NACIONĀLISMS

 

Nacionālisms ir piederības apzina vienai tautai kuŗai ir kopēja izcelsme, kopēja valoda, tradīcijas un kopēja zeme. Uz šīs pamatbazes tauta spēj attīstīt savu īpatnējo kultūru, veidot tradīcijas, folkloru, paturēt neatkarību un veidot savu nākotni vēsturiskā tecējumā.

Tas viss ir skaisti un cilvēcīgi tik ilgi, kamēr tas kalpo kulturālam un saimnieciskās labklājības progresam cilvēcisko morālo normu robežās. Problēma sāk rasties, kad šā kulturālā un saimnieciskā progresa aizsegā vienas lielākas tautas nacionālās intereses sāk realizēties uz citas mazākas tautas rēķina: vienas tautas intereses sāk uzspiest otrai tautai pretēji tās gribai. Te tad ir pārkāpta robeža, kur nacionālisms pārvēršas šovinismā, līdzīgi kā reliģiska pārliecība pārvēršas fanātismā, radot reliģiskos kaŗus. Universāli pieņemtas morāles normas ir tā robeža, kas šķiŗ nacionālismu no šovinisma un ticību no fanātisma.

Jāpiezīmē, ka kultūras vērtības pašos pamatos ir universālas, piederošas visām tautām jo tās ir veidojušās un izaugušas no tiem pašiem kopējiem cilvēcīgo dzīves pamatvērtību avotiem. Visi lielie kultūrraži ir radījuši kaut ko paliekami skaistu, jūsmojot par savas tautas vai citu tautu nacionālām vērtībām un folkloras īpatnībām. Mēdz teikt, ka Čaikovskis, Mendelsons un Rimskis-Korsakovs, piemēram, spējuši izteikt savā mūzikā itāliešu un spāņu tautas dvēseli labāk, kā to varējuši šo pašu tautu komponisti. Tāpat mūsu Poruks savā spāņu rapsodijā un Dārziņš mūzikā ir jūsmojuši par spāņu dzīves skaistumu.

Bet pēdējo divu pasaules kaŗu traģēdija, kas radusies aiz tīri šovinistiski nacionāliem ieganstiem, daudzus domātājus mudina nacionālismu nosodīt. Šī traģēdija kļūst vēl vairāk neizprotama, jo kaŗi ir radušies tieši viscivilizētāko Eiropas tautu starpā, kas cilvēci ir svētījušas ar tik lielām kultūras vērtībām, ar tautu brīvības un taisnības idejām.

Pavirši raugoties, šim skepticismam par nacionālisma jēgu būtu savs iemesls, bet ieskatoties dziļāk problēmas pamatos atradīsim, ka tikpat labi varētu šaubīties arī par cilvēka brīvības jēgu. Tā arī bieži pārvēršas patvaļā un nodara lielu postu otram cilvēkam. Tādēļ atgriežoties jau pie iepriekš pieminētā − viss atkarājas no tā, vai cilvēks (respektīvi, tautas) noraida vai pieņem morālas normas kā vadlīnijas personīgo vai internacionālo problēmu risināšanā.

Minot konkrētus piemērus, un nemaz nerunājot par Staļina un Hitlera nemorāli, arī brīvās pasaules līderi kā Čērčils, Rūzvelts un Trūmens ir parādījuši lielu morāles trūkumu internacionālo problēmu kārtošanā. To pierāda visi pēckaŗa nolīgumi Jaltā. Teherānā un īpaši Potsdamā, kur vēl bija pēdējā izdevība Eiropu un pasauli paglābt no posta, ko tā piedzīvo šodien. Bet Trūmenam nebija morālas apziņas, lai liktu taisnības svaru kausos Eiropas nākotni − brīvību visām tautām, lielām un mazām.

Attiecinot nacionālisma jēgu uz latviešu tautu, ir grūti runāt par latvietības nozīmi, ja tā nesaistās ar latvietības nacionālo apziņu. Brīva Latvija un brīva latviešu tauta ir iespējama tikai darbojoties un cīnoties nacionālo jūtu un interešu garā.

Vēsture mums ir devusi trīskāršu skolu, no kuŗas varam mācīties sekojošo:

1) Internacionālais bolševisms zem kuŗa īstenībā slēpjas krievu tautas slāviskais šovinisms, mūs draud iznīcināt;

2) vācu nacionālsociālisms, atklāts Hitlera Vācijas šovinisms, mūs draudēja apspiest savas Herrenvolk idejas vārdā;

3) amerikāniskais indiferentisms, izaudzis no daudzu tautu emigrantu konglomerāta, ir bijis un paliek vienaldzīgs pret tautu nacionālām interesēm, ieskaitot mūsējo. Tas varbūt ir bijis galvenais iemesls tam, ka lielajā pasaules polītikā Amerika tik viegli varēja tirgoties ar tautām, praktiski izūtrupējot tautas boļševiku daudzsolīšanā. Mums nav pieņemams nedz boļševiku internacionālisms, nedz amerikāniskais humānais indiferentisms. Mūsu tautas dzīvotspējas drošie avoti slēpjas spēcīgākā nacionālā apziņā, kur mūsu kultūrradei ir vislielākā nozīme. Nacionālā garā ieturēta kultūrrade ir mūsu spēcīgākais un vienīgais cīņas ierocis par spīti visiem skeptiķiem, kas to noliedz.

 

Eduards Upenieks