Nikolajs Bulmanis

DAŽAS PIEZĪMES PAR LATVIEŠU MĀKSLAS SĀKUMA PERIODU KANADĀ

 

Aizgājušā gada 29. decembrī pagāja 30 gadu kopš mākslinieku vienības „Latvis” (sākotnēji „Kanadas latviešu mākslinieku apvienība”) dibināšanas.

Dibināšanas sapulci sasaukusi iniciatoru grupa: Ed. Dzenis, A. Nulītis, H. Mercs un A. Kopmanis vecajā Toronto D.V. namā Hjurona ielā. Klāt bijuši: R. Stāmere, J. Kuga jun., P. Kārkliņš, Ēriks Dzenis, E. Krūmiņš, K. Langenfelds, V. Reinholds, A. Nulītis, H. Mercs un A. Kopmanis (Ed. Dzenis bijis saslimis). Organizācijas mērķis, kas jau ietverts tās nosaukumā, − apvienot visus Kanadā dzīvojošos latviešu māksliniekus un jau dibināšanas laikā savu atbalstu un līdzdalību apsolījuši A. un L. Kalniņi no Montreālas. Dibināšanas sapulce arī vēl pieņēmusi iniciatoru grupas ieteiktos konkrētos, programmatiski ievirzītos uzdevumus − popularizēt latvisko mākslu, rīkojot izstādes, papildināt veco mākslinieku zināšanas un palīdzēt jauniem māksliniekiem iegūt profesionālo amata prasmi, organizēt sistemātiskus lekciju ciklus un iekārtot studijas. Par pirmo priekšsēdi ievēlēts Ed. Dzenis un valdē: A. Kopmanis, H. Mercs, A. Nulītis un R. Stāmere. Valdes kandidāti: V. Reinholds un P. Kārkliņš. No šiem septiņiem tagad veļu laukos jau: H. Mercs, A. Kopmanis, R. Stāmere un P. Kārkliņš. Ruta Stāmere bija dziļi humāna māksliniece ar plašu garīgo interešu diapozonu. Mācījusies Latvijas Mākslas Akadēmijā, viņa Kanadas periodā negleznoja. Teicās apzinoties, ka par lielu mākslinieci viņa nekļūšot, bet palikt vidusmēra līmenī viņai nebija pieņemami. Un pēc tam konsekventi īstenota it kā dišaniska līnija − ar glezniecību nenodarboties. Stāmeres nāvi pirms dažiem gadiem latviešu presē nepieminēja. Viņas mākslinieciskā mantojuma apzināšana, šķiet, būtu interesants un vērtīgs projekts. Tas pats jāsaka par savdabīgā, gandrīz vai vizionārā mākslinieciskā rokraksta īpašnieku, galvenokārt autodidaktu Jāni Deksni, kas šais „sākuma gados” piedalījās gan KLMAs, gan citās kollektīvās skatēs, kā arī pats sarīkoja savu darbu personālizstādes.

Bet kā tad īsti bija ar latviešu mākslas pirmsākumiem Toronto? Pati pirmā, šķiet, ir Toronto latviešu mākslinieku kopas studija. Jau kopš 1952. gada šīs kopas locekļi pulcējas Purvīša skolnieka Otto Grebžes vadībā nelielā telpā aiz Z. Beltes delikatešu veikala uz glezniecības nodarbībām. Bet pirmā latviešu mākslas izstāde ir Džona Ferdinanda Tīdemaņa personālizstāde, ko ar lielu blīkšķi un vērienu 1953. gada novembrī atklāj „Casa Lomas” pilī. Pēc tam Sv. Andreja baznīcas sarīkojumu telpās 1954. g. rudenī notiek Kultūras dienu gleznu izstāde, kuŗā izstādīti A. Nulīša un Ed. Dzeņa darbi. Tūlīt pēc tam Toronto latviešu biedrības namā Oslera ielā sarīko „18. novembŗa latviešu tēlotājas mākslas skati” minētā Grebžes vadītā Toronto latviešu mākslinieku kopa. Izstādē piedalās: O. Grebže, Ģ. Tiltiņš, J. Deksnis, A. Kalniņa, M. Baumane, Z. Belte, E. Dzeguze, I. Hertele, M. Jaunzems, A. Jaunzems, A. Kerāns, J. Kuga jun., J. Lapiņš, V. Pāvuls, E. Pakalns, A. Vaļenieks un V. Višķere. Kopē 17 autoru ar 68 darbiem. Tas ir laiks, kad pasaules mākslā valda Amerikā piedzimušais, Eiropas sirreālisma dzemdinātais abstraktais ekspresionisms; kad Rīgā no Mākslinieku savienības ir izslēgti: Kalnroze, Melnārs, Fridrichsons un Saldavs un no amata Akadēmijā atstādināts Džons Liepiņš, bet Toronto strādnieku rajonā pieticīgajā biedrības namiņā, kā raksta Mariss Vētra (Laiks, 1954. g. 4. dec.): „...ar lielu mīlestību un pelēku papīru bija noklātas visas sienas un pārvērstas par izskatīgu fonu 68 logatiem.” Izstādi atklājis TLB valdes priekšsēdis J. Popelis, aicinot sabiedrību nebūt pārāk kritiskai jauno mākslinieku darbu izvērtēšanā. Nav trūcis arī ēverģēliskā modernisma piesitiena. Mariss Vētra raksta, ka: „...nevarēja lāga saprast, vai tas bija labi vai slikti, bet noteikti acīs gan dūrās, ka J. Kugas pieteikta ainava eļļā izrādījās par pelēku ietinamo papīru ar uzrakstu J. Kugas glezna.”

KLMAs nodibināšana 39 dienas pēc Oslera ielas „18. novembŗa skates” atklāšanas ir it kā reakcija pret vairumā no amatieŗiem sastāvošo Toronto latviešu mākslinieku kopu.

Tikai pāris mēnešus pēc nodibināšanas KLMAs biedru skaits jau pieaudzis uz „vairākiem desmitiem, un jaunie mākslinieki vecāko vadībā divreiz nedēļā pulcējas DV namā zīmēšanas studijā” (Latvija Amerikā, 1955. g. 23. febr.). Aktu klasi vada Ed. Dzenis, bet klusās dabas − J. Kuga, abi „parādīdami labas paidagogu spējas”.

Svētdien, 27. novembrī 1955. g. KLMAa atklāj savu mākslas salonu, „kas gaumīgi iekārtots DV namā 123 Hjurona ielā” (Latvija Amerikā, 1955. g. 30 nov.). Atklāšanas reizē izstādīti 14 mākslinieku darbi, un skate atvērta darbdienās no pīkst. 12 - 5 un svētdienās no pīkst. 2 - 4. Recenzijas veida raksts par salona atklāšanas izstādi konstatē, ka: „salonā ieejot jūs aptveŗ nopietnas mākslas gaisotne. Jūs baudāt krāsu un formu dažādību, izkristallizētu mākslinieka radošajā iztēlē” (L.A., 1955. g. 7. dec.). Bet kā gan citādi, ja, piemēram, Nulīša gleznā izjūtams „dziļš traģiskums sirmā pulkveža pārdomās”, bet D. Miezājam „dāmas vakartērpā sārti violetā gammā”.

1955. gada oktobrī KLMAa pirmo reizi izstādās ārpus Toronto, piedaloties kultūras dienās Hamiltonā. Aprakstot jau it plašu grupas izstādi Toronto 1957. gada jūnijā (Laiks, 1957. g. 10. jūn. ar pievienotu ņujorkieša B. Rozīša foto), Jānis Kuga jun. izsakās: Jājautā, kādas ir mūsu mākslinieku un sabiedrības savstarpējās attiecības. Vai gleznotājs grib un spēj dot latvietības pienācīgu atbalstu, ko tauta drīkst prasīt no ļaudīm, kuŗu pienākums būtu vadīt daļu no mūsu gara dzīves? No otras puses − vai latviešu sabiedrība grib un spēj latviešu māksliniekus atbalstīt kā morāli, tā materiāli?”.

1962. gadā KLMAa maina vārdu uz „Mākslinieku vienība Latvis” (Artists Society Latvis), iesniedz protestu LNAK pret lēmumu dāvināt Kanadas ministru prezidentam Džonam Dīfenbeikeram O. Grebžes gleznu un sarīko izstādi kanadiešu publikai Alberta Vaita galerijā. Skatē piedalās 18 autoru ar pāri par 100 darbiem. Izstādi 22. novembrī, klātesot 200 viesiem, atklāj ģenerālkonsuls R.N. Braisons. „Šī ir pirmā latviešu izstāde, kuŗai pēc kanadiešu parauga goda patronāts, kuŗā bez prof. A. Dreimaņa (kopā ar dzīves biedrēm) vēl rūpnieks Dr. J. Benjamiņš, arch. Dr. E. Janišs, komponists prof. T. Ķeniņš un dabzinātnieks Dr. V. Slaņķis” (Laiks, 1962. g. 1. dec.). Goda patronāts (vai goda labdari, kā tos nosaucis T. Ķiķauka) bijusi galerista Vaita ideja un par tā sastāvu vienojušies pēc tam, kad Vaits noskaidrojis, ka latviešiem nav savas titulētas aristokrātijas. Izstādi apmeklējuši pāri par 1000 cilvēku (apmēram 1/3 kanadiešu), to vidū skaistumkaraliene (Miss Grey Cup) Renāte Piķele no Otavas. Šī tad ir bijusi pirmā un palikusi arī pēdējā „Latvja” iziešana Kanadas mākslas dzīves forumā. Par izstādi pozitīvas atsauksmes parādījušās Toronto laikrakstos (The Daily Star un The Globe and Mail).

Organizācijas 10 gadu jubilejas izstāde 1964. gada novembrī sarīkota Toronto Latviešu Namā. Piedalījušies 26 mākslinieki ar 44 darbiem, kas nocenoti no $35 līdz $500.

Septiņdesmitos gados „Latvja” darbībai iezīmīgs rāms plūdums ar ikgada skatēm Sv. Jāņa baznīcas sarīkojumu telpās.

Šīs fragmentārās piezīmes par Kanadas latviešu mākslinieku gaitām beigšu ar pēdējo paragrafu no savas recenzijas „Latvja” 20 gadu jubilejas izstādei 1975. gadā (L.A., 15 febr.): „Ieejot nākamajā gadu desmitā, novēlam „Latvja” senioriem nepagurt, nākotnes spēka zariem augt, neatlūztot no tautas dzīvajām saknēm un nebaidoties droši izteikties šodienas mākslinieciskā idiomā. Piesaistīt jaunus biedrus ar talantu un drosmi, saskatīt mums vēl neapjaušamos nākotnes dzīvās mākslas apvāršņus.”