Jānis Andrups

LABO SPĒKU PULCINĀŠANA

 

Jānis Klīdzējs ir uzrakstījis 561 lappusi biezu grāmatu Otrais mūsos, par Aimolas nervu slimnīcu, kuŗā 5600 slimnieku, 1700 darbinieku, un kas ir tikpat liela „kā apriņķa pilsēta Bauska” (13. lp). Grāmatā iestrādātas studijās iegūtās zināšanas un ilgu gadu pieredze ikdienas darbā ar nervu slimniekiem. Grāmatas virsraksts drīzāk norāda uz vielu nekā uz tematu. Otrais mūsos ir cilvēka zemapziņa, kas nogrimusi vai izstumta no apziņas un bieži vien nepadodas cilvēka prāta un gribas kontrolei. Jāņa Klīdzēja grāmata tomēr nav tikai zemapziņas darbības analīze. Zemapziņa šai darbā ir tas motors, kas radušos sarežģījumu dēļ iedzen cilvēkus nervu krīzēs.

Grāmatas viela ir Aimolas slimnīcas 2. un 7. nodaļas slimnieki savā ikdienas saskarsmē ar jauno sociologu Jāni, slimnīcā sauktu par Džānu. Autors neapmierinās ar atsevišķu slimību gadījumu vēsturi un slimnieku raksturu notēlojumu, bet meklē cēloņus viņu dvēseles sarežģījumiem, un atrod tos šajā laikmetā. Modernās technoloģijas laikmets ar savu neprātīgi straujo dzīves tempu dzelžaini pakļauj sev cilvēku psīchi, ietekmē pat viņa nervu audus un metabolismu, tā nosakot cilvēka likteni jau pirms viņa dzimšanas. Šajā nemitīgajā skrējienā „ļoti daudzi izskrien burtiski − paši no sevis ārā!” (182) Masificētie saziņas līdzekļi ik dienas ietekmē cilvēka domāšanu, valdonīgi diktē viņa izvēles iespējas. Iesprostots šajā kondicionētājā vidē, cilvēks bieži vien spiests sevis aizsardzības labad ierauties sevī, ieslēgties vientulībā. Tā rodas atsvešināšanās problēmas. Ar šo grūti laužamo valdonību pār cilvēku dvēselēm mūsdienu laikmets kļūst par galveno spēku, kas nosaka grāmatas personu likteņus, un laikmeta likstu, nejēdzību un strupceļu notēlošanai Jānis Klīdzējs ziedojis labu daļu lappušu. Līdz ar to, šī grāmata kļuvusi ne vien par iedragāto cilvēku, bet arī par laikmeta analīzi.

Slimnīcā ir arī daži latviešu pacienti, un autors dabīgā kārtā viņu nelaimes iztirzā plašāk un dziļāk, ietveŗot viņu gadījumu analīzē vispārēju tagadējās latviešu trimdas izvērtējumu. Viens no šiem slimniekiem ir pāris reižu apmeklējis okupēto Latviju, un tas dod autoram iespēju pēc viņa vēstulēm un stāstiem raksturot latviešu tautas tagadējo situāciju. Līdz ar to grāmatas laikmetiskais fons izvēršas īsteni plašs, izzarodamies trijos virzienos: Rietumu pasaules situācija, Rietumu latviešu trimda, un tauta okupētajā Latvijā. Tas izskaidro šīs grāmatas lielo lappušu skaitu, un Jāņa Klīdzēja darbs nav tikai tagadnes gaisotnes ielauzto cilvēku slimību analīze, bet šī laikmeta izvērtējums, izejot no nervu slimību gadījumiem, kuŗu saknes izaugušas no šā laikmeta konfliktiem.

Par šā laikmeta nelaimēm Jānis Klīdzējs izvirza divas galvenās parādības: materiāla ieguvuma likšanu visu vērtību augšgalā, un neierobežotas brīvības laušanu cilvēka dziņām, it sevišķi seksuālajam instinktam. Par materiālistisko ievirzi grāmatā teikts: „Ekonomijā, sabiedrība par visiem noziegumiem un izlaidību vainīga”. (155) Vēl skaidrāk tas pateikts 373. lp.: „... šī uz naudu orientētā domāšana un sabiedrība, kas par galveno mērķi dzīvē uzskata tikt materiāli kaut kā „augšā”, un ar to iegūt tādu kā varu un drošību esot jauno paaudzi tik ļoti atsvešinājusi, padarījusi dvēseliski pliku bez kādiem garīgiem ideāliem, pēc kā varētu vai vajadzētu censties, ka jaunieši jūtoties kā ar tukšu vidu, bez personas kodola, bez centra, bez virziena un ceļa.”

No dziņu laikmeta tuvošanās brīdināja jau 30. gadu sākuma prof. Teodors Celms. To gadu pasaulē iezīmējās kāpināta varas dziņa, un pasaules karti no Japānas pāri Padomju Savienībai un lielu dalu Eiropas noklāja diktatūras. Otra kaŗa pēclaiks atnesa seksuālās dziņas uzbangošanu ar irstošām laulībām, homoseksuālu un lesbiešu tiesību cīnītajiem, „atbrīvotajām sievietēm” un seksuālā aspekta pasvītrošanu veikalnieciskās reklāmās, literātūrā, glezniecībā, filmās, televīzijā. Jānis Klīdzējs raksta, „Seksuāla aktivitāte padarīta par visu atbilžu devēju un laimes mēru.” (373)

Šajā sajauktajā laikmeta ainavā sevišķu vērību autors pievērš jaunatnei, izdalot tās problēmas atsevišķi. Daļu mūslaiku jaunatnes raksturo pašnāvnieciska skriešana pēc tūlītējas laimes kā pēc ātras, no pulvera gatavotas, kafijas. „Dzīvo steidzīgi, mirsti jauns un pasniedz palicējiem glītu mironīti”. (129) Ja acumirkļa laime nav tūlīt iegūstama, tad to sasniedz ar narkotiku. Vairums slimnīcā ievietoto jauniešu ir narkotikas upuri.

Otra jaunatnes iezīme ir uniformēšanās pa grupām. „Padsmitnieku gados draugu bariņam ir ļoti suģestējošs iespaids pār katru atsevišķo no šī bara. Gribas būt atzītam un piederēt pie pulka kā līdzīgam. (497) Grupai piederīgie jaunieši tad nu visi vienādi ģērbjas, vienādi domā, runā un rīkojas. Viss tas ietilpst 20. gadsimtam raksturīgajā dzīves masificešanā un uniformešanā. Verdziska sekošana savas grupas paraugiem aptur jaunā cilvēka personības kodola izveidošanos. Autors atzīst, ka atrisinājums šīm jaunatnes problēmām vēl arvien nav panākts. „Kā jauniešus paglābt no atmiekšķēšanās vājpienā un no sevis degradēšanas par izdegušiem večiem jau ap divdesmit gadiem? Atbilde nav atrasta. Varbūt šīs vecās sistēmas un tās darbošanās pamatā ir kaut kas ļoti slims? Varbūt šī sistēma ir novecojusi un nobriedusi maiņai pret jaunāku un garīgāku?” (375)

Laikmeta sārņu iedarbību autors parāda atsevišķos cilvēkos, spilgti iezīmēdams viņu individuālās sejas, kā tas mākslas darbā pienākas. Romāna personas parādītas sociologa Jāņa apmeklējumos, dodot par viņiem savus novērojumus. Tādā kārtā slimnīcas iemītnieki parādās it kā klīniskās atzīmēs. Slimnieku kopējais raksturojums izteikts kodolīgā sentencē: „Viņi nav muļķi, tikai traki”. (13. 133) Ar nedaudziem izņēmumiem tā ir ļoti spraiga un interesanta sabiedrība. Vairums Aimolas iemītnieku lielo tiesu no savām dienām šeit runa skaidrāk un interesantāk un uzvedas jūtīgāk nekā tie daudzie par sevi ļoti iedomīgie ārpusnieki, šie – normālie!” (253)

Aimolas iemītnieku sabiedrība ir ļoti raiba gan tautību, gan raksturu, gan savu slimīgo ieviržu ziņā. Tur ir Viskonsinā ķīmiju studējušais itālietis Toms Cizans, kas slimnīcā iekļuvis pēc konfliktiem savā pārāk plašajā sieviešu repertuārā. Slimnīcā viņš ierīkojis dolāru iegūšanai operatīvu spirta brūzīti. (162) Melnajai jaunavai Marijai ir astoņi bērni, visi ieņemti krūmos no „Svētā gara”. Kad gaidāms devītais viņa pārliecināta, ka tas būs Melnais Jēzus. Taču piedzimst meitene, un Bjūla pārliecināta ka viņas bērns nozagts un apmainīts „pret tādu neglītu kuces bērnu, to sasmulēto sievišķi.” (291) Melnais Lerijs slimnīcā nokļuvis nemitīgu konfliktu dēļ ar policiju, ieskaitot policista sašaušanu. Viņš pārliecināts, ka ir melno ievēlēts pārstāvis un izsaka savas rases vēlmes: „Ne viņi, ne jūs saprotat, kas vārās melnajam cilvēkam zem rībam un kas kliedz viņa smadzenēs. Visa Āfrika tur dod pavēli − celieties un sitiet tos bālģīmjus! (165) Klusā Kleira pati devusies uz Aimolu, kad 14 mēnešus meklējusi savu pazudušo 22 gadus veco dēlu narkotiķi Donaldu, un beidzot atradusi viņa saulē izbalinātos kaulus būvlaukumā Floridā.

Pasvītrotu ievērību autors veltī latviešiem Aimolā. Pašā sava darba sākumā viņš iepazīst 84 gadus veco Ilzi Maldoni, vecā emigranta, kalēja Jēkaba atraitni no Tukuma. Viņai Amerikā divi dēli − Arnis un Vilnis, kas nav māti apmeklējuši septiņus gadus, kopš viņa nonākusi slimnīcā. Vilnis, būdams māju spekulants, pārdevis Ilzes māju, uz kuŗu viņa laužas atpakaļ, „lai nospodrinātu savus katlus”. Vientulībā dzīvojot, viņa pazaudējusi kādreiz piesavināto angļu valodu un ne ar vienu nerunā, bet sāk runāt ar sociologu Jāni latviešu valodā. Jānis saved viņu kopa ar viņas mājas bijušo īrnieku Ernestu, un Ilze grāmatā izaug par sirsnīgu latviešu vecmāmuļas tēlu.

Latviešu meitene Ruta kļuvusi par narkotiķi apmeklēdama „dvēseles mūzikas” svētkus hipiju sanāksmē Kalifornijā. No šī murga viņu galīgi atpestī Kleiras stāsts par sava dēla Donalda kauliem Floridas būvlaukumā.

Visplašāk grāmatā izgaismots Edijs Džonsons, studējis mežzinis, tagad cementa un betona nolējumu rūpnieks, kas aizbēdzis no savas iedomīgās sievas Martas, viņas tēva Zutaka un saviem bērniem un mazbērniem, jo kļuvis savai ģimenei par „naudas taisīšanas robotu”. (239) Pēc 80 lappusēm atklājas, ka viņš ir latvietis un vēl dažus desmitus lappušu tālāk, ka viņa īstais vārds ir Edvīns Degums. Grāmatā viņš kļūst par laipu uz Latviju, uz tās mežiem un dāsno sauli, uz apspiesto tautu kuŗas dzīvi viņš iepazinis savos dzimtenes apmeklējumos. Par Edvīnu grāmatā teikts: „Viņā ir kāds iedzimts un ar paša dzīvi un izvēli kopts un paturēts īstens neizķēmots un nemākslots latviešu cilvēka kodols. Šis viņa kodols man ir visu laiku palīdzējis par saviem tautiešiem domāt cerīgi. Mums vēl ir spēka, gribas, tikumu un goda rezerves.” (429)

Edvīns zina, „cik grūti tagad būt latvietim svešā pasaulē.” (326) No pagātnes rēgojas Ļeņina vārdi: „Uz latviešu durkļiem nodibinājās padomju vara.” (389) un līdz ar to grauž jautājums „Vai mums Latvijā šodien nav jāmaksā par tēvu un brāļu grēkiem?” (389) Tagadējā trimdas „pusdzīvē” uzglūn asimilācija ar vides ietekmi un jauktām laulībām. Edvīna dēls apprecējis melno sievieti, piedzīvojis melnus bērnus un vairāk domā par Āfrikai nodarīto netaisnību nekā par tēva Latviju. (326) Ilzes dēls Vilītis pievienojies tiem latviešiem, kas savai tautai nodiluši „pa pasaules lielceļu malām ap visu globu”. (101) Skaudrajā trimdas gaismā iznirusi tā latviešu šķira, kam „Latvija bija tikai tāda laba slaucāma govs”, (493) kā Otto Brambergs, kam Jānis palīdzējis dabūt darbu, bet saņēmis par to tikai uzbrukumus. Svešumā viņš Latvijas labā negrib pat dolāra ziedot. Trimdā parādās latvieši, kas kašķīgi pret savējiem, līdēji pret svešiem. Edvīna sieva Marta sekmīgos latviešus dēvē par „švaļiem”. (465) „Ja savs tiek augstāk tad varens tautiskais spēks tā kā pavēl to paraut lejā, godīgai izlīdzināšanai.” (440)

Tos, kas par Latviju domā un tai dzīvo, nomāc zināšana, ka nekā reāla nevar panākt Latvijas un latviešu tautas labā šai vienaldzīgajā pasaulē. Edvīns Degums tāpēc izdomājis, ka viņam jākļūst par terroristu, jāuzspeŗ gaisā Apvienoto Nāciju stikla nams, šī liekulīgā pļāpātuve, vai jāizdara kāds cits varas darbs, lai Latvijas vārds atskanētu visā pasaulē. Vēlāk viņš tomēr atskārst, ka var savai tautai palīdzēt arī ar mērenākiem līdzekļiem. Dziesmu svētkos Ņujorkā Edvīns klausījies runas par cīnīšanos: „Man tās runas nelipa klāt,” saka Edvīns. „Domāju − vecīši, kad jūs sāksit saprast, ka ar karsta gaisa pūšanu nevar pat trusi no smilgām izdzīt, nevis to badīgo un ēdelīgo krievu dabūt prom no Latvijas bekona, piena un baltu smilšu jūrmalas.” (355)

Jānis Klīdzējs tomēr atzīst, ka latviešiem ir līdzi „jau Latvijā mūsos iebūvētas iekšējās bruņojamās kārtas”. Tam pieder no tēviem mantota zemnieku piesardzība un spītība netvert visu, ko pasaule pasviež. Tad skolu, baznīcas un ģimenes iemācītās galvenās dzīves vērtības. Un, visbeidzot, mūsu pašu trimdas grāmatu un avīžu dotā posta aina par Latviju, kas uztur to mūsu apziņas centrā. Viss tas kopā „steidzīgi aizslauka projām no mūsu smadzenēm lielu daļu no tās netīrības un drazām, ko tā saucamā modernā pasaule un tās komunikācijas sistēmas kā ar tūkstošiem spaiņu izgāž pār savu miljonu galvām ik dienas.” (411)

Trimdas jauniešiem tādas iebūvētas aizsardzības nav. Bet jaunās paaudzes fronte priecina tās ziņas, ko Edvīns Degums atved no Rīgas par turienes jauniešiem: „Mēs jaunie mūsu Latvijā nepadosimies nekad!” Tādu vēsti liek Edvīnam uz Rietumiem aizvest jaunieši, kas meklējuši ar viņu satikšanos. (525) Par okupācijas nastas pārspēšanu šie jaunie saka, „Mēs audzinām pārdzīvošanas spēkus. Gadu gadi vēl paies tāpat vien kā šodien. Tomēr nāks mūsu tautas gads, nāks!” (540) Un kādā citā reizē Latvijas jaunieši atkārto Mika Valtari vārdus, ko viņš teicis savai tautai Somijas ziemas kaŗā 1940. gadā: „Mēs nemirsim nekad!” (527)

Ar to šī grāmata iezīmē latviešu tautas garīgo stratēģiju šim laikam. Latviešiem tēvzemē iekšēji apbruņoties tā, lai viņi spētu pārdzīvot. Latviešiem trimdā ikviena izdevība drupināt milzi uz māla kājām − padomju režīmu, un nevienu dienu neaizmirst domāt un gādāt morāliski un materiāli par savu cietēju tautu.

Interesanti un šķietami pretrunīgi ir spriedumi, kādus Edvīns Degums sakopojis par okupētās Latvijas kultūras dzīvi. Vēstulē Jānim viņš raksta, „Esmu pateicīgs dzimtenes rakstniekiem, dzejniekiem, komponistiem. Viņi palīdz man just, redzēt un padzīvot Latvijas šodienā, arī tālumā esot no dzimtenes. (522) Bet dažas lappuses tālāk Edvīns atstāsta vārdus, kuŗus Rīgā teicis gaišmatains puisis slepenā sanāksmē: „Līdz kauliem un sirds artērijai sasāp tas, ka neviens no atzītajiem dzejniekiem vai prozistiem nav pacēlis balsi par tautas īsteno stāvokli un sāpi šodien. Desmitu tūkstošu latviešu aizvešana un nobendēšana Sibirijā tiem liekas nemaz nenotikusi. (532) Mēs tautas traģiskajā laikā sodīti ar tādiem – mēmajiem.” (533) Varbūt viņi ir Staļina kristīto dvēseļu inženieŗu pēcteči, kas sevī domā un saka, „Es nekā neredzu, nedzirdu, nesaku. Es tikai – rakstu.” Vai tas varētu būt, ka viņu rindās Imantu vairs nav, palikuši tikai – Kaupi? Nevar, nevar, nevar būt!” (535) Īstenībā jau pretrunu te nav. Trimdiniekiem Latvijas grāmatas palīdz ieskatīt dzīvi dzimtenē kāda tā tagad ir. Dzimtenes dedzīgajiem jauniešiem sāp šo grāmatu klusēšana par tautas postu.

Grāmatā rādītas reālas, vēl tagad dzīvojošas personas. Tāds ir sociologs Jānis, neapšaubāmi pats autors, viņa sieva Emīlija, vecais jūrnieks Ernests, ar kuŗu šo rindu rakstītājam ir bijusi izdevība izstaigāt Sanfrancisko kalnainās ielas. Jādomā, ka reālas personas bijušas arī Aimolas slimnīcas iemītnieku prototipi.

Jānis Klīdzējs ir dāvinājis latviešiem lielu grāmatu ne tikai lappušu skaitā, bet arī tajā ietverto problēmu plašuma ziņā. No nervu slimnīcā iegūtā materiāla viņš ir izvērtējis Rietumu krīzi, Latvijas nelaimi un trimdas likstas. Šis milzīgais materiāls nav atstāts publicistikas līmenī, bet ieveidots mākslinieciski gatavos cilvēku tēlos un likteņos. Katrs šai grāmatā rādītais cilvēks ir ar savu seju un valodu. Rakstnieka stils ir emocionāli kāpināts un tomēr pakļauts epikas darba normām. Valoda asprātīga, sentencēm un gleznam piebārstīta.

Aizkustina rakstnieka humānā sapratēja pieeja pat viskrasākajiem egoisma gadījumiem. Par Edvīna plātīgo sievu teikts, „Arī Marta Deguma varbūt ir mūsu pusdzīves svešumā upuris, kā daudzi citi.” (471) Uzstājīgais Otto Brambergs, kas Jelgavā staigājis tenisa biksēs, atrod novērtējumu: „Nē, viņš nav nekāds mūdzis. Katrā ir kāds dziļi slēpts, citu nepamanīts gaišais (485). Un kad Ilzes dēls Vilis atsūta naudu mātes bērēm, tad spriedumu par viņu dod meita Sarmīte: „Tad jau mans tētuks ir labāks nekā es reizēm domāju.” (487)

Grāmatas beigās sociologam Jānim ir jāsteidzas kristīt melnais Čarlijs un kārt viņa velns, lai pasargātu no otra trakošanas. Jānis iet veikt pirmo darbu, varbūt tad velns pakārsies pats. Līdzīgā kārtā Jānis Klīdzējs šai grāmatā tur latviešu acu priekšā un svētī viņu tikumus, labo darbu iespējas un spēku cerībā, ka tautai piekodušies lietuvēni tad atkritīs paši.

 

 

Jānis Klīdzējs 1940. g. 16. jūnijā laikraksta Daugavas Vēstnesis redakcijā. Šinī dienā Daugavpilī beidzas dziesmu svētki. Francijā atkāpās valdība, Mažino līnija bija apieta un salauzta. Pa Parīzes bulvāriem maršēja Hitlera kaŗavīri. (Apakšā)

„Krusttēvs” Staļins saprata, ka vācu ceļš drīz vedīs uz Ļeņingradu un Maskavu, un iekustināja pie Baltijas valstu robežām novietotos tanku korpusus. Šinī diena Čaklo ģimenei Latvijā piedzima dēlēns, kuŗu nosauca par Māri. Citā Latvijas apgabalā Ziedoņu dzimtā ar 7 gadus veco dēlu Imantu klausījās Kārļa Ulmaņa radiorunu tautai: „Bet ticību un cerību nezaudēsim. Latvija bija un būs!”     Kad uzausa 1940. g. 17. jūnija rīts, saule austrumos pazuda putekļu mākoņos. Brauca tanki. Daugavas grīvā iepeldēja padomju iznīcinātājs „Ļeņin” ar flotes admirāļa karogu un salutēja „Virsaitim”. Latvijas admirāļa kuģis nevarēja atbildēt, jo bija pielādēts ar kaujas munīciju. Lai nomierinātu armiju, Latvijas kaŗa ministrs un armijas štāba priekšnieks izdeva pavēli Nr 1779:         Armijas komandieŗiem: „Eiropas kaŗa norises iespaidā, PSRS ir nākusi pie atziņas, ka nolūkā saglabāt mieru, Baltijas jūŗas austrumu piekrastē un vispār Eiropas austrumos nepieciešams savstarpējās palīdzības paktu paplašināt” paredzot tanī Padomju Savienībai tiesības 1) palielināt padomju garnizonu skaitu un lielumu Latvijā 2) prasīt tādas valdības konstruēšanu Latvijā, kas pēc Padomju Savienības atzinuma būtu spējīga un gatava izvest dzīvē papildināta savstarpējās palīdzības pakta prasības...   Drīz sākās Viļa Lāča un viņa krustdēlu laiks latviešu dzīvē un mākslā.−

 

 

 

---

  

 

Jānis Klīdzējs

KRUSTTĒVI

 

Cerīgu iepriecinājumu atnes katrs jauns dzejas vai prozas autors, kas ar savu balsi un domu parādās latviešu rakstos svešuma zemēs. Jaunie autori pavēstī, ka tautas dzīvības un dvēseļu ritējums no mūsu Latvijas sniedzas arī uz tālumos dzīvojošiem. Pa neredzamajām, bet vienmēr esošajām gara artērijām šis saistības ritējums ar dzimteni ir atnācis pie mums. Mēs esam tie pulsi tālumā, bet ritējumu sūtītāja, dzīvā sirds, arvien, arvien ir mūsu Latvijā. Daudziem mūsu jaunajiem, sevi izteicot rakstos tēvu un vectēvu valodā, jo bieži jāsatiekas ar vientulības grūtībām sevī un savā apkārtnē, jo aizsniedzamā tuvumā nedzīvo ne pašu vecuma ne arī rakstos jau pazīstamāki kollēgas. Iesācējiem pārrunas, salīdzināšana, mudinājums, drošinājums, atzinība ir visvajadzīgākā dvēseles paglāstītāja ar jaunu darba prieka siltumu un apņēmību. Neviena dzejniece, neviens prozists, nedz arī citu mākslu jaunais kopējs nav nolaidies jau gatavs no nezkādiem dievīgiem padebešiem spārnotā teiksmu Pegaza mugurā. It visiem, blakus Dieva dotajām un no savas tautas mantotajām dāvanām, ir bijis jāpaveic pašiem daudz grūta darba pašu dvēselēs intellektā un valodā. Laime bijusi tiem, kam tuvumā bijuši rakstos pieredzējušie, palīdzīgie audzinātāji, rosinātāji, balstītāji, ieteicēji redaktoriem un mudinātāji, kad deguns nokāries neticībā paša spēkiem un varēšanai. Tādus audzinātājus un sargus Latvijā mēs saucām par – krusttēviem. Pastāstīšu par saviem krusttēviem, kas paņēma mani savā gādībā pirms 50 gadiem mūsu Rīgā.

Savus pirmos mēģinājumus rakstos, dzejā un prozā, biju pasācis jau 16 gadu vecumā Rēzeknes komercskolā. Tie bija parādījušies skolas žurnālā Mūsu Centieni un arī Rēzeknes avīzē Latgolas Vords, kas iznāca latgaļu dialektā. 19 gadu vecumā iestājos Latvijas universitātē Rīgā, studēt agronomiju. Savās jaunekļa iecerēs biju nolēmis kļūt par agronomu un darīt jaunus brīnumus savas dzimtās puses Latgales mazajās zemnieku mājās, kur bieži vien tad vēl bija izglītības un zināšanu trūkums un līdz ar to arī skumīga nabadzība. Lai gan tad par savām iespējām rakstniecības laukā nemaz nedomāju nopietni, tomēr vaļas brīžos turpināju šo un to uzrakstīt. No labiem paraugiem biju cik necik apjēdzis un sapratis, ka stāstam vai novelītei vajag izdomāt fabulu (plot) un pašā sākumā vajag „iedzīt naglu”, lai lasītājam būtu interese un ziņkāre domāt − kas notiks tālāk. Tā biju uzrakstījis kādu duci īsāku stāstu. Sūtīju redakcijām, bet pēc laika tos visus saņēmu atpakaļ ar vai bez paskaidrojuma, kāpēc tie nav derīgi iespiešanai. Metu saviem rakstiem mieru un cītīgi gāju uz lekcijām, kur skaidroja ķīmiju, zooloģiju, botāniku, meteoroloģiju, zemes mācību un citas lauksaimniecībā vajadzīgas būšanas. Bieži vien aizslīdēju uz filoloģijas, psīcholoģijas, vēstures un kosmografijas lekcijām, kur varēja dzirdēt neticami interesantas lietas par pasauli un cilvēku pašu. Reizēm iegāju arī teoloģijas lekcijās un pasēdēju starp nākamajiem mācītajiem.

1934. gada vasarā sāka iznākt dienas avīze Rīts. Nezinu īsti kāpēc, bet šī avīze man patika labāk par visām citām. Nosūtīju tai tādu esejisku apceri par ļaudīm un viņu dzīvi savā dzimtajā pusē. Jau pēc nedēļas mans raksts bija Rīta otrās lappuses augšā, kur parasti ievietoja tādus kā otrus ievadus. Tādas notikšanas iedrošināts, nosūtīju otru apceri par savas puses jaunajiem. Man par lielo pārsteigumu arī tas pēc dažām dienām bija avīzē. Viendien dzīvokļa pasta kastītē atradu man adresētu vēstuli tādā sīkā rokrakstā. Atvēru un neticēju savām acīm: vēstuli rakstīja pats Rīta galvenais redaktors Aleksandrs Grīns, slavenais rakstnieks, romāna Dvēseļu putenis autors. Saka ierasties tad un tad redakcijā pie viņa. Ticis viņa istabā, nervozi sēdēju uz krēsla malas. Viņš turpināja vēl kādu brīdi rakstīt, tad paskatījās manī caur šaurām mirdzošam acenēm. „Tā, tā. Tu esi tas Klīdzējs, kas man tos labos rakstus sūta. Cik tev gadu?” – „Divdesmit.” – „Tas ir labs un īstais vecums, kad cilvēks var sākt mācīties, domāt. Par savu dzimto pusi tu jau esi sācis padomāt tā no sirds. Tie raksti bija labs sākums. Man likās, ka tanīs ir daudz izjustas tēlainības. Vai tev nevajadzētu pamēģināt par tiem cilvēkiem pastāstīt vairāk kādā stāstā?” Saku pazemīgu paldies, un manās krūtīs skanīgi dzied cīrulis. Par to, ka esmu jau rakstījis stāstus un tos neviens redaktors nav gribējis, neminu ne vārda. „No kuŗa pagasta tu esi?” redaktors turpina pavaicāt. „No Sakstagala.” – „No – Sakstagala? Tad jau no Trasunu pagasta. Jezupu tu jau zināsi. Mēs Brīvības kaŗa laikā ar viņu tepat Tērbatas ielā gulējām vienā gultā, jo otras tur nebija. Nu tad skaties − raksti tik tālāk. Kad tev ir kas labs, atnes te un atstāj manai sekretārei. Un tagad noej lejā pie kases kur tev par rakstiem būs nauda.” Aleksandrs Grīns sniedz man roku, eju kā apreibis lejā. Nemaz nevarēju iedomāties, ka par maniem rakstiem man dos naudu. Saņēmu 34 latus! Tas bija mans pirmais honorārs. Vispār − tā bija pirmā manis paša nopelnītā nauda. Ar to es samaksāju mēneša īri par istabu. Nopirku jaunas kurpes un bikses. Un vēl palika nauda pāri. Jutos bezgala aplaimots par tikšanos ar Aleksandru Grīnu un reizē ļoti bagāts vīrs. Jāpiemin, ka Jezups Trasuns un viņa tēva brālis, baznīckungs Francis Trasuns abi bija tautas vēlēti pārstāvji Latvijas Saeimā.

Vēl pārskatījis un palabojis dažus tos pašus stāstus un novelītes ko biju saņēmis pirms kāda pusgada no citām redakcijām atpakaļ, aiznesu un atstāju Grīna sekretārei, kā bija teikts. Katru nedēļu Rītā parādījās pa manam stāstam. Pirmais bija „Ceriņu zaglis”. Protams, tanī bija – „viņa” un „viņš” un tā karstā un cēlā mīlestība. Draugi sāka tā ziņkārīgi un zobgalīgi izvaicāt, vai es pats esot tas „ceriņu zaglis” kas tā mākot meitenes kārdināt un iemīlināt. Stostījos un kaut ko neskaidru atņurdēju, jo mīlestības būšanās, salīdzinot ar pilsētniekiem, biju visai zaļš un nepraša. Tikai pratu tā paticami par visu to uzrakstīt. Nākamo stāstu nosaukumus neatceros. Ar lielā krusttēva gādību un ieteikumiem drīz vien manus stāstus un arī dzejoļus sāka iespiest avīze Brīvā Zeme un žurnāli Mazpulks un Sieviešu Pasaule. Izdevība satikties ar šo pirmo krusttēvu gadījās bieži. Kā īstam krusttēvam nākas, viņš nekavējās pakritizēt, teica, kas lieks kādā stāstā un nevajadzīgs. Labi izdevušos gabalu noslavēja tā, ka no laimes sakarsuma sviedri sāka tecēt no pieres.

Mūsu Latvijas labajos brīvības gados it visi vecākie slavenie rakstnieki bija labvēlīgi un visādi palīdzīgi krusttēvi jaunajiem iesācējiem. Gadījās, ka dažkārt patīkamākos krustdēlus vai krustmeitas savā pajumtē un aizgādībā centās dabūt divi krusttēvi reizē. Arī krusttēviem patika padižoties vienam pret otru. Skaties cik man krustdēlu un krustmeitu! Un redzi − kā viņi jau raksta! Mums, jaunajiem, tas nāca tikai par labu − jo vairāk krusttēvu, jo tālāk un ātrāk varējām tikt uz priekšu Rīgas rakstu pasaulē.

Vēlākos gados savā pajumtē un aizgādībā bija paņēmis četrus draugus − Albertu Sprūdžu, Jāni Andrupu, Andreju Eglīti un mani − slavenais, interesantais un bieži vien kontroversais žurnāla Sējējs redaktors Jānis Lapiņš. Viņš bija dinamiska, krāsaina personība. Bija tāds krusttēvs, kas par saviem krustdēliem ne brīdi nekavējās saiet matos pat ar augstiem vīriem valdībā.

Savas labvēlības gaišumā mani bija paņēmis arī lielais pasaku meistars un rotu kalējs dzejā savai līgavai Latvijai − Kārlis Skalbe. Viņa drošināts sāku aiznest stāstus arī avīzei Jaunākās Zinas, kas bija plašākais laikraksts Latvijā. Pat tādam iesācējam kā man par avīzes vienas lappuses stāstu maksāja 80 latu honorāru. Par to varēja nopirkt pieklājīgu uzvalku Latvijā. Pieticīgai pārtikai vajadzēja lata dienā.

Mūsu puses rakstniekam Antonam Rupainim krusttēvs bija Jānis Jaunsudrabiņš, ko Antons bija saticis, kad lielmeistars staigājis ar makšķeri rokā pa Latgales upju malām. Un drīz vien Antona Rupaiņa lielo, vēsturisko romānu sāka iespiest žurnāls Atpūta.

Par jauno rakstnieku krusttēviem Latvijā tādā īsa apcerē iespējams pieskarties tikai virspusei, kā saka. Ir tik bezgala daudz interesantu notikumu, atgadījumu, sadzīves humora un guvuma no krusttēvu darbu un dzīves piemēriem, ka to spētu tā īstāk izstāstīt tikai pabiezākā grāmatā. Viņi mūs kala un rūdīja.

Beigās jāpiemin, ka Aleksandrs Grīns, kas bija Latvijas armijas virsnieks rezervē, pēc sarkanarmijas bažu ierīkošanas Latvijā, 1939. gada rudenī, atkal labprātīgi atgriezās armijā un arī redakcijas ikdienā valkāja kapteiņa uniformu. Dvēseļu puteņa autoru apcietināja drīz vien pēc Latvijas okupācijas 1941. gada vasarā. Esot drīz nošauts kaut kur Krievijas cietumā. Atceros, ka viņš teica, kad no jauna bija sācis valkāt Latvijas kaŗavīra uniformu, „Es neticu ne krievu, ne vāciešu labvēlībai pret mūsu zemi un tautu. Abiem šiem ir cieņa pret varu un spēku. Mums gaidāmas grūtas dienas.

Jāni Lapiņu 1940.-41. baigajā ziemā gūstīja apcietināšanai, bet viņam bija laimējies paslēpties. Kad 1941. g. vācieši padzina krievus, viņš parādījās atklātībā. Slēpjoties pa šķūņiem un pagrabiem, viņa veselība bija neglābjami sabeigta. 1941. gada ziemā mēs ar Andreju Eglīti stāvējām pie viņa slimības gultas. Spēcīgais vīrs bija izdilis, kaulains, tikai viņa acīs mirdzēja agrākais spožums. Atvadīdamies, viņš pacēla dzeltenu, kaulainu roku. „Dēli, jūtu, ka šī ir mana pēdējā reize ar jums.” Ievilka jaunu elpu. „Jaunie cilvēki, nekad nepiemirstiet garu!”

Bieži vien sarodas tāda sajuta, ka negribētos nekā vairs rakstīt, ne teikt. Vai svešumā dzīvojot ir tas viss ko vērts? Mūsu jaunie tēvi vairs nelasa. Vecāko gadu gājumi izretinās. Vai ir vērts? Tad kā no nekurienes radusies, viena, otra vai trešā krusttēva roka it kā uzgulst uz pleca un var dzirdēt balsi kā dzīvu: „Nu, nu? Kas tad nu? Vai mēs savā laikā nepazinām svešumu un trimdu? Pienāca laiks, bijām atkal kopā ar savu tautu!”

Varbūt tā bija dzīvā sirds, kas no Latvijas mūsos ieskanējās no jauna. Jo − mēs visi un katrs esam tās pulsi, pasaulē.