VIĻŅU DZĪVOKĻI UN SALAS

Veronika Strēlerte. Pusvārdiem, dzeja un atdzejojumi. Stokholmā, Daugava, 1982. 91 lp

 

Pusvārdiem ir viens no trimdas lirikas izcilākajiem krājumiem; tajā atrodami daži no autores vislabākajiem dzejoļiem. Tomēr lasītājs, kuŗam netrūkst daudzveidīgu iespaidu par Strēlertes agrākajiem krājumiem, sākumā varbūt nejutīsies diezcik ērti viņas jaunākās grāmatas pasaulē. Kādēļ? − Droši vien tādēļ, ka Pusvārdiem ir krājums ar dvēseliska paguruma gaisotni, lai gan dažreiz atdzīvojas autores spars, un šad tad iedzirkstas jūsma vai humors. Savā dzejnieces attīstībā autore ir daudz guvusi bet šo to arī zaudējusi. Biogrāfiskās ziņas (skat. M. Gūtmanes sakārtoto un Atvases apgāda izdoto rakstu krājumu Veronika Strēlerte) un Strēlertes dzeja liecina, ka jaunībā autores dvēseles dzīve bijusi visai izlīdzināta (kaut arī ne „flegmātiska”), bez jebkādiem būtiskiem iedragājumiem: agrīnajās vārsmās netrūkst cerību izjūtu spara un entuziasma (Schwung, élan), vēlāk viņas dzīve nozīmīgi mainījusies. Latvijas brīvības zaudēšana, kaŗš, trimda ir faktori, kas tiešā vai netiešā veidā devuši vielu gandrīz visiem dzejnieces izcilākajiem veikumiem, bet zināmā mērā satricinājuši viņas dvēseliskos dziļslāņus. (Virza kādreiz esot teicis, ka „dzeja plūst no rētas, ko dzejniekam cirtusi dzīve.” Pa daļai līdzīgu viedokli pauž Tomass Manns novelē „Tonio Kröger”.) Šādu pārdzīvojumu sekas var pēc kāda laika vismaz drusku kaitēt mākslinieciskajai radīšanai, samazinot labai dzejai derīgo pārdzīvojumu apjomu, nogalinot daudzas cerības, apslāpējot entuziasmu.

Arvienu skopāka top dvēsles maize.
Ap sīkām druskām skrubināmies klusi,
Un visus sapņus noķer peļu slazds.

Kurp aizlidojis pavasara strazds?
Vai dzirdat? Bēru lakstīgala pogā,
Un nabagmājas puķes uzzied logā.

(„Nabadzība”, krājuma Žēlastības gadi 71. lp.)

Te vēl ir izmisuma piekrāsa, tātad kaut kas intensīvs un līdz ar to iezīmīgi rosinošai dzejai derīgs. Vēlāk var zaudēt pat izmisumu:

Nav pamata būt izmisušam,
Ja vispār nav pamatu,
Ja var šūpoties bezsakņu dejā.
Apmesties viļņu dzīvokļos,
Dzīvot bez dzīves.
Nav pamata būt izmisušam,
Ja pamati izskaloti.

(„Bez pamata”, jaunā krājuma 59. lp.)

Šāds noskaņojums („pamati izskaloti” etc.) jebkuŗam māksliniekam ir kaitīgs. Protams, spēcīga un rosīga personība nesabrūk un turpina darboties: galēji bezcerīgais noskaņojums droši vien uzrodas tikai šad tad, un parasti šāds cilvēks tomēr ir sparīgāks; bet izjūtu gaita pamazām kļūst gausāka, un dvēseliskajos vaibstos bieži parādās ne visai dzīva izteiksme. Kaut kas no šādas situācijas manāms arī Strēlertes jaunākajā krājumā (attiecīgo iedīgļu netrūka jau Žēlastības gados). Tādēļ dažam Strēlertes dzejas cienītājam gribēsies šo krājumu lasīt it ka kopā ar citām šīs autores grāmatām, atceroties to, ko viņa rakstījusi jaunībā un savas attīstības tiešām iespaidīgajā vidusposmā. Šāds lasītājs varbūt apzināsies, ka Strēlertes dzejas līmenis joprojām augsts: bet sākumā viņš varbūt būs drusku neapmierināts vai apjucis nonākdams „viļņu dzīvokļos”.

Ļoti iespējams, ka vēlāk viņš tomēr šad tad atgriezīsies pie šī krājuma, jo Pusvārdos var atrast ne tikvien blāvus viļņu dzīvokļus, bet arī zaļojošas salas ar iezīmīgiem saules un ēnu pretstatiem. Strēlertei piemīt neparastas spējas uz light verse (šai sakarā der pārlasīt kaut vai lielisko dzejoli „Kaķis kokā”: jaunā autore − dzejolis ievietots pirmajā krājumā Vienkārši vārdi − jokdarīgi parāda triviālu notikumu, aiz kuŗa var samanīt arī notikumus cilvēku sabiedrībā, piemēram, dažādus oportūnistus, viņu afēras un ķibeles...); šīs spējas ietekmējušas arī viņas nopietno dzeju un palīdzējušas izvairīties no ļenganas sentimentalitātes, lēta patosa vai smagnēja naturālisma; dzīves drūmākos, nejēdzīgākos, skaudrākos aspektus viņa reizēm parādījusi ar smaidu un bieži ar zināmu grāciju, piemēram, (krājumā Žēlastības gadi) izcili labajos dzejoļos „Bruņurupucis” un „Bikstu nabagmāja”, kuŗu veidojumā ir kaut kas gandrīz mocartisks. Šis „ķēriens” paužas arī jaunajā grāmatā. Acīmredzami jokdarīgs ir dzejolis „Atzīšanās”:

Es atzīstos, smejoši sivēni
Kaķi, suņi, koki un augi
Man mīļāki ir šai pasaulē
Par jums, mani dārgie draugi.

Un labāk par bronzas Ikaru,
Kas spārnus plēš cēli un daiļi,
Jel neņemiet ļaunā, patīk man.
Man patīk vistas un gaiļi.

Un jūs, kuŗa vaigā es noraugos
Ar skatienu maigu un sēru,
Man patīkat tāpēc, ka atgādināt,
Ka atgādināt man jēru.

(42. lp.)

Aiz jokdarības šai dzejolī var manīt dzīves nopietnību: autore vīlusies gan cilvēku sabiedrībā, gan civilizācijas sasniegumos un centienos; tādēļ mierīga daba un piejaucēti dzīvnieki viņai šķiet tīkamāki par (nereti savtīgajiem, viltīgajiem un kašķīgajiem) paziņām, un parādās ironija gan par Ikaru (t.i. civilizācijas progresa simbolu), gan par tā pārāk idealizēto atveidu („Kas spārnus plēš cēli un daiļi” − droši vien nesapņodams par kaŗa lidmašīnām). Dzīvē nepagūto Strēlerte nemēdz sentimentāli apraudat: kādā saulainākā brīdī viņa par to ironiski pavīpsnā:

Pirmdienas avīzi lasu sestdienā
Un jūlija vēstulei atbildu oktobrī
Ja vispār.
Pulkstenis tikšķ pārmetumus augu dienu,
Kalendāra lapas aizlido
Melnas un sarkanas.
Grāmatas plauktos izkūko prātu.
Droši vien nepagūšu nomirt,
Kad apzvanīs apglabātu.

(„Nepagūtais”,  43. lp.)

Ironiskais skatījums manāms it ka lietišķīgi nopietnajā dzejolī „Zvēru dārzā”:

Pakāpāmies augstāk,
lai skatītos lejā
uz cilvēkiem, pērtiķiem, pingvīniem,
Un jo augstāk kāpām,
jo ilgāk skatījāmies,
jo grūtāk bija izšķirt,
kuŗš pingvīns, pērtiķis, cilvēks.

(7. lp.)

No smagnējības atbrīvota izteiksme raksturīga arī dažam citam Strēlertes dzejolim, kas būtībā tiešām ir pavisam nopietns. Labs piemērs šai ziņā ir „Nepabeigtā pilsēta” (kas ir it ka spoža variācija par Linarda Tauna pārlaicīgās Pilsētas temu):

Šī pilsēta nekad nebūs pabeigta,
Tā celta uz nemierīgas zemes.
No rīta izeju mirdzošās ielās,
Ar svaigi cirptiem mauriem,
Dziedošām kolonnām.
Vakarā atgriežos
Pie kūpošiem gruvekļiem, drupām un graustiem.
Šī pilsēta nekad nebūs pabeigta.
Kādam rūp,
Lai celtnieka darbs ir mūžīgs.

(9. lp.)

Ja izcils autors šādu dzejoli būtu uzrakstījis kādā no „lielajām valodām”, tas droši vien jau būtu visādi interpretēts un analizēts sīkumu sīkumos (piemēram, minot rīta labo apgaismojumu un ļaužu mundro noskaņojumu, kā arī vakara mānīgo tumsu, kas daudz pieredzējuša, daudz lasījuša un darbā noguruša cilvēka iztēlei ļauj skatīt Berlīni pēc uzlidojuma, nopostītas senlaiku pilsētas etc. etc.) „Mūsējie” šādus sacerējumus mēdz ignorēt vai nopaļāt ilgodamies drīzāk pēc tādiem kā „šlāgeriem” („Lai nu paliek šoruden...”).

Sava pievilcība reizēm ir pat „viļņu dzīvokļiem”, kā to liecina kaut vai dzejolis „Ceļā”:

1

Nenonākšu.
Droši vien nenonākšu
Tai vietā,
Kur noguļoties
Dzird zemzemes avotus murdam.

Un nebūs vēlēts,
Laikam nebūs vēlēts
Spoguļoties
Rīta debesu kailumā
Un varenībā
Skatienam gurdam.

2

Ūdens, kas notālēm spulgo,
Ir tik spožs tikai saulē,
Tikai saulē tas mirdzinas
Dzidrs un glāsains.
Kad tur nonākšu,
Būs jau vakars.
Pār apglumējušu siekstu
Ritēs sīka, duļķaina straume,
Un tomēr apstāšos
Arī pie šī avota.

(21. un 22. lp.)

Viela (t.i., gurdenas, necerīgas, pieticīgas izjūtas un domas) šādos gadījumos nav mākslinieciski pietiekami izdevīga poētisko rosinājumu uzbūve − pārvarot „vielas pretestību” autores talants. Pārdzīvojums nav, teiksim intensīvs vai saulains, bet izteiksme ir apbrīnojama. Nedomāju, ka dzejolis „Ceļā” ir viens no Strēlertes vislabākajiem dzejoļiem, bet tas ir mākslinieciski daudz labāks nekā daža cita autora neviltoti jūsmīgie vai izmisīgie paudumi pantveidā. Izteiksmes spēju − nevis tikai „kvēlu jūtu”, etc. − svarīgumu dzejas radīšanā lieliski raksturojis Oldess Hakslijs (Aldous Huxley):

The ability to have poetical impressions is common. The ability to give poetical expression to poetical impressions is very rare. Most of us can feel in a Keatsian way, but almost none of us can write in a Keatsian way. Among other things, a poem or, in general, any work of literary art is a device for inducing in the reader impressions of the same kind as those which served as raw materials for the finished product. It may even happen that the impressions induced in the reader’s mind are of a higher order of poeticalness than those from which the writer set out.

(Literature and Science. Chatto & Windus. 1963. 34. lp.)

Protams, svarīgs tomēr ir arī vielas dzejiskais potenciāls: tas, kā šķiet, ir diezgan lielā mērā (ne jau pilnīgi) neatkarīgs no autora talanta. Ja vielas potenciāls ir niecīgs, tad nepieciešamas izcilas veidotāja spējas, lai rastos pat tikai mēreni laba dzeja. Ļoti labs dzejolis ir reizē talanta un mākslinieciskā ziņā laimīgas sagadīšanās rezultāts. „Ceļā” ir sacerējums, kuŗā var manīt vairāk talanta nekā „laimes”.   Lasītājs uztveŗ subtīli atveidotu pārdzīvojumu, bet rosinājums nav diezcik stiprs. Turpretī „Verdi rekviēms” (23. lp.) un „Pārnācējs” (24. lp.) lasītāju manāmi pārņem savā varā, lai gan pat šie dzejoļi nav gluži bez emociju paguruma zīmēm.

Izdevīga viela itin sekmīgi veidota dzejolī „Brālim” (36. lp.): rezultāts lasītāju rosina daudz spēcīgāk nekā izsmalcināti veidotais „Ceļā”. Pietiekami stiprs rosinājums arī dzejoļos „Bērinieki” (11. lp.), „Neklātiene” (16. lp.), „Tie, kas nav mierā” (17. lp.), „Ģimenes sarunas” (44. lp.), „Vecgada vakarā” (49. lp.), „Sveiciens” (56. lp.), „Teātrī” (53. lp.) u.c.

Strēlertei nereti piedēvēts „intellektuālisms”. Tiesa, viņas lirikā paudušās daudzpusīgas intereses un rūpīgi apgūtas zināšanas: šur tur parādījušās vispārinātas atziņas („Zūd aši brīnums, zīmes paliek ilgi” etc.) ar vairāk vai mazāk didaktisku nokrāsu. Prātojumi, pamācības un zināšanas tomēr ir tikai niecīga daļa no tā, ar ko sastopamies Strēlertes vārsmās. Illūzija, ka Strēlertes dzeja ir pārsvarā intellektuāla, radusies agrākos gadu desmitos; šim šķitumam, cik noprotams, ir divi galvenie iemesli. Pirmkārt, atšķirībā kaut vai no Elīnas Zālītes, Strēlerte allaž bijusi atturīga emociju izpausmē, viņa parasti sacījusi to, kas nepieciešami jāteic, lai dzejdarba lasītājā iekustinātu pārdzīvojumu, bet nav jūtas atkailinājusi, ielikusi skatlogā un piedāvājusi publikai. Otrkārt, viņas prātojumi agrīnajās vārsmās (un šad tad arī vēlākajos dzejoļos) ir diezgan noteikti un izvērsti (explicit); arī šī īpašība var radīt iespaidu, ka autore ir „vēsi intellektuāla vai tml. Tad nu viens otrs pārāk uzsvēris „intellektuālismu” Strēlertes mākslinieciskajā uztverē. Patiesībā viņas prāta rosme droši vien ir daudz apjomīgāka (un nesalīdzināmi vairāk detalizēta) dzīvē nekā vārsmās. Izkopta prāta loma viņas dzejā allaž bijusi manāma, bet mērena, jo būdama īsta dzejniece, Strēlerte vienmēr orientējusies uz daudzpusīgi dvēselisku pārdzīvojumu, nevis primāri uz gudrošanu vārsmās. Šai ziņā būtiski nekas nav mainījies, bet autores intellektam pamazām izveidojusies, tā sakot, citāda uzvedība. Prātojumu un pamācību komūnicēšanā viņa savos vēlākajos krājumos visumā jau lieto subtīlākus paņēmienus (sarunas, jautājumus, reizē emotīvu un domīgu introspekciju, citas personas „pašizpausmi”, rotaļīguma un jokdarības piekrāsu). Bez tam − vēlākajos gados viņas izteiksme šai ziņā lakoniska un tuvojas inkantācijai. Tas nozīmē, ka viņa kļūst „tiešākā” veidā poētiska. Oldess Hakslijs (kas bija izcila zinātnieka brālis) labi izgaismojis atšķirību starp zinātnes un rakstu mākslas skatījumu un izteiksmi. Zinātne pētī un komūnicē cilvēka pieredzes samērā publiskos novadus, kas nozīmē juteklisko (redzes, dzirdes etc.) uztveri un racionālu prātošanu. Zinātnieks virzās uz abstraktiem, novērojumos rūpīgi pārbaudītiem vispārinājumiem. Viņš lūko izteikties pēc iespējas noteikti, izvairoties no „liekā”; sakarā ar šo slieksmi rodas zinātniska žargona vārdi, t.i., jauni apzīmejumi, kas kalpo izteiksmes precizitātei. Rakstnieks pievēršas cilvēka iekšpasaulei, viņa iezīmīgi privātajiem, daudzveidīgajiem pārdzīvojumiem, individuālajā saskatot universālo; savu ieskatījumu rezultātus viņš lūko komūnicēt ar vārdiem un vārdu apvienojumiem kas vairāk kalpo iztēles un jūtu rosināšanai un daudzveidīga pārdzīvojuma atspoguļošanai nekā domu precizitātei. Rakstnieka izteiksme tādēļ ļoti atšķiŗas no zinātnieka izteiksmes.

ln the works of literary art, as we have seen, common speech is treated to a very different kind of purification. Eschewing technical jargon, the man of letters takes the words of the tribe, and by a process of selection and novel arrangement transforms them into another purer language − a language in which it is possible to communicate unshareably private experiences, to give utterance to the ineffable, to express directly or by implication the diverse qualities and meanings of existence in the many universes − cosmic and cultural, inward and outward, given and symbolical − within which human beings are predestined by their multiple amphibiousness to live and move and have their bewildered being.

(„Literature and Science”, 17. lp.)

Pievienojoties Hakslija viedoklim, gribu tikai piebilst, ka prāts un jutekliskā uztvere ir nepieciešami arī rakstu mākslā, jo citādi rastos privāta muldēšana”, ko lasītāji tikpat kā nemaz nesaprastu. Tomēr skaidrs, ka dzejā šie faktori (īpaši jau precīzā domāšana) nav ne tuvu tik nozīmīgi kā zinātnē. Virza savā Dzejas mākslā deklarē, ka „prātu aukstajo mēs tādēļ dzejā mīlam / Ka, labi audzināts, viņš skaidrību dod stilam”, bet arī aizrāda:

Tas dzejā paliekas uz visiem laikiem svēts
Kas sirdī skumīgi vai jautri pieredzēts.
Ne mežu audzē prāts, ne viņā lapas raisa,
No tā tik parku vien viņš paklausīgi taisa.

Prāts dzejā tātad ir derīgs, veikls palīgs, nevis diezkāds kungs vai radītājs... Te varētu piebilst, ka šis palīgs reizēm vismaz drusku pārcenšas (tas tā gadījies arī Strēlertes vārsmās). Dzejniekam, kas lūko pēc iespējas dziļi iespiesties cilvēka iekšpasaules īstenībā, dažkārt gribas ierobežot intellekta lomu dzejā. Izteiksme kļūst lakoniska, jo prāts lasītājam sniedz tikai visnepieciešamākos norādījumus. „Parkā” vairs nevar tik ērti orientēties, bet tiem, kas tur iegājuši, rodas tiešāka saskare ar „neapcirptu dabu”. Virzas vēlāko gadu individuālā lirika (īpaši tā, kas sakopota Pēdējās dzejās) ir „noslēpumaināka”, mūzikai it kā tuvāka nekā daudzi no viņa agrākajiem dzejoļiem. Līdzīga attīstība vērojama arī Strēlertes dzejā. Prātojumu izpausme pamazām kļūst it kā mazrunīga: domas ciešāk piekļaujas emocijām un iztēlei. Šo parādību iedīgļus var atrast jau Strēlertes agrīnajās grāmatās, bet lielā skaitā šādas vārsmas parādās trīs vēlākajos krājumos. Ne jau visi vēlākie dzejoli atbilst tikko raksturotajam paveidam: šai ziņā Strēlertes dzeja nepavisam nav kaut cik vienveidīga. Pārsvarā tomēr ir tiešāk poētiskas vārsmas. Šī nosliece manāma arī jaunajā krājumā. (Grāmatas nosaukums šķiet diezgan piemērots gan šai ziņā gan varbūt vēl kādā citā aspektā.) Uz to, ka dzejniece pievērsusies izteiksmes problēmām jaunajā krājumā nepārprotami norāda „Vārdi”:

Kā novīlēšu vārdu smailes?
Par mūziku tie nepārtaps.
No nepasakāmā man bailes.
Un nepateikto paņems kaps.

Bet vārdi patiesības slāpēs
Kā rozes asus dzelkšņus trin.
Es zinu gan − tie ilgi sāpēs,
Un ilgi tie būs jāpiemin.

(10. lp.)

Strēlertes atdzejojumiem visumā laikam gan ir augsta kvalitāte, bet man šķiet, ka viņai samērā labāk veicies ar iejušanos „latīniskā” (romānu) nekā „ģermāniskā” dzejā. „Elēģijas” atdzejojuma pēdējā pantā Gēte vēl joprojām ir diezgan nosvērts, kaut arī „ievainots” olimpietis, bet oriģinālā te paužas īsta bojāejas un sabrukuma noskaņa, un (kā Stefans Cveigs izsakās savā vēsturiskajā miniatūrā „Die Marienbader Elegie”) der letzte, furchtbarste Aufschrei. Varbūt šai atšķirībai sakars ar latviešu vecākās paaudzes slieksmi uz dižgaru ideālizēšanu? Oriģinālā Gēte zaudējis ne tikvien sevi bet arī visumu.

(Mir ist das All, ich bin mir selbst verloren. Der ich noch erst den Göttern Liebling war: Sie prüften mich, verliehen mir Pandoren. So reich an Gütern, reicher an Gefahr: Sie drängten mich zum gabeseligen Munde. Sie trennen mich und richten mich zu Grunde.

Strēlertes versijai atbilstu mir gehört das All, nevis mir ist das All verloren.)

Grāmata izdota ļoti gaumīgi (ar Normunda Hartmaņa grafisko apdari) un laikam bez iespieduma kļūdām.

 

Gundars Pļavkalns