SPĒKS UN PIELĀGOŠANĀS

Harijs Gulbis. Doņuleja. Rīgā. Liesma. 1983 499 lp.

 

1952. gadā zemnieka dēls Harijs Gulbis nobeidza LVU vēstures un filoloģijas fakultāti. Jau studiju laikā viņš strādāja par skolotāju un turpināja šo darbu vēl ilgi pēc tam. Ap sešdesmito gadu vidu − viņam pašam tad bija četrdesmit − Gulbis strauji izvirzījās par vienu no pazīstamākajiem lugu rakstniekiem Latvijā. Daži viņa darbi pamazām nonāca arī līdz trimdas latviešu skatuvēm.

Tā liekas, ka romāns Pieneņu laiks (1976), Harija Gulbja pirmā prozas grāmata, sevišķu ievērību ar savu audzināšanas tematiku neguva. Pavisam citādi ir ar nākamo romānu Doņuleju. Šī darba pirmpublicējums parādījās Karogā 1981. gadā, un žurnāls to pieteica kā romānu „par mūsu tautas likteņgaitām kopš Pirmā pasaules kara”.

Tādi vārdi, lai gan pāri redakcijas dienestgaldam teikti, tomēr radīja itin spriegas gaidas. Vai rakstnieks, kuŗa lugās tik daudz patiesu ainu no dzīves, būs veicis dotajos apstākļos gandrīz neticamo un plašā tvērienā attēlojis liktenīgus posmus tautas dzīvē, kaut aptuveni tādus, kādi tie bija?

Doņuleja kopumā neapšaubāmi ir spēka darbs, varbūt pat viens no saistošākajiem padomju laikā publicētajiem romāniem vispār, bet gan ne tādā plāksnē, kā lika nojaust Karoga īsais un ne sevišķi adekvātais raksturojums. Ja tas savukārt deva lasītājiem nepamatotas cerības, tad nav ko vainot romāna autoru.

Literatūras vērtētāji Latvijā jau nezin cik ilgi sūdzas, ka trūkst darbu, kas dotu vispusīgu ainu par tautas dzīvi pēdējo trīs-četru gadu desmitu laikā. Žēlošanās ir saprotama, bet pārmetumi rakstniekiem nevietā. No viņiem oficiāli norādītajām, dažādu obligātu noklusējumu ierobežotajām pozīcijām visu horizontu atklāt nevar. Vienīgais pagaidu atrisinājums liekas nesasniedzamās vispusības vietā izvēlēties šaurāku sektoru, bet to tad vērst dziļumā. Tā ir reāla un konstruktīva iespēja, kā to apliecina, piemēram, vairāki Visvalža Lāma un Jāņa Mauliņa darbi.

Par nepilnīgas laikmeta panorāmas sniegšanu kritizēts, Harijs Gulbis paskaidroja, ka „rakstīt vēsturisku epopeju nebija mans nolūks. Es gribēju uzrakstīt psīcholoģisku romānu un, neatraujot varoņu dzīvi no laikmeta, sociālos apstākļus tēlot tikai kā fonu” (Kritikas gada grāmata X. 1982).

Kā lēnām briedis psīcholoģisks romāns, vecā labā reālistiskā tradīcijā rakstīts un tomēr savdabīgs, Doņuleja tiešām ir ievērojams darbs. Jādomā, ka tā centrālie tēli, Alise un Pēteris, ieies latviešu romāna vēsturē. Fragmentārais laikmeta un sociālā fona attēlojums liek, toties, vilties, it sevišķi nodaļās par padomju laiku. Ne pirmām kārtām, tāpēc ka vēsturiskā un sabiedriskā aina ir nepilnīga, bet tāpēc, ka nepilnība šeit ir mērķtiecīgi selektīva − tai ir savs nolūks. Tad nu lasītājs var pats izšķirt, kuŗš no abiem aspektiem liekas svarīgāks.

Doņulejas darbība risinās laikā no divdesmito gadu sākuma līdz septiņdesmito gadu vidum. Šis pusgadsimts aptveŗ Alises mūža gājumu no agras jaunības līdz vecuma dienām. Tas ir arī pusgadsimts, ko trausla un netveŗama dzīves sapņa lolotāja Alise nodzīvo kopā ar smagnējo un strupo lauku puisi Pēteri, kam ir savs un pavisam noteikts sapnis − līdz apmātībai kāpinātas alkas pēc zemes. Zemi Pēteris iegūst bet no dzīves sūruma ne viņš, ne Alise vaļā netiek.

Pēc dažādām pazīmēm spriežot, Doņuleja ir grāmata ar autobiogrāfiskiem elementiem. Alises un Pēteŗa dēls Ilmārs, kas atstāj zemi, studē un kļūst par pilsētnieku, ir autora vienaudzis. Nelieli ievadteksti romāna četrām daļām ļauj visu sacerējumu uztvert kā Ilmāra (vai rakstnieka) mēģinājumu atainot iepriekšējās paaudzes un savu tiešo priekšteču likteņus.

Jau pieminētajā rakstā Kritikas gadagrāmatā Harijs Gulbis pastāsta, ka Doņulejas tematiku − jaunsaimnieku dzīvi − viņš aizsācis sen, jau kādā gaŗākā (cik noprotams, nepublicētā) stāstā piecdesmitajos gados. Pirmais, nepabeigtais romāna variants radies ap septiņdesmito gadu. Darbu autors toreiz pārtraucis, jo atzinis, ka tik lielam pasākumam nav vēl nobriedis. Arī Doņulejas tālākā tapšanas gaita nav bijusi viegla un pašķīrusies tikai tad, kad atrasts īstais virziens − uz vienkāršību.

Vienkāršība Harija Gulbja romānā izpaužas vispirms jau ar koncentrēto, nereti tīri lakonisko valodu. Zīmīgā kārtā vārdu skopums savienojas ar spēcīgu asociācijām bagātu izteiksmi. Nav jālasa daudz lappušu, lai atklātu, ka īsie teikumi nes pamatīgu vielas slodzi un aktivizē to zemteksta strāvās. Vēstījums gūst spriegumu arī bez lieliem, drāmatiskiem notikumiem. To var bieži manīt pat tad, kad nenotiek tikpat kā nekas.

Doņulejas it kā uz iekšu vērstais spriegums koncentrējas galvenokārt ap Alisi un Pēteri un izaug no kādas nenovēršamas liktenības nojautas, kas apņem šos cilvēkus. Viņi ir katrs savā veidā galēji un tāpēc ne tikai savstarpēji nesaprotas, bet ir kā nolemti smagam mūžam vispār. Jūtu dzīvē bezcerīgi aizsprostotajam Pēterim palīdz viņa raupjums. Alise ir savā vārīgumā viegli ievainojama, viņai nekādi rūgtumi neiet secen. Ja viņa tomēr izdzīvo nesalauzta tad tādēļ, ka ir garīgi nošķīrusies no savas apkārtnes un atradusi atbalstu un mierinājumu neskaidrā sapņa iedomā par citu, laimīgāku dzīvi.

Alise un Pēteris ir neparasti cilvēki, bet ne jau viņu savdabība tik intensīvi saista lasītāju. Harijam Gulbim ir psicholoģiska intuīcija un iztēles spēks neparastajā saskatīt vispārējo, visiem kopējo, to, ko katrs var identificēt kā kaut nelielu daļu no sevis un savas pieredzes. Ne pirmām kārtām īpatnība raksturo Doņulejas abas galvenās personas, bet viņām dotais cilvēcīgo īpašību dziļums.

Flobērs, jautāts par sava populārākā romāna varones paraugu dzīvē, mēdza atbildēt, ka Bovari kundze ir viņš pats. Tā liekas, ka Harijs Gulbis varētu teikt ko līdzīgu par Alisi. Katrā ziņā Doņuleja ir rakstīta grūtsirdībā par vienaldzības, par cietsirdības un egoisma varu, par nežēlību kas nav tikai cilvēkos, bet arī dzīves aklajā gaitā. Laimīga tā diena, kad nekas slikts nenotiek, tā teikts pašā grāmatas sākumā. Tālākajā darbībā daudz tādu dienu nav. Ja nepiemeklē nelaimīgi ārēji notikumi, tad pietiek jau ar parastajām vērmelēm cilvēku ikdienas attiecībās. Zīmīgi, ka visās 500 lappusēs nav tikpat kā neviena sirsnīga, atraisīta smiekla. Ja kāds smejas, tad gandrīz vienmēr greizi, sīki, kā kaklā, kā ņirgādamies.

Doņulejā tādējādi ir daudz rūgtuma, kas var likties pat programmatiski savākts, bet moralizēšanā autora nostāja nepārvēršas. No tā attur viņa teicamā, dramaturģijā daudz vingrinātā raksturu un tipu novērošanas un attēlošanas māka. Individualizācijas un krāsu pietiek visai plašajai personu galerijai, dažas idejisku nolūku dēļ radītas, šablonveida figūras atskaitot.

Trīsdesmito gadu jaunsaimnieku tipi Harijam Gulbim nebija jāizdomā. Tos viņš varēja pagrābt atmiņā kopā ar raksturīgām lauku vides detaļām. Savā darbā (1979) par latviešu romānu laikā līdz 1940. gadam Ingrīda Kiršentāle runā par patiesīguma spēku un „neatkārtojamo pievilcību”, ko rakstnieka stāstījumam var dot personiskā pieredze. Doņulejai tādu īpašību netrūkst par spīti jau pieminētajām vienpusības izpausmēm un kopā ar tām.

Nevarēja, protams, gaidīt, ka divdesmito un trīsdesmito gadu dzīve Latvijā Harija Gulbja romānā parādīsies gaišās krāsās. To pilnīgais iztrūkums arī vēl pats par sevi nav nekāda lielā nelaime − daudzi labi romāni ir asi un neatlaidīgi kritiski pret sabiedrību un laiku ko tie attēlo. Šinī grāmatas daļā ir arī dažas nievas par jauno valsti, bet tās ir kā garāmejot izmestas, kā kādu vainas apziņu lāpot pasprukušas. Konsekvents un izvērsts ir toties pesimistiskais cilvēku un dzīves apstākļu vērojums kas nesaistās tikai ar Latvijas „fonu”, bet pamatojas rakstnieka nepārprotamajā vispārējā pārliecībā par privātīpašuma deformējošo varu.

Un vai padomju laikā viss kļūst labāk? Tādu iespaidu Doņuleja nemēģina radīt tieši, bet aplinkus, ne tik daudz apgalvojot ka noklusējot.

Divdesmito gadu agrārā reforma saņem kodīgi kritiskas piezīmes, bet kolchozu dibināšana padomju laikā ir attēlota ar vienu vienīgu idillisku piemēru. Par zemnieku masveida deportācijām pēckaŗa gados šinī romānā nav ne vārda.

Latvijas patstāvības laika demokratija un velēšanas ir pieminētas ar ironisku smīnu. Par demokratiju un vēlēšanām padomju sistēmā nekādu joku nav.

Nodaļu par vācu okupācijas laiku sauc Dzimtenīte. Pašbrūvēto „dzimtenīti” dzeŗ negausīgi, lai apdullinātos, aizmirstu grūtumus. Ka dzēra bez mēra arī nākamos gadu desmitos un taču jau līdzīgu iemeslu dēļ, to Doņulejā uzzināt nevar.

Šie ir tikai daži salīdzināmi selektīvās nepilnības, noklusēšanas un izskaistināšanas piemēri tanīs simt lappusēs, kas aptveŗ trīsdesmit gadus zem padomju varas. Liekas, ka Harijs Gulbis pats ar šo romāna posmu, kas nav vairāk kā visa darba piektā daļa, apmierināts nevarētu būt. Neīsts ir ne tikai laikmeta „fons”, nogludinātas un nepārliecinoši pozitīvas ir arī Alises un Pētera reakcijas polītiskajās un sociālajās pārmainās.

Ir lietas, ko padomju rakstnieks nevar teikt. Doņulejā, šķiet, valdām vēl citi, brīvprātīgi ierobežojumi. Bet svarīgs ir arī pateiktais, tā īstums vai neīstums, kas pēc Harija Gulbja domām Kritikas gadagrāmatā ir pats galvenais romāna kritērijs. Padomju laika attēlojums Doņulejā šo kritēriju neiztur.

Mārtiņš Lasmanis