JG redakcijai

Kā bijušam sportistam starptautiskajās jaunības spēlēs man joprojām jābrīnās par publikas bērnišķīgajām emocijām. Olimpiskās spēles šajos pragmatiskajos laikos ir zaudējušas savu rotaļīgumu un audzinātāju vērtību, un uzvara ir kļuvusi par mērķi, kas veido pierādījumu dažādām politiskām īsredzībām.

Olimpiskā ideja bija ārkārtīgi vienkārša. Uzvara nepiederēja uzvarētājam, bet bija prāta un miesas ziedojums vecajiem dieviem. Ar nožēlu jāatzīst ka cilvēce ir izvēlējusies relatīvi mazus solīšus sīku ideālu piepildīšanai. Viens no ētikas principiem ir pacietība un sāpju pārvarēšana nevis konkrēta mērķa sasniegšana. Tas bija laiks, kad pat ritenis vēl nebija izdomāts, un olimpiskās spēles senajā Grieķijā bija pirmais aistētiskais ritenis prāta attīstībai caur veselu miesu. Kustībai tika radīta pavisam jauna nozīme. Un tā ir nevis turpināt dzīvot tikai zemes lodes pagastā, bet attīstīt saprātu tādā līmeni, ka tas būtu kopējs arī ar iespējamiem kaimiņiem tālāk aiz Piena ceļa.

Kas tad galu galā olimpiada ir, vai mēģinājums paildzināt prāta asumu tālākam lidojumam, vai mirkļa uzvara sasniegumā nomirstot uz mūžu?

Jānis Doniņš

 

 

 

JG redakcijai

ZEPA PLACENAMES OF LATGOLA LASOT, vai kā tikt no Filareta pie Ricybovas un Perēļiem.

Nesen iznākušajā Valža Zepa The Placenames of Latgola: A Dictionary of East Latvian Toponyms (Wisconsin Baltic Studies 1: Madison. Wis.: Baltic Studies Center. 1984) sakopots milzīgs daudzums faktu. Tiem tomēr bieži nav dots pietiekams izvērtējums.

Tā, piem., Zeps nekur nepasvītro, ka baznīcas īpašumiem ir aizdomīgi līdzīgi nosaukumi: Juražiški (jezuītu muiža) pie Daugavpils. Jureni (bernardīnu klosteris) pie Viļāniem. Jurizdika (baznīcas zemes) pie Ludzas. Jurizdika (dominikāņu klosteris) pie Pasīnes. Jādomā, ka tiem visiem kaut kāds sakars ar latīņu jurisdictio, šai gadījumā „baznīcas pārvaldāmā territorija”.

Līdzīgi Zeps laiž secen to apstākli, ka daži vietvārdi ir Bībeles vietvārdu pārstatījumi, kā, piem., „galdarijas” kalns Preiļos, kas var būt tikai Golgātas kalna (Mt. Calvary) pārveidojums. Līdzīgi Kalastines pusmuižai priekštecis būs Palestīna.

Nedaudz sarežģītāks ir jautājums par Nērzas pagasta Perēļiem. Zeps pilnīgi pareizi tos identificē ar agrākiem nosaukumiem, kā. piem. krievu Pejlory 1770 gadā un poļu Picylory (pareizi būtu Pieylory) 1765. gadā, bet neved tos sakarā ar krievu Ricybovo 1654. gadā, kaut arī kļūdas ir apmēram tādas pašas (P vietā R, e vietā c, l vietā b. un r vietā v) Rokrakstā šie burti viens no otra daudz neatšķiras Pie tam Ricybova ir galīgi nepieņemama forma, kurpretim Peilōri ir gluži latgaliski savā izskatā. Vēl tikai atliek pieminēt šī vārda izcelsmi. Gandrīz bez šaubām tam pamatā senkrievu Filaret: skaņu mijas ļauj domāt, ka Peilōri pieder pie ļoti sena kristīgās ticības vārdu slāņa, kas radies pirms vācu ienākšanas (tāpat kā, piem., Neikuri no senkr Nikifor, Steivanči no Stefan u.d.c.)

No citiem Zepa rakstiem spriežot, arī viņš labi apzinās, ka Latgales vietvārdos bieži atspoguļojas senie pareizticīgie kristāmie vārdi (sal. viņa priekšlasījumu par vārda Čūdars [Teodors] izcelsmi 1980. g. baltistu konferencē Rīgā). Kāpēc viņš nav atradis par vajadzīgu šo faktu izcelt piemērotā vietā, proti savā grāmatā. Dievs vien to zina.

Kanču Jezups