Jaunā Gaita nr. 152, maijs 1985

KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

Mairita Solima

KALGARIJAS ZELTS TIEK KALTS LATVIJĀ

 

Uz jaunāko lasītāju vēlēšanos Ievietojam rakstu par latviešiem − bobsleja sportistiem, viņu techniku, treneri un jauno ledus trasi Siguldā. Raksta autore Mairita Solima dzīvo Latvijā.

Siguldas bobsleja un kamaniņu trases projekta skice.

 

Vislielākā interese šoziem ir par bobsleju − sporta veidu, kurā pērnziem guvām vislabākos panākumus. Vai nav piemirsies? Rīdzinieks Jānis Ķipurs un ventspilnieks Aivars Šnepsts bobsleja divnieku kamanās kļuva par Eiropas čempioniem, bet rīdzinieka Zinta Ekmaņa vadītais bobs saņēma bronzas medaļu ziemas Olimpiskajās spēlēs Sarajevā, Dienvidslāvijā. Tie bija panākumi, kuriem, izņemot PSRS izlases vecāko treneri, arī rīdzinieku, Rolandu Upatnieku, tolaik uzdrošinājās ticēt tikai retais. Neticami īsā laikā − četros treniņu gados − mūsu puiši panāca un apsteidza Šveices, Austrijas, Itālijas un Rietumvācijas sportistus, kas ar bobsleju nodarbojas gadu desmitiem un skaitījās šai sporta veidā stiprākie. Bobslejs ir sens sporta veids, pat olimpisko spēļu programmā tas iekļauts jau kopš 1924. gada spēlēm Šamonī (Francijā), taču tik straujš kāpums līdz šim nevienam debitantam nav bijis pa spēkam.

Nevar gan teikt, ka mūsu valstī bobslejs tika sākts no nulles. 1980. gadā, kad mūsu valsts sporta vadība atvēlēja līdzekļus arī šim, pēdējam neapgūtajam no olimpiskajiem sporta veidiem, bijām jau nule kā kļuvuši par olimpiskajiem čempioniem radniecīgā sporta veidā − kamaniņu sportā. To Leikplesidas spēlēs iespēja rīdziniece Vera Zozuļa. Arī citi Latvijas izlases kamaniņu braucēji tolaik Padomju Savienībā bija stiprākie. Tāpēc likumsakarīgi, ka viņu trenerim Rolandam Upatniekam vispirmajam piedāvāja izmēģināt spēku bobslejā.

Gan teicu − radniecīgā sporta veidā. īstenībā kamaniņu sportam un bobslejam tik vien ir līdzības, kā kopīga ledus trase un tas, ka abi brauc pa to uz sliecēm. Citādi tie ir atšķirīgi kā velosipēds no automašīnas. Kamaniņu sports ir salīdzinoši lēts, mazās kamaniņas meistars var vienkāršā darbnīcā pagatavot, bobsleja kamanas jeb bobi, kā saucam īsuma labad, turpretī prasa konstruktorus un meistarus ar „zelta” rokām un attiecīgi arī maksā. Kamaniņas ir vieglas, meitenes var plecos panest, bobi sver 390 kg divnieku ekipāžām un 640 kg kopā ar sportistiem četrinieku ekipāžām. Tās ir īstas ledus mašīnas ar stūri, bremzēm, sarežģītu vadības mehānismu un ievērojamu ātrumu − pat līdz 140 km stundā. Lieki vēl piebilst, ka, lai šādu braucamo vadītu un turklāt cīnītos par uzvarām, jābūt ārkārtīgi labi sagatavotam sportistam.

Taču, visu to zinot, Rolands Upatnieks tomēr negaidīto un riskanto priekšlikumu pieņēma nevilcinoties.

Tāds nu ir šī vīra raksturs − enerģisks, drosmīgs, visu mūžu kārs uz tehniku, ātrumiem un visu jaunāko sportā. Cits savos piecdesmit gados, trīs meitas izskolojis, mierīgi gaidītu mazbērnus un atcerētos jaunības laikus. Pacilātu savu Rīgas Polītehniskā institūta inženiera mehāniķa diplomu, pašķindinātu medaļas, kas savulaik tika pelnītas par pasaules ātrumrekordiem ūdensmotosportā. Varētu atcerēties arī Insbrukas olimpiskās spēles 1976. gadā, kurās Upatnieks piedalījās kā kamaniņu braucējs un izcīnīja pat devīto vietu. Bet kas tev deva! Upatnieks aizdegās ar bobsleju pats un aizrāva sev līdzi arī domubiedrus.

Bet to viņam Rīgā netrūka. Taisnību sakot, rīdziniekiem bobslejs pat nebija gluži svešs sporta veids. Vecāki ļaudis atcerējās, ka pat pirms pirmā pasaules kara Pārdaugavā, Āgenskalna priežu smilšu kalnos jau braukts ar bobsleju. Kara vētras gan izjauca trases, gan nomainīja sporta modi, bet no atmiņas bobsleju neizdzēsa. Nu jaunatnei radās iespēja sākt bobsleju vēlreiz un pa īstam. Turklāt − kuru gan neinteresē kaut kas jauns, līdz šim neredzēts?

Sportisti, tehnika un ledus trase. Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka šie ir trīs stūrakmeņi, uz kuriem balstīsies bobslejs. Paskatīsimies, kā šie stūrakmeņi piecos bobsleja gados mainījušies un kādi izskatās šodien!

Sportisti PSRS izlasei tika meklēti ļoti nopietni. Gribētāju bija daudz, bet, kā teica Rolands, ar labu gribu vien bobslejā ir par maz. Vajadzēja tādus, kam spēks, veiklas kājas un ass prāts vienkop. Upatnieks rīkoja pārbaudes sacensības vienas pēc otrām. Gribētāji brauca gan no Latvijas, gan no visām lielākajām Savienības pilsētām. Upatnieks lika skriet, lēkt, stumt, pats staigāja riņķī, pētīja un domāja. Pagāja pavasaris. Vasarā varēja sākt trenēties. Piemērotākie vīri bija izraudzīti. No divpadsmit izlases vīriem lielākā daļa puišu bija no Latvijas.

− Tā jau domāju! − Upatnieks jokoja. − Kam tēvu tēvi ar puspūru kartupeļu maisu uz pagrabu skriešiem skrējuši, tam arī tagad bobslejs ir piemērots. Pirms četriem gadiem izlasē uzaicinātie sportisti gandrīz visi arī vēl tagad ir ierindā − Zintis Ekmanis, Māris Poikāns, Ivars Bērzups, Jānis Skrastiņš, Jānis Ķipurs, Aivars Šnepsts. Nupat no jaunās maiņas klāt nākuši Voldemārs Batarags un Juris Pavlovskis. Jā gan, no jaunās maiņas, jo, par nākotni laikus domājot, Latvijā pa šo laiku ir radītas arī divas rezerves treniņu grupas, kas mūsu republiku pārstāv Vissavienības sacensībās. Tās trenē Jānis Vanuška, Aldis Putns un Aivars Dekmeijers. Nu jau trešo ziemu mūsu puiši ir kļuvuši arī par Savienības čempioniem.

Sarežģītāks jautājums bija ar bobsleja kamanām. Dibinoties izlasei, valsts sporta vadība par dārgu naudu iepirka trīs Itālijā, brāļu Podari firmas ražotus bobus. Labākos, kādi tobrīd pasaulē bija. Taču − drīz vien atklājās joks: lai cik jaunus bobus mēs pirktu, pašiem itāļiem arvien bija vēl jaunāki un vēl ātrāki.

− Tā tā lieta neiet! − atkal teica Rolands Upatnieks. − Bobi ir jātaisa pašiem. Vai mums labu meistaru trūkst?

Netrūkst gan. Un jau otrajā bobsleja ziemā mūsu puiši sēdās savās mājās taisītās kamanās. Par Padomju bobu firmu spoži sevi apliecināja Latvijā lielākā rūpnīca VEF. Izrādījās, ka šeit tiešām ir vīri ar „zelta” rokām. Šobrīd rūpnīca izgatavojusi jau vairākus desmitus bobsleja kamanu. Bobi ar firmas VEF zīmi brauc Maskavā, Ļeņingradā, Sibīrijā − it visur, kur sportisti mūsu valstī nodarbojas ar bobsleju. Taču pērnā ziema mūsu bobu firmai bija īpaši svarīga − VEF bobi pirmoreiz izgāja arī pasaulē.

Tas notika Vinterbergā, mazā Rietumvācijas pilsētiņā, kurā ik gadus senas alus darītavas mantiniece miljonāre Rozemarija Veltinsa rīko sezonas pirmās sacensības. Tā mēdz dēvēt arī par mazajām pasaules meistarsacīkstēm, jo šeit vienmēr mīl ierasties titulētākie sportisti. Ieradās arī debitanti − mūsējie. Iepriekšējā ziemā viņi knapi tika pamanīti − palika septītie. Toties šoreiz − pirmie! Pirmajā nobraucienā, otrajā, visos četros startos pārliecinoši ātrākie! Jānis Ķipurs un Aivars Šnepsts kopā ar ģerboņiem greznoto kausu no dāvātājas saņēma arī siltu buču uz vaiga. Tāds pārsteigums!

Taču vai patīkams? Nebūt ne visiem. Oskars Podari, itāļu bobu firmas galva par „krievu raķetēm” bija padzirdējis jau iepriekš. Uz Vinterbergu viņš atsteidzās pat ar ieģipsētu kāju. Sarosījās arī citi konkurenti. Līdz olimpiskajām spēlēm pāris mēneši, bet te, lūk, debitanti griež pogas ārā! Un sākās rosība. Vieni, kā Podari un Šveices firmas, noskatījuši mūsu bobus no ārpuses, mēģināja steidzīgi kopēt to neredzēto, haizivij līdzīgo formu. No tā gan nekas neiznāca − VEF bobu ātruma noslēpums nebija tik vienkārši uzminams. Citi, gudrāki būdami, jau nākošo sacensību − Eiropas meistarsacīkšu laikā ķērās pie noteikumu grozīšanas un „pareizas tulkošanas”. Šā vai tā, daļēji tas izdevās. Eiropas meistarsacīkstēs mūsu puiši spēja uzvarēt tikai divnieku ekipāžu konkurencē. Pirms nākošajiem − četrinieku startiem tika pēkšņi „atklāti” jauni noteikumi, un mūsu bobs tika diskvalificēts. Nu ko, arī tā bija sava veida skola. Pie tam mūsu treneriem vēl visai maz pazīstama. Tāpēc pirms olimpiskajiem startiem jau bijām sagatavojušies tā, ka nu vairs nekādi pārsteigumi nebija iespējami. Puiši ieņēma vietas, kas atbilda viņu patiesajiem spēkiem − Zinta Ekmaņa vadītais divnieka bobs − trešo. Jā, Ķipura stūrētā četrinieka ekipāža − sesto vietu. Stiprāki par mums vairs bija tikai VDR sportisti.

Šī ziema sāk jaunu cēlienu, kura mērķis ir Kalgarijas olimpiskās spēles. Taču, ja par sportistiem varēja teikt, ka ierindā palikuši gandrīz visi vecie, bobsleja tehnikā ir notikušas ievērojamas izmaiņas. 1984. gada jūlijā Kanadā, Kalgarijā pulcējās Starptautiskās bobsleja federācijas (FIBT) kongress, kurš apstiprināja vienotu standarta modeli visu valstu kamanām. Šoziem gan atļauts startēt arī ar vecajiem bobiem, taču mūsu VEF firma rudeni nav slinkojusi. Mūsu sportistu rīcībā jau ir arī visjaunākā modeļa bobi. Līdz Kalgarijas spēlēm tie tiks daudzkārt pārbaudīti un uzlaboti. FIBT kongresā saņēmām vēl vienu atzinību − Rolands Upatnieks tika ievēlēts par Starptautiskās bobsleja federācijas tehniskās komisijas locekli.

Un nu visbeidzot par ledus trasi. Ir sportisti, ir kamanas. Nepieciešams arī ledus. Gluži tukšā gan nebijām. Cēsīs gadus desmit kalpo viena. Sibīrijā speciāli bobslejam tika uzcelta otra. Diemžēl tās abas ir ar dabīgā ledus segumu, turpretī pasaules lielākās sacensības notiek uz mākslīgā ledus.

Mūsu puiši gan nav slinki − krauj bobus autofurgonos, paši kāpj lidmašīnās un dodas viesos − uz VDR, Šveici, Austriju. Taču viesi ir un paliek viesi. Mājās vienmēr labāk. Rīgā, „Daugavas” stadionā īsā laikā tika uzbūvēta īsa trase, kur trenēties startā. Taču ar to ir gauži par maz.

Jau pirms diviem gadiem Siguldas pakalnos parādījās vīri ar projektu ruļļiem padusēs. Nebija šaubu − labāku vietu jaunajai mākslīgā ledus trasei neatrast. Tikai 60 km no Rīgas, pa plato autostrādi pārdesmit minūtēs sasniedzama, jau 1986. gadā šeit pacelsies viena no modernākajām un ērtākajām kamaniņu un bobsleja trasēm pasaulē. Šobrīd darbi šeit rit pilnā sparā. Ja pakāpjamies Gaujas kreisajā krastā Pirtnieku kalnā, kur drīz pacelsies sešstāvu ēka ar atpūtas telpām, preses centru, kafetērijiem un visām sportistiem nepieciešamajām telpām, jau labi redzams nākamās trases līkloču ceļš lejup. Starp dižajiem Gaujas ozoliem cilpodama, tā solās būt viena no skaistākajām trasēm pasaulē. Lai labi slīd! Kas zina, varbūt drīz pēc Kalgarijas olimpiskajām spēlēm labākie pasaules sportisti jau pulcēsies Siguldā?

Tā, lūk, mūsu bobslejs audzis šais piecos gados. Bet apstāties nedrīkst. Līdz Kalgarijas spēlēm ceļš būs vēl grūtāks. Nu jau pasaule zina, kāds ir mūsējo varējums, nu vairs nevienu nepārsteidz trenera Rolanda Upatnieka solītais − Kalgarijas olimpiādē mums būs zelta medaļas! Protams, uzvarai gatavosies arī konkurenti, par sviestmaizi medaļu neviens neatdos, un tomēr − mēs ticam. Vai gan mūsu puiši jau nav pierādījuši, ka uz viņiem var paļauties? Bet, ja tā vēl par maz, lūdzu: šoziem pirmajās sacensībās atkal uzvarēja mūsējie! Zintis Ekmanis saņēma Veltinsa dzimtas dāvāto kausu, pacēla to virs galvas un pasmaidīja − laba pirmā artava Kalgarijas zeltam!

 

Mairita Solima

 

Zintis Ekmanis

EIROPAS ČEMPIONU ZINTI EKMANI —  Apsveicam ar uzvaru, Zinti! Kāda bija sajūta, stāvot uz goda pjedestāla visaugstākā pakāpiena? —  Patīkama! —  Jūsu pārinieks ekipāžā atkal ir jūsu Sarajevas biedrs Vladimirs Aleksandrovs no Krasnojarskas. Laikam jums saskan vislabāk? —   Vladimiram ir spēks kaulos. Tā iestumt kā viņš mūsu izlasē nespēj neviens. —   Paldies, Zinti, par to! Lasītāju un līdzjutēju vārdā vēlam jums sekmes arī četrinieku nobraucienos un — gaidīsim jūs Rīgā! M. Solima

Rolands Upatnieks: „Kam tēvu tēvi ar puspūru kartupeļu maisu uz pagrabu skriešiem skrējuši, tam arī tagad bobslejs ir piemērots.”

PSRS izlases vecāko treneri ROLANDU UPATNIEKU —   Jūs, trener, tiešām ar solījumiem nemētājaties. Aizbraucot uz Šveici, atceros, pieteicāt — rezervē pirmo lappusi, būs zelts! Pirms pasaules čempionāta un Sarajevas olimpiskajām spēlēm ar prognozēm bija tāpat. Kā gan jums tas izdodas? —   Tāpēc, ka runām ir reāli spēki un reāli plāni. Pasaules čempionāta trase Itālijā, Červinjā, mums ir vēl pasveša, plānot galveno cīņu ar mūsu konkurentiem — VDR sportistiem — tur būtu nereāli. Bet ieņemt trešo vietu aiz viņu divām ekipāžām bija iespējams, un to mēs arī izdarījām. Savukārt Sanmoricas trase Šveicē mums ir labāk iepazīta, šeit mēs ar VDR sportistiem varējām cīnīties līdzīgiem spēkiem. Un, tā kā spējam viņus pieveikt trasē, tātad tieši braukšanas meistarībā, sezonas izšķirošo cīņu par to, kas ir kas, akcentējām uz Eiropas meistarsacīkstēm.

 

 

TĀDI IR TIE RĒĶINI

Akacis. TĀDI IR TIE RĒĶINI. Plate Records. 1984. Visas dziesmas Seemyfriend Music, ASCAP.

Tādi ir tie rēķini
Neko nevar darīt
Jo tādi ir tie rēķini
Tos nevar mainīt

Lai gan „Akacis” šos Aivara Šmita vērtējuma vārdus ar visu rok’ n’ roll grupas perkusīvo enerģiju tēmē − kā jau „jauno” tradicija to prasa − diezgan globāli uz mūsu „situāciju”, kur „...vienmēr liekas, ka vienalga, cik mēs mēģinām mācīties no kļūdām, laikam arvien sastopam to pašu veco šķērsli...” (Arnolds Kārklis − dziesmā Pieturas punkts), tomēr pavisam skaidri iznāk tā, ka pats „Akacis” ir varējis kaut ko „darīt”, kaut ko „mainīt”, vismaz muzikāli, vienu „veco šķērsli” pārvarēt un dot mums šīs puses pirmo profesionāla līmeņa latviešu rokaplati.

Tas nozīmē (vēlāk atgriezīsimies pie dažiem spilgtākiem vaibstiem), ka lirika un melodija ir jau t.s. komerciālā pakāpē; panākts blīvs, slāņots, bet tomēr tīrs, pat dzidrs ieskaņojums un produkts pasniegts publikai izteikti skopā, bet techniski elegantā apdarē. Tas nozīmē arī ko vairāk. Ja pieņemam tezi, ka veselīgu muzikālu vidi var apliecināt vienīgi vispusīga muzikāla attīstība resp. gājieni uz priekšu koŗu, simfoniskā, kamermūzikā, tautas un, jā, arī popmūzikā, − tad „Tie rēķini” ir arī zināmā mērā veselības apliecība.

Te nedomāju debatēt ar tiem, kuŗu uzskatos labs, pat vēlams ir tikai klasiskais, nedz arī ar tiem, kuŗu muzikālie apvāršņi sākas un nobeidzas ar tautisko. Tā brīvas izvēles lieta. Bet derētu tomēr konstatēt, ka visos laikmetos jaunie gribējuši pateikt savu, − bieži vien vārdus apvienojot ar mūziku, lai savstarpēji sarunātos „savā valodā”, lai sniegtu sabiedrībai „mūzikālus ziņojumus” par to gaisotni, ko jaunie izbauda un kā pret to tā reaģē. (Ar laiku, protams, šie ieraksti izveido jaunu „klasiku”, kā tas ir noticis, piem., ar daļu no bīteļu repertuāra.) Tātad būtu diezgan aplami domāt, ka t.s. mūsu jaunie, it īpaši trimdas ietekmju mistrojumā dzīvojot, no tādām parādībām kaut kādā veidā varētu pasargāties vai izvairīties. Nevar − un nav arī vajadzīgs to darīt. Toties ir apsveicams tas, ka viņi grib un var paši savu pateikt latviski − sintezē ar rokritmiem un ka „Akacim” sevišķi labi padodas dziesmā „Sirsniņa”, arī eksotiskākos „reggae” ietvaros.

Sapratīsim arī, ka „Akacis” nav izolēta parādība. Tie no mums, kas jau pusmūžā, savā laikā priecājās par Stokholmas „Dundura” platēm, kas toreiz bija pavisam kaut kas cits. Turpat vēlāk ieskanējās „Prusaku ansamblis”. Cik zinu, plates nav iznākušas Eiropas grupām „Arvīds un Mūrsitēji” un „Alva”. Austrālijā manīts „Ļembasts” – ar plati „Kamēr vecie guļ” (!). Ziemeļamerikā kādu laiku vārījās „Frikadeļu zupa” (viena plate), regulāri spēlē „Runču jaunie”, „Elektriskie burkāni” un „Morālais bankrots”. Protams, te runājam par kategoriju, ko varētu saukt puslīdz vai absolūti rokeri un ne par to, kuŗā ietilpst tādas populāras estrādes grupas, kā, piem., „Piecīši”, „Dzintars”, „Līča vēji”, „Trīs no Pārdaugavas”, „Staburadze” vai atsevišķi trubadūri, piem., Larisa, Ilmārs Dzenis u.c.

Kādēļ tad īpaši šeit atzīmēt „Akaci”?

Jau minēta produkta kvalitāte. Ja mums būtu sava popradio stacija, tad šo plati varētu itin viegli iedomāties kā vienu no „smagi spēlētām”. Tā ir vispār mūsu vieglās mūzikas traģēdija trimdā, ka tai trūkst tā nepieciešamā elektroniskā pastiprinātāja, to atkārtojumu, kas vārdus un meldiņus palīdz fiksēt veselas paaudzes psīchē, dodot skaņražiem zināmu popularitāti, paveŗot viņiem iespējas ilgāku laiku darboties. Neaizmirsīsim to lielo neatlaidību un darbu, ko prasa alternatīva − personīgas turnejas, piem., „Piecīšu”, „Dzintara”, kas ir praktiski vienīgais veids, kā publikai tieši jaunu mantu var „piespēlēt”. Tādā ziņā tur nekā viegla nav, un te nebūs arī pareizā vieta ielaisties semantiskos strīdos par smago metalla mūziku u.t.t.

Tad − Akača izturība. „Tie rēķini” ir grupas trešā plate. 1979. gadā iznāca pirmā (vienkārši – „Akacis”), 1983. gadā mazā formāta „Sirsniņa” (trīs dziesmas). Tie, kas pazīst sarežģījumus ap vienas plates „uzražošanu”, sapratīs − te ir strādāts.

Bet galvenais − oriģinalitāte. Viss „dosjē” − dziesmas un vārdi − pašu sacerēts, bez „segversijām”, t.i., latviski pārķertiem grāvējiem vai Latvijas estrādes atdarinājumiem. Lai gan tas domāts citā nozīmē (dziesmā „Negribu”) − „Tūkstošo reizi es spogulī skatos un nav tur neviena, kas līdz”. Ja visus šos aspektus savelk kopā, tad šobrīd „Akacim” tiešām nav līdzinieku. Domājams, ka „Akacis” tādu arī negribētu, jo šīs mūzikas kopējiem katram savs ceļš ejams.

„Akacī” piedalās: Aivars Šmits (bungas, trejdeksnis, sitamie un kratāmie), Gatis Gaujenieks dzied (bass), Arnolds Kārklis dzied (ģitāra, kokle), Matiņš Strauss (sintezatori, CMI, ērģeles), Laila Medne (piedziedājumi) − iet savu ceļu rokritmā, apdziedot trimdas daiļavas, kam

Savā itin īsā mūžiņā
Jau galviņa kārtīgi sajaukta
Starp partijām un baznīcu
Ar hamburgeri un pīrāgu
Ir jādomā vienmēr par nākotni
Tikai nedrīkst atstāt pagātni    („Sirsniņa”)

 Problēma (un te vārds trimdas psīchologiem!) vienkārša: „Bērniņam varētu palīdzēt, bet tu taču esi jau jaunkundze” („Sirsniņa”), tomēr „Negribu bez tevis, bez tevis neiztikšu” („Negribu”). „Būtu jāzvana draugiem, bet zvanu vairs nav ...varbūt vēlāk” („Varbūt vēlāk”). Tātad „Tu esi izdevies pēc plāna, apsveicu mūsu pulkā” („Sastāvdaļas”). Tur „Man netrūkst domu, bet ko lai es saku? Mēle man kustas, gribētos iesākt. Iekšā ir − bet ārā nenāk” („Ja tu būtu es”). Nē, tā ir rotaļāšanās. „Akacim” netrūkst trāpīgas ironijas, patīk ritmos iekrāsotie, plūstošie vārdi, kas vietām negaidīti, īsti pareizi apraujas („... varbūt vēlāk, varbūt −”); vienkārši − ir ko baudīt. Ja būtu pie kā ‘jāpieķeras’, tad − pie pareizrakstības vai varbūt kāda sīka drukas velniņa („uzziedēt”) dziesmu vārdos, kas iespiesti pielikumā. Vēl viena pārbaude šīs kļūdiņas būtu izravējusi. Toties, pareizs ir atgādinājums dziesmu vārdu pakājē: „Lai dabūtu maksimālo efektu no šīs plates, tā jāspēlē, cik vien skaļi var.” Iešu to tagad darīt, un iesaku to pašu darīt Jums.

 

Juris Mazutis

Akača plates dziesmu tekstos valoda nav labota.

TĀDI IR TIE RĒĶINI Vārdi − Šmits Meld. − Strauss, Gaujenieks Jāskrien ir uz nākoš’ vietu Jāspiež taču ir pareizā poga Iznāk mazlietiņ šķībi Jālieto ir kreisā roka Atļauj man drusciņ elpot Visi esam vienā laivā Kādēļ mēs nekustamies Vai būs pietiekama laika Tādi ir tie rēķini Neko nevar darīt Jo tādi ir tie rēķini Tos nevar mainīt Bremzes nu tiek lietotas Beidzot gaisma mainās Siksnas cieši apvilktas Citi rēķini, citas ainas Atļauj man drusciņ domāt Visi esam vienā prātā Kādēļ atkal kustamies Vai nebūs pārmērīga laika Tādi ir tie rēķini Neko nevar darīt Jo tādi ir tie rēķini Tos nevar mainīt

VARBŪT VĒLĀK Vārdi − Šmits Meld. − Gaujenieks, Šmits Visas manas dakšas apsūbējušas Nevaru vairs atrast ziepju trauciņu Visās malās tukšas kannas Vairs neieredzu ražīgo mūžiņu Naktī dzirdu prusakus zem gultas Koki veci vajadzētu nocirst Kaķis badā un sunis kaut kur aizskrējis Un manas zivis viena pēc otras mirst Būtu jāzvana draugiem Bet zvani vairs nav Durvis jāatbultē, taciņu jānopļauj Varbūt vēlāk Varbūt vēlāk Pulksteni vēl redz’ Varbūt vēlāk Reiz biju rosīgs, takā vēlāk Varbūt vēlāk Pie durvīm ķīnieši man dauzās Vajadzēja izmest vecos mēslus Dīvāns sajūk, krēslam nolūzt kāja OOOO ĀĀĀĀĀAsperāgs esmu Būt jāzvana draugiem Bet draugi vairs nav Durvis jāatbultē, taciņu jānopļauj Varbūt vēlāk Varbūt vēlāk Pulkstenis vēl skan Varbūt vēlāk Reiz biju rosīgs, takā vēlāk Varbūt...

 

 

ATBALSIS

Vietējā kanadiešu avīzē Markdale Standard man ir sava „lappuse”, kur katru nedēļu komentēju dzīves parādības tepat, uz laukiem, vai arī globālos notikumus. Vienalga kāds temats, pieeja ir kritiska, vērtējoša, salīdzinoša un nepiekāpīga. Beidzamā numurā mazliet vīzdegunīgi „apcerēju” medniekus, kas katru gadu uz pāris dienām pārplūdina apkārtnes ceļus, lai šautu nelaimīgās stirniņas; ieteicu medniekus „deportēt” kādas 1000 jūdzes uz ziemeļiem, kur tundrā tiem būtu vairāk telpas.

Biju trāpījis vārīgā vietā: kāds vietējais farmeris man piezvanīja, izaicināja uz divkauju, kādas 15 minūtes mani lamāja un pašās beigās vēl uzbļāva: Who are you? Some kind of Communist?

Vēlāk mani neatlaida doma, ka šādu apzīmējumu tik daudz dzirdam arī mūsu pašu presē − visi, kas nedomā tā kā mēs, ir komūnisti vai viņu līdzskrējēji. Mūsu domāšana, kādu to pauž ārzemju latviešu avīzēs, neatšķiŗas no Kanadas farmeru domu plūsmas. Kāda te ir kopsakarība, kāda likumvirzība? Sākuma gados, kad mūs saukāja par „dīpīšiem”, pasmīnējām un turpinājām strādāt, darboties tālāk, taču katrs apzīmējums, ja to atkāto, kaut kur nosēžas domu šūnās. Ne jau velti latviešu emigrants gāja divos darbos, „kamēr piepampst kājas”, iepirka un izmaksāja mājas, izskolojās vai pārskolojās un pamazām, bet neatlaidīgi rāpās uz augšu. Viss tas, lai tiktu vaļā no bēdīgā „dīpīša” apzīmējuma.

Taču sasniedzot materiālu turību, nekas negarantē augšanu citās sfairās un taisni polītiskajā plāksnē vēl daudz kā darāma − te nākamajos divdesmit gados jācer uz jaunu augšanu, veidošanos, toleranci, lai mēs neapmaldītos ar roku „bučošanas” taktiku, ieķeroties elkoņos ASV un Kanadas konservatīvajiem polītiķiem.

Viss tas veids, kā ievēl LNAK padomi Kanadā, ir archaisks un reprezentē vienu un to pašu polītisko slāni resp. konservatīvo noslieci mūsu sabiedrībā. Neesam tālāk tikuši par „bērnu dārza” līmeni, jo kamēr sludinām, ka cīnāmies ar padomju imperiālismu un pret mūsu dzimtenes okupēšanu, mēs iedomājamies, ka to var darīt tikai no konservatīvās partijas puses. Arī mūsu sociāldemokrati var tikpat labi iestāties par mūsu tiesībām un mērķiem no pilnīgi citas polītiskās bazes.

Bieži mēs „pilnās burās” metamies polītiskajā arēnā, bet pietrūkst dimensijas, un ar saukļiem vien tālu netiekam. Piem., 1984. g. LNAK vēlēšanās no 16740 pieaugušajiem latviešiem Kanadā piedalījās tikai 13.4% (pēc MLB Ziņotāja statistikas). Kā trūkst? Te nu pienākam pie galvenā, ko gribēju pateikt: mums trūkst liberāļu partijas. Vai nebūtu jauki, ka mērķi atjaunot brīvu Latviju redzētu no diviem dažādiem viedokļiem. Tiklīdz vienu partiju ievēlētu „valdīšanā”, otra kļūtu opozicijas partija, kas ar kritiku neļautu „vadoņu” galvām ieaugt mākoņos.

Centrāla vienvaldības padome, apvienība, kliķe, var saukt kā grib, neatbilst rietumnieciski izglītotās jaunās paaudzes domāšanai.

Domājot un cerot kādreiz tālu nākotnē redzēt Latvijā īstas demokratiskas vēlēšanas, būtu laiks arī pašiem ārzemēs izveidot polītisku gatavību, kur pat pretēji viedokļi tomēr kalpotu tautas un Latvijas interesēm.

 

Tālivaldis Ķiķauka