Skatos uz Ojāra Ābola nogrimušajiem kuģiem. No dzelmes ap kuģu vrakiem, gaŗām Ojāra līnijām pulsē reti burbuļi − tikko sadzirdami un pavisam zili. Turpat blakus pastozi uzbiezējušās rieta saules kūstošajā gaismā brūngani, gandrīz vai melnīgsnēji, iestingušas senas Staprāna laivas. Nogrimušajām kuršu laivām otrā pusē Latgales ezers. Agri, agri gaismu var tikai apjaust. Viss mazā migliņā, kontūras tik tikko izmanāmas Treiberga paletes maigajā pelēkumā. Zem Latgales ezera it kā nogrimušā pilī Laimona Eglīša kailās Laimdotas, krokotās drapērijas, atvērums uz lunāru ainavu − iesaldēts moments, laiks apstājies kā pēkšņi nobremzētā kinolentē. Pašā centrā koloristiskā krāšņumā, brīnumainos ritmos mirdz Leonīda Mauriņa „Atmiņas par dienvidu jūŗām”. Un tad es atceros. Atceros kā viņi tur ir sasēduši ap Indrānu tēva vareno ozola galdu lielajā saimes istabā. „Elles ķēķa” nekronētais ķēniņš Frīdis Milts spurains, bet tikpat nesaliekts kā sen, sen Torņkalnā, labsirdīgi smaidīgais Mārtiņš Krūmiņš, manu jaunības dienu brīnumainās teātŗa pasaules dižais burvis Ēvalds Dajevskis, šaurajā spraugā starp franču bereti un kuplo bārdu zem aceņu stikliem zib dzirkstīgais, pret pasauli atvērtais Arnolda Treiberga skats, bet patiesi no pasaules otras puses − no Sidnejas tādu lielu mieru un vieglu humora smīniņu sev līdz atvedis Haralds Norītis. Bet nu gan iet − diespas − pavisam šovinistiski. Nu kā nu bez dāmām! Mūsu mākslas aprakstīšanas pirmās lēdijas Eleonoras Šturmas smaids un šarms var sacensties ar jebkuŗas kinodivas pievilcību. Dagmārai Igalai sejā tāda neviltojama labestība, kā no sena folkloras esences podiņa nupat pasmelta. Maija Šlesere, nesen no Latvijas atbraukusi rokas dziļumā pie buŗamiem vārdiem, jā, pat pie lāstiem. Maira Reinberga glezno ar ūdenskrāsām, un tā atdod cilvēkam savu mīlestību Bacha mūzikas skaidrajām formām. Mirdza Bogdanoviča − nupat no Meksikas un glezno foršus meksikāņus. Dace Marga pašlaik sēž pie Indrānu tēva galda cieši blakus Otto Skulmem; turpat arī pats Tilbergs, akadēmiķis Vilhelms Purvītis, Jānis Kuga, Valdemārs Tone. Par profesoriem maz bēdādams, pāri pusgaldam balsi dārdinādams un kā jau lauvas krēpes purinādams, ar Jāni Pauļuku sarunājas Džons Ferdinands Tīdemanis – „mazās zivis peld baros, bet mēs, katrs savā okeāna pusē, pa vienam.” Tev acīs tik tieši var skatīties vienīgi Biruta Baumane un kad tu nolaid acis, zeme ielīkusi turpat zem Borisa Bērziņa patiesības smaguma un tad vēl vienādi grūti aprēķināmie Daina Dagnija un Juris Dimiters. Kaut kur starp glezniecību un Metropolītēna operu apmaldījies Vigeo Saule un it kā no senču pilskalna nupat nokāpis Valdis Kupris, lai sagādātu Pētera Postaža žigulim jaunas riepas. Lasītājs teiks, te nu gan kaut kas pavisam nopietni sajucis. Bet pie Indrānu tēva galda šinī brīdī pavisam brīnumainā kārtā satikušies visi. Nešķiro ne pēc valstīm, valstībām vai ideoloģijām. Jā − patiesi Indulis Zariņš draudzīgi sit uz pleca Ivaram Poikānam un Latgales zēns no Sarkandaugavas smaida varbūt iztēlē, redzot jau savu nākamo klusās dabas nostādījumu un vai pavisam pliku un traku pirtsskatu. Ja vēl kāds īsti negrib noticēt, visu to pavisam profesionāli nofotografē Bruno Rozītis − būs ko ielikt Laika, ir vēl aizsūtīt Laimonam Eglītim, Džemmai Skulmei un Guntim Strupulim. Skatīsities un teiksit − nav jau nemaz Indrānu lielā istaba, bet ar rudens sauli pielijušā atvasaras diena Katskiļu kalnos pie Ņujorkas un pusi no pieminētā personāža nemaz nevar saskatīt. Bet šī jau, mīļie draugi, ir tā garīgā Latvija, kuŗai nav ģeogrāfisku ierobežojumu, kur Valdim lai uzkāptu savās pilsdrupās, nav jāpieprasa „mazā vīza”, kur neredzamais iegūst viedus apveidus un brīnums ir daļa no realitātes!

 

*  *  *

Dzidrā, saulainā atvasaras 13. oktobŗa rītā Ņujorkas luterāņu draudzes īpašumā Katskiļos atpūtas nama lielajā zālē bija tāda laba aura. Likās, ka visi izjuta to garīgās Latvijas „tikuntā” spēku Eleonoras Šturmas stāstā un diapozitīvu klāstā par Leonīdu Linautu un stiklu, mani fascinēja Linauta neatlaidība, sīkstums un mērķtiecība, ar ko viņš būvējis savu dzīvi svešajā krastā un reizē darījis savu stikla mākslinieka darbu.

Es arī rādīju un kommentēju − argumentēju, sirdījos un priecājos. Sirdījos par cenzūras žņaugiem, vai nu tie būtu Pēterbaznīcā Rīgā, vai Latviešu Centrā Toronto. Sirdījos par bezgaumīgu, plastiski neizteiksmīgu un mākslinieciski mazvērtīgu monumentālo skulptūru − vai nu tā celta pilsētas ieņemšanas gadadienai Jelgavā, vai Kārļa Ulmaņa piemiņai Toronto kapos. Priecājos par Gunāra Birkerta monumentālās skulptūras nesamākslotām formām, kas atvērtas pret pasauli. Piesaucu daždažādus lielus cilvēkus − pozitīvo spēku pār mākslas brīvības taisno, varbūt pat svēto lietu.

„Spriedums, pat visaugstākais spriedums − tā ir

                   brīvība, ko vairs nevar atņemt.

Āra elpas skartajam

Atskatīties nevajag uz savām sienām...”

Argumentēja arī citi. Alfrēds Krūkliņš sirdījās par monumentālās skulptūras cēlajos dārzos iebrukušajiem Oldenburga gigantiskiem ikdienuļiem − veļas knaģi, lūpu zīmuli, kirku un it īpaši bēzbola bozi. Manā prātā gan Oldenburga dižboze līdz ar Pikaso un Kaldera dzelzs plākšņu plastiku un Šagala mozaīku sienu ir tikpat organiska daļa no Čikāgas kā Brīvības piemineklis, Zemdega, Rainis un Zaļkalna Blaumanis no Rīgas.

Iebildumi Alfrēdam bija arī pret iecerēto Jāņa Mintika „Lapu ķērāju” (vides skulptūras modelis bija izstādīts Milvoku dziesmu svētku skatē 1983. g.). Daudz jau neiznāca laika pārrunām, bet pavisam droši Krūkliņš šeit aizķēris latviešu mākslai nozīmīgu stīgu − domāšanu radikāli novatoriskā no akadēmiskās tradīcijas neatkarīgā veidā. Tāpat kā domāšana lielās dimensijās vēsturiski ir bijis vai pats lielākais latviešu mākslas deficīts. Manuprāt, mums tāds Jānis Mintiks, Kārlis Jirgens un Imants Tillers, un vēl tie citi, kuŗus šobrīd nevaru nosaukt, ir ļoti vajadzīgi. Vai mēs neesam bijuši visai izšķērdīgi ar savas tautas radošiem resursiem, vienaldzībā un konservatīvismā noslāpējot mūsu talantīgo abstrakto ekspresionistu radošās liesmiņas sešdesmitajos gados Amerikā? Vai mēs kā maza tauta varam atļauties tādu pat vienaldzību pret Mintika idejām par dabas un skulptūras apvienošanu lielās dimensijās? Šai sakarā citēšu latviešu tēlnieka Jāņa Karlova domas par japāņu Takeši Tanabe mākslu pēc atgriešanās no internacionālā simpozija „Forma Viva” Jugoslavijā 1983. gadā:

Japāņu tēlnieki darbu sacer kopā ar dabu dodot to kā impulsu cilvēka garam, domāšanai. Viņi neuzspiež klaji, bet dziļi no iekšienes vada un sasniedz neparastu spēku. Un raugies, ir tikai tādas formas zīmes, un cilvēka veidola vietā ir simboli, kas aicina cilvēku mainīties, tiekties pēc gaišā, mūžīgā. Akmens un koka saaugumi. Nekas nav sastindzis. Akmenī izkalts ap 30 cm liels caurums, kuŗā iestādīta priede. Priede pēc gadiem aizpilda šo tukšumu ar savu stumbru un augot panēm akmeni līdz uz augšu. Pēc apmēram 50 gadiem trīs spēcīgi stumbri nesīs augšup šīsdienas domu kalta cirtienus − cilvēka tiekšanos saaugt ar nākotni. Un tā reizē būs arī nākotnes saaugšana ar pagātni. (Literatūra un Māksla. 1984. 2)

Japāņu Katskiļos 13. oktobrī nebija, bet viņu kaimiņš − sidnejietis Haralds Norītis turpat līdzās. Un tad viņš stāstīja mums par mākslas dzīvi Austrālijā: kā „Contemporary Art Society” piecdesmitajos gados ienesusi svaigas strāvas Austrālijas mākslā: kā Uldis Āboliņš, Džems Krīvs un Herberts Sils piedalījušies jaunu virzienu pavērējā CAS izstādē Sidnejā: kā Haralds ar savu partneri Džonu Vaitu atveŗ „Central Street” galeriju Sidnejā 1965 gadā, un tūlīt pirmo reizi Austrālijā izstāda popmākslas slavenības: Džasperu Džonu, Lichtenšteinu, Raušenbergu, Varholu un vēl citus; kā galerija kopā ar Džonu Kaldoru noorganizēja Kristo „Mazā līča” (Little Bay) projektu (līdz 400 pēdu augstais jūŗas krasts ietīts 3 jūdžu garumā, izmantojot miljonu kvadrātpēdu auduma), un kā šis projekts radīja nozīmīgu pagriezienu Imanta Tillera mākslas ceļā: kā septiņdesmito gadu vidū „Central Street” galerijā sācis saimniekot Šodienas Mākslas institūts (Institute of Contemporary Art). Stāstīja par tā laika „hepeningiem”, deju, mūzikas un avangarda teātŗa izpausmēm galerijā, arī par latviešu mākslas skatēm šinī Austrālijas mākslā tik nozīmīgā galerijā − 18 Rīgas grafiķu izstādi 1979., teātra plakātu izstādi 1981., un Ulda Zemzara izstādi 1982. gada rudenī.

Ar Haraldu bija iecerēta vesela intervija, no kuŗas vairums jautājumu palika neprasīti un atbildes nepierakstītas. Laika bija par maz, bet varbūt arī ne, jo kaut kā izjutām, ka esam visi uz kopēja viļņa garuma. Lai gan ikdienā un kādreiz arī svētku reizēs sēžam pie daudz un dažādiem galdiem, tas trešais galds tomēr ir tikai mums pašiem.

Īsais brīdis Katskiļu atvasarā ir daļa no Norīšu pasaules ceļojuma, kas iesācies maijā un gluži kā pasakā turpinās vēl šobaltdien. Mākslai nozīmīgākais epizods no šī ceļojuma, šķiet, ir tās septiņas nedēļas Otavā, kad Haralds bija Leopolda Sīpoliņa pirmais rezidents-mākslinieks un uzgleznoja 12 brīnumjaukas krāsu poēmas kuŗas 1985. g. februārī izstādīs Otavas komerciālā galerijā. Jautāts, kādēļ tik daudz laika un spēka ziedots „Central Street” galerijai Sidnejā, Haralds izskaidro, ka tas bijis darbs „kas bija nozīmīgs un tādēļ bija jādara.”

 

*  *  *

Kamēr mēs tā priecājāmies pa Katskiļiem, Ausma Macāte Kalifornijā bija izstādījusi 12 tekstilmākslas darbus. Par izstādi Karmelas Evans galerijā (Marjorie Evans Gallery) laikrakstā The Sunday Peninsula Herald rakstījusi Irēna Lagorio – „Māksliniece pārvar krāsas un vilnas pavediena robežu.” Jā, Ausma Macāte to patiesi varētu!

 

*  *  *

Tai pašā rudens posmā Raimonds Staprāns Maksvela galerijā ar savu vienpadsmito personālizstādi atzīmē 30 gadus, kopš debitējis šai galerijā. No tā laika saglabājies jūsmīgs Valdemāra Kārkliņa raksts Laikā par latviešu gleznotāja spožajiem panākumiem.

No pēdējās izstādes katalogs ar 11 ļoti labām krāsu reprodukcijām un īsiem paša Staprāna kommentāriem par savu mākslu. Atbalsojot šis rindas jāatbild, ka Kalifornijas zilais noteikti pastāv, un pie tam vēl brīnumaini iekšēji mirdzošs – staprānisks!

Cik maksā kvadrātcentimetrs Parīzes zilā, maestro? − par Induļa Zariņa personālizstādi Rīgas muzejā tā „ap Jāņiem” interesanti jautā Pēteris Bankovskis, ielūkojoties vērīgi neparasti zilā debesu mirdzumā kādā no izstādes darbiem.

Tās ir optimisma un dzīves enerģijas debesis. Droši vien Indulis Zariņš tās glezno ar Parīzes zilo. Tā ir dārga un grūti dabūjama krāsa. Meistars par to maksā ar nervu šūnām − gan savām gan pārējo līdzcilvēku (tāda reiz ir mākslinieka būšana zemes virsū). Maksā nežēlīgi un izšķērdīgi. Pretī saņem naudu, titulus? Ne jau par tiem ir runa. Šad tad viņš saņem pretī brīnumu (Padomju Jaunatne. 21. jūn.)

Parīzes zilais! Tieci nu gudrs, vai tam pie trešā galda arī vietiņa atvēlēta?

 

*  *  *

Par Dzimtenes Balsi jau var domāt šā un domāt tā, bet pavisam jauku dzimšanas dienas sveicienu Alfrēdam Tauriņam pāri okeānam suta akadēmiķis Jānis Stradiņš:

Gan ķīmiķa, gan vēsturnieka darbā jābūt precizitātei saturā un izteiksmē, nedrīkst pieņemt vēlamo par esošo, no hipotēzēm izdarīt pārāk tālejošus secinājumus, romantiskai apjūsmai upurēt faktus (Dzimtenes Balss 1984. 33)

 

*  *  *

Uz gada beigām kaut kā nevaram paiet gaŗām kalendāriem. Kādreiz skumu par nemākslas iespiešanu Laika mākslas kalendārā. Starplaikā man ir izskaidrots, ka Laika izdevējs ir pārliecināts, ka svešuma latviešu mākslas izpratnes līmenis ir tik zems, ka viņi pirks tikai sentimentālu lētas gaumes kiču. Tāpat esmu skumis par Jāņu un Ziemsvētku pazušanu no dzimtenē iespiestajiem. Pašreiz atšķīries novembris 1984. gada Lauksaimniecības kalendārā: 17 „Starptautiskā studentu diena”, 19 „Raķešu kaŗaspēka un artilērijas diena” un vidū – klusums.

Pārejošam vajag kliegt.
Taisnoties. Pierādīt.
Mūžīgais var klusēt.

 

Nikolajs Bulmanis