MEZGLI XI

Amerikas tieslietu departamenta taisnības komiteja OSI (Office of Special Investigation) latviešiem ir sagādājusi lielas sāpes pie miesas un dvēseles, galvu ieskaitot.

Patriotismu ieskaitot.

Celtās apsūdzības pret dažiem mūsu tautas piederīgiem ir radījušas apjukumu centrālbiedrībās un presē. Lieli cilvēki, kuŗu uzdevums, liktos, būtu aizstāvēt un definēt Latvijas jautājumu pasaules forumā, ir sākuši uzvesties kā mazas kliķītes biedri aizstāvot individus, kuŗu pagātnes ir pat labākā gadījumā sarežģītas un droši vien miglainas. Miglu nevar sist ar dūri. Valstiskās lietas pārstāvjiem palaikam jābūt brutāliem.

„Laidies pār bortu, brālīt, nesaldē nagus!”

Domāju, ka latviešu pašu vidē ALA − latviešu vietnieku nams − varētu radīt tādu izmeklēšanas biroju, kuŗa priekšā varētu nākt jebkuŗš apsūdzētais un savu lietu izklāstīt, pat lieciniekus pieaicināt. Un tad, ja šis birojs individu atrastu par nevainīgu, tāda individa aizstāvēšanu varētu saprast, bet kaut kāda iemesla dēļ mūsu organi grib aizstāvēt visus, vai viņi par tiem kaut ko zina vai ne.

Mums būtu jāsaprot, ka daži latvieši (uzsvars uz daži) vācu laikā „savārīja lielas ziepes” un tie nekā laba nekādā veidā vairs Latvijai nespēs darīt. Viņi ir kaitīgi Latvijai.

Protams, ka visiem cilvēkiem ir tiesības aizstāvēties un Amerikas likumu struktūra ir spēcīgs instruments, uz ko var paļauties grūtībās nonākušie. Nedz latviešu prese, nedz ALA, nedz arī Daugavas Vanagi jebkādā veidā nevar uzlabot šo apsūdzēto stāvokli likuma priekšā. Arī petīcijas un protesti šādās situācijās palīdzēt nevarēs. Un ievērojot apsūdzību kliedzošo raksturu, pat jebkāda iejaukšanās var negatīvi atsaukties tikai uz pašiem protestētājiem.

Patiesības fonds ir viena lieta − pret to nekā ko iebilst.

Bet cita lieta ir, ka ALA un LAIKS kļūst par propagandas instrumentiem Patiesības fondam un apsūdzētiem. Zūd robeža starp Latvijas tautas lietu un galīgi privātām un mazām interesēm. Ja drauds pastāvētu, ka nelatviskas stājas dēļ lielu pūli emigrantu sauktu tiesas galda priekšā, tad es saprastu, ka ALAi varbūt būtu pienākums mūs aizstāvēt, bet līdz šim tikai kāds ducis ir apvainoti, bet ALAs valde uzvedas tā, it kā pus emigrācijas būtu briesmās. Šī vainas uzņemšanās uz saviem pleciem ir it sevišķi nesaprotama tādēļ, ka apsūdzētiem latviešiem Amerikas tiesās ir gājis teicami − neviens vēl nav deportēts.

Daudz ir runāts par OSI un KGB sastrādāšanos, cik tā nekaunīga un netaisna. Ir jau taisnība, bet nezinu, ko vaimanāšana kongresos un sēdēs laba dos. Cik esmu par šiem procesiem dzirdējis (mūsu vecie „TĒVIJAS” vanagi ziņas par apsūdzībām ir skopi devuši), OSI ar šīm KGB liecībām smagi cauri krituši − domāju, ka pat varētu teikt − tieši tās liecības bijušas OSI galvenais vājuma punkts. Ja es būtu viens no apsūdzētiem, tad − visai priecātos, ja vienīgās liecības, kas pret mani celtas, būtu KGB sagādātas.

Ir jau bēdīgi lasīt laikrakstā New York Times, ka atkal viens latviešu „patriots” OSI tīklā noķerts, bet vēl sliktāka sajūta rodas, kad mūsu avīzēs un biedrībās ziņas ir vienpusīgas, kāpēc paliek iespaids, ka nu visi latvieši kaut kā būtu vainīgi, un mums visiem plecu pie pleca jānāk šiem grūtībās nonākušiem tautiešiem talkā. Artavu fondam jau var prasīt, bet šīs apsūdzības jau nav latviešu lielākā nelaime, ja tā vispār ir nelaime.

Domāju, ka pēc visiem šiem Rietumos pavadītiem gadu desmitiem mūsu vadība un prese būs kaut ko no diplomātijas mācījusies. Ieteiktu ALAs pārstāvjiem (it sevišķi Ārējās informācijas nodaļai) palasīties prof. Andersona darbā par Latvijas diplomātijas sākumiem.

Mums, protams, nav jābūt nekādās illūzijās par to, ka KGB mūs grib graut un jau kopš kaŗa beigām emigrāciju ir mēģinājuši krāsot hitlerisku. Cauri gadu desmitiem mūsu biedrībām ir sekmējies šo propagandu ignorēt, bet tad piepeši, sākot ar OSI sūdzībām, mūsu pretestība sagrīļojās, un nu iespaids ir palicis, ka Dzimtenes Balsij it kā būtu bijusi taisnība. Kādēļ tādu mazu lietu kārt pie lielā zvana?

Savā veidā gluži pretēji mūsu centrālorganu pieejai šie procesi bijuši visai svētīgi latviešu iekšējai lietai. Šis tas ir noskaidrots. Daudz kas par vācu okupācijas gadiem, ko mūsu ideoloģiskā sardze gribēja apsegt, nu ir iemūžināts Amerikas tieslietu archīvos. Jaunatnei būs vismaz kāds vēsturisks salmiņš, kur pieķerties, savu interešu asnu dzenot.

Arī katarse ir bijusi.

Priecāsimies arī, ka šinīs procesos KGB piedzīvo savas ietekmes virves iziršanu, lai arī tiesā sauktajiem tas tā neliktos. Hāzners savu ir pārdzīvojis un uzvarējis − Dzimtenes Balss ir apklusināta. Un vai nav labi! Cerēsim, ka Hāzners sava mūža beigu gadus varēs latviski patriotiskā veidā ražīgi izmantot. Divi lieli Hāznera sējumi kopš procesa beigām jau tautā ir nākuši.

Hāznera uzvara varētu dot ieganstu ALAi uzsākt sadarbošanos ar OSI un piebremzēt savu mūžīgo protestēšanu pret apsūdzībām. Ir jau daudz citu līmeņu un problēmu, kas saista ukraiņus, latviešus, leišus un igauņus. Sadarboties ar OSI būtu daudz valstiskāk − arī savs propagandas svars būtu.

Latvijas jautājumu varētu fokusēt ar abām acīm un to apgaismot ar jaunu starmeti.

Cik tālu tad šāda sadarbošanās varētu iet? Tai vajadzētu būt pilnīgai − kādēļ gan valstisku iestādi negribētu ņemt par pilnu? Kādēļ ALAi mūžīgi vajadzētu uz pasauli skatīties negātīvi, defensīvi, tā kā no patšauteņu ligzdas? Ja ALAs rīcībā būtu dokumenti, kas varētu apgaismot vācu okupācijas gadus, tad tajos būtu jādalās ar OSI advokātiem. Domāju pat, ka ALAi būtu pienākums OSI palīdzēt meklēt lieciniekus par un pret apsūdzētiem latviešiem.

Liecinieku meklēšana palīdzētu arī apsūdzētiem, jo cik caur visiem advokātu un avīžnieku filtriem dzirdams, daudzi apsūdzēto līdzgaitnieki, pat draugi, ir baidījušies liecības dot. Mudinājums no latviešu oficiālām biedrībām, varbūt pat sūtniecības − nebaidīties! − šīs apsūdzības varētu paātrināt, un tas palīdzētu visiem. Arī Dzimtenes Balsi smacinātu.

Vai tie latvieši, kas sastrādājās ar hitleriešiem, bija patrioti? Gandrīz vai visi apsūdzētie pie tā stiebra ir ķērušies. Perspektīvas mainās − dažus brāļus cietsirdīgi laiki noķēruši ķeselē.

Gaisu vēl ķeŗ, ķesele salecas.

Žēlastība varbūt būtu baznīcās izspriežama, ne valstiskās sēdēs.

Lūgsim par brāļiem, lai viņi citā laikā un mūžā, tai lielajā deportācijā, atrod mieru un brālību, kas šinī laikā un dzīvē tiem paira.

Varbūt tad arī latviešu patriotisms noskaidrosies.

 

Andrievs Ezergailis