Jaunā Gaita nr. 152, maijs 1985
Aina Zemdega
DZIRNAVU DZIESMAS |
|
1 VECAJĀS ELORAS DZIRNAVĀS
(Tagad
neliela lauku viesnīciņa |
Malēji šodien šeit citi, rati un riteņi citi, citādi kumeļi rindā pie apsarmojušas slitas, bet klintis vēl tās, kur indiāņu bultas atsitās. Pret akmeņiem, basu kāju staigātiem, ūdens krītot plīst.
Ceļš tagad cits uz dzirnavām, bet izsalkums pēc maizes no laba maluma, pēc miltu smaržas un baltuma, pēc viegluma un smalkuma tas pats no senlaikiem.
Vēl vienmēr šeit vīru balsīs dūc zudušie dzirnakmeni, vēl vienmēr tie rit un griežas sievu un meiteņu soļos, sijājot baltu svētvakaru malēju sejās.
|
2 ELORAS DZIRNAVĀS ZIEMĀ |
Pār ūdens tumsu balts ledus lapu klājiens pa lotusa ziediem aizstaigāju uz mājām, kur miltu putekļos uz rūtīm vēl manu pirkstu vilktas zīmes, un pēdas dēļu grīdā sauc staigātājus atpakaļ; kur putu palagi aužas kāzu un dzemdību gultām, un saule lāstekas spēlē kā svētā vietā.
|
3 ŪDENSKRITUMA MALĀ |
bet krišanas mirklī smagums ne vairs uz zemi velk, bet sviež pret gaismu un debesīm.
Ar vieglumu, vasaras mākoņiem rada, skrien upe pret kalnu un krišanas burvestībā sauc arī mani.
|
4 AR MILTU GARŠU UZ LŪPĀM |
Tā ūdens skanēšana un akmens balsis, kas krastmalas klintīs un kokos, tie ritmi, tik tikko samanāmi, plaukstu piespiežot dzirnavu sienām, un pulsēšana grīdās, ko sajūt pēdas, nebeidz asinīs riņķot tiem, kas ar miltu garšu uz lūpām, miltu putekļiem drēbēs no dzirnavām izgājuši.
Ar ievziedu pasē viņi visu mūžu staigās.
|