MEZGLI X

Attīstītais sociālisms − lielais Brežņeva norieta gadu joks – 1977. g. konstitūcijas pamatteze.

Pagāja vairāk nekā divi piecgades posmi, kamēr Leonīda akordisti Kremļa kambaros to uzbūra. Jauno konstitūciju jau sāka rakstīt Chruščova laikā, bet Ņikitam bija viena liela vaina − kumūnisms − viņš gribēja celt kumūnismu. Tā viņu atvaļināja tomātus audzēt. Brežņeva ēra prasīja kaut ko mazāk utopisku. Partijas sekretāram jau slimam esot, definīcijas pasteidzās un dzima marksisma ārlaulībnieks − attīstītais sociālisms. Frazīte bez kauliem lokās kā fakirs.

Ja attīstītais sociālisms jau ir klāt, cik tad tālu ir kumūnisms?

Spurainais priekšsēdis jautājumu nepaspēja pirms nāves tautai izskaidrot. Viena versija − Brežņevs esot gribējis tautai šo mistēriju atsegt, bet Andropovs steigā vecajam vīram dimanta putekļus iebarojis, un tā ar sacaurumotām iekšām uzacainais sekretārs pirms laika aizgājis.

Pēc visiem tiem anekdotiem, ko padomju pagrīdnieki, arī tie kas Kremlī slēpjas, par attīstīto sociālismu „griezuši”, nebiju domājis, ka tas vēl pēc Brežņeva dzīvos, bet tad pēkšņi Latvijas draugi man atsūtīja Pētera Zeiles grāmatu ATTĪSTĪTA SOCIĀLISMA SABIEDRĪBAS ESTĒTISKĀ KULTŪRA UN MĀKSLAS KULTŪRA. Zeiles secība un sakarība tīri marksistiski loģiska, jaunā epocha prasās pēc jaunas aistētiskās teorijas.

Vispirms par to, kā šinī grāmatā nav.

1)    Nav liela uzsvara uz sociālistisko reālismu. Runa par to ir īsa, funkcionāla: sociālais reālisms it kā būtu pagātnes forma, kam saikne ar agrāku pagājušu vēstures posmu.

2)    Šeit arī nav runas par valstisko pilsoņa pienākumu − jēdzienu, kas diskusijās par mākslu uznira Andropova gadā.

Pēc Zeiles definīcijas attīstītā sociālisma māksla ir brieduma gadu sniegums, viņpus eksperimentiem un pārliekiem meklējumiem pēc jaunuma − tā sevī ietveŗ individuālā mākslinieka radošo kodolu, kas ir dzīvā mijiedarbībā ar vidi, visu sabiedrību un ne tikai sabiedrību, bet visu pagātni, etnisko dažādību un pār visu galvenokārt šis radošais process stāv tuvās attiecībās ar dabu. Daba ir viens no cilvēces galveniem aistētikas avotiem. Zināma sakarība Zeiles prātojumiem vai ieteikumiem ir ar marksismu, bet atšķirībā no Marksa tīriem avotiem šeit ir pilnīgi pazudusi spontānitāte − māksla savu attīstītā sociālisma potenci nesasniegs ja vecākie un gudrākie jaunatnei nemācīs un no maldu ceļiem neatturēs. Vadības princips ieskanas spēcīgi attīstītā sociālisma epochā.

Pēc Zeiles domām padomju sabiedrība kopš revolūcijas ir izgājusi cauri trijiem posmiem (lai gan konstitūcijas ir bijušas jau četras): 1. laika posms no 1917. g. līdz 1930. gadu vidum − Zeiles definīcijā pārejas etaps no kapitālisma uz sociālismu (liekas kaut kāds primitīvas pašķiras sociālisms); 2. − no 30.to gadu vidus līdz 1950. gadu beigām, periods ar daudz „objektīvām” grūtībām un „pretrunām” („vulgārsocioloģiski recidīvi mākslas kultūras jomā”), bet posms, kad „mūsu zemē tika uzcelts sociālisms”, 3. − kopš 1950.to gadu beigām, kad sociālisms nobrieda.

Šinī posmā kopš 20. kongresa dažādi visai brīnumaini, pat utopiski ziedi uzplaukuši: kvalitāte ir augusi, notikuši ir „radoši meklējumi visās daiļrades nozarēs” kas „atklājas mākslas veidu un žanru dinamikā” un „tālāku uzplaukumu gūst stilistiskie strāvojumi individuālie rokraksti, meklējumi formas novadā”.

Zeiles spriedumiem par posmu kopš 20. kongresa visumā varam pievienoties − Latvijas mākslinieciskais uzplaukums šinī posmā nav noliedzams. Lai gan no otras puses skatoties, šie dinamiskie padomju pasākumi būtu bijuši vēl varenāki, ja orgāni nebūtu veselus kultūras darbinieku slāņus iedzinuši disidentismā, sazāļojuši psīchiatriskās slimnīcās un pārdzinuši pāri robežai, kur tie kuplina „attīstītā kapitālisma” kultūru.

Bet šie visumā pareizie padomju kultūras novērtējumi savijas vienā bizē ar virkni utopisku, pasakaini brīnišķīgu, droši vien nebrežņevisku iegriezienu: attīstītā sociālisma posmā ir augusi arī „estetiskā un mākslas loma sabiedrībā, komūnisma pasaules uzskata veidošanā”, un vēl tālāk un brīnišķīgāk, „jauna personības tipa − padomju cilvēka tālākā attīstībā”. (119 lp.) „Mākslas kultūra iegūst masveida raksturu, cauraužot dzīvi, veidojot jaunas − ciešākas un dziļākas attieksmes starp mākslu un tautu.” U.t.t. Nebūt negribu pārmest Zeilem ūtopismu − tas latviešiem visās pasaules malās, bet it sevišķi starp emigrantiem ir vajadzīgs daudz vairāk nekā skābēti kāposti, bet ar Zeiles ūtopisma uzplūdiem ir sava ticamības problēma: vai tā ir pārliecība, vai tikai tāda iztukšošanās partijas priekšā?

Zeilem ar attīstīta sociālisma aistētiku un kultūru ir vēl citas problēmas: kā liekas, attīstītā sociālisma posmā materiālismam un ekonomiskam determinismam nav gluži tā spēka kā agrākos padomju attīstības laikmetos, bet tomēr neskatoties uz to, Zeile ļoti skopi novērtē dažādas cilvēces gara un sirds straumes mākslas darbu ģenēzē. Par mītiem un archetipiem šinī grāmatiņā runas nav, par reliģiju, kristiānismu (un kur nu vēl ebrēju svētajiem rakstiem) nemaz nerunājot. Daba, tāda latviska tautasdziesmu daba turpretī ir gandrīz vai dievināta − daba ir centrālais enerģijas impulss mākslas izaugsmē. Šāds dabas triumfs varbūt var apmierināt Imantu Ziedoni un varbūt arī pagrīdes dievturus, bet nedomāju, ka ar tādu primitīvu vitālismu pietiktu Džemmai Skulmei, Vizmai Belševicai vai nelaiķim Ojāram Vācietim.

Un vēl tikai viena lieta: tā sāpīgākā no visām, kas ietekmē visu, arī mākslu padomju puslodē − tā ir vara un spēks − padomju sula, kas no Kremļa iztek uz visiem tās lielās valsts novadiem, kas attur padomju mākslas brīvu plūsmu ārpus robežām, kas liedz aistētiem, Zeilem pašam, brīvi ceļot pa Itālijas un Grieķijas vīna un olīvu dārziem, zemēm, kur citronas zied, peldēties Kapri skaidrajos ūdeņos un ēst aprikozes Komo ezera ēnainos krastos kā kādreiz to darīja Ļeņins un Gorkijs.

Cauri šī gadsimta dažādiem vēstures attīstības posmiem latvieši, sevišķi Latvijā, ir ieguvuši lielu pieredzi par varu un polītisko slogu. Domāju, ka Pēterim Zeilem būtu pienākums pirms kapā aiziešanas likt savam izsmalcinātam filozofa talantam uzrakstīt kritiku (Marksa vārds) par varu un mākslu.

Tādu darbu varētu svētīt ar mūžības zīmi. Attīstītais sociālisms labākā gadījumā ir tikai tāds pārejas, trūdiem padots posmiņš, laipiņa no varas uz varu.

 

Andrievs Ezergailis