LITTERA SCRIPTA MANET

Veronika Strēlerte. Rakstu krājums dzejnieces 70 gadu dzimšanas dienai 1982. gada 10. oktobrī. Sakārtojusi Margita Gūtmane. Hudinge: Atvase, 1982, 128 lp.

 

Šai grāmatā var atrast daudz ziņu un domu par izcilās dzejnieces dzīvi, personību un veikumiem.

Gūtmanes sakārtotajā rakstu krājumā uzņemta arī neliela dzejoļu antoloģija, kas pārstāv visus iepriekšējos Strēlertes vārsmu krājumus: tā var kaut cik noderēt gados jaunākiem lasītājiem, kas nav redzējuši ne tikvien krājumus Vienkārši vārdi, Lietus lāse un Mēness upe bet arī Jāņa Rudzīša sakārtoto izlasi Sudraba ūdeņi, ko Ziemeļblāzmas apgāds laida klajā 1949. gadā. (Daugavas apgāda izdotie Gaismas tuksneši un Žēlastības gadi, šķiet, ir vieglāk sameklējami nekā Strēlertes pirmās trīs grāmatas.) Ja lasītājs grib kaut cik atbilstoši iepazīties ar vārsmām, kas parāda Strēlertes dzejas māksliniecisko vērtību, raksturīgās iezīmes un attīstību, tad uz Gūtmanes izlasi sevišķi paļauties tomēr nav ieteicams, jo tā vairāk atspoguļo sakārtotājas subjektīvo gaumi nekā Strēlertes dzeju: piemēram, nav neviena soneta, lai gan šī forma vairākkārt parādās vēl Gaismas tuksnešos. Strēlerte ienāca latviešu lirikā ne tikvien ar „vienkāršiem vārdiem”, bet arī ar lietpratīgi kaltām vizmojošām „stingrās formas” vārsmām. Es noteikti būtu uzņēmis antoloģijā kādu sonetu − ne jau tādēļ, ka sonets kā „ārējā forma” būtu, visumā ņemot, pārāks par brīvo pantu vai pieticīgām četrrindēm, bet tādēļ, ka Strēlertes dzejai tas ir visai raksturīgs. Antoloģijai patiesībā vajadzēja būt plašākai, vismaz daudzveidīgākai. Kādēļ no Gaismas tuksnešiem nevarēja pārņemt arī, teiksim „Faraonu” vai „Kapu lakstīgalu”? Strēlerte ir vārsmojusi arī par vispārcilvēciskiem (universāliem) pārdzīvojumiem, nevis vienīgi par mūsu tautas nelaimēm.

Bez tam, ievietotās apceres par Strēlertes dzeju, atmiņu raksti ar dzejnieces dvēseliskās sejas portretiem, divas intervijas, kritisks pārskats par latviešu skaņdarbiem ar Strēlertes vārdiem, dažu Strēlertes oriģinālu atdzejojumi (vāciskos atdzejojumus veikusi Margita Gūtmane, angliskos − Velta Sniķere), pāris Strēlertei veltītu dzejoļu un diezgan plaša bibliogrāfija. Teksta lappuses bagātina V. Avena viņetes, Niklāva Strunkes 1950. g. zīmētā dzejnieces ģīmetne, Ed. Virzas Strēlertei veltītu rindu faksimils, nošu raksti un laba tiesa fotogrāfiju.

No rakstu krājumā uzņemtajām apcerēm man īpaši gribētos atzīmēt Gunara Saliņa pienesumu: vērtīgas arī pārējās (Jāņa Rudzīša, Ofēlijas Sproģeres, Lenarta Frika, Juŗa Kronberga) apceres. Ļoti interesanta Margitas Gūtmanes „Saruna ar Veroniku Strēlerti 1981. gadā” kur inter alia var atrast nacionāli ievirzīta kultūras cilvēka atbildi uz visādām (piemēram dažādu „laivenieku” un „kronšteinu”) prasībām vai svinīgiem norādījumiem attieksmē uz „rakstnieka uzdevumu”:

Rakstnieka loma sabiedrībā padziļinās zināmās krīzes situācijās (kaŗi, revolūcijas, trimda), kad ģeniāli rakstnieki mēdz būt it kā tautas balss. Rakstnieka nozīmība ir liela arī tautas apspiestības periodos, ja viņš atrodas savas tautas vidū, jo vienmēr atradīsies veidi un paņēmieni, kā apiet cenzūras spaidus. Trimdas rakstniekam mēle ir atraisīta, bet jāsastopas ar rūgto patiesību, ka pasaulei nesāp tas, kas sāp viņam. Tādēļ arī rodas it kā bezspēcības apziņa. Kādā virzienā katrs rakstnieks saskata savu uzdevumu, tas ir viņa paša ziņā. Lai Dievs pasarga no citiem uzdevumu devējiem!

Pāvila Johansona (dzejnieces dēla) raksts „Veronikas Strēlertes dzīves gaitas” un Ofēlijas Sproģeres mēģinājums zīmēt viņas portretu sniedz labu biogrāfisko fonu, pret ko vēl labāk atainojas dzejnieces mākslinieciskā izveidošanās un notikumi viņas dvēseles dzīvē, kas ietekmējuši arī vārsmas. Rakstiem pievienotie fotoattēli visai saistīgi parāda fiziskā cilvēka pārveidošanos no agras bērnības līdz nobriedušas dāmas posmam (vaibsti jaunības attēlos man liek domāt par itāļu renesanses gleznām, īpaši par Botičelli sievietēm vai mitoloģiskajām būtnēm; nesenajos attēlos var saskatīt attālu radniecību gan ar Voltēru, gan ar vācu liriķi Stefanu Georgi...). Bez tam vairākās fotogrāfijās kopā ar Strēlerti redzams dažs cits kultūras darbinieks agrākos gadu desmitos. Andra Vītoliņa rakstu par latviešu autoru skaņdarbiem ar Strēlertes tekstiem īsti sapratīs vienīgi tie lasītāji, kam netrūkst pamatīgas muzikālās izglītības, bet dažu prozas un vārsmu recenzentu varbūt fascinēs tas, kā Vītoliņš izvētī pat izcilu komponistu veikumus. Sakārtotājas piezīme (125. lp.) informē, ka bibliogrāfija nav pilnīga. Tomēr skaidrs, ka meklētāji tur atradīs diezgan daudz.

Grāmata izdota glīti, bet ne bez iespieduma kļūdām (piemēram, kā norādīts kļūdu un labojumu sarakstā, jābūt „V. Avena viņetes”, bet iespiests „V. Avota zīmējumi”).

 

Gundars Pļavkalns