Jaunā Gaita nr. 152, maijs 1985

 

Olģerts Rozītis

GRIBU BŪT

 

Gvido Melnis stāvēja savā viesnīcas istabā pie loga un skatījās parka lielo, kuplo koku galotnēs - „Kā milzu grīdsega izklāta pie manām kājām.”

Dīvains raksts - apļi un trīsstūri.

Kādreiz skolā Gvido bija mācījies par sensenu matemātiķu mēģinājumiem veidot apļa kvadratūru - viņiem nesekmējās; te laikam darīšana ar apļa triangulāciju - diez' vai šīs zīmes, kas te ar tumšzaļu krītu savilktas uz gaišzaļas tāfeles rāda sekmīgu uzdevuma veikumu?

Ģeometriskas teorēmas nav mana stiprā puse. NĒ!

Vai nav savādi, cik tad tas sen - divi gadi? - Jā, tā būs, bet man nav ne jausmas, kā to apļa kvadratūru mēģināja izkārtot - ne jausmas.

Es vispār nekā nemāku izrēķināt...

Nemāku izrēķināt, ko ar savu dzīvi īstenībā lai daru. Gvīdo Melnis izgāja uz nelielā balkoniņa, kas bija pielipināts viņa devītā stāva istabai. Silts vasaras vējš pūta no dižā dārza. Daži no šiem kokiem turpat divsimt gadu veci, tie te aug no pirmā stādījuma. Un daži varbūt pat vecāki. Tur tas milzeņu puduris varbūt jau bija, kad gubernators Trobe pavēlēja šo ieplaku pārvērst lielā parkā. Varbūt tie toreiz bija jauni, slaidi zaļokšņi, un gubernatora kundzei patika zem tiem pasēdēt tādā vasaras pievakarē kā šī, tālab tos neizcirta, tā varbūt bija dižās kundzes birzīte. Vai varbūt tai pulkā bija vairāk, bet citi pa šiem gadiem apnikuši, tik šie nedaudzie - stiprie paglābušies un vēl spītē iznīcības eņģelim. Trīs, četri, varbūt pieci - cik tur ir? Eh! Es jau nemāku rēķināt.

Nevaru izrēķināt, cik ātri mans ķermenis nokristu, ja es te nolēktu no devītā stāva, ar kādu ātrumu tas kristu un kāds būtu ātruma palielinājums katrā krituma sekundē uz cik kilogramu vielas masas? Kāds būtu atsitiena spēks pret bruģi? Vai mans galvas kauss sašķīstu, ja es lēktu ar galvu pa priekšu? Cik ātri atbrauktu ambulance? To nu nemaz nevar izrēķināt! Ja Bernamulā nebūtu streika, šodien, piemēram, nav tramvaju. Nez vai tādēļ būs mazāk ļaužu koncertā? Droši vien ne, biļetes jau iepriekš izplatītas.

Tas gīds, kas vakar mūs pavadīja...

Gvīdo, gīds - labais - tas man patīk, vārdu spēle...

... pa Bernamulu ņirgājās par šejienes streikiem, laikam jau tāds tūristu pavadonis pieskaņo savu runāšanu klientiem, tāpat kā mūsu diriģents maina programmu no vienas pilsētas uz otru, lūkojot uzzīlēt, kāda katra gaume. To, ko spēlē Parīzē, neklājas spēlēt Londonā.

Bet tas gīds nav visai iejūtīgs, nemainot savu runāšanu - stāstot to pašu vien kā mūziķiem, kas te iebraukuši no otras pasaules malas, tā japāņu tirgotājiem. Man tomēr patika tas, ko viņš stāstīja par gubernatoru Trobi. Viņa tālredzīgo prasmi saprast, ka pēc divsimt gadiem milzīgās zemes platības, ko viņš ierādīja parkiem, būs Bernamulas lielākais lepnums.

Mammai arī patiktu šis parks, bet tā gīda stāstījums viņai nepatiktu - neimponētu.

Jāaizraksta mammai... bet nav vaļas vairs, pēc divdesmit minūtēm mēģinājums, taksis drīz būs klāt.

Gvīdo Melnis bija pirmo reizi pasaules turnejā viens, bez mātes pavadības. Sešus gadus viņš bija koncertējis visās pasaules malās, tagad astoņpadsmit gadu vecumā viņš vairs nebija „vunderkinds” ar akcentējumu uz šī vārda otru daļu. Nu viņš bija pieaudzis mūziķis, kas pats var savu braucienu noorganizēt.

Bet vai var?

Vai mammas vietā tagad nebija aģenti? Mamma ar tiem prata tikt galā. Es ne.

Ko mēs šovakar spēlējam? Ak jā, - tas Elgāra koncerts. Mammai tas nepatiks, bet kritikas Diznejā bija labas.

Pienāca vakars. Viss kā parasti.

Pirmā daļa nāca uz beigām. Orķestris pārņēma tēmu, vijole klusē. Gvīdo nolaida lociņu. Pēkšņi sakustēšanās kādā sestā rindā. Vietu ierādītāji klusītēm pietek, maza sačukstēšanās, vietu ierādītājs teciņus uz pirkstgaliem izsteidzas laukā.

Gvīdo atkal paceļ savu instrumentu, spēlē atkal. Vai ritms mazliet nesagrīļojās? - Nē.

Tur vēl kaut kas notiek.

Klusu klusu sestajai rindai piestumj slimnīcas trulīti.

Tik ritmu neizjaukt. Turi ritmu.

Labāk acis aizvērt, nē, tā vēl ātrāk var zaudēt kopsajūtu ar orķestri.

Kādu ieceļ trulītī.

Kāda sieviete mirusi.

Vecāka dāma.

Izskatās pēc mammas.

Kādas muļķības,

Tik ritmu nesajaukt.

Trulīti klusu klusu izstumj laukā no zāles;

Tik ritmu noturēt.

Aplausi.

* * *

Mīļā māmiņ,

Tu būsi pārsteigta, manu ziņu saņemot. Šī mana turneja būs pēdējā, to vēl pabeigšu un tad atgriezīšos uz Bernamulu. Es dzīvošu te. Pieprasīju uzturēšanās atļauju, to man došot. Tu maldies. Zinu, Tev pirmā doma, kas šai brīdī šāvās prātā - kāds skuķis. Tu maldies. Nav. Nav neviena, Vismaz, pagaidām ne.

Šodien iesniedzu dokumentus, lai studētu medicīnu, jūtu, ka ar koncertvijolnieka karjeru man vairs nav pa ceļam. Gribu būt viens pats.