Jaunā Gaita nr. 151, februāris 1985

 

 

NELIELA SARUNA AR MARGITU GŪTMANI

 

JAUNĀ GAITA: Pirms kādiem gadiem parādījās ziņa, ka Margita Gūtmane rakstot romānu. Savu tagad pabeigto, vairāku simt lappušu gaŗo prozas sacerējumu Tu par romānu neesi nosaukusi, un noteikts žanra apzīmējums nav arī tik nepieciešams. Bet ja nu tomēr mēģinātu precizēt − kādus tradicionālā vai modernā romāna elementus Tā pati diena satur?

MARGITA GUTMANE: Tā „ziņa” bija rakstīta kādā privātā vēstulē, un es biju diezgan pārsteigta to vēlāk lasot avīzē. Es patiesi izvairos savu prozas sacerējumu aplipināt ar kādu etiķeti − arī tagad. Kas mani pazīst, zina, ka jau kopš gadiem esmu runājusi par prozas rakstīšanu un to arī darījusi, bet nekas lielāks tur nav iznācis, jo esmu vienmēr sadūrusies ar milzīgām grūtībām un nonākusi pie secinājuma, ka tā tā lieta neiet. Neiet vienkārši tādēļ, ka pāreja no Soduma-Zariņa-Šķipsnas-Grīna-Irbes paaudzes uz mūsu paaudzi nav normāla, bet lūzums. Mēs neesam vairs normāls turpinājums, kas ienāk literatūrā kā kuŗa katra jauna paaudze − ar kaut kāda veida literāru dumpošanos vai literāru agresiju. Mēs esam pirmā trimdas paaudze kuŗai latviešu valoda vairs nav pirmā, bet gan otra valoda. Mums visiem − ja mēs esam atklāti − ir vieglāk un ērtāk izteikties angliski, zviedriski, vāciski. Visi citi apgalvojumi ir sevis un citu apmānīšana. Tādēļ Diena ir šī stāvokļa noskaidrošana un attēlošana. Nav darbības. Episkā gaita ir pati stāstīšana. Laiks Dienā gan pavirzās uz pusdienas pusi un vakaru, − bet ka laiks it kā iet uz priekšu, redzam tikai paskatoties pulkstenī (ikdienā redzam tikai to, kā bērni pieaug − nekas cits jau mūsu stāvoklī nemainās). Nav arī vietas − tā ir tikai „aptuvena” – trimda. Pats sarežģījums gan ir − trimdas situācija manai paaudzei. Tātad Diena ir mēģinājums garīgi un emocionāli apjēgt schizofrenisko trimdas stāvokli. Nekā vairāk, bet arī nekā mazāk. Ja tā grib, aizgūstot no jēdziena „attīstības romāns”, varētu to dēvēt par attīstības prozu (bet kaut kā tas griež ausīs)

JG: Tu savu darbu esi konsekventi rakstījusi daudzskaitļa pirmajā personā – „mēs”. Reizēm ar šo kopumu liekas domāti cilvēki vispār, reizēm trimda, reizēm kāda tās daļa, piemēram, Tava paaudze. Un vietām liekas, ka „mēs” vietā varētu teikt „es”. Lūdzu paskaidro tuvāk.

MG: „Mēs” ir pamatā viscaur domāta mana paaudze. Ja tas reizēm apzīmē „trimdu”, tad es tur neredzu nekādu pretrunu. Vietām „mēs parādās apzinīgi vienskaitļa jēgumā (vienā personā) − tas patiesi pavedina domāt, ka varētu tikpat labi teikt „es”. Pirmais uzmetums bija arī rakstīts es formā. Vēlāk mēģināju izvairīties no šī izolētā es un rast vismaz rakstot kādu piederību. Laikam tas gluži nav izdevies.

JG: Tā pati diena ir liecība par kādas latviešu paaudzes situāciju svešumā. Reizē šis darbs ir mēģinājums sākt kaut ko jaunu par spīti visām grūtībām (Tu pati kaut kur piemini savu „laušanos” latviešu prozas valodā). Vai Tu šobrīd domā par turpinājumu?

MG: Es jau turpinu. Pašreiz rodas stāstiņi bērniem. Rakstu tos ar lielu patiku. Varbūt šogad pat pabeigšu.

JG: Tu tulko latviešu dzeju vāciski. Vai Tu raksti arī oriģināldarbus vācu valodā?

MG: Es esmu visus gadus ļoti apzinīgi rakstījusi tikai latviski. Bet pēdējā pusgadā − varbūt tieši tulkošanas ietekmē − ir radušies arī dzejoļi vāciski.

JG: Kādi latviešu prozas rakstnieki Tev ir devuši visvairāk? Un kādi cittautu autori?

MG: Esmu gan vairāk ietekmējusies no dzejniekiem, bet no prozistiem man paticis Guntis Zariņš. Daži klasiķu darbi, kuŗus it bieži pārlasu: Virzas Straumēnus, Mērnieku laikus, Balto grāmatu − Cittautu autoru ietekme ir jūtamāka savā laikā: Sartra un Kamī, tad, protams, Beketa. Vēl varētu minēt Gombrovicu.

JG: Apsveicam Tevi ar Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvas saņemšanu!

Ar Margitu Gūtmani sarunājās Mārtiņš Lasmanis.

 

 

Margita Gūtmane dzimusi Latvijā, augusi Vācijā un mācījusies Minsteres Latviešu ģimnāzijā.

Trīs dzejas krājumi. Ēnu spēles (1971. Imanta). Kas zinās stāstīt (1976. Ziemeļblāzma). Klusuma robežās (1981. Atvase) Sakārtojusi Rakstu krājumu Veronikas Strēlertes septiņdesmitajai gadadienai (1982. Atvase).

Par prozas darbu (manuskriptā) Tā pati diena Margita Gūtmane 1984. gadā saņēma Jāņa Jaunsudrabiņa prozas balvu (kopā ar Zintu Aistaru).