JG152 SKAŅAS UN ATSKAŅAS

Rīgas apgādā „Zinātne” 1984. gadā iznākusi grāmata Jānis Zālītis atmiņās un apcerēs, dienasgrāmatas lappusēs, vēstulēs.

Šo grāmatu sastādījusi un apcerējusi mūzikas zinātniece Vizbulīte Bērziņa, kā zinātniskais redaktors darbojies Arnolds Klotiņš, recenzenti Mirdza Ābola un Olģerts Grāvītis. Atmiņās un apcerēs par Jāni Zālīti izmantoti: Jāzepa Vītola, Emīla Melngaiļa, Ata Ķeniņa, Kārļa Skalbes, Kārļa Egles, Jāņa Sudrabkalna, Gustava un Olgas Neimaņu raksti. Vēstules Jānim Zālītim rakstījuši: Jāzeps Vītols, Jānis Mediņš, Emīls Kupers, Andrejs Upītis, Jānis Sudrabkalns, Eduards Vulfs, Staņislava Šimanovska. Savukārt Zālītis rakstījis: Alfrēdam Kalniņam, Nikolajam Alunānam, Teodoram Kalniņam, Martam Sāram, Rainim, Antonam Austriņam, Āronu Matīsam, Jānim Sudrabkalnam, Jēkabam Duburam, Mildai Zīvertei-Zālītei. Izmantoti arī Jāņa Zālīša dienasgrāmatas fragmenti no 1913.-1916. g., kā arī komponista personiskā archīva fotomateriāli. Gandrīz visi šie materiāli tiek publicēti pirmo reizi. Šie vārdi „pirmo reizi” padara šo grāmatu par ļoti vērtīgu izdevumu. Kā svarīgs piemērs te tūlīt jāpiemin Zālīša izteicieni par Jāzepu Vītolu, kas Latvijā dominēja kā nediskutējama autoritāte visos mūzikas jautājumos un problēmās. Te nekad nedzirdējām slikta vārda vai apšaubāma izteiciena. Protams, bija viens izņēmums − Emīls Melngailis un, ja labi parakņājās Rīgas veco bibliotēku plauktos, varēja atrast viņa visai nievājošus spriedumus par mūsu mūzikas vecmeistaru. Vītols nepalika atbildes parādā, līdz viņam tas apnika. Trīsdesmitajos gados šīs polemikas vairs presē neparādījās, daļēji Melngailim vairs nebija iespējas pilnībā publicēties, jo bija izslēgts no preses biedrības. Kā jau rakstīju − Melngailis bija izņēmums, un visi pārējie komponisti šķitās piederam Vītola plašajai saimei. Šad un tad gan likās, ka Vītola un Alfr. Kalniņa attiecības nav gluži draudzīgas, taču nekas sevišķs atklātībā neparādījās. Visai mīklainas varētu likties arī jauno latviešu konservātoristu attiecības ar Vītolu Pēterburgā, bet arī te nekas konkrēts netika dzirdēts. Šajā grāmatā parādās jauni, līdz šim nelasīti, materiāli. Tā 1917. g. 16. aprīļa vēstulē Austriņam Zālītis piezīmē:

Nupat šovakar Vītolam parastais goda koncerts, protams, ar parastajam Vītola kulta šaurībām... (120. lp.)

Tālāk 1915. g. 21. maija vēstulē Alfr. Kalniņam:

...ja sarīkotu palaikam noskaņotus, stilistiski izmeklētus latviešu mūzikas vakarus tagadējo sajaukto vietā. Un to vislabāki varētu darīt un veikt Jūs. Vītols, kuŗš ir mēģinājis ar ko tamlīdzīgu darīt Petrogradā, arvien iekrīt par daudz pašpopulārizēšanā un pārāk vadās no personīgām interesēm, kuŗas taisni šinī ziņā pie viņa vismazāk attaisnojušās. (125. lp.)

Pēc tam 1917. g. 4. decembŗa vēstulē Alfr. Kalniņam:

Vītols uz vecumu tāds kā īgns sevī palicis un laiku palaikam palaiž vaļā šo to no savas nenovīdības un egoisma pudura. Protams, tas viss tiek darīts diplomātiski mākslotā veidā. Bet es viņam to piedodu, jo viņš, jādomā, pats nespēj ar savu patmīlību tikt galā... Un tagad tas mums kaitēt vairs nespēj, cita lieta − agrāk. Mūsu attiecības − atturīgas, bet korektas un ciešamas vispārības jautājumos; personīga draudzība − intimākā nozīmē − neiespējama, pēc tās arī mēs tik viens, kā otrs (arī Reiters) necenšamies. (138.lp.)

Šie Zālīša izteicieni patiesībā nemaz tik briesmīgi nav. Nereti komponisti viens otru necieš un „pašpopulārizēšana”, „kults”, „nenovīdība” ir visai parastas lietas, piem., polītikā pat ļoti nepieciešamas. Man tomēr kļūst mazliet neērti, lasot par kaitēšanu − „cita lieta − agrāk”. Vītola vecums 1917. g. bija 54 gadi. Šodien tādus sauc par „jaunākās paaudzes skaņražiem”. Grāmatā redzams arī LPSR Komponistu savienības priekšsēdētāja Jāzepa Vītola 1941. g. 31. maijā parakstīts dokuments par kritiķa Jāņa Zālīša uzņemšanu Komponistu savienībā. (51. lp.) Raksturīgi, ka Vītols savā plašajā recenzējošā rakstā (1944. g.) par Zālīša solodziesmām izsaka gan draudzīgus pārmetumus par vienaldzību savu darbu kārtošanā un saglabāšanā, bet gandrīz nevar noslēpt savu sajūsmu par Z. dziesmu mūzikalitāti, pieminot, ka „Kaŗavīra līgaviņu” „līdz šai dienai to nevaru noklausīties sausām acīm, lai gan fabula jau palikusi tik ikdienišķa...”

Zālītis savās vēstulēs Alfr. Kalniņam kritizē arī diriģentu T. Reiteru, ka viņš, izceldams atsevišķos muzikālos momentus, izlaiž no acīm kopējo ainu, kas ir parastā jauno diriģentu problēma. Dienasgrāmatā atzīmēta arī Ādolfa Ābeles ērģeļu spēle: „Ļoti švunkaina un brīva, dabūjis 5 par spēlēšanu, bet 2½ par improvizēšanu.” Tie ir tikai daži piemēri, dienasgrāmata ļoti bagāta ar tā laika mūziķu, literātu un citu mākslinieku profiliem, kuŗus visus man nav iespējams pieminēt.

Ir patīkami lasīt Jāņa Sudrabkalna 1939. g. rakstu par Zālīti kā harmonijas cilvēku. Cik skaista ir latviešu valoda, ja to lieto vārdu meistars, kāds, bez šaubām, savā laikā bija Sudrabkalns. Piem., asprātīgās rindas par Zālīša lietussargu, kas draugiem palīdzējis nekļūdīgi noteikt laiku: ja skaņradis no rīta bija atstājis māju ar lietussargu, droši varēja pareģot sauli un otrādi. Cik daudz var panākt kāds maznozīmīgs, bet sirsnīgs smaids!

Savas atmiņas raksta arī Atis Ķeniņš un Kārlis Egle. Pēdējais stāsta par Z. aizraušanos ar indiešu mūziku un Rabindranatu Tagori, tāpat jogu mācību. Dziedonis Gustavs Neimanis atceras Z. dziesmu „Kristus vakarā” („Tu sapņotājam ziedošs ābeļzars”), kas nekur agrāk bibliografijās nebija redzama. Reizē Neimanis piebilst, ka Z. vajadzēja izpatikt arī valdošo aprindu gaumei un plašas publikas bezgaumībai. E. Melngaiļa apcere vairs nav „pirmatskaņojums”, jo bija sastopama Melngaiļa Rakstos 1974. g. Kārļa Skalbes nekrologu grūti lasīt sausām acīm. Tas nobeidzas ar teikumiem:

Laikmeti šķiŗas. Viesi, kas bija aicināti tautas godā, sāk izklīst. Varētu būt, ka pirmie aiziet tie, kas tuvāk nosēdušies pie durvīm. Bet Jānis Zālītis jau nebija vecākais starp mums. Viņš sēdēja dziļāk istabā starp draugiem ...Un viņam bija jāaiziet...

Ir arī pa traģikomiskam momentam. Igauņu komponists Marts Sārs (1882-1963) bija laulībā ar vienu māsu, bet viņa mīlestība piederēja otrai māsai. Zālītis savā vēstulē viņu pamāca: „Sveicini savu dzīvesbiedri un dzīvo, kā pienākas.”

Vismaz kādu daļu no Z. vēstulēm Mildai Zīvertei (vēlākai komponista dzīvesbiedrei) varētu gandrīz pieskaitīt iepriekšminētā kategorijā. Noceļot cepuri komponista mīlestības jūtu priekšā (piem., 168. un 169. lp.), labsirdīgs smaids rodas, lasot rindas: „Esmu, kā redzi, dzīvojis godīgi, sevi saudzējis, Tevi klausījis. Alkohola neesmu lietojis nemaz. Nezinu, vai gluži iztikšu tur Jaunpiebalgā. Bet esi droša − zinu mērus...” Izklausās kā t.s. „vates likšana ausīs”, bet domāts jau varbūt bija labi.

Ar dzīvu interesi lasāma abu draugu Antona Austriņa un Jāņa Zālīša korespondence. Tā bija sirsnīga draudzība, kas nebeidzās pat pie nāves sliekšņa. Nu jau abi sen Klusētāju republikā.

Laba, skaista un bagāta grāmata! Cilvēki, kas to radījuši, pelnījuši lielu atzinību un pateicību. Tāpat liels ieguvums ir latviešu mūzikas vēsturei.

Gandrīz aizmirsu kaut ko svarīgu. 83. lp. ir 1916. g. 12. febr. (dzimšanas diena − 32 gadi! I.S.) Jāņa Zālīša ieraksts:

Jā, arī manām dziesmām piemīt liela vaina: tās tikai labā, ļoti muzikālā izpildījumā kam der, citādi itin nekam. Un laikam pat arī diezgan spējīgam mūziķim grūti tajās iejusties...

Dažos iepriekšējos JG numuros es žēlojos, ka „Biķeri” trimdā maz dzird. Labi vien ir!

Darbības zenītā pašreiz veidojas Krišjāņa Barona 150 gadu atcere. Pārskatot dainu tēva biografiju, redzam, ka viņš ilgāku laiku atradies cara policijas uzraudzībā kā polītiski neuzticama persona.

Jācer, ka to pieminēs Barona dzīvi un darbus suminot, jo Kr. Barons kopā ar Kr. Valdemāru un Juri Alunānu uzskatāmi arī kā latviešu brīvās preses dibinātāji, strādājot Pēterburgas Avīzēs. Arī šī laikraksta līdzstrādnieki piedzīvoja visādas vajāšanas, pat Ernests Dinsberģis pazaudēja savu skolotāja vietu Dundagā un tika no Dundagas izraidīts. Un vai te nav parallēles vēl ar neseniem notikumiem Vācijā, kur mūsu latviešu jaunieši nevarēja dabūt darbu latviešu institūcijā, jo bija savā laikā rakstījuši Jaunajā Gaitā?

Nenoliedzams ir uzskats, ka tautasdziesmas nepieciešamas latviešu skolas bērnu audzināšanā. Nesen lasīju dienas laikrakstā šādus Kanadas valsts vīra un humānista vārdus −

Vincent Massey: „lf children could be given good poetry, they would have an armor against all the cheapness and vulgarity, ugliness and crudeness, that are poured at them from so many sources.”

Labāku dzeju par latviešu tautasdziesmām nevarēsim atrast. Ja visi tās lasītu, daudz negātīvu sociālu problēmu atkristu.

Krišjānis Barons mīlēja jaunatni. Ir aizkustinoši redzēt Artura Baumaņa grāmatā illustrāciju ar dainu tēvu latviešu jaunatnes dienu gājiena priekšgalā. Ieskataities labi tagadējo gājienu priekšgalos! Kāda starpība!

No 1882.-1883. g. Vidzemē un Kurzemē bija Manaseina revīzija. Man stāstīja, ka krievu senātoru un revīzijas materiālus līdz nākošās brīvās Latvijas etnografiskām robežām dzelzceļa vilcienā pavadījis Krišjānis Valdemārs. Dieva dēļ, es nezinu, vai tas ir taisnība, un man nav ne pierādījuma, ne referenču. Bet, ja nu tas tā būtu bijis, tad mēs varētu Valdemāru uzskatīt par pirmo Latvijas ministru prezidentu. Kāds gods vai amats tad piekristu dainu tēvam Krišjānim Baronam? Varbūt mēs viņu vienkārši sauktu par mūsu tēvu, mūsu tautas tēvu tur − latviešu kultūras debesīs.

Daudz lasīts un rakstīts par tautasdziesmas un modernās latviešu literātūras sakariem. Te galvenais vārds ir Rainim, bet augstu jāceļ arī Māra Zālīte. Nesen, 1984. g. Karoga 12. burtnīcā izlasīju viņas drāmatisko poēmu Tiesa. Te dažas Dzērves rindas:

Dziesma tā kā vārdotāja
Noņem sāpes, aizvelk brūces.
Atritina visus mezglus.
Mīkstas dara cietas sirdis,
Vieglas dara smagas domas,
Noņem žņaugus dvēselei.

Imants Sakss