Andris Vītoliņš
ATSKAŅAS IZ ORVELISKO (t.i. AD 1984) MINSTERES DZIESMU DIENU BAŅUTAS KONCERTUZVEDUMA
Preludium stieptum
Īsvēstule no redaktora − šim palagam vajadzētum būtum uz redaktora galda Hamiltonā, Kanadā 1.10.84. Tekošais moments aizpilējis līdz šim vadības noteiktajam JG150. numura terminam, pirmā brīvā priekšpusdiena, kad iespējams šo pasūtinājumu kārtot. Meža zosis jau projām, kļavas aiz loga zaļi dzelteni sārtas. Pēc nedēļas atskaņojamai latviešu grūtmūzikai (Pļaujas svētkiem) tagad jābūt sagatavotai (šoreiz tas Jēkaba Mediņa mežraga koncerta klavieŗizvilkums ar it raiti lēcošiem akordiem un oktāvām).
Tā tas vilcies nu jau gadu desmitiem. Latviešu mūzikas atskaņošana (saprotams, par velti) ir kavējusi latviešu mūzikas rakstīšanu un aprakstīšanu (saprotams, par velti − tādām nekaujinieciskām izdarībām naudas nekad nav bijis un nebūs). Gudri cilvēki laiku pa laikam pamāca − ko tu te mocies ar ērģelēm un klavierēm kā pliks pa nātrēm, to lai dara techniski apdāvinātie. Raksti simfoniju (saprotams, par brīvu)! Bet par brīvu to nekad nekur neviens nespēlēs, ja arī izņemtu gadu vai pusgadu bezalgas atvaļinājumu, lai tādu uzrakstītu. Un techniski apdāvinātie par brīvu vai gandrīz par brīvu latviešu mūziku nekad neatskaņos (saņemu par vienu latviešu dievkalpojumu ar tradicionālo latviešu mūzikas pusstundu 200 zviedru kronu, t.i., apm. 23 ASV dolārus; dzīvokļa īre mēnesī apm. 10 reižu lielāka). Lai kā arī nestaipītos, pakaļa ir un paliks aizmugurē − pašam vien būs latviešu mūzika jāatskaņo, latviešu mūzikas simtgadniekus atcerēsies par vēlu vai nemaz, raksti JG un citiem radniecīgiem izdevumiem pienāks par vēlu vai nemaz. Un latviešu banku konti augtin pieaugs. But thats another story.
Tātad − nekādas iespējas vēlreiz noklausīties Baņutas Rīgas (opera) un Ņujorkas (koncertuzvedums) ieskaņojumus. Laiku pa laikam pametot skatu uz pulksteni, raksts, tā sakot, jāizzīž no pirksta. Forma tātad kollāža, ko pirms nedaudz gadiem turēja par ļoti ļoti modernu,
Factum enci-klopedicum
Īsziņas par Alfrēdu Kalniņu var atrast LE (Stokholma 1950-55), LME (Rīga 1967-1970) gada grāmatas Latviešu Mūzika (iznāk Rīgā, kad atļauj iznākt) un Latvju Mūzika (iznāk Kalamazū, ASV, kad iznāk): izsmeļošu Longina Apkalna apceri par Baņutas piecdesmitgadi atradīsit 1970. g. 3..num., saistošus Knuta Lesiņa un Helmera Pavasara atmiņu rakstus Alfrēda Kalniņa simtgadei 1979. g. (šī paša izdevuma 11. numurā, 1980. g.), JG 124 un 125 num., dažādos Latvijas un trimdas periodiskos izdevumos un atmiņu grāmatās. Līdz šim pilnīgākās ziņas, mūzikālā mantojuma uzskaiti ieskaitot, publicētas Arnolda Klotiņa monogrāfija Alfrēds Kalniņš (Zinātne Rīgā 1979.), populārajā īsbiografijā angļu (tikai kopsavilkums), krievu un latviešu valodās Alfrēds Kalniņš − komponists savā tautā un tautu vidu (Liesma Rīgā 1979, arī šeit paplaša bibliogrāfija); šā paša apgāda šī paša gada saistošajā bilžu grāmatā Alfrēda Kalniņa dzīves un darba vietas un 9 gadus agrāk sarakstītajā Alfrēda Kalniņa klavieŗmūzika (tāpat Liesma). Tik ražīgu klotiniadi būs grūti pārspēt − Jēkaba Vītoliņa monografiskais apcerējums Alfrēds Kalniņš (Liesma Rīgā 1968.), salīdzinot ar to, gauži liess. Reizē ar šo mazgrāmatiņu Liesma izdeva arī Baņutas klavieŗizvilkumu (480 lp.), par ko tuvāk var lasīt minētajā Apkalna rakstā Latvju Mūzikā.
Introduzione
Teicamu Baņutas vēstures īso kursu atrodam Vācijas Latvijas š.g., t.i., 1984. g. 20. augusta numurā, Nr. 2092 (31). Raksta autoram prof. Joachimam Braunam pirms kādiem 10 gadiem izdevās izceļot no Rīgas uz Israēlu, kur viņš ir mācības spēks Bar-Ilanas universitātē pie Jeruzālemes No minētā raksta, Baņuta Minsterē, citēju otru rindkopu līdz ar trešās rindkopas pirmo daļu:
Reti kādas operas skatuves liktenis atspoguļo šo sakarību tādā mērā kā Alfrēda Kalniņa Baņuta, un reti kādas operas liktenis bija tautas likteņgaitu atspulgs tādā pašā mērā, kā šis 1917-1919 gados sarakstītais Kalniņa darbs. Pirmo reizi uzvesta 1920. gadā, Latvijas pastāvēšanas pirmajā gadā, Baņuta jau trīsdesmitajos gados tika revidēta, lai nivelētu dažus latviešu-lietuviešu attiecības aspektus, kas operā parādās tā laika polītikai nevēlamā gaismā. Tad nāca kardinālais fināla pārveidojums, ko pieprasīja padomju cenzūra: padomju laimes zemē traģisks fināls mākslas darbam nav piemērots, un tikai holivudisks happy end drīkstēja reprezentēt sociālistiskā reālisma mākslu. Pēdējos gados atkal Baņuta tika uzvesta Rīgā ar oriģinālo finālu, kaut arī saīsinātā veidā. Rezultātā, ironiskā veidā, latviešu operas pirmais pilna teksta atskaņojums tika realizēts ārpus Latvijas − vispirms Amerikā 1982. gadā un tagad Minsterē Pasaules brīvo latviešu Dziesmu dienās. Baņutas koncertformas uzvedumu Andreja Jansona vadībā veica Philharmonica Hungarica simfoniskais orķestris. Ņujorkas latviešu koris ar vairāku citu latviešu koŗu līdzdalību un spēcīga solistu grupa ar Algi Grigu (Daumants un Valgudis), Marelinu Nisku (Baņuta), Aronu Bergellu (Vižuts) un Maigu Apkalni (Maija) centrā.
Baņutas uzvedums Amerikā un tagad Minsterē vērtējams kā viens no izcilākajiem notikumiem ne tikai latviešu kultūrvēsturē, bet arī Rietumeiropas operas vēsturē. Ar visstingrāko kritisko skatu nevaru akceptēt kādu nolaidi šajā ziņā. Kalniņa opera ierindojama daudzu citu Austrumeiropas nacionāli romantisko celmlaužu − opeŗu rindā, kā, piemēram, slovaka Bedricha Smetanas, poļa Staņislava Monuško, soma Jana Sibeliusa vai norvēģa Valdemara Thrane darbiem, kuŗiem visiem viens prototips − Vēbera Burvju strēlnieks. Katrai nacionālai operas kultūrai šāds darbs šajā ziņā ir Eiropas vēriena opuss.
Disputazione
Un nu sekoju Cezara Franka piemēram (pāris savas d-molla simfonijas motīvus viņš citēja, resp. atkārtoja, daudz jo daudz reižu), citējot no sava vietām groteskā pačalojuma Minsteres rapsodija Nr. 3, kas š.g. augustā un septembrī ar lielākiem vai mazākiem grozījumiem un izlaidumiem publicēta buržtrimdas [labāk, buržklaida] (Dr. Ulafa Jāņsona terminoloģija?) izdevumos Laiks, Latvija (Vācijā), un Londonas Avīzē (Anglijā).
Citāts Nr. 1 − par to šūbertisko svaigumu
Rīkotāju domas dalījās par vēlamību atskanot Baņutas koncertversiju Minsteres Dziesmu dienās. Daži apgalvoja, ka koncertuzvedums Ņujorkā esot bijis māksliniecisks fiasko (tiktāl taisnība, ka nelatviešu solistu latviešu valodas izruna man piesūtītajās skaņu ieraksta kasetēs nenoliedzami komiska), ka apslēptais dubult-trijstūris vai kā nu t.s. love story konstrukciju lai apzīmē, noderot vienīgi Rietumpasaules t.s. dāmu žurnāliem. Arī te sava kripatiņa taisnības. Taču manā laja uztverē Baņutas nelabvēļi piemirsuši pašu galveno: šajā operā atrodam brīnišķu, trešajā cēlienā vietām pat ģeniālu mūziku ar gluži šūbertisku izteiksmes svaigumu. Šis izteiksmes svaigums ir viens no 20. gs pirmās puses mūzikas vislielākajiem brīnumiem: vērtējot no tā laika t.s. trendu viedokļa (t.s. 2. Vīnes skola. Stravinskis, Bartoks, Prokofjevs un taml.). Baņutas mūzika ir nenoliedzami vecmodīga. Bet klausoties to in live, ne vēsts no šīs vecmodības vai epigonisma sajūtas − tā skan vienīgi alfredkalniņiski. Gan maza rezervācija − man aizdomas, ka pazīstamo ievada un nobeiguma temu kaut kur kaut kādā sakarība kaut kādā paveidā esmu agrāk dzirdējis (Dvoržaks?). Diriģents Andrejs Jansons savukārt piebilst, ka novēlojusies neepigoniska romantiskā opermuzika esot it parasta parādība tā laika Eiropas t.s. mazo robežtautu mūzikā, kuŗai vienīgi lielvalstu šovinisms un t.s. valodu barjera liegusi plašākas izplatīšanās iespēju.
Kommentārs Nr. 1 − Baņutai labvēlīgs laiks
Modes nāk un iet, liela māksla pārdzīvo gadsimtus. T.s. Vīnes klasicisma laikmetā Johannu Sebastiānu Bachu uzskatīja par gaŗlaicīgi sausu konstrukciju ražotāju. Lielais Bachs − tas toreiz bija viņa dēls Filips Emanuēls. Šodien ir otrādi. 1960. un 1970. gados, kad Hitlera gars lidinājās pār fanātiskākajiem seriāliem (Hitlers aizliedza t.s. Entartete Kunst: pēc viņa nāves bijušie apspiestie sāka savukārt apspiest savus bijušos apspiedējus, resp. konkurentus), t.s. tradicionālistus nereti vai vajāja. Atceros, piem., kā Zviedrijā progresīvie kritiķi noēda Bendžaminu Britenu, st.c. viņa Kaŗa rekviēmu. Viens no tā laika spējīgākajiem zviedru neseriālistiem, Bū Linde, aizgāja pašnāvībā. Rādiju reiz kādam zviedru mūzikas potentātam (mācījos pie viņa diriģēšanas pamatus), zvērinātam impresionisma un taml. nīdējam, savus pirmos skaņdarbus. Viņa atbilde likumsakarīga − ja turpināšu rakstīt, kā biju iesācis (un kā esmu pēc tam turpinājis), kļūšot vientuļš un izolēts. Šodien seriālisms kā mode un must passe (tas nozīmē, ka censtos apklusināt tā laikmeta izcilākos pārstāvjus, piem. Štokhauzenu vai Ligeti − daudzkur tagad ļauj simt − vai tūkstoš? − puķītēm ziedēt). Britena un Šostakoviča mūzika comme il faut. Andrejs Jansons (pats viens no latviešu retro viļņa galvenajiem iekustinātājiem), manuprāt, atdzīvinājis Baņutu piemērotā reizē − plašās aprindās tās mūziku tagad var uztvert kā loti laikmetīgu
Citāts Nr. 2 (dažas paradoksveidīgas domas)
Alfrēds Kalniņš rakstīja Grand opera par t.s. lielo, traģisko, aizrautīgo u.t.t. mīlestību. Iznākums, manuprāt, brīnišķīga simfonija orķestrim, korim un solistiem, kuŗu partijas tikpat labi varētu uzticēt solo pūtējiem. Ja it blīvais, šķietami pārslogotais orķestŗa pavadījums nosedza dziedsolistu vārdus, nav nekādas neražas, drīzāk otrādi (arī nodzēstās gaismas klausītāju vietās neļāva sekot līdzi pieejamās teksta grāmatiņās − vai tas bija gaismu meistara nolūks?) Stiepies un velcies − librets ir un paliek Straumes Jāņa udensmei-(ai)tisks. Varētu jau attīrīt minētos pavadījumus no lieka balasta, bet tad arī pazustu Baņutas mūzikas visautentiskākā vērtība, tās plaši rāmā simfoniskā plūsma autora īpatnējā, it kā zaļi violeti iekrāsotajā instrumentācijā (zināms, tur gan pārāk dominē pāris standartpaņēmienu ar nereti gluži nevajadzīgiem stīgu un pūtēju dubultojumiem). Samērā vienreizējs trešā cēlienā tautas − un oriģinālmūzikas sakausējums, bez citādi šādās sakarībās tik parastiem mūzikas materiāla lūzumiem. Ja aplūkojam Baņutas mūziku no simfonisko formu viedokļa, problemātiska šķiet pirmā un otra cēliena pārāk tuva radniecība (otra cēliena sēru maršs). Domāju tāpēc, ka nebūtu par sliktu vairāk profilēt šo daļu pamatraksturus, varbūt pat paātrinot pirmās daļas un palēninot otras daļas pamattempus.
Kommentārs Nr. 2 − vai operai jābūt banālai?
Ar operām reiz nu ir, kā ir. It prāvo līdzdarboņu pulku par brīvu nesavervēt, − slavenākie dzied- un diriģentsolisti par parastām algām arī nav dabūjami. Kamēr pasūtinātāji bija dažādi galmi, valdnieki samaksāja visus izdevumus, ja paši vai viņiem patīkamas izdarības attiecīgajā opusā bija, kā teiktum, pareizi izgaismotas. Kad opera izvērtās par patstāvīgu [vai daļēji patstāvīgu] komerciālu pasākumu, kļuva it svarīgi nodrošināt t.s. plašās publikas pieplūdumu − dod tautai, kas tautai patīk! Krietna tiesa banalitātes (neesmu, diemžēl, līdz šim vel nekur atradis šī jēdziena apmierinošu definīciju) kļuva, piem., par ikvienas sekmīgas itaļu (Verdi, Pučini) operas neatņemamu sastāvdaļu, kamēr Vāgners savukārt koķetēja ar diemžēl it plašās vācu aprindās izplatīto vardarbības un šovinisma dievināšanu. Baņuta ierindojas tai ne pārāk plašajā operu saimē (piem., Britena Pīters Graimzs vai dāņa Norgorda pirms pāris gadiem pirmuzvestā Sidarta), kur nedz mūzika, nedz librets [še nerunāju par literāro kvalitāti] neapellē pie cilvēku ļaunajiem dzinuļiem. Varbūt, ka tāpēc tai kādreiz nebija piekrišanas latviešu publikā.
Var jau gadīties, ka esmu galīgi nepiemērota persona operu aprakstei. Jaunībā mēģināju sevi pie šī žanra pieradināt, taču ne ar pārāk labām sekmēm. Aizmigu, klausoties un skatoties Richarda Štrausa Rožu kavalieri − kāda galu galā man daļa gar dažādiem pikantiem sarežģījumiem barona Oksa (Ochs) guļamistabā! Pēc vienreiz izciesta Vāgnera Nibelungu gredzena ar tā neskaitāmiem kautiņiem, perversas erotikas iedīgļiem un orķestŗa tutti gaŗajiem fortefortissimo posmiem (zirgs uz skatuves šoreiz uzvedās pavisam pieklājīgi), laikam gan otrreiz šo 15 stundu gaŗgabalu (Vāgners to rakstīja 21 gadu) skatīties nevēlos, it īpaši, ja nācies sastapties ar dažu labu ģēniju, kas it apzinīgi kopē Vāgnera sevis dievināšanu. Baņutu labprāt redzētu uz skatuves, bet tas laikam nav iespējams, trimdā to tādā veidā nekad neuzvedīs, un no Latvijas esmu ar pārējiem ģimenes locekļiem KGB oficiāli izraidīts.
Citāts Nr. 3 Il culminazione (nepareizo izlabot)
Baņutas koncertuzvedums, manuprāt, viena no Minsteres dziesmu dienu mākslinieciskajām virsotnēm. Philharmonia Hungarica simfoniskais orķestris, Ņujorkas latviešu koris ar papildspēkiem no ASV un Kanadas, 7 dzied-solisti (2 no tiem latvieši) Andreja Jansona vadībā darbojās, otras puses terminoloģijā izsakoties, ar pilnu atdevi. Esmu liecinieks, ka jaunie latviešu mūziķi bija sajūsmā par Baņutu − tik izcilu latviešu romantisko mūziku viņi nebija varējuši iedomāties. Ar mūsu t.s. plašo publiku toties krietni trūcīgāk. Vismaz trimdā par kultūras tautu vēl neesam izauguši, tāpat kā kādreiz neatkarīgajā Latvijā. Nāk prātā kaut kur lasītais pastāsts, ka Alfrēds Kalniņš stāvējis biļešu rindā, lai Rīgas operā noskatītos savu Baņutu. Viņam priekšā stāvējis kāds skolotājs, kas Kalniņu nav pazinis. Sākuši sarunāties. Skolotājs ar visu savu pon-dusu uzsvēris ka tik garlaicīgus draņķus kā Baņutu nevajagot nedz rakstīt nedz uzvest. Kalniņš tam esot pilnīgi pievienojies. Pietrūka tās līķa smakas, kommentēja Kalniņš, rakstos vai mutes vārdos šo atgadījumu vēlāk atstāstot.
Interlude macabre
Pievēršoties Alfrēda Kalniņa pieminētajai līķa smakai, piedāvāju latviešu pantiņražiem temu īsbaladei divos pantos. Virsraksts: latviešu (ev. letiņu) vēsturiskā nozīme. 1. pants: latviešu sarkanie streļķi palīdzēja Ļeņinam nodibināt Padomiju (zināms, līdz 1938. g. viņi vai visi nomira valsts nāvē). 2. pants: pareizi domājošie ASV latvieši palīdzēja bijušajam filmu kovbojam Rēgenam kļūt par ASV prezidentu. Rēgens, brālīgā sadarbībā ar biedru Černenko (vai viņa pēcteci) uzspridzināja gaisā zemes lodi.
Conclusio commerciale
Baņutas koncertuzvedumu, kas ietilpa oficiālajā PBL Dziesmu dienu programmā Halle Munsterland lielajā zālē otrdien 31. jūlijā, pl. 18:30 (apm. 3 stundas) noklausījās ap 1200 biļešu pircēju. Tas nozīmē ap 10 000 ASV dolāru zaudējumu. Dziesmu dienu rīcības komiteja pielaida Baņutas uzvedumu vienīgi ar noteikumu, ka tai nebūs jāsedz varbūtējais iztrūkums. Cik man izdevies noskaidrot, iztrūkumu segs G.T. International ceļojumu aģentūra, kas kopā ar Ņujorkas latviešu kori financēja Baņutas atskaņojumu Minsterē. Šīs aģentūras vadītais ir neviens cits kā Baņutas basa un baritona solists lietuvietis Algis Grigs (Grigas) (Daumants un Valgudis). Lielāko daļu savu ienākumu viņš ziedo lietuviešu kultūrai − viņš palīdzēja uzcelt lietuviešu jaunatnes centra ēku Čikāgā, daudz ziedojis profesionālajai lietuviešu operai (tāda ir ASV − katras sezonas 4-5 uzvedumus izrada 2-3 reizes), samaksā lietuviešu avīzes Draugas iknedēļas mākslas pielikumu. Iepazinies ar latviešu mūziku, viņš to novērtēja kā neatliekami atbalstāmu. Milvoku dziesmu svētkiem viņš ziedoja 3000 ASV dolāru, par dziedāšanu Minsteres dziesmu dienās neņēma nekāda honorāra, samaksāja visus savus izdevumus un, ka jau minēju, segs arī Baņutas iztrūkumu. Paldies Algi!
