Brunis Rubess

LATVIJAS NĀKOTNE KOPĀ MŪS SAUC UN SAUC VĒL ARVIEN

Valstssvētku runa 1984. gada 18. novembrī Ņujorkā

 

Godātā Latvijas svētku saime!

Nu jau vairākus gadus Ņujorkas latvieši devuši savām valstssvētku svinībām lielisku māksliniecisku ietērpu, ar to parādot, cik dzīli šī sabiedrība izjūt tās idejas vērtību, kuŗas dēļ esam nākuši kopā šodien. Tā ir Latvijas ideja, vēl vairāk − tā ir Latvijas nākotne, kas mūs sauc kopā. Atkal un atkal.

„Latvijas nākotne kopā mūs sauc,” bija mude, ko jauna latviešu studente deva pirmajiem Latviešu Jaunatnes Svētkiem 1959. gadā. Mūsu tautas un valsts nākotne mūs sauca kopā toreiz, tā mūs sauc kopā šodien, un tā mūs sauks kopā arī rīt.

Tas bija tāds paaudžu ūdensšķirtnes laiks toreiz pirms 25 gadiem. Ap šo laiku Latvijas brīvības un latviešu tautas pastāvēšanas darbā ienāca paaudze, kas bija Latvijā dzimusi, bet uzaugusi un skolojusies savā pašreizējā vidē. Kamēr viņu vecākiem ne vienmēr bija viegli pielāgoties svešajiem apstākļiem, jaunie cilvēki šai vidē ātri jutās kā mājās. Tā kā viņi brīvi runāja un domāja divās valodās, dzīvoja divās vidēs un strādāja divās sabiedrībās, šī paaudze sevis apzīmēšanai bieži lietoja jēdzienu „divkultūrnieki”.

Balstoties uz tiem stiprajiem pamatiem, ko bija likušas iepriekšējās paaudzes: tautas atmodas saucēji, Latvijas izauklētāji, Latvijas izcīnītāji un izveidotāji, pēdējos 25 gados tieši divkultūrnieku paaudze ir mūsu sabiedrībā ienesusi svaigas un neparastas idejas, meklējusi jaunus ceļus, un veikusi dižus darbus Latvijas nākotnes nodrošināšanai.

Protams, daudz domāts par jaunatni. Nodibināts, un kas vēl daudz svarīgāk, noturēts Jaunatnes apgāds „Ceļinieks”. Ar šī apgāda darbu, bērnus sasnieguši vairāk nekā 300 Mazputniņa numuri. Apgādā arī iznāk Jaunā Gaita, vienīgais žurnāls, kas brīvo vārdu un brīvas domas nesis latviešiem visā pasaulē nu jau gandrīz 30 gadus.

Radīts Latviešu Fonds, kuŗa neaizkaŗamais pusmiljona kapitāls līdz šim latviešu kultūrai devis augļus 338 000 dolāru apmērā. Šīs idejas ierosmē nodibināts Latvijas Brīvības Fonds, kuŗa nozīmi sākām īsti izprast tikai Helsinku un Madrides konferenču laikā. Izveidota arī Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība, kuŗas informācijas darbs mūsu lietu pamazām ienes pasaules preses uzmanības lokā.

Jaunatnes apvienību darba lielākais sasniegums ir seši vispasaules latviešu jaunatnes kongresi. Sevišķi svarīgu sajūsmas un piederības audzināšanas darbu veikuši četri jaunatnes dziesmu svētki. Garīgā laukā sarīkotas draudžu dienas un teoloģijas kursi.

Nākotnes darbinieku audzināšanai veltīts Divreizdivi, kas nu jau divdesmit gadu dedzis Latvijas nākotnes liesmu jauniešu sirdīs, tai pašā laikā viņiem radot draugu tīklu latviskai dzīvei visā pasaulē. Jāmin arī vasaras vidusskolas Kursa, Beverīna, Gaŗezers un Trīsreiztrīs. No Rietummišigenas kursiem izaudzis Jāņa Riekstiņa vārdā nosauktais Latviešu studiju centrs.

Šo veikumu uzskaitē − un tā nepavisam nepretendē būt pilnīga − vēl jāietilpina divarpus miljonu dolāru Latviešu Centrs Toronto, kuŗa organizāciju − pārvarot neticību, aizdomas un mazdūšību − arī vadīja šai paaudzei piederīgie. Un tā tam jau arī jābūt! Divdesmitgadniekiem piederas savu tēvu mantojumu iepazīt un to pārvērtēt svaigām jaunības ideālu mērauklām. Trīsdesmitgadniekiem jādod vislielākais idejiskais un darba pienesums, lai pastāvošo pārveidotu, uzlabotu, lai radītu jaunas lietas, jaunus pasākumus. Četrdesmit- un piecdesmitgadniekiem jāpieliek savas pieredzes un profesionālisma deva, lai sabiedrība turpinātu veidoties un augt. Pēc tam ir laiks būt vectētiņiem un vecmāmiņām, labvēļiem, atbalstītājiem un atmiņu rakstītājiem. Tāda ir normālā attīstība dzīvā sabiedrībā.

Kādēļ par visu šo runāju? Vai lai pakavētos patīkamās atmiņās un uzsistu divkultūrnieku paaudzei uz pleca? Kā smejies: Jūs tiešam esat bijuši braši zēni un meitenes! Nu laiks atdusēties uz lauriem!”

Nē, mans nolūks pavisam cits. Pēc atskata uz pēdējiem raženiem 25 gadiem gribu jautāt, uz ko atskatīsies 18. novembŗa runātājs 2009. gadā − pēc nākamiem 25 gadiem. Un ja viņš nerunās Rīgā, tad kas mums jādara, lai tāds runātājs vai runātajā Ņujorkā vispār būtu.

Ja domājam par Ņujorku, ir daudzas lietas, ko grūti uzminēt. Viena taču pavisam skaidra. Šis iespējamais runātājs vai runātāja jau dzīvo mūsu laikmetā un varbūt pat ir mūsu vidū. Mēs arī varam iedomāties tos uzdevumus, tās grūtības un šķēršļus, kas šim cilvēkam un viņa laika biedriem būs jāpārvar, lai varētu dot līdzīgu raženu darbu atskaiti.

Jo arī šodien, tāpat kā 1959. gadā, dzīvojam zināmā paaudžu ūdensšķirtnes laikā. Tie, kam pienācis laiks sākt mūsu sabiedrību veidot un virzīt, tie visi dzimuši ārpus Latvijas. Tā vairs nav divkultūrnieku paaudze. Šo labāk saukt par izvēles paaudzi. Par izvēles paaudzi tādēļ, ka pašreizējos apstākļos šie jaunie cilvēki var pavisam brīvi izvēlēties, jā, viņiem pašiem jāizvēlas, vai latvietību apgūt jeb vai to vienkārši atstāt sānus.

Izvēles paaudzes locekļiem viņu vecāki ne vienmēr varēja nodot tālāk labu latviešu valodu. Un tādēļ liekas pareizi dažus vārdus teikt angliski. As a matter of fact, I am presently talking about those of you who, by the decision of your parents or by your own choice, did not learn Latvian sufficiently well to be able to enjoy your Latvian heritage fully. Frankly speaking, pity! Daudzi no viņiem nāk no jauktām ģimenēm, vēl vairāki − jauktas ģimenes rada paši.

Reizē ar to izvēles paaudzei piederīgajiem latvietība nav pašsaprotama lieta. Un tādēļ jāmeklē iemesli, kas viņus spēj pie mums pievilkt, jāstiprina iespējas viņiem just saknes latviešu tautas mantojumā, jārada saites, kas viņiem liktu sevi saistīt ar latviešu tautas likteņiem cieši jo cieši. Un svarīgāk par visu, jāmeklē uguns, kas viņu sirdīs liktu iedegties mīlestībai pret savu vecāku dzimteni jo pati no sevis šī liesma neradīsies. Tas, lūk, mūsu uzdevums šodien, ja Latvijas nākotne ir tā, kas mūs patiesi šeit saukusi kopā.

Lai gan stāvoklis ir ļoti nopietns, ir grūti saskatīt, ka mūsu sabiedrība ir gatava šīm problēmām skatīties tieši acīs, gatava tās bez uztraukuma un naida diskutēt, lai tad tās risinātu. Tā vietā lasām un dzirdam gluži citas lietas.

Pirmkārt, esam gaužām lepni, ja mūsu draudzes, biedrības, apvienības un nodaļas turpina vadīt „ilggadīgie” priekšnieki. And as a second point − talking again to those whose Latvian is insufficient or nonexistent − we have not been really prepared to search for ways and means to include you in the mainstream of our society. This I find very deplorable. Treškārt, mēs bieži jo bieži neprotam jauno aktīvo sava latviskā ceļa meklētāju paliekoši iesaistīt mūsu sabiedrībā. Atbalsta vietā jaunais garīgais darbinieks piedzīvo kritiku, kas lieto kādas sastingušas, vienīgi pareizās nostājas mērauklu, un ja viņa domas vai pieeja ir svaigas un neparastas, tad atrodas pat tādi kas viņu mēģina pilnīgi apklusināt. Un ceturtkārt, esam nodevušies − bez kādām šaubām KGB radītam un kurinātam − brāļu kaŗam, ko mūsu sabiedrība izkaŗo, lai cik dīvaini tas izklausās, zem vienīgi pareizā patriotisma karoga.

Aina, mīļie svētku viesi, nav nedz patīkama, nedz daudzsološa. Bet šo burvju loku spēsim lauzt tikai tad, ja paši sevi varēsim vispirms pārliecināt par Raiņa gudrību: „Pastāvēs, kas pārvērtīsies”. Tā tas ir. Jo pastāvēs, ko pārvērtēsim. Un pastāvēs, ko pārvērtīsim tā, lai tas derētu mūsu nākotnes nodrošināšanai.

Bet kādu nākotni mēs, latvieši, pusotra piliena cilvēces jūŗā, kā teicis dzejnieks, sev īsteni varam vēlēties? Vai nav gudrāk un vienkāršāk pacelt rokas un laisties dibenā tai milzīgajā amerikāņu, kanadiešu, austrāliešu, vācu vai angļu jūŗā? Vai arī krievu?

Bet varbūt tieši šī milzīgā cilvēces jūŗa ir savādā kārtā mūsu cerība. Modernās lielpilsētas cilvēks meklē saknes, piederību kaut kam senākam, plašākam, nekā tai priekšpilsētai, kuŗā piedzimis un uzaudzis. Šo piederības un sakņu meklēšanu katru dienu varam redzēt pie skotiem vai īriem vietējā sabiedrībā, kas sevi par tādiem sauc vēl pēc daudzām, daudzām ģenerācijām. Mūsu latviešu izvēles paaudzei varam teikt: „Jā, esam tikai pusotra piliena jūŗā. Bet mūsu pusotram pilienam ir dziesma par sauli.”

Arī šos vārdus esmu aizņēmies no tā paša dzejnieka. Jo tie izraisa interesantu un gaužām fundamentālu stratēģisku jautājumu: vai esam gatavi apzināties − un tādēļ apzināties, ka mūsu izvēles paaudze sev meklē saknes − vai esam gatavi apzināties ka esam viena latviešu tauta? Vienalga, kur dzīvojam, vienalga, kādu kungu sistēmā esam iekārtojušies, kādu valodu ikdienā runājam. Vai tiešām apzināmies, ka esam viena latviešu tauta, viens pusotrs piliens, ne divas vai trīs pusotra piliena sīkdaļiņas? Un ja esam to gatavi darīt, kā ir tad ar dziesmu par sauli?

Saules analoģija palīdz atrast gauži labu piemēru tam, par ko būtu šai sakarā jādomā. Latvijā ir ļoti izcils koris „Ave sol”. Daudzi Latvijas apmeklējumu laikā to dzirdējuši, daudziem radi atsūtījuši šī pasaules klases koŗa plates. Ja domājam stratēģiski, kas tad mums attiecībā uz šo kori būtu jādara: šī koŗa ceļojumi jāveicina vai jāapkaŗo? Mūsu jaunatne uz šī koŗa koncertiem jāved vai no tiem jātur tik tālu cik vien iespējams?

Es šeit nekādā formā nerunāju par okupantu, par KGB uzspiesto jēdzienu „kultūras sakari”, ko mēs te tik uzticami un uzcītīgi − gluži kā suņi Pavlova eksperimentos − atkārtojam bez gala un bez kritikas. Nē, es nerunāju par kultūras sakariem. Es runāju par brīvu latviešu vīru un sievu stratēģisku tautas pastāvēšanas pieejas izvēli: vai esam gatavi apzināties, ka esam viena latviešu tauta? Un tad ar to saskaņoti rīkoties? Arī attiecībā uz latviešu tautas vērtībām, ko latvietis rada zem okupantiem? Par spīti vietējiem rējējiem, ideoloģiskiem musinātājiem abās pusēs un okupantu līdzatsūtītiem ķēdes suņiem?

Un ja esam gatavi mūsu nākotnes labā spert šo pirmo, pavisam ne vieglo soli, tad domāsim par nākamajiem. Kā, piemēram, vislabāk nodrošināsim mūsu organizāciju vadību nākotnē? Cik ilgi tās vēl vadīs sirmgalvji? Viņiem daudz laika, latviešu valoda nesagādā nekādas grūtības un, īstenībā, mēs varam būt pateicīgi, ka viņi gatavi tik daudz veikt.

Bet šim veikumam ir arī ēnas puses. Pensionāru vadītas biedrības, draudzes, skolas un apvienības vēlas − atkal pavisam dabīgi – saglabāt, uzturēt, nemainīt. Kādēļ pārvērtēt un mainīt, ko pats esi uzcēlis? Mūža vakarā uzmanība vērsta uz vakardienu, vakardienas vērtībām un vakardienas saukļiem. Mūsu nākotne, turpretim, prasa gluži ko citu: nemitīgu lietu pārvērtēšanu pasaulē, kas datoru un satelītu radītajā informācijas sabiedrībā mainās gandrīz vai nanosekundēs.

Jūs vaicāsit, vai tad vispār ir tādi jaunie, kas mūsu sabiedrībā grib strādāt. Nav nekādu šaubu – ir! Pie tam lielā pašaizliedzībā. Bet tikai tad ja šim jaunajam ārstam, inženierim vai advokātei atļauj arī vadīt, ne tikai bīdīt solus vai sarunāt deju orķestri.

Jā, šis jaunais profesionālis apzinās, ka viņa latviešu valoda nav tik laba, cik varētu un varbūt vajadzētu būt. Viņš ir tikpat jūtīgs kā mēs visi citi, ja par viņu smejas, bet ir gatavs mācīties. Tai pašā laikā − brīvā, demokratiskā sabiedrībā audzis − viņš nav gatavs pakļauties kādas organizācijas ideoloģiskās daļas vadītāja proklamētajām tezēm par vienīgi pareizām domām, vai kādu negrozāmu, nediskutējamu bezkompromisa nostāju. Te tad nu jautājums − atkal stratēģisks jautājums − ko gribam? Ideoloģisku pareizticību, kā Padomju Savienībā, vai dzīvu nākotni brīvā sabiedrībā? Abas reizē neiegūsim.

Redziet, blakus šūpuļu kāršanas vajadzībai šeit un tur mums varbūt visvairāk jārūpējas, lai latviešu fiziskais un garīgais nobirums, kā šeit tā Latvijā, būtu iespējami mazs.

Jā, protams, nobirums ir arī tur, tai lielajā vienas latviešu tautas daļā zem krievu zābaka. Arī tur ir vieglāk, daudz vieglāk ienirt masā, netaisīt viļņus, nemēģināt savus tautas brāļus mierināt un mudināt.

Un reizē ar to, vai esam gatavi stiprināt savu tautas brāli šeit un tur? Vai esam gatavi viņu stiprināt materiāli, morāliski, psīcholoģiski un profesionāli? Kā viņi to mēģina darīt Latvijā? Vai sadzirdam vārdus, kas par to runā? Piemēram, dzejolī, kas sākas ar tautasdziesmas citātu:

Svētu rītu ganos dzinu,
Miglu tinu kamolā:
Kā ieraugu svešus ļaudis,
Ar migliņu aplaidos.

es tev savu dvēseli
atveŗu mās’
tīra mana dvēsele
slēpdamās

es tev savas acis
atdodu brāl’
nelaid viņas saulē
lai neizbāl

karsta mana roka
svešais tē’s
karsta roka − tāpēc
spiediens vēss

sargā priedi miza
sargā bērzu − tāss
baltu baltu dvēselīte
ar migliņu aplaidās

Ko dzejnieks īsti sajutis, gribējis pateikt, to jau nezinām un nevaram zināt. Bet vai esam saviem brāļiem, savas tautas šodienas darbiniekiem gatavi atdot savas brīvībā izlutinātās acis? Atvērt brīvās pasaules logus, cik plaši vien var? Lai pat līdzatsūtītais ķēdes suns nevarētu paiet gaŗām patiesībai, to nesaskatījis? Vai esam gatavi savām māsām, savas tautas šodienas pūra locītājām, atvērt savas labklājības pārsātinātās dvēseles un pieņemt šo pūru kāds tas ir? Vai esam tiem otriem tēviem gatavi sniegt savas demokratijas sistēmā neaptraipītās, bet arī nesakropļotās rokas? Mēs, kam nav jātin migla kamolā, lai ar to svešos ļaudīs sevi aizsargātu?

Mūsu nasta, draugi, taču viegla. Mums jāizšķiŗas tikai, kādu daļu no dienas, vakara, nedēļas nogales vai atvaļinājuma, kādu daļu no ērtībām, līdzekļiem, jā, kādu daļu no dzīves gribam dot savas tautas un valsts nākotnei. Tiem Latvijā dzīvojošiem tautas darbiniekiem, kuŗus mēs atļaujamies tik bieži un tik nežēlīgi tiesāt, viņiem jāvairās no stūŗa mājas un no Gulaga. Un lai gan cienījam drosmīgos cīnītājus, mocekļa ceļš nav tas, ko mēs viņiem varam vēlēt un vēl daudz mazāk − no viņiem prasīt.

Un kā ar šejieni? Kā novērsīsim, nē − ne novērsīsim − kā samazināsim nobirumu? Plaša atbilde ir samērā viegla: mums saviem jauniešiem jādod iespēja izmēģināt savus spēkus, gūt panākumus un sajust saknes latviešu sabiedrībā. Jaunajam māksliniekam, vadības darbiniekam, polītiķim un mūziķim ir daudz vieglāk iegūt uzmanību un saudzīgu kritiku mazākā publikā, pirms jāmērojas spēkiem „lielajā pasaulē”. Tā tas pareizi un labi, un bieži arī darbojas teicami, ja vien mūsu sabiedrība neuzliek brīvā pasaulē nepieņemamus standartus. Mūsu brīvās pasaules jaunietis, proti, pieradis teikt, ko viņš domā, rakstīt lugas un dzejoļus par to, kas viņam liekas pareizs. Un viņam grūti saprast kādēļ viens vai otrs izjusti nacionāls, bet moderns darbs tiek nežēlīgi „ideoloģiski” nokritizēts vai − kas vēl ļaunāk − noklusēts kā nebijis. Viņam arī liekas savādi, ka ir arī tādi mūsmāju polītiķi, kas piedalās jo daudzos pensionāru pasākumos bet jauniešu sarīkojumu atklāšanā ierodas reti.

Vienmēr asi jo asi apzināsimies, ka izvēles paaudzei ir svarīgas saknes. Tādēļ viņiem jo nepieciešamāk piedzīvot Latviju, redzēt tās okupāciju visā tās nežēlībā un ar visu sirdi sajust, kā latvieši Latvijā mēģina saglabāt un spodrināt latvisko visgrūtākajos apstākļos. Tādēļ arī šim jaunietim svarīgs viss latviskais mantojums. Viņš grib spēlēt un dzirdēt ne tikai Alfrēdu un Jāni Kalniņus, bet vismaz tikpat daudz arī Aldoni un Imantu. Varbūt Imantu Kalniņu visvairāk, jo tas mūziku raksta šodienas idiomā.

Kā redzat, mums daudz darba, daudz uzdevumu. Tādēļ jācenšas piesaistīt visi, kam Latvija, nākotnes Latvija dārga. There is no doubt the Latvian nation and its cause of survival and freedom needs the support and contribution of everybody who is willing to help. And whoever responds to this invitation should be sharply conscious of the fact that freedom − and every nation’s right to live − is indivisible. Mums vajadzīgas visu Latvijas draugu domas un darbi, lai cik atšķirīgi būtu katra atsevišķā darbinieka ieskati un pieejas. Arī tas ir tā, kā tam brīvā un dzīvā sabiedrībā jābūt.

Un tieši te varbūt ir kaut kas, ko mums derētu mācīties no Latvijas valsts dibinātājiem. Tie ar Kārli Ulmani priekšgalā radīja Demokratisko bloku, lai varētu proklamēt Latvijas valsti „no sienas līdz sienai”. Šai blokā pie viena galda sasēdās cilvēki, kas gadiem ilgi, daži pat visu mūžu, bija viens otru apkaŗojuši. Mums šo vīru lieluma priekšā der cienībā noliekt savas galvas, it sevišķi tādēļ, ka viņi spēja savas intereses, savu ticību, pārliecību un taisnību pakārtot lielākajai idejai − Latvijas valstij.

Ko mēs darīsim, šim lielajam piemēram sekodami? Ar Raiņa vārdiem

Vai mēs zvērus zvērēsim?
        Vai teiksim kādus svinīgus, daiļus
        bet sastingušus vārdus?
Vai mēs zvērus zvērēsim?
Zvēri drūp, zvēri lūzt!

Klusi rokas uzliekam
        Savas Latvijas darbā sastrādātās rokas
Klusi rokas uzliekam
Brīvās Latves karogam.

 

 

Aicinām lasītājus kommentēt Bruņa Rubesa rakstu vai tā atsevišķas daļas, piemēram − par divkultūrniekiem, lietu pārvērtēšanu, vienas tautas jēdzienu, sakariem ar tautu utt. Redakcija