Aizgājušā gada 8. decembrī ar Lilitu Postažu klīdām pa Toronto centra rajonu. Mēģinājām sameklēt visus tekstilmākslas darbus banku debesskrāpjos un citās publiskās celtnēs. Pilsēta rosījās Ziemsvētkiem it kā zinādama, ka šoreiz tie nāks bez sniega ar zaļiem mauriem, bet tikpat steidzīgi kā vienmēr. Abi slēpāmies zem vienīgā lietussarga un gaidījām agrajā pēcpusdienā sarunāto vizīti pie Ontario Mākslas kolledžas glezniecības katedras vadītāja. Tikām laipni izvadāti pa studijām, kur studenti cīnījās gan ar asējuma spiedēm un skābes tvertnēm, gan ap kailiem modeļiem vai stellēs ieslēptiem dizaina kartoniem, un tad atpakaļ katedras vadītāja kabinetā. Parunājāmies. „Labprāt izsauktu ciemos uz Kanadu arī savu bračku, ja vien čeka dotu izbraukšanas atļauju” − tā mums ar Lilitu stāsta kabineta saimnieks, latviešu gleznotājs Dainis Miezājs. Dainis man tikpat kā radinieks. Tālajās pēckaŗa dienās bijām klases biedri Eslingenas latviešu ģimnāzijā. Kopā ar Tāli Ķiķauku un citiem draugiem kaitinājām skolotājus un pēc tam, atkal satiekoties Toronto, bijām kļuvuši kādu nieku vecāki, bet necik daudz prātīgāki. Tad Dainis uzaudzināja kuplu bārdu un kļuva par daudzsološu jauno latviešu gleznotāju. Daiņa bārdu un mākslu toreiz apjūsmoja tādas slavenības kā Velta Toma („Mākslinieks ar bārdu bez dusmām” J.G. 26) un Mariss Vētra. Bārda Dainim gan joprojām tikpat kupla kā pirms 30 gadiem, bet kā ar slavas lauriem daiļo mūzu dārzā? − Glezniecības katedras vadītājs vai pašā vecākajā Kanadas mākslas kolledžā. Latvijā šodien tas būtu tādā kā Induļa Zariņa līmenī un nav jau bez zināmas cienības šis profesūras postenis arī Toronto, par atbildību jauno mākslinieku, talantu pilnveidošanā jau nemaz nerunājot. Ir arī bijuši zināmi sasniegumi mākslās it īpaši sešdesmito gadu beigās. Un tomēr kaut kā pietrūcis nozīmīgākam caursitienam, un tāds zināms stūrītis Kanadas mākslā palicis neiekarots. Daiņa Kanadas simtgades projekts bija akvarelī iemūžināt šīs varenās zemes ainavu, jāatvainojas, ka jāsaka, no okeāna līdz okeānam. Akvarelī jau toreiz Dainis bija sasniedzis apbrīnojamu virtuozitāti. Kā šodien atceros milzīgo kaudzi ar lieliski apgleznotām akvareļu lapām, ko mākslinieks nupat bija atvedis no Rietumkanadas ceļojuma. Fantastiskas kalnu ainavas, šļūdoņi, ledāji, klinšu sienas, vareni mežu masīvi, dzidri dziļi ezeri un mutuļojoši strauti. Viss tas tika rādīts trauksmaini un drīz izstādīts Kanadas mākslā, nozīmīgajā „Douglas Duncan Picture Loan Society” galerijā turpat pāri Janga (Yonge) ielai no Daiņa studijas Toronto centrā. Šodien Dankans (Duncan) sen miris, un viņa kollekcija izkaisīta pa visu Kanadu. Māja, kur bija Miezāja studija, noplēsta, lai dotu vietu vēl vienai augstceltnei un pāri ielai bijušās galerijas telpās − skaistumkopšanas salons.

Bez Miezāja „Douglas Duncan” kollekcijas mākslinieku sarakstā arī vēl Ģirta Tiltiņa vārds. Arī Tiltiņam tais laikos bija studija Janga ielā un sapnis gleznot − tikai gleznot. Ģirts kļuva pazīstams kā Ontario ziemeļu ainavas brikšņu gleznotājs. Tika pieņemts izvēlīgajā, bet konservatīvi ievirzītajā Roberta galerijā. Atveda no Holandes brīnumjauku ainavu klāstu. Pārsvarā Holandes debesis akvarelī. Jāņa baznīca toreiz bija tikko uzcelta, un tās sarīkojumu zāle kļuva par Toronto latviešu mākslas izstāžu galeriju. Ģirta izstādi ar varenu ainavu klāstu atklāja Laimonis Zandbergs, un pats mākslinieks skaidroja, ka debesis esot tik daudzveidīgi skaistas, ka taisni sirds sāpot, ja cilvēki atrod tik maz laika apstāties, atgāzt galvu vai apgulties un pavērot! Un Ģirts toreiz bija slaids, blonds un jauns. Šodien Ģirts no mākslas ir aizgājis, ja vien neskaita paretu satikšanos ar bijušajiem kollēgām, lai parunātos vai nopozētu grupas uzņēmumam gadskārtējās izstādēs. Un visumā jau tāpat ir arī ar citiem tās paaudzes toreiz tik sološiem Kanadas latviešu māksliniekiem. Kārlis Langenfelds, Ēriks Dzenis, Edgars Krūmiņš, Ilgvars Šteins, Visvaldis Reinholds − tie bija vārdi, par kuŗiem runāja ar lepnumu un domāja ar cerībām. Tā Mariss Vētra 1961. gada 1. martā rakstīja Laikā: „Krāsām tiešām ir liels izteiksmes spēks. Es pēkšņi jūtos lepns, ka mums ir savs Reinholds, savs Dainis, Kārlis un Edgars un ka viņi ceļos uz Bostonu un tur parādīs, cik spēcīga ir latviešu mākslinieku jaunaudze Kanadā.” Toreiz jau tā cerēja daudzi, bet šodien tas ir it kā nepiepildīts sapnis, it kā stāsts par talantīgiem cilvēkiem, no kuŗiem nevienam gluži nelaimējās trāpīt desmitniekā. Un vai gluži tāpat nav arī ar Kanadas latviešu mākslas vecmeistaru paaudzi − Arnoldu Nulīti, Hugo Mērcu, Ed. Dzeni, Jāni Zuntaku, Augustu Kopmani? Kā sevišķi izcilu panākumu 1960. gadā uzskatījām Ed. Dzeņa uzņemšanu Ontario mākslinieku apvienībā. Ingrīda Vīksna ne bez jūsmas rakstīja: „Ed. Dzenis iekaŗo kanadiešu mākslas cietoksni. Pamazām, bet droši latviešu gleznotāji sāk teikt savu vārdu Kanadas mākslas dzīvē. Salaužot neuzticības un aizspriedumu barjeru, tie pārliecina ne tikai ar savu talanta spēku, bet liek Kanadas mākslas draugiem akceptēt arī tās vērtības, ko tie atnesuši sev līdz no Eiropas.” (Latvija Amerikā, 1960. g. 16. apr.).

Un vēl pat 1974. gadā ar līdzīgu hiperbolisku entuziasmu tika aprakstīta Augusta Kopmaņa uzņemšana Kanadas karaliskā mākslas akadēmijā (piemēram, šo rindu rakstītājs: „Augsts novērtējums latviešu māksliniekam” − Latvija Amerikā, 7. dec.). Panākumi jau tie nenoliedzami bija, bet visumā tikai lokāla rakstura, bez paliekošāka „caursitiena” spēka. Abu organizāciju nozīme Kanadas mākslas kopainā tai laikā ir jau izteiktā lejupslīdē.

Interesanti, ka architekta un futūrista Jēkaba Zvilnas un architekta un ilggadējā tirdzniecības uzņēmuma „Karelia” īpašnieka Jāņa Kravja uzņemšanu Kanadas Akadēmijā astoņdesmitajos gados latviešu prese vairs pat lāgā nepamanīja.

Tā Kanadas mākslas vēsturē kaut cik nozīmīgi līdz šim ierakstīts tikai viens latvieša vārds, un arī tas jau visai sakropļotā veidā. Rozentāla, Purvīša paaudzes gleznotājs Andrejs Lapiņš − André Lapiné Kanadā ieceļojis 1907. gadā. Pirmais latvietis, kas uzņemts Kanadas Akadēmijā un kļuvis pazīstams ar ainavu un žanra gleznām, it īpaši par „zirgu temu”.

Un tad jādomā par grūti izskaidrojamo kontrastu ar latviešu panākumiem ASV. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, it īpaši ar veidotiem audekliem un rūpīgi nostrādātām gleznieciskām konstrukcijām, Amerikā izskanēja Svena Lūkina vārds. Kalifornijā tai laikā laurus plūc Raimonds Staprāns. Losandželosā it kā minimālisma un popmākslas satecē savpatnēji izplaukst Vijas Celmiņas māksla ar nozīmīgām Amerikas mēroga rezonancēm vēl šobaltdien. Ar sīkstumu un vareniem lielsareņu vēzieniem sīvajā So-Ho konkurencē vēl vienmēr turas Edvīns Strautmanis. Reputāblam Fīniksas (Phoenix) pilsētas muzejam nesen pārdotais darbs, kaut arī nekāds īpašs caursitiens, ir nenoliedzami cerīga zīme. Tāpat Ņujorkā sīvi un neatlaidīgi cīnās nesen no Israēlas atbraukušais Māris Bišofs. Un kur tad vēl architektūras pasaulē bajāriski skanošais Gunāra (alias Gunnar) Birkerta vārds. Arī Kanadas universitāšu architektūras fakultātes beiguši laba grupiņa latviešu. Kādreiz ļoti cerīgi tika runāts par Ojāru Bīskapu, tāpat arī par manu nelaiķa draugu Visvaldi Upenieku un tad vēl Gustavs, Uiska, Rasiņš, Roze! Gastons Korulis gan ir partneris lielajā Parkina firmā, bet vairāk gan, šķiet, guvis atzinību administratīvā kapacitātē. Arī Viktors Jaunkalns nu jau vairākus gadus kā beidzis architektūras studijas? Tāpat jaunajā galā vēl varam cerēt uz stikla mākslinieku Gundaru Robežgruntnieku (alias Robez), keramiķi Dzintaru Mežuli, konceptuālistu Kārli (alias Karl) Jirgenu, Rutu Grāvleju, Lauru Ķiķauku un varbūt vēl uz kādiem citiem, kuŗu vārdi vēl nākotnes minējumos. Tāds plaša vēziena vizuāli radošo mūsu cilvēku salīdzinājums tad nu iznāk krietni vien par labu ASV un kur nu vēl, ja patur prātā, ka lielajā valstī un it īpaši pasaules mākslas centrā Ņujorkā konkurence ir krietni vien sīvāka nekā mazajā, salīdzinoši nomaļā Kanadā.

Interesanti arī pasapņot, kā jauno pasauli Fridricha Milta vietā būtu iekaŗojis Eduards Kalniņš vai Daiņa Miezāja vietā viņa viengadnieks Indulis Zariņš! Kas zina? Diezgan droši tomēr var sacīt, ka ar sociālā reālisma tematikas un ideoloģijas apguvi un labu sastrādāšanu ar priekšniekiem spoži ieraksti lielās mākslas vēstures lapās nebūtu radušies.

 

*  *  *

 

Aizgājušā rudenī 1943. g. dzimušajam gleznotājam Jānim Anmanim Aizrobežu mākslas muzejā bija nu jau trešā personālizstāde. Izstādi Rīgas pils velvēs apmeklēja 16,000 skatītāju − tikpat daudz kā lielo mākslas dienu skati izstāžu zālē „Latvija”. Anmanis ir populārs, Anmanis pievelk skatītāju masu. Prātā jūsmīgie apraksti par pirmo izstādi, kad toreiz vēl jauniņais Jānis improvizējis klavieŗmūziku romantiskajās velvēs, kamēr pie muzeja ieejas mākslas mīļotāji gaŗās rindās gaidījuši savu kārtu. Otru personālizstādi skatījāmies 1980. gada rudenī, kad blīvi bagāts darbu klāsts no velvēm bija uzskalojies un izplūdis pa visu muzeja territoriju. Daudzo Anmaņa cienītāju izjūtas zīmīgi raksturo viens no daudzajiem ierakstiem viesu grāmatā – „skaistākā diena manā mūžā”. Es toreiz tiku rakstījis, ka mākslinieks ir „daudzveidīgs eklektiķis bez izteiktas virzienības. Daudzurbējs bez tiekšanās dziļumā. Viņa māksla ir šarmanta, bet ne liela!” Par 1984. gada skati interesantu, (ar mākslinieku) intervijas veidā rakstītu, kritiku Literatūrā un Mākslā (23. nov.) publicējusi E. Šmelkova. „Vai jūs pats izvēlaties temas, pie kuŗām citi mākslinieki parasti strādā īpašām izstādēm?” Mākslinieks atbild, ka savas temas naīvi pārdzīvo un „veltījums Salvadoras upuriem radies redzot avīzes foto.” Tālāk Šmelkova: „Vai tā būtu atsaukšanās sentimentālisma vilnim un vai naīvums jums nav paņēmiens?” Anmanis atbild: „Esmu izmēģinājis dažādus paņēmienus un palicis pie reālisma vienkāršības. Es nekaunos par to, ka mani saprot citi cilvēki − un ļoti daudzi.” Jānis Anmanis peld uz savas popularitātes viļņa, un latviešu mākslā šobrīd varam runāt par Anmaņa fainomenu. Dubultā T māksla − technika un tematika. Māksla, kas ar variācijām technikā un tematikā piešaujas populārai gaumei un kuŗas kritiskie deficiti ir pārdzīvojuma dziļums un domas blīvums. Šmelkova Anmaņa izstādē: „Sāk justies kā romantiskā kapsētā. Cilvēki, ainavas ir pārvilkti ar skumju plēvīti. Arī jūsu iemīļotais motīvs − zirgs (to zemapziņas pētnieki atzīst kā laika gaitā izstrādātu seksualitātes simbolu) ir skumjš un bezpalīdzīgs.” Anmaņa zirgu portreti! Pirmo reizi ar vienu satikos, kad iekārtoju L. Sīpoliņam Rīgas mākslinieku izstādi Toronto bibliotēkā 1980. gadā. Zirga portrets (zirga galvas gleznojums) bija tik skaists, ka to kā skates nenoliedzami labāko darbu ļoti gribēja nopirkt bibliotēkas telpu apkopējs, bet man kaut kā necēlās rokas to piekārt jau tā krietni blīvajā ekspozicijā. Bet Anmaņa fainomens latviešu mākslā jau nav nemaz tik unikāls. Dažādos paveidos populārai tautas gaumei ietēmēta dubulta T māksla gan citādos variantos zied arī svešuma dārzos: Veneranda Vabale, Jūlijs Popelis un Valdis Teteris, piemēra pēc, tepat Toronto. Pavisam nesen Ņujorkas Laikā kāds anonims portretists piedāvājās uzgleznot veco Latvijas viensētu portretus gan no piesūtītām fotografijām vai atmiņu aprakstiem. Un kad Šmelkova izsaka domu, ka popularitāte varētu arī būt „apstākļu organizēta illūzija, blefs”, Anmanis atbild, ka esot „iekļauts Leipcigas vispasaules mākslas enciklopēdijā”.

 

*   *   *

 

Ņujorkas Laikā, šķiet, pieaug reportāžas par latviešu dzīvi citos kontinentos un valstīs. Aprakstot Austrālijas latviešu 34. Kultūras dienas, Aleksandrs Zariņš neaizmirst arī mākslu. „Bija mākslas un lietiskās mākslas izstādes, balles, tuvināšanās un apkūlības vakari” (1985. g. 16. janv.). Tad arī tā paša autora gabals par ciemošanos pie Reiņa Zustera un viņa izstādes atklāšanu „Holdsworth” galerijā. „Ierodas desmitiem aicināti viesi. Kā 18. novembŗa pieņemšanā, kad blakus latviešu sabiedriski kulturālās dzīves vadītājiem nostājas austrāliešu polītiķi un mākslinieki.” Varbūt Rīgā teiktu − vot, kolosāli!

 

*   *   *

 

Rīgas periodikā ieviesusies tradicija, ka uz jaunā gada sliekšņa lielas personības vai personas ar pazīstamu vārdu dalās ar lasītājiem savās domās un izjūtās. Literatūrā un Mākslā (1984, 52) rakstnieks Jūlijs Vanags: „Aust jaunais − 1985. gads. Slava varoņiem! Laimīgu jauno gadu dziesmai un vārdam, visiem literātūras un mākslas veidiem, kas patiesi attēlo un iemūžina mākslas darbos Lielā Tēvijas kaŗa varoņus!”

Dailes teātŗa aktieris Eduards Pāvuls: „Vajag lielas drosmes, lai runātu patiesību, lai samērītu labo ar ļauno, pārbaudītu patiesību un melus. Aitmatovs ir liels mākslinieks un liela personība, jo viņš to savā darbā ir uzdrīkstējies.” Jedigejs izrādē Un garāka par mūžu diena ilgst: „Man ir šāgada lielākā un sirdij tuvākā loma... Grūti iedomāties, ka arī pašu mājās kāds varētu radīt ko tikpat nozīmīgu. Mūsu kultūras dzīvē šobrīd, šķiet, ir par maz drosmes. Un pamatīguma arī.... Un cilvēki visvairāk un visātrāk sasmērē sirdsapziņu − neko nezina, neko nedara un neredz tālāk kā sev zem kājām.”

Nikolajs Bulmanis