Paaudžu diferencēšanās ir mūsdienu parādība; tikai austrālieši to var atļauties, bet mēs, mūsu niecīgā skaita dēļ, to nedrīkstam pieļaut, jo tas var nopietni apdraudēt mūsu kulturālo darbību −

 

24. Austrālijas latviešu teātŗu festivāls aizvadīts. Tajā piedalījās Adelaides latviešu teātŗa ansamblis ar Hochveldera lugu Bēglis, Austrālijas latviešu teātris ar Jāņa Viesiena skatuves darbu Jānis Reiters un Sidnejas latviešu teātris ar M. Zīverta moderno pasaku Kurrpurru.

Kas būtu iezīmīgākais nupat aizlaistajā festivālā? Būsim patiesi − publikas trūkums!

Visu triju izrāžu apmeklētāju skaits nepārsniedza 500. Tas ir apstāklis, kas izraisa pārdomas. Vai tas nav traģiski! Kādreiz katrā izrādē bija 500 skatītāju! Kas vainojams šai patiesi bēdīgajā notikumā? Šķiet, ka tā ir tik nopietna mūsu kultūras dzīves parādība, kam būtu jāveltī daudz lielāka uzmanība nekā mēs to darām. Sava taisnība jau ir domai, ka esam jau pietiekami ilgi tos trimdas ratus stūmuši, reiz jau tie šā vai tā iebrauks purvā!

Bet kāpēc Saules jostas ansamblis nebrauc purvā!? Kāpēc Kultūras dienās Austrālijā pēdējos gados tautas deju sarīkojumos lielāks apmeklētāju skaits kā kopkoŗu koncertos? Kāpēc Saules jostas ansamblim viesošanās plašajā pasaulē nākusi par svētību, bet Sidnejas latviešu teātŗa darbību tas tikai traucējis? Mēģināsim vēl tuvāk analizēt šo sasāpējušo jautājumu: kāpēc mūsu teātŗi zaudē publiku?

Nevainosim Saules jostas sarīkojumu, − kas īsti gribēja, varēja apmeklēt kā vienu, tā otru. Nevainosim Šella (Shell) rīkoto folkloru operas namā, bet meklēsim iemeslus, kāpēc mūsu tik iecienītie un iemīļotie teātŗu festivāli nespēj izturēt konkurenci?

Ja tā tas turpināsies, tad Austrālija latviešu teātris iznīks ne lugu, ne aktieŗu trūkuma dēļ, bet gan publikas interešu atslābuma dēļ. Varbūt tas ir laikmetīgi, jo arī austrāliešu profesionāliem teātriem jāpieliek visas pulēs, lai piesaistītu sev skatītājus. Arī austrāliešiem ir izrādes, kuŗas vairāk apmeklē jaunā paaudze, un ir izrādes, kuŗās redzamas gandrīz tikai sirmās galvas. Šī paaudžu diferencēšanas ir mūsdienu parādība, tikai austrālieši to var atļauties, bet mēs, mūsu niecīgā skaita dēļ to nedrīkstam pieļaut, jo tas var nopietni apdraudēt mūsu kulturālo darbību. Tāpēc mūsu festivāla rīkotājiem būtu jāizvēlas tāda nedēļas nogale, kad nav citu nozīmīgu sarīkojumu. Jūnijs nekad nav bijis labvēlīgs sidnejiešiem, jo tad notiek arī austrāliešu filmu festivāls, kas itin dabīgi interesē vienam otram mūsu teātŗa apmeklētājam.

Mēģināsim šo sāpīgo konstatējumu paanalizēt tuvāk. Vai tikai teātris vien tur būtu vainojams, vai dala vainas negulstas uz mums, skatītājiem?

Kādreiz absurda teātŗa laikos vismaz, sidnejieši varēja lepoties ar savu intelliģento publiku. Mēdz jau sacīt, ka katrs teātris pats audzina savus skatītājus. Šodien mūsu publiku pat nespēj ieinteresēt luga, kas skatīta priekš divdesmit gadiem, kaut arī citā aktieŗu sastāvā. Pavisam tā nobīstas no vārda „pasaka”, kā Zīverts apzīmējis Kurrpurru, jo pasakas jau domātas tikai bērniem!

Diemžēl mūsu skatītāju garīgā attīstība ļauj apmeklēt teātri, ja nav svinama kāda dzimšanas vai vārda diena, un tad arī tikai laika kavēklim, nevis sava garīgā apvāršņa paplašināšanai, bet, lai apmierinātu smiešanas kāri.

Varbūt vajadzētu padomāt par klauniādi, kā to demonstrēja „Mālu ansamblis”, jo teātŗa sākumi jau meklējami cirka būdās. Varbūt pirms teātŗa izrādes, tāpat kā Ādolfa Alunāna laikos, vajadzētu publiku „iesildīt” ar kuplejām vai skečiem, jo kaleidoskopi jau vēl joprojām spēj piesaistīt skatītājus.

Atceŗoties mūsu neseno pagātni, jādomā par SLT pagrabiņu un tur notikušajām „apkūlībām”, kas bija kā saite starp ansambli un publiku. Par tur izraisītajām debatēm ļaudis vēl ilgi sprieda un pārrunāja. Šogad par festivālu nedzirdēju runājam nemaz. Nekas nav tik graujošs kā klusums. Ne velti saka, ka slikta kritika par kādu mākslas darbu ir labāka par tā noklusēšanu.

Un kas ar „paijām”, vai to trūkums arī nav vainojams skatītāju intereses apsīkšanā? Var jau iebilst, ka „paijas” kaitējušas aktieŗu savstarpējam attiecībām. Bet arī šogad, kā parasti, adelaidieši vakariņojot sēdēja pa sevi, melburnieši − pa sevi un sidnejieši − pa sevi. Vienīgi naktsmāju devēji centās pabūt kopā ar saviem viesiem.

Varbūt nekaitētu, ja padomātu par repertuāra komisiju, kas izraudzītu festivāla lugas, lai visi ansambļi nespēlētu tikai drāmas, kā tas gadījās 24. festivālā, labi zinot, ka skatītājiem vairāk patīk komēdijas.

Bez tam, publika ilgojas pēc lielajiem inscenējumiem ar dekorāciju maiņām. Vai būtu tik neiespējami šo publikas vēlmi īstenot? Nē, bet mums trūkst degsmes, kas kvēlotu, aizdedzinātu, un uzliesmotu, kā dziesmu spēles Sprīdītis ansamblis uzliesmoja 29. Kultūras dienās Sidnejā.

Beidzot gribas piezīmēt, ka mūsu jaunie aktieŗi auga mazajos literāro vakaru inscenējumos režisores Lijas Gailītes vadībā. Ja tos atjaunotu, būtu prieks literāro vakaru apmeklētājiem un veidotos aktieŗu jaunaudze, kas mīlētu teātri.

Lai būtu kā būdams, skatīsimies patiesībai acīs: ja teātris, kas ir latviešiem tik tuva māksla, vairs nespēj konkurēt ar citiem sarīkojumiem, tad ir kaut kas jādara. Ar braukšanu apkārt pasaulei aktieŗi gan iegūst personīgu atziņu, bet mūsu SLT ansamblim tas ir kaitējis.

Minētās teātŗu problēmas nav aktuālas tikai pie mums, ar tām cīnas arī teātri Latvijā. Tātad tās ir laikmetīgas.

Parasti mēs dzirdam, ka Rīgā teatŗi esot pārpildīti gan veciem, gan jauniem skatītajiem. Bet vai tā tas gluži ir? Ja nopietnāk palasa Literatūru un Mākslu, tad atklājas, ka arī tur teātŗi cīnas ar tām pašām problēmām, kā mēs šeit.

1983. gada 11. februāŗa numura kur vairāki režisori izteikušies par teātŗa aktuālitātēm, lasām ka teātŗa uzplaukums esot tas pats vecais, sen sāktais un joprojām vēl esošais. Jauna uzplaukuma neesot. Par to liecinot niecīgais jauniešu skaits izrādēs, neesot jauna teātŗa apmeklētāju pieplūduma. Vai pie mums nenotiek gluži tas pats?

Es citēju tālāk:

„Satraukumu rada, ka teātrī četri, pieci režisori strādā pārsvarā ar vieniem un tiem pašiem aktieŗiem. Žēl tomēr, ka puse talantīgu skatuves mākslinieku nolemti tikai eksistēšanai.” Vai pie mums ar maziem izņēmumiem (rež. Anita Apele) nenotiek gluži tas pats? Klausīsimies tālāk, ko Literatūra un Māksla raksta par festivāliem:

„Teātŗa dienām būtu jābūt arī festivālam kā kontaktēšanās iespējai ar citu republiku teātŗiem. (Mums te būtu republiku vietā jālieto − citu pilsētu teātŗiem. N.L.) Tajos varētu notikt visu režisoru interesantas sacensības ar negaŗām programmām, labākās no tām būtu iespējams prēmēt. (Te man atkal gribas lietot mūsu vārdu apbalvot, jo prēmijas kādreiz piešķīra par labu bekonu vai citiem lauksaimniecības ražojumiem. Ievērojiet, ka mūsu un Latvijas terminoloģijās jau radusies atšķirība kā lietošanā, tā nozīmē. N.L.) Pēc tam,” raksta tālāk Literatūra un Māksla, „Būtu lietderīga konference, kuŗā jebkuŗš varētu izteikties.”

Un te mēs, vismaz Austrālijas latvieši, esam aizsteigušies tālu priekšā. Jau gadiem ilgi mums notikušas tā saucamās pēcizrāžu „apkūlības”, kuŗās ikvienam bijusi iespēja izteikt savas domas par redzēto. Gadiem ilgi ir pastāvējusi labākā ansambļa, aktieŗu u.t.t. godalgošana. Tikai pēdējos festivālos mūsu teātŗu vadība atmeta apbalvojumus, jeb kā mēs tos saucam, „paiju” piešķiršanu, kā arī likvidēja pēcizrāžu „apkūlības” vismaz Sidnejā, pēc kā dzimtenē teātŗa ļaudis tā ilgojas.

Rakstnieks Visvaldis Lāms LuM 1983. gada 1. jūlija numurā raksta, „Cilvēki noilgojušies pēc īstas jautrības. Vai nu patiesi teātris ir tas drūmuma templis, kuŗā ieejot smiekli jāatstāj ārpuse?” Šeit, šķiet, kommentāri lieki.

Apceŗot aizgājušo 1982. gada sezonu, Gunars Treimanis LuM 1983. g. 12. augusta numurā raksta, „Teātru sezona ir beigusies. Ir bijuši daudz aktieriski meistardarbi kā Pētera Liepiņa Jērādiņa vai Dinas Kuples Sibilla Švirkste, bet kā pietrūcis sezonai? Tā, ko televizijas raidījumā izteica vairāki skatītāji − liela uzveduma, kur apvienotos viss teātŗa ansamblis, kā tas bija Spēlēju, dancoju izrādē.

Interesanti, ka māksla spēj sasaistīt vienas tautas piederīgos, kaut arī tie gadiem ilgi dzīvojuši milzīgā atšķirtībā, bet savā garīgajā struktūrā ne viena, ne otra puse nav mainījusies. Varbūt ciešāk par valodu kādas tautas piederīgos saista mentalitāte. Šai gadījuma tās ir kopīgas ilgas pēc lieluzveduma kā Spēlēju, dancoju.

Mīļie režisori, uzklausiet taču šo tautas vēlmi!

 

Ņina Luce

 

 

 

Rūdolfa Blaumaņa lugas, tāpat kā dainas, izsaka mūsu tautas mentalitāti un garīgo satvaru, tālab tām ir nezūdoša vērtība, turklāt, gadiem ejot, R. Blaumaņa lugu pievilcība pieaug spēkā, laika distance tām piešķir īpašu mirdzumu.

Viktors Hausmanis, Rūdolfa Blaumaņa dramaturģija, Rīgā, Liesma, 1984.