Nevienam nav izdevies nolikvidēt latviešus galīgi un pilnīgi (atcerēsimies senprūšu pārvācošanu). 1984 gadā jaunie latvieši dziedāja savas „blēņu dziesmas” Minsteres un Rīgas dziesmu svētkos tik sparīgi, ka senie bruņinieki un mūki domu velvēs varēja tikai pabrīnīties par sīksto tautu. Un 1985. gadā dziedāšot atkal − šoreiz Montreālā. Un pie Hanzas rederejām meklējot brīvības kuģi – V. Zaļkalna un I. Lešinska referātiem. Un tā tālāk.

Jā. Latvija aizvadītajā gadā tika pieminēta.

 
2x2 saime ceļā uz Minsteres Domlaukumu.

Vidū: rucaviete ar 112 cm gaŗiem matiem un mugursomu dievkalpojuma laikā Minsteres Domā Kreisajā pusē: Livonijas ordeņa bruņinieki un mestri (V. fon Pletenbergs u.c.), kas šajās velvēs saņēma svētību savam darbam un vēlāk saviem pīšļiem.

Apakšā: Aija Litiņa un Ilze Circene 1984. g. vasarā amerikāņu džinsos palīdzēja celt Padomju Savienības saimniecību Latvijas studentu darba grupā Kabardas-Balkārijas ASPR (Skaistākos ziedus Krišjāņa Barona jubilejai tomēr „salasīja” Māra Zālīte ar 1984. g. decembrī Karogā publicēto drāmatisko poēmu Tiesa (pēc G. Merķeļa grāmatas Latvieši sevišķi Vidzemē, apgaismības gadsimta beigās motīviem).

Kamēr mums var rasties tādi jauki latvieši kā Māra Zālīte, mēs kā tauta nezudīsim arī nākotnē!