobirdināja nevienas. Reiz tie, kas bija aizgrābti līdz asarām, līdz asarām smējās. Izmirkušais ceļš sakaltis, un mēs klupdami, krizdami ejam pa grumbuļiem.

 

*

re ka mums sāp sāp sāp -

Jā,

re’ kā

(Olafs Stumbrs)

Kāds, - sakām, pieliecies pie auss, pūš atbilžu pilītes ausī, kāds atradis veidu, re', kā uzrāpies jau skatuvē un pierunā laiku, re’, kā vārdiem apklāj pusstundas, stundas, pusdienas, vakariņas, dienas, līdz mute sausa, kā vajadzētu nu apklust. Re’ brokastis jau pagājušas, bet vārdi nesedz laiku jeb laiks nav pavirzījies uz priekšu ne par vārda tiesu, un vārdi krājas kaudzē, viens uz otra, otrs uz pirmā, trešais uz otra, līdz deviņdesmitdevītais un deviņdesmitastotā un tālāk jūk, bet kaudze vēl ilgi nav galā un vārdu galotne nebūt nav saredzama, un pašā apakšā tie vieni, tie pirmie, nospiesti, nosmacēti, atstiepuši priedēkļus un galotnes -, jā, tie paši - darbības vārdi, bet šanas šā un šanas tā virsū guļ kā blāķis, ka pašā sākumā jau nezinām, kā izdzīvot dienu, kā otru, trešo, ceturto, piekto, sesto, kā atpūsties, atvilkt elpu, tad septītā, kā bija pirmajā un vai tā vispār sākusies. Vēl pirksts slīd tālāk, vēl gluds svešas valodas uzsitiens uz pleca, citādi nav iespējams, jo nav iespējams uzlikt pirkstu punktam - pirkstu re’ atradās, re’ neatradās vis, re’ kā nu bija redīskrāsas retošana - re’ re’ kā kāpj kalnā tepat paugurā, re’ kā neklūp, re’ kā klūp gan, re’ kā receklis atkal kļūst šķidrs, un reizumis re’ iztek re’ no bļodas, re’ kā atkal izbija re’

un re’ kā pēdējais piliens karājas bļodas malā

re’

r e t i n ā j u m s

retinājot tā jau retās rindas,

ka vajadzētu būt jau laiks gala secinājumam, bet nav vēl sākums rokā. Tad sākuma secinājumu, jo gals šā vai tā, atceramies atnākam redzētu, dzirdētu, piedzīvotu, noskatīti piedzīvotu. Tad tādēļ neceļas roka, kamtālaiceltos, ja nav pirkstu roku ķermeņu, tomērtikdrošinav, ka nevienas nebūtu, varbūt te pie kājām, kurlaitārastos, ja nav mājiena pie apvāršņa un tepat aiz durvīm -

tuk tuk

vai kāds klauvēja? Mēs ausamies - tuk, tuk kāds kāpņu telpā pie durvīm. Mēs ieklausāmies skaņā, tuk, tā kut ausī kā kāda sveša silta dvaša, tuk tuk kut kut un lēnām pārlīst visam ķermenim, līdz ievelkam jaunu elpu, bet tā tuk un kut par jaunu ausi.

Iekšā! - tad saucam

Tā iekšā saucam katru

Pa vienam. Samiegojušies un neizgulējušies un sapampušām vakara acīm ienākam neapšaubāmās sakarībās, kuŗas nu vairs nav grozāmas, jo diena jau sen kā sākusies. Tā nevarētu rasties šaubas, vai darām ko nepareizi, un ja kāds vēl domā par sakaru pareizību vai nepareizību, tad viņu runas, kuŗas diez’ vai skan jau no paša rīta, un mūsu šaubas par vārdu un akmeņu patiesību, ir tikai ēnas ko vārdi met, jo nejaušā

 

*

III

 

Pēkšņi es atrodos gājienā

 

                                    (Linards Tauns)

Tad nu atkal ceļa jutīs.

Sākumā ceļam bijis savs teikums. Bijis? Būs bijis, pret ko citi teikumi nekā nespēja panākt.

Tas pats ceļš galvā un zem kājām, un mēs jutām iešanu, tikai uz priekšu, it kā kāda priekšā sasniedzama.

Mēs piedzimām ceļā, mēs pavadām savu dzīvi uz ceļa. Ceļš nekad nebeigsies. Visas mājas tikai pārnakšnošanai, aprašanai ar citu guļas vietu. Tad varam doties tālāk. Tikai tālāk, tikai vārdi mainās, - tā domājam, līdz arī tie līdz apnikumam aprasti, tie paši vecie citā apkārtnē līdz arī tā aprasta citā skatā, līdz arī tas kļūst caurskatīts. Tā pati pelēkā ceļmala, zāle, tā pati baltā smilts kuŗai vajadzēja būt paglābtai kādās bikšu krokās.

Par vēlu brīdinājumam pacelts pirksts - mēs bijām jau ceļā, pirms mūs varēja apstādināt un iedēstīt, mēs vienmēr būsim ceļā, mēs miegā aunam kājas tālākceļam. Mēs atvelkam elpu atpakaļ, bet elpa raujas tālāk. Ceļš saplūdis vienā, skats saplūdis vienā, it kā visi pasaules ceļi mums uzkrauti kā viens. Mēs nesam savu ceļu pret kalnu, mēs ļaujam tam ripot lejup, ka tas ieskrien ceļu locītavās un mūs nogāž gar zemi.

Tā ceļš ap mums un virs mums, un mūsos.

Tas likts t.s. šūpulī līdz, kas, kā nu skaidri redzams, arī bija pakārts ceļā. Miega dziesmu mums nežēlīgi svilpa ceļa vējš un tas mūs iešūpoja un aizlingoja.

Ceļš galvā, un mēs pēkšņi sapratām, ka mēs sava ceļa acīs bijām turpinājums, savā skatā, kas tik zils sniedzas pāri jūrai, ka mēs tajā pastāvēsim.

Kāda pārdrošība teikt pēdējo vārdu. Mēs klausāmies aizturētu elpu, bet nekādi iebildumi nestājas tam ceļā, ka nu jau pārdrošība mūs sagrābj no galvas līdz kājām un mēs metam kūleni kā mezglu dienā.

Ak, kā nu viņu sauc, kas tumši notvīcis nāk līdz uzmeties par ceļrādi, iet blakus kopsolī, tā rādīdams, ka mēs esot vienāda soļa gājēji? Bija jau, bija vieglāka iešana un varējām, varējam tālāk nokļūt dienu pārgājienā, tā apmēram varētu teikt vienā valodā. Bet mēs varam arī klusēt divās valodās. Tikai tanī vienā nenoklusēsim kas rūk un rūk viensolī. Kā nu to sauc - domājam, vai tā tikai pagātne, vai bailes no pārmaiņām, kas mums uzkundzējušās un liek mīņāties kopsolī uz vietas, ka vārds paliek paslēpts tepat uz mēles. Jo, lūk, viņu mīlestība iet un izšķiežas citā virzienā. Viņi kliedz un baidās un dreb par to, kas jau pagājis un šā vai tā jau uzvarētājos. Viņi vienmēr būs pagājuši un uzvarētāju pusē, lai paši netiktu ieskaitīti zaudētājos. Un mēs stāvam, uzvesti uz ceļa un atstāti, ka mums no kopējās, asarās aizsmakušās dziesmas nenolēkt un neiesisties krūmos. Tad tādēļ mūsu kliedziens tik dziļš klusumā. Un mēs iekožamies dziļāk ceļmalas zālē, lai gan kāds sit pa sastingušajiem pirkstiem.

Vai šeit tam būt, šeit? Kur - jautajam, kur?

Tā apmēram. Apmēram kur stāvam, kur apmēram esam kur aptuvena vieta. Diennaktis mēs bijām braukuši, tā ka braucienu apzīmējām cita vārda nezinādami, par bēgšanu. Apstājas neatceŗamies, jo zeme, ko šķērsojām, un jūra, kuru izpeldējām, bija diennakts laikā neizmērījama, bet reizē tik maza, ka likās, ka ar visu bēgšanu nenonāksim drošībā. Tad kādu dienu pienāca apstājas brīdis. Tas nāca tik pēkšņs un ass, ka ar pierēm ieskrējām mašīnas logā. Mēs skaidri zinājām, šeit nevar būt pareizā vieta, jo ir vel īstāka tālakvieta, kas mums jāsasniedz katrā ziņā un mēs sasēdāmies atpakaļ savās viegli siltās vietās un braucām klusēdami tālāk.

Apmēram šeit kāds čukstēja savā aukstā plaukstā, ir tā aptuvenā vieta. Un mēs, saspringti čuksta klusumā, gaidījām uz apstājas brīdi. Sen jau kā bijām kļuvuši mazāk, sen jau: vienmēr kāds neatgriezās, kas bija izkāpis izstaipīt kājas, sen jau vairs nezinājām, vai tā bēgšana, kas mūs nesa tālāk. Sen jau runājām pusvārdiem, kuŗu otra puse paliek arvien dziļāk paslēpta. Mēs klausījāmies savos pusčukstos, baidīdamies, ka katra nākamā skaņa varētu nodot mūsu patieso stāvokli, mūs padarīt atrodamus un pārredzamus, parādīt mūsu retās vietas. Mūsu aptuvenais brauciens pietuvojās aptuvenai apstajai.

Vai šeit tam būt? - klusēdami jautājam, neuzdrošinādamies skatīties savās acīs, neuzdrošinādamies jautājumu pacelt par galīgu jautājumu, jo atbilde varēja būt tikpat galīga. Mēs klusēdami izkāpām un pieņēmām mums ierādīto, aptuveno vietu.

Šeit tātad.

 

*

 

Izkāpt no visam ielām, ai, kāds rīta sapnis, izkāpt no ēnu pusēm un māju ierindām, izkāpt no laika ziņām. Vispār, tā tikām teikuši vispār. Tik zemu kāpjam, lai izkāptu, tik zemu grimstam, lai iznirtu. Te zemāk, arvien zemāk, ar vēderu gar zemi, jo zemāk vairs neiet, te gandrīz līšana un jānometas ceļos, lai šo vārdu izteiktu pareizā augstumā, bet, lūk, kāds apveļas no vēdera uz muguras un nu domā, un nu mēģina mums savām gadsimteņa acīm iestāstīt, ka pacēlies gaisos kā putns, jo visa plašā debess virs viņa vēdera. Ā, mēs nu čukstam zemes nabā zemes klusums un debess klusums ir viens, kādēļ to neteicāt, ka nu jau vienalga, kas mūsu, kas savs. Un mēs raugāmies, cik tālu acs sniedzas bet tā otra, - mēs sakām tā otra nesniedzas nekur. Tā otra uz palikšanu, atskārstam, tā otra sāk rakties zemē iekšā, tā otra met plakstiņu saujām zemi pa kreisi, pa labi vai otrādi. Tā otra laiž sakni svešā zemē! - kliedzam pārbijušies. Te tā ir smaržīga, irdena, vēsa, lietus izrasota. Te citas zemes nav. Te vārds pa vārdam aug trekns citā valodā. Kur, kur? - saucam, steigdamies palīgā. Kur aug, kas iedēstījies pats no sevis, kur ir tā savvaļas acs, kur mežu, pļavu, lauku acs, un neziņā lūkojamies apkārt: lauks ir kā lauks, zeme kā zeme, sveša - it kā ir, kā nav, un mēs līkņājam, ka nevar pateikt, vai ravējam, vai dēstījām. Nekā sveša, - sakām, nekā sveša šajos vārdos nav. Mēs gaidām vai vēl kāds sauks, lai redzētu savām acīm, kāds tad izskatās svešais vārds, un atstājam brīvus brīžus vārdu starpās, tanīs cieši klausīdamies. Tas pats vecais vārds, kas kādu rītu pēkšņi nolēmis būt svešs tanī pašā ausī. Jā, - gribam ticēt, patiesi šis vārds? - un mēs saspringti klausāmies, kādas iespējas mums palikušas to sadzirdēt un galvenais, - sakām, galvenais atšķirt no sava. Vēl jau kāds sakās sadzirdam svešumu. Vēl jau kādam vējš, kas mīlīgs un maigs pieglaužas vaigam, ir caurvējš, un mēs meklējam viņu tuvumu un tuvumā tos caurvārdus, kas izskanētu, lai paši būtu tuvāk.

 

*

 

Daļa, daļa, daļiņa, mēs esam daļēja daļiņa, tad kādēļ daļteikumi daļatmiņas nestāv par savu daļu. Nolādētā daļa, kas uzkundzējas visam. Kā daļa no daļas mēs varētu ņemt dalību? Piedalīties, bet tūlīt atbildēt par visu? Kas tev par daļu? - jautājam sev un tūlīt daļēji atbildam: man ceturtā daļa, bet gar to man nav nekādas daļas. Manu daļu kaķis uz astes aiznes, re’, viņš jau to izslējis gaisā, un mēs redzam viņa acu zīlītēs, ka viņš gatavs nesējs. Kā sakāmvārdā - nodomājam. Sabiedrība taču nenotiek bet mēs nekā cita neprotam. Mēs bijām iemācīti iet un iet, klak! vienmēr slēpdamies kādā saules pusē, vienmēr aizvējā. Un kamēr gatavojamies un nogatavojamies tam, kas neapšaubāmi likās pazīstams un mūsu, bet kas tik dziļi palika bez vārda, - atkal aizmirsies, ko gribam teikt, bet kas ir pietiekami svarīgs, lai to pateiktu, lai nekādā ziņā netiktu noklusēts, neviens vārds norīts, un mēs saņemam visu savu spēku, lai līdz ar kāpostiem un cūkas cepešiem un pīrāgiem un ābol-, biezpien-, ķimeņmaizītem nenoritu savus vārdus. Mēs negribam pilnām mutēm noklusēt, bet redzam, kā pazūd vārds pēc vārda, un mēs čukstam lielās ēšanas skatā mēs neesam vainīgi, mēs neesam atbildīgi, kur vajadzēja lēkt kājās, noslaucīt škīvjus un kūpošās bļodas, un elkoņus no galda, tos apgāzt, un ēdējus ar pātagām triekt laukā no sapirktajiem draudzes namiem. Cik gludi nāk vārds pēc vārda, kā uz pasūtinājumu. Te nu mēs esam, pasūtināti un līdzi ņemti . Kur radies šāds ērts gludums, - domājam atskabargaini, ka visi ceļi nogludināti kādai nākotnei, visi soli un bikšu dibeni spīd un laistas vien no kādas mūžīgas sēdēšanas, ka vietas un amati iesēdēti uz palikšanu. Jau sen. Neviens savu brīvprātīgi neatdod, - domājam daļiņu domu tālāk, kādas briesmas draud mūsu daļvārdiem, kāda cīņa jāizcīna, klak! klak! T.s. cīņa atņemta, izcīnīta un zaudēta, ka īsti nevaram pateikt, kas tur darās. Vai tā nav jau šķietama, maldinoša cīņa, kur krustojas šķēpi ar gaisu, - mēs skatāmies un vienlaikus redzam kādu vienu pusi, kur kāds vicina zobenu, duŗ gaisā, atkāpjas, met soli uz priekšu un duŗ atkal dziļi gaisā. Varbūt tas kāds no tiem vatētiem gaisiem, -domājam, viens no tiem neizdibināmiem, tāds neelpojams, viens no tiem burbuļainiem. Un mēs gaidām uz sprādzienu vai raksturīgi svilpīgo skaņu, bet nesagaidām. Tātad secinām, trāpīts nav, laikam neviens nav spējīgs trāpīt bet daļcīņa turpinās un mēs sēžam zobenu atvēzienu aizvējā un domājam remdeni, kā mēdzam teikt, katram sava vieta, katrs neaizstājams, - domājam un atceramies, ka mēs uzaugām šaipus ielai sniega ierakumos, dziļi ierāvuši galvas, jo pāri ielai notika sniegapiku kauja. Mēs piegādājām sniegapikas, katrā iespiezdami pa akmenim. Vot. Tā bija cīņa, tas bija cīņu laiks, - atceramies, tādu cīnu vairs neredzēt. Un mēs šinī necīņas laikā un savu atmiņu pārvarēti bez žēlastības izsvītrojam šo vārdu. Cīņa jau galā, - uzkliedzam tiem, kas vēl atspērušies dūrienam gaisā. Cīņa jau izcīnīta uz palikšanu, un mēs piespiežamies domāt tālāk vai nebūtu vietā likt šo vārdu pēdiņās? Kā pēdiņu cīņa tas nepazustu un mums paliktu par biedēkli.

 

*

 

Kas bija?

Kā, kas bija?

Kāds stāsta par, ak, kas tas nu atkal bija?

Kas šeit notiek?

Kā, kas notiek?

Vai tad kaut kas notiek? - nesaprašanā jautājam pretī bet atbildi nesagaidījuši, pievēršamies saulei. Saule notek. Saule jau tik stāva, ka dziļi jāatgāž galva. Mēs esam pusdienas laikā, stāvajos saules staŗos, savas balss ēnu robežā, kas pavisam cieši pieplakusi mūsu kājām.

Sevi kāds runā, sevi ar kādu citu, pats sevi nespēdams ieraudzīt, sevi viņš atbild, pieradis nesaņemt atbildi, sevi kāds slēpjas vārdu dilstošā ēnā sevi - stāvus meklē sevi, nedzirdēdams, neredzēdams, neziņā par sevi. Mēs pielecam kājās, skrienam un meklējam, un redzam sevi skrējienu krustām un meklējumu šķērsām, kāju krustenisko un paslēptuvju škērsenisko likumību un sazin kādu augošu neziņu un dilstošu pakļāvību, ka nu varētu likties, bet pašā dziļākā dienas laikā iekārtojamies runās un vārdos, kas par mums tiek teikti. Mēs zinām, ka tā nevar būt taisnība, bet nepretojamies un ļaujam sevi ieskaitīt, jo citas piederības nespējam atrast, citas laipas pāri pusdienas svelmei, un kas mūs ievīsta nodzeltējušā laikraksta lapā katru pa vienam, lai gan kliedzam pretī daudzskaitlī, arī tad nepretojamies, jo nezinām, pa kuŗu galu sist un dauzīt, pa kuŗu līst laukā. Mūsu rokas cieši pievīstītas ķermenim bet lapas čaukstošā atbalsī dzirdam, ka sirds dauzās kā ārprātā.

Kādos dziļumos saule spraucas, kad jūtam to lapas caurulē dedzinām matus. Kādos nežēlīgos stāvumos tā smagi krīt.

Mēs esam atmesti un pazaudēti. - sakām mēmā pacietībā. Gaiss smags un dobji smacīgs.

Kuŗa tā diena?

Katra diena, katra diena.

Kuŗa tā stunda?

Tā stunda nāk, katra stunda, katru dienu.

Lūk, diena vēl augstu, bet vējš jau uzglūn. Šo dienu vairs nepanākt, šai stundai vairs neizbēgt. Tas dienas vienaldzīgais vārds. Tāls, tāls, tāls ir laiks, tāla tā vieta, tāla tā stunda, ka šeit neiedomāt.

 

*

 

- Se la vi -

(Dzintars Sodums)

Augsti godātais - klusums -, dāmas un kungi - klusums - mīļie tautieši un draugi! Mēs priecājamies, ka esat tik lielā skaitā kuplinājuši. Mēs esam sanākuši, lai. Mēs visi zinām, ka. Tādēļ mums liels prieks, ka. Mēs varam. Mēs esam. Mēs esam daudz paveikuši. Bet daudz vel atlicis darīt, līdz. Mēs esam pateicīgi par doto iespēju darīt. Mēs priecājamies, ka mūsu vidū atrodas tik izcils. Tādēļ atļaujos teikt dažus vārdus viņa mātes valodā. Augsti godātais. Cienījamā kundze. Augsts pagodinājums. Mēs. Kā jau teicu saviem tautiešiem. Esam pateicīgi par doto iespēju iepazīstināt. Mēs esam maza tauta. Mums ir lieli gari. Piemēram, tas pats. Mums ir mūsu tautasdziesmas, tautas dejas - varbūt jūs redzējāt? - un mūsu krāšņie tautas tērpi. Mēs līdz ar to esam neatņemama sastāvdaļa. Par to iet runa. Par mūsu piederību. Tas skaidri un gaiši vienreiz jāpasaka. To gribam teikt visā atklātībā. Par to stāvam un krītam. Ja tas arī tā neizskatās. Atļaujiet vēl dažus vārdus teikt saviem tautiešiem. Dāmas un kungi! Mīļie tautieši! Man ir tas gods! Jums pazinot! Ka pēc šī vakara oficiālas daļas, kas tūlīt beigsies! Pulcēsimies blakus telpā! Saviesīgai daļai! Kur mušu čaklās nodaļas dāmas! Uzklājušas kafijas galdu! Ieeja pret labprātīgiem ziedojumiem! Sākot ar! Skolniekiem, studentiem un sociālā pabalsta saņēmējiem! Puscena! Paldies par uzmanību! Vai drikstu lūgt! Ar to oficiālā daļa beigusies!

*

Kuŗa persona tagad turpināt? Kuŗa būtu tā piemērotākā? Mēs, - sakām, esam izlietoti pirms spējam piepildīties. Visu rītu vairījāmies to teikt. Vienkārši, vai ne, vārds izlietots. Kāds izspiedis tūbiņu līdz pēdējam šļircienam, un mēs redzam, kādam aizsprūdusi tūbiņa kaklā. Kāds kails, burbuļains - es karājas kā pēdējais piliens. Mēs tā paliekam

kāds es runā kādā valodā, kāds es runā pret sienām un stikliem, plivinās un atsitas, izmēri istabu no viena kakta līdz otram, pārmēri griestus, plivinās, atkal saklauļ spārnus, atspeŗas un skrien atkal aklā rūtī.

Tik daudz brīvības - redzam, dota un dots brīvi izvēlēties virzienu, un dota iespēja dienu uzsākt ar nakti vai ritausmu, bet tas nav sākums. - kliedzam un mēs dzenamies tālāk no ārējā loka uz kādu tuvāku iekšējo pulksteņa rāditaja virzienā vai otrādi, kas to pateiks kas izrunās, lai nebūtu vairs jārunā, jo bez runāšanas, - sakām, šī rotaļiņa jau sen vairs neiet. Un mēs noslaukām sānus visas saslaukas, visas dziedāšanas un dejošanas Nav vairs runas par kādu iespēju - klusēt. Ir tikai vairs iespēja runāt, - sakām ausīm, kas pieradušas pie atmiņām. Mēs dzirdam, kā vārdi pil kā neaizgriezts ūdens vads: plik, plik, plik - pliki kā plikadīdas, ka apgriežam kabatas uz āru. Kur tas laimes vērdiņš lai rastos kas nepazustu tepat tūlīt notekā. Tā vārdi pil pa vārdam, un mēs redzam, kāds jūtas traucēts un mēģina aizgriezt vārdu vadu, bet nogriež pēdējo vārdu, pārgriež vidū pušu tā apstādinot nesaprasto tecēšanu, bet tad pārbijies aizbēg no klusuma pieblīvētās virtuves.

Tā ir virtuves valoda.

Bet, - iebilstam, kas vainas virtuves valodai? Vai nav labi un droši ieiet virtuvē un teikt man gribas ēst. Kas vainas virtuvei, kur saprot, ja sakām man slāpst. Ja atgriež to pašu vadu un sākas priecīga pilēšana. Mēs, - sakām, pazīstam tikai virtuves un atkal virtuves. Mēs tām neejam apkārt, bet taisni iekšā. Te visos garaiņos un burbulēšanā notiek vispriecīgākā apostīšana. Te esam pārlaiduši bargas ziemas un sildījušies, gultas piestumdami tuvāk krāsns sāniem. Burbuļu valoda un garaiņu valoda, kas to plāpīgumam vainas.

Virtuves valodiņa, ai, kad klausāmies priecīgos pilienos: plik, plik, plik! ja nu tā apstātos pilēt -

bēgsim! - iekliedzamies.

Kur tad jūs tā domājat bēgt? Ir taču izbeigts bēgt.

Mēs klusējam: plik, plik! kāda sveša skaņa nāk pilieniem līdz. Varbūt draudi, ka tie var kuŗu katru brīdi pārstāt pilēt. Mēs dzirdam, - piliens pēc piliena sašķīst izlietnē un tad pa gludi balto virsu ieslīd notekā, ka nu jau sausām acīm rāpjamies pretī izlietnes malai, bet uz gluda baltuma noslīdam turpat lejā, ka nedrīkstam tālāk domāt par bridi, kad pietrūks spēka un nedrīkstam domāt tuvāk par notekas cauruli.

Vardi vel notiek, - domājam pretī savai slīdēšanai, ja arī tie neskan. Vēl tie esot citā stāstā. Tādēļ katrs par sevi nevaram klusēt. Varbūt. Varbūt tieši mūsu stāsts patiesi notiek.

Ak, uz nākamo brīdi liekas atkal viss glābts, sagatavota pretruna, ja tā nebūtu tik nejauša. Bet ar nejaušību esam apraduši: pretrunu nejaušību, ticības nejaušību, pretošanās nejaušību, uzvaras nejaušību. Tikai kritiens nav nejaušs, tas likumīgs,

un jūtam atkal sevi strauji noslīdam,

ka mēģinam likumību apiet nejaušiem soļiem, kas tad stingrā gaitā kļūtu par ticības apliecinājumu. Kas netic izskaužams uz vietas savās vietās, izravējams kā nezāle no kopības.

Ak, mēs nākam no gadskārtējās runas un neesam vēl tālu tikuši. Esam tepat vēl drūzmā, kas plūst pa durvīm laukā, esam vēl sagatavotā izklīšanā, tanī pārredzamā, kā sākumā tika domāts, ko - arī - varētu saukt savādāk un mēs izklīstam līdz, lai citu reizi, ja tā pienāks, atkal atklīstu.

Dievs Sargi Mūs Izklīdumā.

Tā soli pa solim dienu pa dienai balsi pie balsotāja, skaņu pie atskaņotāja, bet atskaņas nav redzētas un matītas. Tā forma pie izjukšanas tās sajukums pie izejas, bet atskaņu kā nav, tā nav. Tā izputēšana jau pie durvīm un atvadīšanās līdz turpmākajam.

Un te tas beidzot rokā – klusumā.

 

 

NELIELA SARUNA AR MARGITU GŪTMANI

 

JAUNĀ GAITA: Pirms kādiem gadiem parādījās ziņa, ka Margita Gūtmane rakstot romānu. Savu tagad pabeigto, vairāku simt lappušu gaŗo prozas sacerējumu Tu par romānu neesi nosaukusi, un noteikts žanra apzīmējums nav arī tik nepieciešams. Bet ja nu tomēr mēģinātu precizēt − kādus tradicionālā vai modernā romāna elementus Tā pati diena satur?

MARGITA GUTMANE: Tā „ziņa” bija rakstīta kādā privātā vēstulē, un es biju diezgan pārsteigta to vēlāk lasot avīzē. Es patiesi izvairos savu prozas sacerējumu aplipināt ar kādu etiķeti − arī tagad. Kas mani pazīst, zina, ka jau kopš gadiem esmu runājusi par prozas rakstīšanu un to arī darījusi, bet nekas lielāks tur nav iznācis, jo esmu vienmēr sadūrusies ar milzīgām grūtībām un nonākusi pie secinājuma, ka tā tā lieta neiet. Neiet vienkārši tādēļ, ka pāreja no Soduma-Zariņa-Šķipsnas-Grīna-Irbes paaudzes uz mūsu paaudzi nav normāla, bet lūzums. Mēs neesam vairs normāls turpinājums, kas ienāk literatūrā kā kuŗa katra jauna paaudze − ar kaut kāda veida literāru dumpošanos vai literāru agresiju. Mēs esam pirmā trimdas paaudze kuŗai latviešu valoda vairs nav pirmā, bet gan otra valoda. Mums visiem − ja mēs esam atklāti − ir vieglāk un ērtāk izteikties angliski, zviedriski, vāciski. Visi citi apgalvojumi ir sevis un citu apmānīšana. Tādēļ Diena ir šī stāvokļa noskaidrošana un attēlošana. Nav darbības. Episkā gaita ir pati stāstīšana. Laiks Dienā gan pavirzās uz pusdienas pusi un vakaru, − bet ka laiks it kā iet uz priekšu, redzam tikai paskatoties pulkstenī (ikdienā redzam tikai to, kā bērni pieaug − nekas cits jau mūsu stāvoklī nemainās). Nav arī vietas − tā ir tikai „aptuvena” – trimda. Pats sarežģījums gan ir − trimdas situācija manai paaudzei. Tātad Diena ir mēģinājums garīgi un emocionāli apjēgt schizofrenisko trimdas stāvokli. Nekā vairāk, bet arī nekā mazāk. Ja tā grib, aizgūstot no jēdziena „attīstības romāns”, varētu to dēvēt par attīstības prozu (bet kaut kā tas griež ausīs)

JG: Tu savu darbu esi konsekventi rakstījusi daudzskaitļa pirmajā personā – „mēs”. Reizēm ar šo kopumu liekas domāti cilvēki vispār, reizēm trimda, reizēm kāda tās daļa, piemēram, Tava paaudze. Un vietām liekas, ka „mēs” vietā varētu teikt „es”. Lūdzu paskaidro tuvāk.

MG: „Mēs” ir pamatā viscaur domāta mana paaudze. Ja tas reizēm apzīmē „trimdu”, tad es tur neredzu nekādu pretrunu. Vietām „mēs parādās apzinīgi vienskaitļa jēgumā (vienā personā) − tas patiesi pavedina domāt, ka varētu tikpat labi teikt „es”. Pirmais uzmetums bija arī rakstīts es formā. Vēlāk mēģināju izvairīties no šī izolētā es un rast vismaz rakstot kādu piederību. Laikam tas gluži nav izdevies.

JG: Tā pati diena ir liecība par kādas latviešu paaudzes situāciju svešumā. Reizē šis darbs ir mēģinājums sākt kaut ko jaunu par spīti visām grūtībām (Tu pati kaut kur piemini savu „laušanos” latviešu prozas valodā). Vai Tu šobrīd domā par turpinājumu?

MG: Es jau turpinu. Pašreiz rodas stāstiņi bērniem. Rakstu tos ar lielu patiku. Varbūt šogad pat pabeigšu.

JG: Tu tulko latviešu dzeju vāciski. Vai Tu raksti arī oriģināldarbus vācu valodā?

MG: Es esmu visus gadus ļoti apzinīgi rakstījusi tikai latviski. Bet pēdējā pusgadā − varbūt tieši tulkošanas ietekmē − ir radušies arī dzejoļi vāciski.

JG: Kādi latviešu prozas rakstnieki Tev ir devuši visvairāk? Un kādi cittautu autori?

MG: Esmu gan vairāk ietekmējusies no dzejniekiem, bet no prozistiem man paticis Guntis Zariņš. Daži klasiķu darbi, kuŗus it bieži pārlasu: Virzas Straumēnus, Mērnieku laikus, Balto grāmatu − Cittautu autoru ietekme ir jūtamāka savā laikā: Sartra un Kamī, tad, protams, Beketa. Vēl varētu minēt Gombrovicu.

JG: Apsveicam Tevi ar Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvas saņemšanu!

Ar Margitu Gūtmani sarunājās Mārtiņš Lasmanis.

 

 

Margita Gūtmane dzimusi Latvijā, augusi Vācijā un mācījusies Minsteres Latviešu ģimnāzijā.

Trīs dzejas krājumi. Ēnu spēles (1971. Imanta). Kas zinās stāstīt (1976. Ziemeļblāzma). Klusuma robežās (1981. Atvase) Sakārtojusi Rakstu krājumu Veronikas Strēlertes septiņdesmitajai gadadienai (1982. Atvase).

Par prozas darbu (manuskriptā) Tā pati diena Margita Gūtmane 1984. gadā saņēma Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvu (kopā ar Zintu Aistaru).