KO NOZĪMĒ BUT LATVISKAM?

Visas vēl pastāvošās tautas un kultūras ir padotas iespaidiem, kas vairāk vai mazāk pārveido šo tautu un kultūru īpatnības uzspiestiem vai pašizvēlētiem polītiskiem pārkārtojumiem; laikmeta iezīmēm (piem., izziņu sistēmas atvieto technoloģiskās); sabiedrisko iekārtu pārorientēšanai; ilgstošai domu, valodas, ticības un sadzīves izvēles brīvībai/nebrīvībai; zinātņu attīstībai (ieskaitot jaunu paradumu iedzīvināšanai a la T. Kuhn un I. Prigogine); ražošanas un patēriņa izveidei; ekoloģijas pārmaiņu un kodolieroču baismām udc. It sevišķs iespaids tautu īpatnību pārveidošanai ir bijis uzspiestām dievestībām un/vai domu sistēmām. Attiecībā uz Latvijas territoriju šo lomu ir inscenējis vēsturiskais kristiānisms un laikmetīgais marksisms – komūnisms. Tradicionāli latviskā (tā, kas izpaužas un aprādīta latviešu folklorā/dzīves ziņā) dzīves izpratne ir iedragāta no abām šīm dogmām un diezvai reiz atkal ieņems noteicošo pārsvaru latviešu, pārlatviskoto cittautiešu un latviešu izcelsmes latgrelītu vērtību sistēmās. Tas arī nebūtu vajadzīgs un vēlams, ja latviešu tauta būtu absolūta noteicēja savās vēsturiskās un etnogrāfiskās robežās, ja Dievzemītes daudzie bradātāji apzinātos, ka zeme zem viņu zābakiem ir dievāja un jāatstāj, ja latviešu tautas vairošanās reizulis vismaz dubultotos tuvākā nākotnē vai izgaisinātu visus zemās dzimstības rekordus, ja lepnums uz latvisko pārvarētu pielāgošanos svešam, ja brīvība un pašnoteikšanās atgrieztos tikpat spēji, kā tā izgaisa, ja...

Tomēr veselīgais saprāts liek domāt, ka tas viss tik drīz nenotiks. Tādēļ atgriezīsimies pie jēdziena „latviskais” un vaicāsim uz kādiem jēgumiem šis vārds attiecināms. Vai padomju kolchozs ir latvisks, pat ja visi noteicēji un strādnieki tajā ir latvieši? Vai tautas deju lieluzvedums dziesmu svētkos ir latvisks, ja dalībnieku sarunu valoda nav latviešu? Vai baznīca ir latviska, ja tur latviešu valodā sludina garīgu internacionālismu? Šie un daudzi citi piemēri liecina, ka latviskums nav viegli definējams − un it sevišķi ne jau viss, ko latvieši dara un pārdzīvo, ir latvisks, kaut arī latvieši to darījuši no paaudzes paaudzē.

Pētījot un pārlasot latviskās dzīves ziņas rakstu pieminekļus, starp novērotām latviešu īpašībām, kā: darbīgumu, neiecietību, smalkjūtību, lišķību un pielāgošanos, iztapību un paradoksālo individuālismu/sekotājgribu, esmu centies izlobīt, sistematizēt un sakopot tos pamatraksturojumus, kas, manuprāt, veido un nosaka latvisko pasaules skatījumu.

(i)  Latviskās dzīves ziņas pamatlikumības (tikumi, paražas, daiļuma izjūta, sabiedriskās normas (ļaužtikumi) un attieksmes pret dabu/visumu) „nenāk no augšas”, nav kāda Dieva nemainīgi nosacījumi, bet gan organiski izveidojušās tautā, ilgus gadus dzīvojot zināmos sabiedriskos un klimatiskos apstākļos, attiecīgā vidē un mijiedarbībā ar pārējiem bāliņiem, māsiņām un pārnovada ļaudīm.

(ii)  Atbildība pašiem par savu dzīvi, un pašpaļāvība uz to, t.i., katrs kļūst par savu „piķa fabrikantu”. Laime liek mūža potences, ne mūžu pašu. Dainā teikts, ka Dievs ar Laimi iet pa ceļu strīdēdamies par bērniņa vēl nepiedzīvoto un nepārdzīvoto mūžu. Proti, katrs cilvēks savu laimi, nelaimi, panākumus un likstas veido pēc savas gribas, dzimstības un spējām. Kad rati ieslīdēja grāvī, senais latvietis nelūdza Dievu, bet sameklēja lielu bomi. Te nav izteikta pretruna, jo Laimes māte tikai liek dzīvošanas potences − to pilnveidošana ir katra indivīda pārraudzībā.

(iii)  Dzīve pati ir dzīves attaisnojums. Latvietis nedzīvo(ja) tikumīgu un dievāju dzīvi, lai patiktu kādai transcendentai varai vai arī sagatavotos kādai „pēcnāves svētlaimībai”. Kā prieki, tā bēdas, laime un nelaime ir šīssaules neatsveŗamas sastāvdaļas − latvietis nemeklē(ja) dzīves jēgas attaisnojumus pārlieku komplicētās abstrakcijās, formālismā un no dzīves atsvešinātās sistēmās.

(iv)  Veselīgs pasaulīgums. Latvietis vēl joprojām nemīl transcendentas abstrakcijas un par kādu mistisku viņsauli/pasauli daudz neprāto. Viņš ir nelokāms, pat stūrgalvīgs reālists (un tikai pēdējās paaudzēs kļuvis par pesimistu). Dieviņš parādās kā migla, rūsa un vai gaisma, un no purva velns pārcēlies uz nēsātāja pleciem. Pasaule pati ir brīnumu pilna (radības!), bet katra indivīda mūža ritējums ir konkrēts ar saviem priekiem (vedības!) un bēdām (bedības!). Visa dzīve ietveŗ sevī nerimstošu darbošanos, ar saviem pienākumiem un izklaidēm, dziesmām un dejām, svētkiem, alu un mielastiem un, protams, ļaunajām dienām. Un apzinātās dzīves beigās augumu paņem Zemes māte – dvēsele, resp. dvaša atgriežas pie Dieva − kosmiskā visuma, no kurienes tā arī reiz nākusi.

Cik labi, daiļi, līksmi un vienkārši!

Vēl jātaujā, vai minētais latviskās pasaules skatījums nav pārdzīvojis savus laikus? Vai zemkopju tautā izveidotie dzīves pamatlikumi ir pielāgojami šim un nākošo gadu simteņu izziņas laikmetam? − Noteikti jā, ja apzināmies, ka dainu pasaule ir mūžīgi elastīga un senajiem iraidības simboliem (Dievam, Laimei, Zemes mātei, Ļaunajai dienai udc) ir tikai jādod jauns saturs. Savā cilvēciskā augstprātībā esam aizmirsuši, ka Dieviņš bija, Dievs palika (un arī vienmēr paliks!). Dievam gudrs padomiņš: visums ir mūžīgs un bezgalīgs − to neviens neradīja, iraidība ir dabiska un reāla − cilvēks radīja Dieva jēdzienu ne Dievs cilvēku! Visums ir principā indiferents pret cilvēci un pasauli, tikumība ir cilvēku radīta un jābūt labam (lai citi būtu labi), lepnam (uz to dzīves ziņu, kuŗas nevienai citai ļaužu grupai nav), saticīgam (nevienam nav monopola uz taisnību un pareizību) un pārliecinātam (ka latvietība ir pašvērtība kas neprasās pēc attaisnojuma).

Un vai šai dievājā, tautiski latviskā un kosmiski humānā skatījumā vispār svarīgi, kas bija pirms Lielā sprādziena un kas būs pēc Termodinamiskās entropijas?!

Uz redzēšanos Latvijā!

 

Tupešu Jānis