Bet nav jāmeklē tik tālu. Dažs labs domā, ka tas „trako nams” ir mūsu.

Saziņtechnika un tās piespēlētie pakalpojumi pamatīgi ieurbjas mūsu ikdienā, to tik spēcīgi caurstrāvo, ka vienkārši − paļaujamies; mēs to visu pieņemam kā dabīgu dzīves sastāvdaļu („progresa zobratu nevar pagriezt atpakaļ”) un, „satiksmes” saturu atstājot malā, nemaz nenojaušam elektroniskā tīkla dimensiju, iedarbes, ietekmes. Kur nu vēl gudri runāt par visādām nākotnes iespējām! Bet iesim no abstraktā − uz konkrēto.

Zināmā mērā − ne jau tieši Orvela, bet − tāds „Lielais brālis” arī pie mums dzīvo sveiks un vesels. To labi pazīstam, tas ir − televīzija. 97% no visiem Kanadas un ASV mājokļiem lieto vismaz vienu televizoru; 50% − divus vai vairāk. Caurmēra kanadietis pavada 23 stundas nedēļā pie televīzijas, amerikānis − 42 − vairāk kā darbā. Kanadiešu bērns no 2 g. līdz 12 g. vecumam būs jau 12,000 stundu nosēdējis pie televīzijas, vairāk kā uz skolas sola. Ja vidēji rēķina katrā uztvertā programmas stundā 1 slepkavību, tad iespējams, ka līdz 12 g. vecumam bērns jau būs bijis 12,000 elektronisku slepkavību liecinieks, neskaitot tās, ko „pa īstam” rāda ziņās. Tas pats caurmēra kanadietis, 75 g. mūžu nodzīvojot, būs no tā veselus 10 gadus pavadījis pie televīzijas. Vēl pasīvāks amerikānis no 75 gadiem − 18 gadus „pie kastes”.

Tie tādi pliki skaitļi. Bet fantāzija gan tā nav. Pašā sākumā der vērst uzmanību uz to milzīgo tilpumu, ko televīzija ieņem mūsu dzīvē. Lūdzu − salīdziniet savu patēriņu ar vidusmēru! To varbūt apstiprinās sīkākas analizēs, kas rāda, ka bērni un pensionāri vairāk lieto televīziju kā caurmēra cilvēks; izglītotāki un bagātāki ļaudis − mazāk u.t.t.

Te varbūt arī derētu padomāt par laika budžetu, piem., ja tipisks amerikānis vienā 24 st. dienā 7 stundas guļ, 7½ strādā, 2 ēd, 1 brauc, tad atliek 6½ brīvas. Bet ja no tām 6 pavadītas pie televīzijas, tad īsti brīva tikai viena skumja pusstunda, un laika trūkumam ir jauns izskaidrojums. Varbūt arī tādēļ pag. gadā apmēram puse no ASV iedzīvotājiem neizlasīja nevienas grāmatas...

Aina ļoti līdzīga, skatoties no naudas puses. No katriem $100, ko caurmēra ģimene izdod, skaidrs, ka lielākā daļa aiziet „jumtam”, ēdienam, apģērbam, nodokļiem. Bet lasīšana resp. grāmatu, žurnālu, avīžu iegāde paņem tikai $0.77; lasīšana un izglītība − $1.74; tabaka − $1.95; alkohols − $4.29; ēšana restorānos − $4.61; izklaidēšanās un atpūta − $6.55 (lai gan tikai 3-5 stundas nedēļā). Varbūt caurmēra cilvēks tik daudz laika atdod televīzijai, jo tā ir „brīva”. Nav jāmaksā, piemēram, par kino vai koncerta biļeti. Tikai jāiegādājas televīzijas aparāts, jāsamaksā elektrība.

Tā ir pirmā lielā televīzijas illūzija. Televīzija ir, visupirms un visubeidzot, milzīgs veikals. Tajā nav un nebūs t.s. „brīvās pusdienas”.

Dažās valstīs televīzija ir tautas īpašums, to financē tieši no valsts kases, no nodokļiem. Citur kopā ar katru televīzoru jāpērk lietošanas atļauja un tā jāatjauno katru gadu; tātad − izdevumus sedz netiešie nodokļi. Bet Kanadā un ASV pārraidītie sludinājumi ir komerciālās televīzijas alfa un omega, formula vienkārša: pelņa = sludinājumu ienākumi − programmu, techniskie u.c. izdevumi.

Tā, piemēram, „iztaisīt” vienu „Laverne & Shirley” pusstundu prasa $350,000 − $500,000. Bet patiesībā tā ir tikai 24 minūšu programma − pārējās 6 minūtes aizpilda sludinājumi. ‘L&S’ labākajos gados viens 30 sek. sludinājums kāda produkta vai pakalpojuma reklamētājam izmaksāja $135,000. Izrēķiniet pārraides tīkla peļņu!

Protams, šie reklamēšanas izdevumi kopā ar reklāmas izgatavošanas rēķinu (tas parasti salīdzināms ar programmu cenām, ja lieto pazīstamus teicējus) no kaut kuŗienes jāiekasē. Tas nevarētu būt nekāds pārsteigums: maksā produktu un pakalpojumu pircēji, jo cenās jau sludinājumu izdevumi ieskaitīti. Lēš, ka apm. 5% no ēdienu „plaukta” cenas sedz sludinājumus, bet mūžīgi mainīgiem padušu smāķiem un tualetes piederumiem 20 līdz 60 procentu no iekasētā aiziet nemitīgajiem sludinājumiem, kas sola labāku dzīvi un romantiskas sekmes sapņu apmēros. Tātad patērētājs, „brīvo” televīziju skatīdamies, tiek mudināts pirkt un ar savu pirkumu atbalsta ne vien tikai televīziju resp. programmu, bet arī tajā iestarpināto mudinājumu.

Tādā veidā apgrozās milzīgas naudas summas katru gadu tikai televīzijā − no $7 līdz $8 biljoni, gandrīz vai mazas valsts budžets. Pēc nodokļiem un izdevumiem ASV „lielie trīs” (ABC, NBC un CBS tīkli) tīrā peļņā patur $300-$400 miljonus. Labs veikals! Tā šogad ABC tīkls samaksājis $225 miljonus par Losandželosas olimpiādas pārraides tiesībām un izdevis vēl $50 miljonus, lai segtu technisko izkārtojumu; divu nedēļu laikā pārraidīja apmēram 2000 sludinājumu minūšu, kas pircējiem caurmērā izmaksāja katra $200,000. Ienākumi − $400 miljoni. Peļņa − $125 miljoni. Divās nedēļās!

Un kādēļ tas viss tik „ieeļļoti” darbojas? Atbilde vienkārša. Ar televīzijas palīdzību sludinātājs − tāpat kā valsts propagandists − var savu ziņojumu piegādāt miljoniem cilvēku vienā „šāvienā”, pie tam apbrīnojami lēti, ja rēķina uz galviņām. Tipisks „cpm” (cost per thousand) televīzijas dārgajās vakara stundās ir $4-$5; tādiem lietderības skaitļiem avīzes un žurnāli nespēj tuvoties. Un tādēļ arī nepārsteigs klasiskais aģentūras šefa moto: televīzijas uzdevums ir − pulcināt sludinājumiem skatītājus!

Bez gaŗām debatēm varam secināt, ka (1) mēs lielāko daļu informācijas un uzjautrinājuma uztveŗam no televīzijas, paļaujoties gandrīz vai vienīgi uz to, izslēdzot visu citu; (2) televīzija tādā veidā aizņem gandrīz visu brīvo laiku (ASV) tā − ir moderno laiku lielākais laika nositējs jeb, kā teicis Franks Loids Raits (Wright), „kaugumija acīm”; (3) spēlītē apgrozās prāvas naudas summas, kuŗas netieši − varbūt nezinot un nemanot − ziedo skatītāji; (4) televīzija kopumā ir spēcīgs kulturāls un ekonomisks ierocis ar savu iekšēju dinamiku.

Tik tālu, no ārpuses skatoties, vērtējumus vai vērtības nemeklējot. Tomēr jājautā, vai tas mums nāk par labu, vai sliktu? Kāda īsti ir televīzijas iedarbības bilance? Vai Tailandē pasludinātais „trako nams” tāds patiešām ir − neglābjami?

No vienas puses, televīzija ir reizē elektroniska augstskola un elektroniska demokratija. Katrs var tai brīvi pieslēgties − vai arī to pavisam ignorēt. Informāciju un uzjautrinājumus bez biļetes piespēlē visiem vienādi, vienalga, vai tie bagāti, nabagi, melni, balti utt. Tātad ar technoloģijas palīdzību esam nogājuši labu gabalu no tiem laikiem, kad mūki pa vienam pacietīgi kopēja manuskriptus un tos nodeva ierobežotām aprindām; kad galma komponisti savus darbus rakstīja un uzveda augstmaņiem un veikalniekiem; un pat no klasiskās augstskolas agrākiem modeļiem, kad dažu profesoru grāmatās un piezīmēs atradās „visa pasaules gudrība”, grūti un rituāliski izlobāma. Liekas, ka uz zinību templi vairs nav ceļš jāmēro − tas ir atnācis pie vienkāršiem cilvēkiem. Tikai − jāpiespiež poga.

Šis jaunais ir t.s. elektroliterārais laikmets, kad viss uzreiz pieejams milzīgā izvēlē un visi kopā varam pārdzīvot tādus vienreizējus momentus kā cilvēka pirmos soļus mēness gružos vai veselu divu nedēļu olimpiadu, − it kā mēs paši būtu tur klāt. Tam nav priekšnoteikumu, kā, piemēram, lasītspēja vai piederība kādai privileģētai šķirai. Esam visi vienādi − noņēmēji. Tagad bērns ierodas skolā jau ar alfabēta un fonētikas zināšanām, pateicoties Sesame Street programmai; televīziju skatoties, viņš var viegli uztvert un saprast vides un kultūras, kas pat izglītotam, rūdītam ceļotājam bija grūti sasniedzamas pirms 100 gadiem. Mēs esam cits citam tuvāki, viens par otru zinām vairāk kā jebkad, − tas ir cilvēcisks, nepieciešams progress, kas ved projām no nesaprašanas un aizdomu aizas. Varoņus var nākamā brīdī dramatizēt un iepazīstināt ar plašu publiku, bet nelieši cieš tikpat veselīgu apgaismojumu. Ātrāk un plašāk − tās ir divas šī laikmeta neizravējamas īpašības. Apnikušo un novalkāto var ātri novākt, mainīt, uzlabot. Tā, piemēram, Vietnamas kaŗš bija TV programma, kas vienkārši „spēlēja” pārāk ilgi bez pārmaiņām. Un no dienas dienā skatoties, bija skaidrs, ka Niksons kaut ko šaubīgu izdarījis ...

Labums tas, ka televīzija visu piegādā jau puslīdz „sagremotu”, viegli saprotamu − nav nekāda liela urbšanās, meklēšana vajadzīga. Mēs redzam, saprotam, zinām vairāk kā jebkad.

Bet no otras puses − visam šim progresam ir arī sava cena. Illūzijanr. 2: noliegšana, ka tāda cena varētu būt.

Vispirms, atminēsim tās 3 vai 6 stundas dienā „pie kastes”, kas ir galīgi pasīvas. Vēl vairāk − tās ir fizioloģiski bīstamas. Te nav runa par motormuskuļu atrofiju un lielākiem dibeniem vien (lai gan daži sociologi pieraksta tagadējo skriešanas un vingrošanas māniju kā darbībā izteiktu pretošanos televīzijas uzspiestai nekustībai), nedz arī par „tuneļredzi” resp. perifēriskās redzes zaudēšanu bērniem, kas „smagi” „lieto” televīziju. Te neaizmirsīsim, ka mācību, pieredzes uzsūkšanas, sabiedrisku attiecību veidošanas gados perifēriskā redze bērnam ir absolūti nepieciešama, tā „nosprauž pasaules horizontus”, aptveŗ iespējas. Nopietnāki pētījumi centrējas ap jēdzienu, ka sēdēšana pustumšā istabā, mākslīgas, hipnotiskas gaismas koncentrēta „rīšana” kopā ar citu maņas ierīču izslēgšanu vienkārši − aptumšo prātu. Smadzeņu elektriskās aktīvitātes pārbaude televīzijas skatīšanas laikā rāda, ka loģiskā (t.i., salīdzinājumu, analizēs, vērtējumu) puse „guļ”, kamēr jūtu (t.i., simbolu, fantāzijas, vēlmju) puse darbojas pilnā jaudā, apmēram tāpat kā miegā. Tātad televīzija noteikti nav t.s. atpūta. Tā ir drīzāk „mācīšana miegā” (sleep teaching). Mācītājs − Lielais brālis − televīzija. Parasti nemaz neatceramies, kas īsti iemācīts (tas vēlāk izpaužas rīcībā) − varbūt tādēļ pavisam pareizi tās saucam par „miglas bildēm”.

1984. g. Journal of Communication (Saziņu žurnāla) − pavasaŗa numurs nāk klajā ar veselu jaunu pētījumu virkni par televīzijas iedarbību jaunu cilvēku dzīvē. Te tikai daži punkti: (1) „smaga” televīzijas lietošana bērnus pārliecina, ka pasaule ir bīstama un cietsirdīga, tātad tajā jāuzvedas krasi, agresīvi, pat antisabiedriski; (2) t.s. jaunatnes nemiers un dauzīšanās ir lielā mērā atbrīvošanās − atkal tie motormuskuļi! − no televīzijas priekšā pavadītās ļenganības; (3) videospēļu lietotāji ir arī smagi TV lietotāji, bet spēles dod iespēju „iekāpt ekrānā”, piedalīties; kuriozs tas, ka šo spēļu lietotāji nav agresīvāki kā atturībnieki, bet gan sevi vērtē zemāk; (4) bērni, kas regulāri redzējuši alus, vīna u.c. dzērienu sludinājumus, mierīgi sagaida, ka paši arī dzers un lieto alkoholu biežāk un agrāk kā tie, kas nav tādus mudinājumus uztvēruši; (5) televīzija nekā īsti neiemāca − lasīšanas, rakstīšanas un matemātikas atzīmes „smagiem TV skolniekiem” krietni zemākas kā „mēreniem”, un lielākais nobirums manāms tieši privileģētās ģimenēs (tajās, starp citu, bērnu TV lietošanas profils ļoti līdzīgs visas ģimenes profilam); (6) izdomas un spontānitātes trūkums, koncentrēšanās grūtības pa daļai izskaidrojamas ar to, ka bērni jau zina, ka iespiedumdarbi būs cietāks rieksts, prasīs lielāku piepūli, jo diendienā piegādātā televīzijas informācija gandrīz vai nemaz nav Jāapstrādā”. [1][1]

Tas, protams, viss neseko tieši no pasīvas sēdēšanas vien − sava grāvēja ietekme ir arī saturam.

Ziņas noliekot malā, − pie tām vēlāk − vienosimies, ka televīzija pienes mākslīgu pieredzi un visiem to pašu, līdzīgu. Lai gan tas, ko redzam, ir mums nepazīstamu cilvēku ražots un parasti notiek tik tālu no mums, ka par to nav ko kritiski domāt, − tas tomēr ir; tikko piespiežam pogu − ir klāt un varbūt ar lielāku īpatsvaru mūsu aprēķinos nekā pašu piedzīvojumi un pārliecības spēj likt pretī. Televīzijas „īstenība” top par tekošu, dzīvu lietu un palēnām aizklāj mūsu spējas novērot un, ja neuzmanāmies, nokauj beidzot arī gribu novērot. Vai visi policisti tiešām tādi? Vai visi padsmitnieki tā uzvedas? Atkārtotas formulas [2] − un tās tiek atkārtotas, jo ir sekmīgas, t.i., pievelk sludinājumiem skatītājus − iekaļ miljonos cilvēku stereotipus un to pārspīlēti vienkāršās filozofijas tik tālu, ka, no miega mostoties, mēs lietojam to vārdus, mēs detaļās atdarinām šos „uzvešanās modeļus”. Televīzijas klišejas kļūst par archetipiem, tos atdarinot, mēs − par klišejām.

Viena no klišeju pievilcīgām īpašībām ir, ka tās spēj visas dzīves problēmas atrisināt 30 vai 60 minūtēs. Izņēmuma gadījumā − gaŗākā filmā vai sērijā. „Labie” − skaidri. „Sliktie” − skaidri. Motīvācijas − skaidras. Rezultāts − skaidrs. Vienkārši! Toties rodas rūgtums un vilšanās, kad „īsti” cilvēki − skatītājs pats − „īstā” dzīvē tik viegli netiek cauri, kad klizmas un ķezas nav tik viegli un eleganti likvidējamas. Bet arī tur televīzija steidzas palīgā, „ziepju romānos” tieši šos sīkumus apstrādājot. Drīz mums būs vesela videoparaugu uzvešanās bībele! Un polītiķi televīzijā vienmēr cenšas teikt „pareizos” vārdus ...

Ja padomājam − vēl viena problēma ar klišejām. Tās taču tomēr ir neparastas! Izņēmumi. Tādas vietas nekad neatradīsim. Īsti cilvēki tādi nav. Toties televīzijā tādiem viņiem ir jābūt, jo mēs noteikti pelēko, parasto sevi neskatītos. Varbūt gan mēs tādi − skaisti, jocīgi, sekmīgi − gribētu būt, bet... Tas nozīmē, ka televīzija palīdz noteikt mūsu vēlmju apmērus arī programmās, kur nu vēl sludinājumos! Un tie apmēri ved uz vienveidību, vienkāršību, paredzēšanu, izslēdzot neglītumu, neveiksmes (izņemot kā vielu komēdijai), nedrošību, saspīlējumus, neziņu, bailes, visu cilvēcisko, mainīgo liegumu, visu kūsājošo vidi, kuŗā tomēr dzīvojam. Televīzija to dara tik efektīvi, ka aizmirstam − tas ir ziepju burbulis. Mēs gan to saucam par izklaidēšanos...

Visai montāžai pamatos, kā jau redzējām, ir sludinājumu veikals. Bet tur ir vēl vairāk kas − tur ir ļoti apzināta patēriņcilvēka radīšana, noārdīšana un atkalradīšana. Sludinājumu aģentūras mēdz teikt, ka viņu darbs ir pavisam godīgs − cilvēku informēšana par jauniem produktiem un pakalpojumiem. Izvēle − viņu rokās. Bet − tā lieta ir daudz āķīgāka. Ja es redzētu savu kaimiņu televīzijā un tur viņš mēģinātu skatītājiem iegalvot, piemēram, ka tāds un tāds padušu „smāķis” viņam sagādājis romantiskāku dzīvi − nu es smietos. Jūs − arī! Bet ja teicējs ir pazīstama, pat slavena persona ar zināmu „auru” − tad citādi. Īstais ziņojums ir: klausies, lieto šito te un varbūt tev ies tikpat labi kā man. Noteikti labāk, kā tev iet patlaban. Un mēs − klausāmies. Pazīstami teicēji, skaisti modeļi, „lipīga” mūzika, humors − metodes ir visādas. Liekot vērā, ka caurmēra cilvēku vienā gadā bombardē apm 200,000 visādi tādi „ziņojumi” (televīzijā, žurnālos, ceļmalās un citur), mēs nedrīkstētu šaubīties, ka iegansts tam tikai viens: piedabūt pircēju pie letes ar naudu rokā. Stimuls, reakcija, atbilde. No jauna un atkārtoti televīzija spēlē galveno lomu patērētāja pārliecināšanā, ka tieši tas vajadzīgs, nepieciešams. Šobrīd. Rīt tā vairs nav, ir cits. Sludinājumu mērķis viens un vienīgs: iegalvot vajadzību, iekurināt veselu, tekošu vajadzību virkni. Un no tādas cilvēcei svarīgas vajadzības iegalvošanas kā džīnu ražotāja vārda novietošanas uz dibena, − rūpniecības rati rūc un rit līksmi uz priekšu. Bez sludinājumiem − nekā. Un tā veikala aprēķini mūs „izpucē”, izmazgā, apģērbj, transportē, ēdina un dzirdina kā grib, kamēr mēs tīksmināmies ar illūziju, ka tiešām tā esam paši izvēlējušies. Illūziju sedz vēl cita tipa sludinājumi − iestāžu un organizāciju − kas, piem., galvo „mīkstā veidā” (tieši nekā nepārdodot), ka tāda un tāda organizācija patiesībā mums „tuva”, „tur mūsu vēlmes pie sirds”, „vērtē mūsu apmierinājumu kā savu augstāko sasniegumu utt. No veikala puses − par to nešaubīsimies! [3]

Protams, solītie labumi ne vienmēr atgadās, produkti nekalpo tieši tā, kā izdaudzināti, un jūtamies drusku vīlušies, bet tur jau sola kaut ko labāku. Veikalā, darbā, polītikā ... Un kad sakrājas krietnāks tādu „lauztu solījumu” saraksts, tad pieprasām „maiņas”. Ne jau televīzijā! Sabiedrībā, valdībā, patēriņa piegādē. Un likumsakarīgi, ka nāk cilvēki un organizācijas, kas nerimst mums „maiņas” solīt − lielākoties ar televīzijas starpniecību. Nevar jau vienmēr uz tām sanāksmēm aiziet... Tādā veidā televīzija aizstāj īstenību. 23 vai 42 stundas nedēļā dzīvojot illūzijās, cilvēks nav pārāk labi sagatavots dzīvei. Toties tas ir labs treniņš schizofrenijai.

Varētu iebilst, ka visu to pa ausu galam zinām; saprotam, ka televīzijas uzdevums ir mūs uzjautrināt, un ja to paturam prātā kā sāls graudu, tad tā iespējami ļaunā iedarbība uz mums nav nemaz tik briesmīga. „Tīrās ziņas” taču darbojas kā pretstats, kā pretsvars šīm illūzijām? Un tā ir ceturtā illūzija. Varbūt − sāpīgākā. Ziņas nespēj un arī reizēm negrib „ziņot”.

Kā tā?

Vispirms, „tīro” ziņu īpatsvars dienas programmu ierindā ir niecīgs – 1-2 stundas dienā no 16-18 pārraidītām stundām. Ziņas nepārraida „labākā laikā” (prime time), t.i., no plkst. 7.30 līdz plkst. 11.00 vakarā, kad lielākais skatītāju skaits „pieslēdzas kastei”. Turpretim illūziju īpatsvars ir un paliek spēcīgs − tik tālu, ka pa laikam dzirdam „labu, pozitīvu ziņu” pieprasījumus resp. ziņām vajadzētu atbilst fantāzijā jau iekaltiem uzvešanās un notikumu modeļiem. Realitāti, cik tās tur ir, arī mīkstina ziņās iestarpinātie sludinājumi, piemēram, kā skatītājs reaģēs uz Etiopijas bada skatiem, ja nākamā brīdī viņam piesola hamburgeri ar tieši tādu garnitūru, kāda viņam pa prātam? Dziļāk ejot, mēs varētu arī vaicāt, vai tas have it your way (ņem, kā gribi) lozungs nenes vēl subtīlāku mudinājumu: rīkojies, kā gribi − un citus ignorē? Jo tās ir tikai „bildes”...

Televīzijas iedzimtais veikalnieciskums uzskata ziņas kā zaudējuma lietu, kā izdevumu, kas iespējami jāsamazina, lai peļņu varētu paaugstināt. Tātad no brīvās preses iemantotais morālais pienākums − ziņot − vienmēr atrodas cīņā ar ekonomisko nepieciešamību − pelnīt. Kādi šai cīņai rezultāti? Tos var lēst no ziņu kvalitātes − vesela tīkla līmenī un atsevišķās pilsētās.

Pirmajā plāksnē jāsaprot, ka televīzijas ziņas ir tikai virsotnes, kliedzoši virsraksti, kas īsu, vizuālu „izgriezumu” virknē pasniedz 5-10 procentu „smorgasbordu” no visa notikušā. Tām plašs smēliens seklumā bez kāda liela tilpuma dziļumā. Un to lielā mērā nosaka televīzijas vizuālā daba − ir taču daudz efektīvāk rādīt, nevis par to runāt. Pateicīgāki subjekti tādēļ ir demonstrācijas, ugunsgrēki, avārijas, kaŗi, kur ne viens vien reportieris gaidījis vai pat organizējis „akciju”, lai uz tās fona nolasītu kaut ko, − un nevis ekonomija, bezdarbs, tirdzniecība u.c. Tātad jau saturā nosliece uz dramatisko. Bet 30 vai 60 sekundēs, lai cik tās būtu drāmatiskas, nevar izskaidrot visu, kas noticis un ko tas nozīmē, − un skatītājs viegli sevi piemāna domājot, ka pēc tāda „smorgasborda” viņš veselīgi paēdis − kaut ko zina. Zināšana jāmeklē pašam (avīzēs, rūpīgākās analizēs) − to nevar iebarot.

Otrā plāksnē − notiek ziņu „uzfrizēšana”, t.i., īstu ziņu devalvācija. Ziņās tagad ieviešas tādi nopietni gabali kā „specreportējumi” par suņu kapsētām, filmu zvaigžņu modes skatēm un beigās „priecīgās viņetes” (neparastās un interesantās pasaules atspoguļojumi − bruņurupuču ātrumskriešanas sacīkstes, sakaltušu govju kaku „diska” mešana u.t.t.), kas it kā pierāda, ka tomēr „pasaule ir laba vieta”, ka to televīzija nav aizmirsusi. Klāt vēl nāk „ziņu” laikā teicēju savstarpēja čalošana (pārņemta no sporta reportāžas) par nedēļas nogales nodarbībām, laika apstākļiem, jaunām frizūrām, drēbēm u.c. [4].

Līdz ar visu to „ziņas” jāstiepj garumā, smago graudu sitiens jāatšķaida, jābāž iekšā vēl sludinājumi, jādramatizē vēl pa virsu ar elektroniskiem efektiem − ar vienu mērķi: ziņas līdzināt citām programmām, tās padarīt par izpriecu un uzjautrinājumu. Pavisam pazudušas ir nopietnās dokumentālfilmas − tām atrauts sludinātāju atbalsts, dažas sāpīgas temas pat skartu sludinātāju piedāvātos produktus un pakalpojumus, un „ziņojumi” regulāri izmeklē tādas nozīmīgas lietas, kā Klinta Īstvuda „pilngadību” aktieŗa amatā (par to Klints pats pavīpsnājis!). Šos izreklamē kā „eksklūzīvus” atklāsmes brīžus (intervētājs parasti arī – „zvaigzne”), un turpinās ziņu „personālizēšana”, t.i., izniekošana.

Virsotņu gars un „frizēšana” kopā polītiskas ziņas ne vien izveido par karikatūru, − bet arī izļoga polītisko procesu.

Prezidents tumšā uzvalkā stāv kviešu laukā un runājas ar farmeri. Vai tās 30 sekundes mums var iegalvot, ka viņš kaut ko zina par lauksaimniecību, ir lauksaimniekiem simpātisks? Rīt viņš valkās ogļraču ķiveri. Parīt − soļos smaidot kādai fabrikai cauri. Tie ir notikumi, jā − bet tukši, ja tos nesedz nopietna reportāža par samezglotām problēmām, kam viņš it kā pieskaŗas. Tādu reportāžu televīzijai grūti veikt bez sensācijām. Kas to skatīsies, kā tur varēs pārdot sludinājumus? Notiek gan prezidenta personības „pulēšana” − viņš ir visur, visu rūpes viņam iet pie sirds u.t.t. Gluži kā polītiski sludinājumi. Vienīgā starpība − reportieris un viņa balss, kas mums tā ātri, gaŗām skrienot, visu paskaidro. ... Bet laikam ar to arī pietiek. Tādu ziņu pārveidošana skatuves mākslā ir gājusi krietni tālāk. Redzam spontānas intervijas un preses sanāksmes, kuŗās intervētais un intervētājs jautājumus un atbildes jau pāris reižu izmēģinājuši pirms īstā momenta, lai viss ietu gludi. Tā ir abpusēja skatītāja krāpšana un polītikas pārvēršana vēl vienā programmēšanas izejvielā.

Zinām, ka svarīgus paziņojumus valdības vīri piesaka laikā, lai tie varētu parādīties televīzijas ziņās. Bet televīzijas ziņas var arī no kādas traģēdijas − piemēram, ASV sūtniecības ieņemšanas Irānā − iztaisīt veselu programmu (ABC tīkls − America Held Hostage), kas ar savu popularitāti uzkurina dusmas un prasības kaut ko darīt, kas reizē padara grūtāku mierīgu gūstekņu atgūšanu, jo nolaupītāji redz, ka viņu akcijas mērķis (ASV valdības apkaunošana) īstenojas. Un valdībai vairs nav tik plašas rīcības brīvības, jo pilsoņi cieši jo cieši skatās. Televīzija − veido polītiku.

Divas pretrunīgas puses. Televīzija izplata informāciju un uzjautrinājumu ātrāk un blīvāk kā jebkuŗa cita saziņtechnika, bet mēs rūpējamies par tās saturu, satura kvalitāti un iedarbību vēl mums šķietami neizpētītās plāksnēs. Ja darbs ir „maize” un televīzija ir „cirks”, tad skaidrs, ka „cirks” var uz kādu laiku aizstāt, izdzēst realitāti, bet tur uzvestie šabloni un formulas skatītājus diezgan vāji sagatavo īstajai dzīvei. Tomēr šim trakajam „izpriecu namam” ir sava iekšēja kārtība un loģika, klienti liekas apmierināti, un viņu apkalpošana ienes labu naudu.

Te varbūt kāds attāls pēctecis tiem angļu amatniekiem, kas savā laikā demolēja pirmās trikotāžas fabrikas [5], pasteigsies vainu piesiet technoloģijai − visai televīzijas uztveršanas, ierakstīšanas un pārraides ķēdes iekārtai. Nebūs iespējams viņu rīcības pareizību vai nepareizību debatēs pārnest šo piezīmju tematikas ietvaros, bet tas nenozīmē, ka vajadzētu laist gaŗām nepieminētu vēl vienu, liekas, likumsakarīgu parādību: jo izplatītāka, iedarbīgāka kāda technoloģija, jo attālāka, koncentrētāka tās kontrole. Varbūt arī − automātiskāka, neatsaucīgāka, neapturamāka.

Neesam par to tā domājuši, bet apmēram tādas ir mūsu attiecības ar pasta iestādēm un telefona kompāniju. Bet tieši ar televīziju, kad katrs sēžam izolēti, savai „kastei” pieslēgušies, tāda veida kontrole sasniegusi savu zenītu, mums nemaz nemanot. Ja mums nepieder kāda tīkla vai stacijas akcijas vai arī, ja kāds mūsu interesēs (kādās?) nekontrolē kontrolētājus gadījumā, kad televīzija ir valsts īpašums, tiešu/netiešu nodokļu atbalstīts, − kā sarunāsimies (ja sarunāties vēl gribam!) ar tiem, kas diendienā sniedz mums uzjautrinājumu izvēli? Ziņas? Nav tā, kad jaunu mašīnu var vest atpakaļ pie pārdevēja un salabot, cerams, vēl ar garantijas palīdzību. Televīzija ir daudz glumāka − redzētais gandrīz vai jāuzņem lentē, lai varētu kādai ačgārnībai piesieties. Tā aiziet, tās vairs nav, bet atstāj savas pēdas samaņā. Un nāk atkal un dara to pašu.

Rakstīt tīklam? Stacijai? Zvanīt? Tādus „pīkstienus” ielaiž kartotēkā un pa ducim vai pa simtam vēlāk analizē, ja jau programma nav „noziedējusi”, ja atbildīgais personāls nav mainījies. Drāmas programmas parasti vispirms izmēģina slēgtā izrādē ar paraugskatītājiem, un tad viņu piezīmes lieto, lai nogludinātu galvenās lomas, bet vēlāk, kad programmu jau pārraida, ir par vēlu, jo laba daļa sēriju jau „kannā”. Tā ies vai neies. To izšķiŗ apgrozība, skatītāju skaits, ne jau kaut kādas kvalitatīvas atsevišķas piezīmes. Pretēji avīžu praksei, kur vismaz dažas vēstules redaktoram uznirst dienas gaismā, televīzija nemīl − un pēdējā laikā nav vairs arī legāli piespiesta − laist klientus pie vārda ekrānā. Raksturīgākā ir rūpniecības (jā, viss televīzijas ražošanas un piegādes kombināts sevi uzskata par rūpniecību!) parastā atbilde: ja nepatīk, tad demokratiskā valstī − nedzīvojam Okeānijā − vienmēr var „kasti” izslēgt. Tāda atbilde, protams, labi apzinās, ka auditorijas milzu vairums to nespēj vai negrib darīt − ar jau minētām sekām. Tātad tā nav atbilde. Tas ir gan atgādinājums, ka runa ir par ražošanas un noņemšanas procesu, kuŗā lielas teikšanas noņēmējam nav, vēl ar pieskaņu, ka kāds tur Holivudā vai Ņujorkā tīri labi zina, kas mums patīk, kas ne − un nav daudz ko šķendēties, viss kārtībā. [6]

Mēs dalāmies, un esam vienoti klusumā, jo klusums pieder visiem. Bet skaļrunis iznīcina klusumu. Klusums top par territoriju, ko skaļruņi cenšas iekarot. Ja tev nepieder skaļrunis, tad citi skaļruņi tevi apklusina. Cikiem tādi pieder? Cik var tādus izmantot? Un tad valoda vairs nav līdzvērtīgas domu izmaiņas līdzeklis, ko var pēc patikas lietot klusumu krustojot, bet nacionāla vērtība un izejviela masveidīgai komunikācijai. Tāda sazināšanās var notikt tikai ar technoloģijas starpniecību un pārāk bieži, lietojot technoloģijas valodu. Ar technoloģiju un ar citiem cilvēkiem sarunājamies technoloģizētā valodā. Un ja mēs akli kalpojam technoloģijai, tad ir zudusi individualitāte, cieņa, labsajūta − mēs uzvedamies kā roboti. Visa vide programmēta, lai to varētu uzvest. Kļūstam laiski, nespējīgi, sevī centrēti, vienaldzīgi. Polītiskais process sajūk, jo cilvēki kopā vairs neprot sevi valdīt, bet karsti vēlas gan, lai kāds viņu lietas izkārtotu ... Tā − puspazīstami? Par cik televīzija ir mūs iekaŗojusi?

Un ne jau mūs vien. Agrāk varbūt smīnējām par paziņojumu Tailandes televīzijā, bet tagad, ceru, sapratīsim, ka tas ir vajadzīgs, lai padarītu Holivudas „modeļu eksportu” sagremojamu vietējā tirgū. Toties svarīgāks ir jautājums − kāda velna pēc Tailandei vispār tāds modelis vajadzīgs? Kā tas tik tālu ticis?

Te atkal − veikala lieta. Bet tā ātri izvēršas kulturālā un polītiskā krizē.

Jau zinām, ka tikai vienas pusstundas drāmas ražošana ir dārgs pasākums − piemērs bija uzvedums Laverne & Shirley par $350,000-$500,000. Ražošanu veic neatkarīgi producenti, neatkarīgas kompānijas (rakstniekus, direktorus, „zvaigznes”, personālu saliekot kopā iespējami pievilcīgās „paciņās”), kas milzu sacensības loterijā cenšas sēriju pārdot tīkliem „uz visu sezonu” ar viena gatava gabala („pilota”) āķi. Tas ir risks, jo 95% no piedāvājumiem ekrānā neredzam, un lēš, ka katru gadu apm. $100 miljonus tādā veidā noraksta zaudējumos. Bet tīkls nekā no zila gaisa nepērk − vienmēr saka: parādiet mums preci. Ja prece pieņemama, iedeŗas kāda vakara stratēģijā (piem., visas komēdijas, drāmas, detektīvgabali), var aizstāt kādu nepopulāru programmu (tādu, ko skatās pāris miljonu mazāk nekā konkurentu programmu tajā pašā laikā), tad vienojas par sezonas cenu resp. visu pārējo gabalu budžetu, kas bieži vien tā „līdz ar nagiem”. Bet vienojas. Jo producenti − pārdevēji zina, ka īstā peļņa nāks no atkārtojumiem t.s. sindikācijas, tas ir, kad sēriju pēc „noziedēšanas labajā laikā” laiž brīvā tirgū, kur vietējās stacijas to var iegādāties kā „pildījumu” un laist piecas dienas nedēļā, un − no tirgojumiem ārzemēs. Par sindikācijas likmēm daudz nerunā, jo arī tur spraiga sacensība. Bet ārzemēs (66 valstīs) visa ASV televīzijas rūpniecība pag. gadā iekasēja $500 miljonus. Jā, bija jau pārdošanas izdevumi, bet tas viss lielāko tiesu − peļņa.

Saka, ka nav drošākas zelta bedres kā ilgi ejoša sērija televīzijā un nu redzam kādēļ: sakrājas inventārs, ko var vismaz trīs reizes pārdot. Pie tam, paveŗas vesela jauna iespēju rinda: programmas var iereģistrēt kasetēs un diskos un tādējādi tās tieši pārdot noņēmējam vai izīrēt; var arī tās pārdot izrādei samaksas televīzijā (Pay TV) [7]. Toties varbūt nav tik labi zināms, ka tie, kam teikšana programmu iztirgošanā, t.s. „tiesību īpašnieki”, mēdz atalgojumu ņemt ne tikai tūlītējas samaksas veidā, bet arī kā procentus („punktus”) no tādām papildus līmeņa tirgus peļņām. Kadiļaki un peldbaseini! „Andeles”, kuŗās zobi kož astē, piemēram, Pay TV izrādes tiesības pārdod pašā sākumā, lai programmu vispār varētu financēt. Un viselementārākais spiediens jau domāšanas, plānošanas stadijā: radīt visplašākām aprindām pieņemamu, veikalniecisku formulu; ja tas nav iespējams, tad atdarināt tādu, kas jau pierādījusi savu pievilkšanas spēku. Tieši tādi, kā Akacis saka, ir tie rēķini. Un sekmīgās programmas ar L&S ierindā aizceļo uz citām zemēm, arī uz Tailandi. Bet kāpēc lai Tailande tādu mantu iegādātos?

Pavisam vienkārši: Tailande par vienu L&S, lai to pārraidītu televīzijā ar visu piekabināto „trako nama” paziņojumu, samaksā $750. Viena pusmiljona manta − galīgā izpārdošanā! Bet tā ir santimam tikai viena puse. Jā, tas ir lēti pats par sevi (tomēr Holivuda pārdos drīzāk lēti kā nemaz), bet pirktā programma arī aizpilda pusstundu, kur citādi būtu jāliek kaut kas pašmājās ražots, un pat Tailande pusstundu par $750 nevar „uztaisīt”. Bagātākās zemēs − Anglijā, Vācijā, Austrālijā − ražošana maksā krietni vairāk, kvalitātes pieprasījums spēcīgāks un „pirkšana no ārpuses” − lai gan cenas dārgākas − vēl ērtāks atrisinājums. Tā, piemēram, Kanadas tīkls varēja vienu L&S iegādāties, samaksājot $20,000, un sešas brīvās minūtes piebāzt ar sludinājumiem. Uz ekonomiskas bāzes te darbojas spēcīga motīvācija pašiem nekā nedarīt, lai gan to parasti sedz runāšana par vajadzību auditorijai rādīt ne tikai savu, bet arī pasaules izlasi. L&S gan par tādu mēļošanu smietos...

Bet tādai rīcībai ir kulturālas sekas, par ko nepatīkami runāt. Amerikāņu programmas jau iekarojušas 76% no visu kanadiešu pie televīzijas pavadītā laika un 83% no tā, ko bērni tur pavada. Divas no trim programmām, kas vispār pieejamas Kanadas televīzijā, ir amerikāņu. Tātad kanadiešu „prāta horizontos” dominē amerikāņu modeļi, viņu „elektroniskā pieredze” un „skats uz pasauli” ir amerikāniski iekrāsoti filtri pret vietējo „īstenību”, − un bērniem par saviem senču varoņiem pazīstamāki ir Danjels Būns un Deivijs Krokets; „Sesame ielas” lielais putns sen robežai pārlidojis; sievietes sāk uzvesties kā L&S, un vīrieši domā līdzīgi Arčijam Bankeram. Ne nu gluži pavisam, − bet... Nacionālisti pukojas, ka „šamiem” 1812. gadā ar ieročiem neizdevās Kanadu ieņemt, toties tagad tas kulturāli jau gandrīz „gatavs”. Un tad iet vaļā debates par pašu vainām, par kanadiešu kulturālo flegmatismu un sadrumstalotību, par niecīgo valsts atbalstu kultūras jomā, par nacionālu kultūru vs. angļu un franču kultūru vs. multikultūrālismu u.t.t. Kaimiņi mīl teikt, ka kanadiešiem patīk vairāk enerģiju ziedot tādām debatēm, kā vērtību radīšanai un (visu laiku savas par lētu naudu pārdodot) vai tādas „vērtības” tik un tā nav internacionālas. Bet tik tuvu lielās Amerikas rosībai un ražībai dzīvojot, tik pamatīgi uztveŗot tās elektronisko ietekmi, netiek atbildēts uz jautājumu: vai vispār spēs attīstīties svaiga un atšķirīga Kanadas kultūra, vienalga, kā to definē? Tādai iztrūkstot, kas atšķirs kanadiešus no amerikāņiem?

Kādus labumus L&S nes Tailandei? Indijā, kur tagad ar satelīta palīdzību izplata televīziju attālākos rajonos, ap sādžiņas vienu vienīgo televīzoru drūzmējas jauni un veci pirmo reizi tādu brīnumu baudīt. Un viena no pirmajām programmām, ko viņi redz, ir vecā melnbaltā I Love Lucy sērija. Ko tā dod? Vai tā ir īstā Amerikas „seja”, kas šiem ļaudīm jārāda?

Rodas gan un ir jau radušies polītiski pretgājieni. Tieši uz Kanadas pieredzi skatoties, daudzas valstis ir ievedušas kvotu sistēmu − pret ārzemju, lielākoties ASV, programmu pārraidi televīzijā. Ar valsts likuma vai atsevišķu tīklu un staciju atļaujas starpniecību skaidri pateikts, ka tik un tik (Kanadā − ap 60) procenti no pārraides stundām jāpilda ar vietējo ražu. Motīvāciju tam uzkrāso visādi, runā par pašmāju ražas uzlabošanu, par nacionālas rūpniecības attīstīšanu (jāsaprot, ka programmu iepirkšana ārpusē mājas svītro darbu pašu rakstniekiem, aktieŗiem, mūziķiem, direktoriem, filmu laboratorijām u.c.), par atšķirīgu vērtību saglabāšanu, it īpaši bērnos, un − karstākos brīžos − par amerikāņu kulturālo imperiālismu, par nemitīgo veikala spiedienu, kas izraisa − fizikas likumi nav pārsūdzami − šos pretgājienus. Amerikāņi, protams, paceļ uzacis − nost ar lozungiem, tā taču „brīvas tirgošanās” ierobežošana un nekas cits. Kad viņiem aizrāda, ka paši lietojuši kvotas pret japāņu automašīnu importiem, tribunālā sūdzējuši lētas elektronikas ievedējus par „zem tirgus” t.s. dumping cenām un nav ļāvuši savā televīzijā ārzemju programmas, tad viņiem nepatīk, tā esot pavisam cita lieta. Varbūt, bet tas atkarājas, no kuŗa gala uz to skatās. Un vai skatās uz visu „bildi” reizē.

Nav iespējams mīcīt, cept un pārdot vienā laikā − tā ir pēdējā illūzija. Televīzija ir vairāk kā tās sastāvdaļas.

Ja domājam, ka te darīšana tikai ar spolēs mierīgi guļošām videolentēm, un tur ar žilbinošas, bet maigas technoloģijas ierakstītiem elektronisku impulsu miljoniem, ar dažiem raidītājiem, ar tās pašas technoloģijas citas nozares priecīgi piegādātu precīti, kas mums parocīgi palīdz aizvadīt pāris stundas un pat mūs informē; ka tur smaidošās sejas, robustie tēli un izsmeļošie ziņojumi ir tikai ekrāns bez citām dimensijām, bez tilpuma, bez savas iekšējas dinamikas un ārējas iedarbes; ka neesam nekādā veidā ar to saistīti uz slīdošās patēriņa lentes, varam izslēgties, kad gribam, varam pieteikt savu neapmierinātību un vēlmes; ka neesam un nebūsim modeļi, ko veido kādā tālā, mums nezināmā fabrikā; un ja vēl gribam par katru detaļu debatēt atsevišķi, nesakarīgi, visu lielo ķēdi pamatīgi nepapurinot, − tad mūsu nezināšana ir kāda cita „lielāka brāļa” spēks. Tad tiešām esam − Vinstona Smita radinieki.

Ko Tu par to teiktu, Džordž?

*  *  *