Jaunā Gaita nr. 151, februāris 1985

Grūti būs noliegt trimdas kultūras dzīves pastāvīgu un pakāpenisku degradēšanos mūsu t.s. tautas svētkos un citās globālās saiešanās. Būs vietā norādīt lielā dzejnieka Raiņa 1903. g. rakstītos vārdus: Ja mēs joprojām būsim tikpat nolaidīgi un nevīžīgi, tad sekas būs visbēdīgākās: nežēlīgā, modernā dzīves cīņā mēs kā tauta drīz vien pagrimsim un tiksim izdzēsti no saraksta...

Pēdējo gadu laikā mūsu gara darbinieki nodarbojas ar ceļojumu aprakstiem, līdz ar ko latviešu dienas presē pilnīgi pārpildīta ar šo „palagu” izklāstiem. Kāds apraksts sniedzas jau vairāk nekā gadu. Kā patīkams izņēmums tomēr uzskatāms Arvīda Purva raksts par vērojumiem Vācijā Minsteres dziesmu dienu laikā 1984. g. 6. oktobŗa laikraksta Laiks numurā. Blakus interesantiem mūzikas festivālu attēlojumiem paspīd arī kādas dziļākas muzikāli sabiedriskas problēmas. Te citāti:

Tīri nemanot rodas secinājums, ka vācieši vairāk godā savus lielos skaņražus, kā to dara latvieši, kaut arī mums nav tik starptautiski slavenu vārdu, bet toties mēs atkal dēvējam sevi par dziedātāju tautu. Patiesībā man arvien, ieejot Toronto Latviešu namā, licies raksturīgi, ka pie sienām redzami gan valstsvīru, gan virsnieku un rakstnieku fotoattēli, bet neviena mūziķa. Doma par mūsu mūžībā aizgājušo mūziķu aizmiršanu atkal nāca prātā, stāvot Lībekā pie Jāzepa Vītola kapa. − Pirms došanās uz Baireitu piepildīju savu senu ieceri apciemot šo vietu, − Diez vai mūsu dziesmu svētku kustība no Dikļiem līdz Minsterei būtu atkļuvusi bez Vītola lielā devuma latviešu mūzikai un mūziku paaudžu audzināšanā, bet viņa atdusas vieta nu ir tautas svētku svinētāju piemirsta. Protams, Lībeka nav Minsteres kaimiņpilsēta, bet ir tai tuvāk nekā Dzelzs aizkars, uz kuŗu aizbrauca apm. 1000 tautiešu. Vai no 4500 latviešiem, kas bija Minsterē, nevarēja vismaz viens autobuss aizbraukt arī tur un nolikt brīvo latviešu sveiciena vainagu pie svētkos dziedātās „Gaismas pils” autora kapa? Varēja pat „Gaismas pili” nodziedāt, kā to darījis šodien Latvijā slavenais kamerkoris „Ave Sol”, kuŗš pirms pāris gadiem koncertēja Vācijā. Kapa apkārtnē patiesībā var novietoties vairāku simtu balsu liels kopkoris.

Lasot krustā iekaltos vārdus, pamanu papardes lapas pusnosegtu, krustam piestiprinātu kapara plāksnīti. To atvedis šis „Ave Sol” ar savu diriģentu Imantu Kokaru − tagadējo Latvijas valsts konservatorijas rektoru, kā sveicienu no Jāzepa Vītola vārdā nosauktās konservatorijas. Un tieši šī plāksnīte liekas pasvītro stāvokli, ka šodien dzimtenē dzīvojošiem tautiešiem pie šīs mūsu mūzikas klasiķa miera vietas ir vairāk kā grūti piekļūt, bet brīvās pasaules latviešu dziesmu dienu svinētāji nemaz necenšas to darīt.

Komponists Jēkabs Poruks kādā plašākā rakstā kādreiz apzīmēja Jāzepu Vītolu viņa mūža otrā pusē kā vientuli burzmā. Vītola miera vieta nu liekas ir vēl vientuļāka. Katrā ziņā pēc Minsteres dziesmu dienām tā nepalika piemiņas vainagiem rotāta, kādu pēc dažām dienām atradu Richarda Vāgnera kapu viņa opermūzikas svētku laikā Baireitā.

Nav noslēpums, ka Jāzepa Vītola mirstīgās atliekas cenšas pārvest uz Latviju. Tāpat ir skaidrs, ka teka uz Vītola kapu nav bijusi iecienīta, un par kapa vietu rūpējas vācu sabiedrība resp. Lībekas pilsētas valde. Līdz ar to varam konstatēt, ka trimdas sabiedrība jau labu laiku ir parādījusi savu nostāju „Gaismas pils” autora kapa vietas ziņā.

Tanī pašā laikā ieskatījos vietējā Kanadiešu avīzē, kur ieraudzīju rakstu:

 

CHALIAPIN’S REMAINS RETURNED TO RUSSIA

Moscow (Reuter) − The remains of Russian opera singer Fyodor Chaliapin, who died in Paris in 1938, were reinterred in Moscow’s Novodevichy cemetery yesterday in a ceremony attended by the elite of Moscow’s theatrical world.

Chaliapin’s remains were returned to his homeland from France at the request of his children, who had long maintained that his dymg wish was to be laid to rest in Russia.

Chaliapin achieved world fame at the turn of the century.

 

Slavenais krievu operdziedonis Fjodors Ivanovičs Šaļāpins (1873-1938) mūža pēdējo posmu pavadīja ārzemēs, un Francija kļuva par viņa otru dzimteni. Viņa balsi un ģeniālās spējas apbrīnoja visa kulturālā pasaule. Šaļāpins bija dzimis tumšā Krievijas nomalē, uzaudzis kāda nabadzīga Vjatkas guberņas zemnieka dzimtā.

Vistumšākās krāsās savā autobiogrāfijā pats dziedonis tēlo to vidi, kuŗā viņam nācies pavadīt savu bērnību un jaunību. Savos slavas augstumos viņš apciemoja arī Latviju, viesojoties gan Fausta, Borisa Godunova, Nāras un Seviļas bārddziņa operās, gan arī atsevišķos koncertos, piem., 1934. g. Pēdējā gadijumā klausītāju pulkā bija arī mana niecīgā persona. Skolnieka gadus pavadot Rīgā, dažreiz apciemoju sava tēva draugu grāmatizdevēju Jāni Rozi (1878-1941) Kr. Barona ielā 5. Tādās reizēs viņš mani vienmēr apdāvināja ar kādu grāmatu, koncerta vai teātŗa biļeti, un toreiz tā bija Šaļāpina koncertam. Biļetes bija dārgas, caurmēra pilsonim nepieejamas. Vēl šodien atmiņā J. Rozes draudzīgais un lēnprātīgais stāvs pie darba pults (galdu viņš nelietoja), vienu ausi pieliecot viesim, jo bija puskurls. Lieki pieminēt, manā tēva mājā ne grāmatu, ne literatūras žurnālu (piem., Piesaule) netrūka. Es tīšām aizmaldījos no temata, jo zinu, ka citādi man šo goda vīru un ievērojamo grāmatnieku neiznāks pieminēt. 1941. g. viņu aizveda.

Minētā galīgi pārpildītajā koncertā, kur pulcējās viss Rīgas sabiedrības krējums un daudz cara emigrantu, repertuārs bija ļoti vienkāršs un populārs, piem., slavenā Dziesma par blusu, Divi grenadieŗi, Leporello ārija, vazaņķa Varlāma ārija, dziesma par Volgas strūdziniekiem u.t.t. Priekšnesumā viņš jutās ļoti brīvi, nereti viņš māja pavadītājam ar roku, un tam (Jānim Suchovam) bija ko turēt. Dažās vietās viņš pusi dziedāja, pusi runāja, bieži staigāja pa skatuvi, beigās uzsaukdams publikai, „Zakuriķe!” (t.i. uzsmēķēsim!) Pēc gaŗās piedevu virknes ovācijas bija milzīgas.

Rīgas mūziķu un skatuves mākslinieku saime Šaļāpinam bija daudz draugu un patiesu cienītāju. Daudzas Šaļāpina izrādes beidzās ar skandāliem, jo dziedonim bija tikai viena patiesība − viņa paša. Plaši apcerējumi atrodami komp. Jāņa Cīruļa atminu krājumā Muzikanta piezīmes.

Viņš raksta:

Šo koncertu laikā man bija izdevība ar Šaļāpinu satikties arī rātnākos apstākļos. Biju iegājis pusdienot Vērmanes parkā, kad ienāca Šaļāpins kopā ar direktoru Vanadziņu, Jēkabu Poruku, Vitingu un Rob Kroderu. Arī mani pieaicināja sabiedrībā. Izrādījās, ka Šaļāpinam te norunāta satikšanās ar ģenerāli Balodi, kuŗš arī drīz vien ieradās. Apmainījušies laipnībām, abi atcerējās kādu agrāko satikšanos Viļņā un kopīgus paziņas. Pamazām sarunas novirzījās vispārējos tematos. Šaļāpins daudz un interesanti stāstīja par Parīzes mākslas dzīvi, par savu jauno māju, kuŗas iesvētīšanai aicinājis pareizticīgo priesteri. Tieši tai dienā viņš, pārnākdams no pastaigas, saticis pie sava nama durvīm kādu krievu sievieti ar rachītisku bērnu, kas lūgusi kādu artavu. Nelaimīgā kārtā viņam kabatā nav bijis ne santīma. Neko darīt. Vakarā bijušas plašas viesības, bet viņam neizgājusi no prāta sieviete ar slimīgo bērnu. Apjautājies priesterim, vai viņa draudzē daudz trūcīgo, nodevis tam kā ziedojumu prāvāku naudas summu. Priesteris, nekā ļauna nedomādams, ziedojumu kvitējis krievu emigrantu laikrakstos. Padomju Sūtniecība nu pārmetuši Šaļāpinam, ka viņš atbalsta kontrrevolūcionārus un beigās viss nonācis tik tālu, ka vajadzējis salamāties ar pašu Lunačarski (izglītības komisāru) un pa tālruni to pasūtīt pie velna mātes. Protams, atņēmuši viņam tautas mākslinieka titulu un pārskaitījuši tautas ienaidniekos.

Pa starpām Šaļāpins pacēla no kubliņa nēģi un, tāpat pirkstos turēdams, sākot ar asti, visu salaida mutē.

„Lūk, šīs zivs un rupjās maizes dēļ vien ir vērts braukt uz Latviju!”

Jautāts, vai viņu nemāc ilgas pēc Krievijas, Šaļāpins atbildēja:

Ļoti, bet uz turieni man visi tilti nojaukti. Labprāt gan pastaigātos gar robežu, ievilktu nāsis krievu smaku, bet tikai šai pusē!”

Jāpiezīmē, ka tautas mākslinieka titulu Šaļapins izpelnījās arī par to, ka savā laikā gandrīz pusi no saviem milzīgajiem honorāriem nodeva Maksima Gorkija rīcībā − lai taisa revolūciju! Vēlāk savā grāmatā Maskas un dvēseles viņš ļoti rezignēti izsaucās: „Eh, ti zemļa moja nesuraznaja!” (Ak, tu zeme mana ačgārnā!)

Tagad, 46 gadus pēc savas nāves, Šaļāpins ir atgriezies savā dzimtenē.

Ka tas būs nākotnē ar Vītolu?

 

*

Grūti būs noliegt trimdas kultūras dzīves pastāvīgu un pakāpenisku degradēšanos mūsu t.s. tautas svētkos un citās globālās saiešanās. Būs vietā norādīt lielā dzejnieka Raiņa 1903. g. rakstītos vārdus:

Ja mēs joprojām būsim tikpat nolaidīgi un nevīžīgi, tad sekas būs visbēdīgākās; nežēlīgā, modernā dzīves cīņā mēs kā tauta drīz vien pagrimsim un tiksim izdzēsti no saraksta. Tikai ar nerimstošu garīgu attīstību mēs varam iekļūt un noturēties kultūras tautu starpā: mēs vai nu būsim augstas kultūras tauta, jeb vai mēs nemaz nebūsim.

 

*

Gandrīz jau par tradīciju kļuvusi komponista Gundara Pones lamāšana latviešu sabiedrībā. Pavisam citādi uz Pones darbiem skatās amerikāņu muzikālās aprindas. Tā, piem., Boston Globe 1984. g. 3. novembŗa numurā lasām:

David Zinman, now the music director-designate of the Baltimore Symphony hasn’t appeared in Symphony Hall in four years, and that’s too long for someone who belongs in the select group of conductors of International standing who don’t need to be pushed by making a case for the „American conductor”. He brought an attractive recent work with him, „Avanti!” by the Latvian-American composer Gundaris Pone, an attractive old work, the first Mendelssohn piano concerto, and Elgar’s „Falstaff”.

Pone composed „Avanti!” in 1975, but it had to wait five years for its first performance by the Hudson Valley Philharmonic. The title is the Italian for „Forward!” and the word is a mark of expression Pone has written into several of his scores as an invitation for the performer to go all the way, over the top. The work to which he gives this title issues the same invitation to the entire orchestra − it's a challenge rather than an invitation, really, because the composer has already gone all the way over the top. It’s music of extremes − it goes to extremes of emotion and expression by asking the players for extremes ot volume, velocity, technique, and flamboyant gesture. Within this music, containing it, challenging it, urging it on, are at least four Latvian political songs, bits from Berg’s „Lyric Suite” and Wozzeck, and a Bach chorale harmonization: at the end the cuckoo sings its enigmatic song. The effect of it all is extraordinarily dramatic, but „effectiveness” isn’t really the point of the gestures which are clearly „about” more than virtuosity. Zinman and the orchestra gave it an exceptionally vital performance.

Jāpiezīmē, ka „Avanti” netika atskaņota Milvoku dziesmu svētkos 1983. gadā.

Jau vairākus gadus komponista darbi aizliegti latviešu dziesmu svētku programmās, taču no minētās recenzijas redzam, ka amerikāņu mūzikas kritiķis Ričards Daiers (Dyer) Pones mūziku izceļ un uzslavē kā arī intelliģenti iztirzā. Pie pēdējā aspekta mēs laikam trimdā nekad nenokļūsim.

Rakstot par Milvoku dziesmu svētkiem JG 145 numurā, pieminēju arī komponistu Imantu Ramiņu, kuŗa Zemes dziesmas (1982) bija kamermūzikas koncerta interesntākā daļa. Palaikam viņa mūziku dzirdam Kanadas radiofonā un nupat arī manā mājvietā – Hamiltonā. Laikraksta The Hamilton Spectator (1984. g. 1. dec.) mūzikas kritiķis Hju Freizers (Fraser) starp citu raksta:

... the young Canadian genius Imant Raminsh, whose music never fails to move me to the most extraordinary degree...

Par šo abu latviešu komponistu panākumiem un uzslavu Jaunās Gaitas redakcija ir ļoti priecīga un gandarīta.

 

Imants Sakss