Jānis Gulbītis

INDRĀNI PORI TEĀTRĪ SOMIJĀ

 

R. Blaumaņa klasisko drāmu Indrāni Pori pilsētas teātrī iestudējis Rīgas Dailes teātŗa režisors Kārlis Auškaps un dekorācijas veidojis tā paša teātŗa mākslinieks Ilmārs Blumbergs. Abu vārdiem skatuves mākslā laba skaņa ne vien dzimtenē, bet arī aizrobežo un, šķiet, tagad tos daudzinās arī Somijā. Ka viņi prot atrast kopēju skatuviskās izteiksmes toņkārtu un tajā veiksmīgi īstenot savus nodomus, par to liecina arī šis iestudējums.

Pori pilsēta nav liela − slavena gan ar saviem ikgadīgiem Vispasaules džeza mūzikas svētkiem − un varbūt nevarētu gaidīt, ka te sapulcināti paši ievērojamākie somu skatuves spēki, tomēr pārsteidza ar savu teātŗa mākslas kvalitāti, aktieŗu prasmi un atdevi. Ir jāatceras, ka tieši šajā pilsētā 1872. gadā savu darbību sāka somu nacionālais teātris.

Indrānu uzvedums veidots palaikam pretstatos: čukstā teikto vārdu nomaina spalgs balss pacēlums, dziļi paslēpto jūtu spēli spējš izlauzums, daļēji pat, atsevišķos tēlos, parādot ekspresionistiskā teātŗa iezīmes. Sevišķi spilgti režisors ievilcis robežu starp veciem un jauniem Indrāniem, gan nemainot, vai atmetot Rūdolfa Blaumaņa drāmas tekstu, bet to papildinot ar skatuvisku darbību, kuŗā vārda vietā skan tajā neizteikto jūtu izpausmes. Kad Ievas viltība panākusi savu un Indrāni tiek Edvartam, viņos abos pirmajā brīdī valda apmulsums, pat kauns, tad to nomaina straujš prieks par iegūtām nākotnes iespējām. Viss agrākais tiek nogrūzts kaktos, tur tagad guļ veco Indrānu galds un krēsli, bet dibenplāna sienā izcirstas jaunas durvis, pa kuŗām skatuvē ielīst spilgta dienas gaisma, nomainot sākuma skatos valdošo puskrēslu. Edvarts un Ieva lielā steigā nes jaunu iekārtu Indrānu istabā, bet viņu darbībā, it īpaši to parāda Edvarta tēls, jau jūtams nākamo dienu skarbums un darba sūrums. Liekas, tas Auškapam raksturīgs režijas vilciens, likt lugas tēliem iemiesot sevī kaut ko no traģēdijas likteņu dievietēm. Kā Līze, tā Zelmiņa jau ar savu parādīšanos atnes kādu ļaunu nojautu par to, kas sagaida vecos Indrānu ļaudis. Arī pats Indrānu tēvs, ejot pāri skatuvei, brīžam piepeši apstājas, it kā vēstīdams par sāpi, kas drīz vien sāks grauzties viņa miesā un garā.

Ne visi režisora inspirētie tēli skatāmi bez iebildumiem, dažreiz liekas, ka aiziets par tālu. Var gan jautāt no kā? No Blaumaņa? No Latvijas valsts laikos ieaudzinātā? Tā Edžiņš − somu aktieŗu mutē grūti izrunājams vārds − kuŗu esam skatījuši un iedomājušies kā izlaistu, bet citādi panaīvu puisēnu, šajā uzvedumā pietuvināts gandrīz pusaudža sadista tipam. Ļoti dzīvs, savās kustībās eksplozīvs, bet mūsu acīm un izjūtai neparasts Blaumaņa lauku zēns. Šo lomu neatkarīgās Latvijas teātŗos parasti tēloja aktrises vai amatieŗu ansambļos kāds zēns, bet Pori uzvedumā loma bija uzticēta īstam, pieaugušam aktierim.

Skatītāja atmiņā nevar pazust arī kāda cita neliela loma − Irbe. Ja vēlas, var teikt, ka te režisors piesitis ideoloģisku toni. Irbe ienāk Indrānu istabā spilgti zaļā tērpā, un viņa līdznestais biezais naudas maks liecina par citām iespējām dzīvē nekā tas šīs sētas ļaudīm parasts. Irbes žests, metot galdā rokas naudu Edvartam, reizē nevērīgs un sātaniski kārdinošs, ir pats par sevi skatuvisks notikums, aplausa vērts. Tā no mazas lomas režisors kopā ar tēlotāju izveido aizmuguri ne vien Edvarta rīcībai, bet arī kādai visai iestudējuma darbības līnijai. Lai to panāktu, tad šoreiz vienkāršam Blaumaņa lauku galdniekam bija jāatdod sava vieta tipiskam naudīgās pasaules pārstāvim.

Indrānu tēva loma uzticēta aktierim ar spēcīgu stāvu un sonoru balsi. Pēdējā palīdz viņam pat visklusākā čukstā, visdziļākā sāpē nokļūt pie skatītāja auss un ļaut tai sadzirdēt savu sirds valodu. Indrānu māte ir šī iestudējuma gandrīz gaišākais tēls, vienmēr ticot kādam atrisinājumam, labai un saticīgai nākotnei. Blakus viņai miera un dzīves gudrības pavedienu izturēti vērpj vecais Kaukēns. Kā Indrānu tēvs no vienas puses, tā Edvarts un Ieva no otras ir galvenie dramatiskā konflikta dzinējspēki un kā tādi tie skatītājiem atklāj visā dziļumā skaudro cīņu, kuŗas gaitā jaunie Indrāni noplicina paši sevi kā garīgi, tā fiziski. Ļoti uzskatāmi tas nojaušams Ievas sejā, matos, augumā. No Noliņa tēla gribētos paņemt līdzi viņa iekšējās cīņas skatu − klausīt Indrānu tēvam vai jaunajam saimniekam Edvartam − un atvadīšanos no veciem Indrāniem. Kā jau pieminēts − Zelmiņas un Līzes lomas intensīva dramatisma piesātinātas, ko abas aktrises veic savaldīgi un pārliecinoši. Mazāk režisors, šķiet, palīdzējis Gustes tēlam, tā palikusi savu nelielo prasību ietvaros.

Visu Indrānu uzvedumu režisors piecu cēlienu vietā sadalījis divos. Abu cēlienu beigu skati pieder izrādes teātŗa mākslas galotnēm. Pašam lugas nobeigumam izvēlēta aizmugures melodija − „Maziņš biju, neredzēju”, sākumā trauslas stabules (flautas) skaņā, tad pamazām tā pārplūst ērģeļu mūzikā, tai kāpjot arvien augstāk un varenāk, savu virsotni sasniedzot, kad Indrānu tēvs, ejot pretī aklajai Indrānu mātei, aizķeras un klūp savu Edvarta nocirsto ošu zaru kronī. Tajā, kuŗa ēnā viņš dzīvojis un strādājis, viņš arī mirst, un tas sedz viņu mūžīgam mieram. Kāda režisora un dekoratora simbolu valoda, kāds neaizmirstams Indrānu beigu skats!

Varētu cerēt, ka ar drāmas Indrānu ienākšanu somu valodā − tulkojusi Eva Gottberga Talve − tai uzmanību pievērsīs arī citi Somijas teātŗi, varbūt pat turienes zviedru skatuves to vēlētos tulkot sev.

 

IN MEMORIAM

 

Straujas, ļaundabīgas slimības pārvarēta, 10. janvāŗa saulainas vasaras dienas pusdienlaikā Sidnejas slimnīcā zemes gaitas beidza teātŗa apcerētāja, grāmatu recenzente un referente Ņina Luce.

Sidnejas latviešu sabiedriskajā dzīvē viņa ienāca pēkšņi un strauji, 1956. gadā piedaloties t.s. „Indrānu ošu vētras” diskusijās. Viņas zinīgi sakņotie, literāri tīkamā valodā pašapzinīgi izteiktie argumenti pievērsa lasītāju un redaktoru uzmanību. Sākās teātŗa kritiķes gaitas Austrālijas Latvietī, vēlāk Londonas Avīzē. Plašāk par teātŗa jautājumiem rakstījusi Archīvā, žurnālos Tilts, Ceļa Zīmes un Jaunā Gaita, pēdējā izdevumā rediģējot arī teātŗa nodaļu.

Ņina Luce bija iecienīta referente ne vien Sidnejā, bet viņu aicināja piedalīties literāros sarīkojumos un rakstnieku dienās arī citās pilsētās. Savos spriedumos un secinājumos Luce nebija diplomātiski piesardzīga un labprāt piedalījās diskusijās un uzklausīja citu vērtējumus. Kaut Luce necieta sabiedriskus amatus un pienākumus, kādu laiku viņa bija Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas valdes priekšsēde un pēdējos gados Jāņa Sarmas darbu archīvāre un SLB bibliotekāre.

Aleksandrs Zariņš

(Austrālijas Latvietis 1985. g. 1. februārī)

*

„Tā vitālā, asprātīgā, godīgā, redzīgā, modernā kritiķe! Vai tiešām viņas vairs nav? Kaut kā nespēju aptvert.”

Indra Gubiņa kādā vēstulē draugiem Austrālijā

 

*

Karmena Kurzemniece

CITĀ LAIKĀ UN TELPĀ

 

Teātŗa kritiķei Ņinai Lucei

Kas par to,
ka saistošais dialogs
par Sartra eksistenciālismu
ar Paramatas mūkiem
palika nepabeigts,
ka izrāde pārtrūka puslaikā,
ka skatuvē pēkšņi nodzisa gaismas
un Režisors aizvilka lielo aizkaru.

Jaunais cēliens jau turpinās
uz citas skatuves
citā laikā un telpā
ar citiem aktieŗiem
Lielā Prožektora
spilgtajā gaismā...