Jaunā Gaita nr. 152, maijs 1985

 

 

Hēra Zaļinska

PIECDESMIT PIRMAJĀ GADĀ

 

„Vētra mazos aprijusi,” tēvmammiņa drūmi stāstīja. Mēs negribējām viņai ticēt, bet aplauztās priedes un nogāztā kastaņa apliecināja viņas vārdus. Tas notika tai pašā pavasarī, kad Upieleja iegrima sakņu un zaru mudžeklī.

Sestdienās tēvmammiņa iejauca rupjmaizi. Mēs kopīgi nocēlām vārošo ūdens katlu no plīts un sašļācām iejavu, medu un taukus Pulkveža izgrebtā kublā. Tēvmammiņa iespļāva plaukstās, pārmeta sāls dozei krustu un nozuda miltu mākonī. Es sirdīgi nopēlu Jutu par viņas izdevīgo projieni darbu laikā, ielavījos tēvmammiņas stūrī un kāri izbaudīju aizliegto pēļu smalkumu.

„Slaists tāds!” tēvmammiņa iebrēcās. Es sarāvos, gatava pārciest stibas šmiukstienu, kas neizbēgami sekoja nelūgtai atpūtai goda gultā. „Huligans!” tēvmammiņa nodārdināja, bet šoreiz no pagalma puses. Es aši sakopu pārvalka krokas un pieskrēju pie loga. Tēvmammiņa vicināja mīklainu dūri. Vanaga kamzolis nozibēja ap barakas stūri. Juta ieskrēja istabā elsādama. Rīstīdamās viņa cīnījās atbrīvoties no angorietes nagiem. Tēvmammiņa noskaloja rokas un sagrāba kaķeni aiz sprandas.

Juta bija bēgusi caur kazenājiem un grāvju duļķēm, slēpusies jaunaudzē, un tad ar Vanagu uz pēdām drāzusies pār runkuļu lauku mājās. Tēvmammiņa viņu padzirdīja ar cukurūdeni, nomazgāja viņas apskrāpētās delnas jodā, sasildīja Pelēcei pienu un atgriezās pie mīcīšanas.

Kad mīkla burbuļoja linauta miklumā, tēvmammiņa uzcēla Pelēci uz galda. „Runcis bijis darbā,” viņa pie sevis bubināja, aptaustīdama kaķenes pūkaino pavēderi.

„Kā burve,” Juta aizgrābti nočukstēja.

„Ko jūs tur kvernat,” tēvmammiņa mūs sabikstīja, „salasiet kļavlapas, drīz būs tumšs.” Pelēce uzmeta kūkumu.

Atraidītas.

Mēs saplūcām kukuļu lapas turpat aiz sētas un aizšmaucām uz Upielejas paslēptuvi sadomāt atriebību Vanaga briesmu darbiem.

Vanagmāte bija draugos ar tēvmammiņu. Mēs viņu rosīgi apkalpojām, jo viņa bija zīdījusi Jutu, kad mammas krūts apsīka no tēva projienes žēlām. Viņa mūs apbēra ar saldumiem, pirms mēs pat attapāmies viņai novilkt kažoku. Reizēm viņa mūs atalgoja par kāju kasīšanu un sirmo matu izplēšanu. Bez tam viņa vienmēr atnesa ziņas par Vanaga bezkaunībām.

„Jāiet sērst.” Tēvmammiņa ielika apbružāto katliņu azaida grozā. Mēs ņipri apkopām galdu un devāmies uz sesto baraku. „Sveiki, sveiki, kamareiki!” Pulkvedis diži paklanījās un tāpat stāvēdams ņēmās notiesāt nieru viru. Kad Pulkvedis iešņauca tabaku un tēvmammiņa ievilka baldriānu tēju, Juta sadabūja pāris no Pulkveža sasvīdušām nadzenēm mūsu strēlnieku spēlēm. Ja pieteicāmies nospodrināt viņa koka kāju, viņš mūs izdresēja aizsargu dresūrās.

Kad rietumu gājienā saule apbēra sienas koku ēnām, Pulkvedis kļuva baismīgs. Viņš aplenca zobena maksti un, protēzi klabinādams, pavēlēja tēvmammiņai aptumšot logus. Viņa paklausīgi aizvēra zaļganos slēģus. Mēs bijīgi salasījām vakariņu atkritumus un iztipinājām no Pulkveža nocietinājuma sarkanlāstu mutulī.

Tēvmammiņas atelpas vakaros saimniecība iekrita mūsu rokās. Juta iemaisīja sārmu. Es salasīju drānas rītdienas velēšanai. Tad mēs ar Jutu aizskrējām pie Pulkveža, apšaudījām viņa logu čiekuriem un tikai izdzirdēdamas šaušalīgo rēcienu, cīņā sasarkušas, nometām puskarašu un žāvēto siļķi turpat uz palodzes un laidāmies lapās.

Tēvmammiņa iznira no sava stūra ķēnišķīgi zilā ņieburā. Zinādama draudzenes vēlīnas paražas, viņa neieslīga gaidās, bet miermīlīgi ievingrinājās kauliņos.

„Viss iet labumā.” Vanagmāte izkūņojās no lapsādām. „Nieki, Mildiņ,” tēvmammiņa uzmeta zīmīgu aci glūnošai ādu grēdai. „Kuplums ir sievas gods.” Juta skrēja pēc pakaramā. Es apklāju galdu ar apdzeltējušām mežģinēm. Juta izvilka iesālītās cūkgaļas muciņu no tēvmammiņas stūra, un viesvakars sākās.

„Tās čigānietes mūs pamatīgi apstrādāja,” Vanagmāte iesāka sarunas. „Padomā, Emmiņ, kā mēs tagad mielotos, ja nebūtu sasitušās ar tām salašņām.” - „Nu,” tēvmammiņa pamāja Jutai krietnāk apziest maizi, „ja nebūtu ieskatījusi melno princi, tad sivēns vēl šodien barotos.”

Mēs iespiedām nišā un, šokolādi sūkādamas, iedzīvojāmies pagājušā rudenī, kad Vanagmāte iekrita kaunā un izputināja tēvmammiņas loloto ruksi.

„Dievs vien zina, no kāda krūma tu to rubeni izrāvi,” tēvmammiņa, zaudēta barokļa sērās iedegusies, pacēla balsi. „Tu ar savu nebeidzamo lakstošanos izvelc ne tik velnam, bet arī manām atvasītēm kumosu no mutes.”

„Zini,” Vanagmāte atcirta, „vai tagadējais jums visām labu nedara?”

„Medu viņš pienes gana,” tēvmammiņa domīgi atmaiga, „bet jumiķis tev tomēr labāk noderētu,” viņa pusdzēlīgi piebilda un uzpildīja sārtās glāzītes.

„Žūpošanā, laupīšanā, tur viņš gan bija vainīgs.” Vanagmāte nospēra kurpes un ērtāk ieritinājās spilvenos. „Bet skauģis viņš nebūs nekad.”

„Var jau būt.” Tēvmammiņa, sīvajā iesilusies, sāka atgūt labsajūtu. „Ja nebūtu uzmetusies pīķa dāma, viņš pat šovakar ap tevi ķiķinātos.”

„Atceries, kā viņa aizvilkās no nātru pirts?” Vanagmāte jautri iesmējās. „Tikai tā mēs saglabājām ruksīša gardāko daļu.” Viņa noskurinājās un aplaizīja lūpas.

Izsalkuma noskaņā ķīviņš tika atlikts citai reizei. Draudzenes, sirojumā savienotas, kāri uzklupa atlaupītam šķiņķim.

„Kā iet puikam?” tēvmammiņa, pirmo izsalkumu apmierinājusi, atsāka sarunas. „Tas plānprātiņš... nu tavs pulkvedis,” Vanagmāte nopūtās, „Jēcītim nenāk par labu. Ko tu domājies, tas vecis viņam stāstījis, ka pavarda rūķi iespundējuši tēva veli aizkrāsnē.” Vanagmāte pārmeta krustu. „Un nu puika caurām naktīm kūko virtuvē.”

„No rīta palagi atkal slapji,” tēvmammiņa, saprotoši klukstēdama, nobeidza Vanagmātes sakāmo. „Tiesa, Mildiņ, tas vecis ir pagāns, šitā pavest mazu zēnu.” Mēs ar Jutu sakniebāmies, bet tomēr nespējām apvaldīt smieklu šaltis. Tēvmammiņa mums uzmeta šrapneļa aci. Spiegdamas mēs bīdījāmies uz cisu pusi.

Lai papildinātu atraitnes pensiju, tēvmammiņa it agri drāzās uz pralīņu fabriku. Mamma laidās uz skolu saskaldīt malku un sagatavot skolēniem rīta piena devu. Tēvs bija pazudis.

Tēvmammiņa cēlās piecos noplaucēt virtuves grīdu. Sešos mēs saodām rītišķo putru. Sešos divdesmit piecās mūsu sapņu pasaule aizgāja vējā. Notika segu raustīšana un ūdens šlakstīšana. Sešos trīsdesmit tēvmammiņa un mamma nozuda sarkanrīta miglā. Mēs īgni apvilkām skolas uzvalkus un bruņrupuču gaitā vilkāmies uz skolas pusi caur rītbiezeņa vaļņiem.

Pirms skolas gaitām parasti nolikām tumes bļodiņu uz pulkveža sliekšņa. Mēs cītīgi vērojām debesu spīdekļus, jo īpašā mēness lokā pulkvedis kļuva ārprātīgs. „Mīlīši, atpestījiet mani no šīm bābu pļurām,” Pulkvedis mēdza kliegt jaunā mēness rītos. Viņš uzbruka biezputras bļodiņai ar aprūsējušo leģionāra tuteni. „Kur palicis Vanačovs... Vanačov... Vanačov...” Viņa rēkšana atsitās putras šļakatās un tēvmammiņas lolota porcelāna lauskās.

Tajos vakaros tēvmammiņa mūs atlaida no ikdienas sola. Spēlējām zaķus līdz mijkrēslim. Pēc tam paslēpāmies sestās barakas koridorā un trīcēdamas gaidījām Vanaga ierašanos. Viņš ieradās, kaķeni žvangodams. Bavāriešu biksītēs. Baložu pāri pie jostas.

Pēc vakariņām tēvmammiņa mums sabāza vati ausīs. „Tā, lai neklausītos neķītrības,” viņa sausi noteica, mūs apsegdama.

Tikko izdzirdējām tēvmammiņu miega šņākoņā, mēs caur logu ielavījāmies nakts vizošā telpā. No Pulkveža aptumšotiem logiem atskanēja „Zilais lakatiņš” un lāsti. Ilgi mēs sēdējām sestās barakas ēnā, izbaudīdamas aizliegto valodu un nepieejamo dūju cepešu smaržu.

Kad mēness sirpis laidās puslokā, sestā baraka uz laiku apklusa. Mēs cītīgi izmēzām Pulkveža priekšnamu... Tēvmammiņai patika izmantot baložu kājas un knābjus burkāndobes mēslojumam. Šādos atelpas rītos atstājām Pulkvedim pāris papirosu un šokolādes plāksnīti auzu putras vietā.

„Tas Vanags ir slepkava,” Juta zūdījās Upielejas paslēptuvē. „Mēs viņu pārmācīsim.” Es izvilku kaltētās ozollapas no koka dobuma un ievīstīju krietnu žūksni mateņu klades paliekās. „Mēs viņam izsekosim. Mēs iešmauksim viņa istabās un paslēpsim spoguli aizkrāsnē.” Juta aizrāvusies plātīja rokas: „Viņš sava tēva kapā redzēs pats savu rēgu.” Es ievilku dūmu un pasniedzu papirosu Jutai. Bija jāpasmaida, viņa reizēm tik ļoti līdzinājās tēvmammiņai. Juta ievilka dūmu un laida tālāk. „Un tad viņam atkal uznāks mīžamais.”

„Mildiņas tante nosolījās nākošreiz viņam pašam piespiest palagus skalot un izkārt pagalmā. Tā, lai visa pasaule redz viņa kaunu. Tā viņa teica. Un mēs sarīkosim izrādi. Mēs uzlūgsim pat skolotājus viņa negodu noskatīties. Viņš būs tā apkaunots, ka muks. Bet mēs jau būsim izstiepušas stiepli viņam ceļā, un viņš paklups ar visiem palagiem mūsu izraktos dubļos, un tad Mildas tante viņu sūtīs birzī pēc stibas, un viņš būs tā atmaskots, ka ne tikai visa klase, bet pat zāle par viņu smiesies.”

Juta spēji apklusa. Tikai tad ievēroju pierasto vāveru ķildu, ežu čabināšanos un vārnu klaigu trūkumu. Brīdi likās, ka pat strautiņa čalas izdzisa Jutas izbiedētā sejā. No ziemeļiem vēlās zibens dzīti mākoņu lēveņi. Es paķēru Jutu aiz rokas. Mēs mukām. Visapkārt koki stenēja un lūza. Skursteņi vaidēja. Smiltis un apdriskātas avīzes kūleņoja pār nometnes izmirušām takām. Tēvmammiņa, segām apkrāvusies, mūs sagaidīja pie bunkura durvīm. Tai naktī, pussagrautu ķieģeļu tumsā drebēdamas, dalīdamās plikos ūdens malkos, klausīdamās žurku ložņāšanā, zīlēdamas vētras upurus, piemirsām Vanagam atriebties.

Slaktiņa ceturtdienā devāmies uz skārni izdiedelēt jēra plaušu tēvmammiņas Pelēcei. Bet būtībā Pelēce bija Jutas īpašums. Viņa, ne tēvmammiņa, uzbruka Vanagbandai.

Juta rutku čiepšanas nolūkā bija aizmaldījusies līdz nometnes nomalei; līdz nosprāgušo mīnu, iegruvušo celtņu un pēckara ieroču paslēptuves aizliegtai daļai. Saklausīdama rēcienus un skaudras vaimanas, viņa, caur kārklu puduriem slapstīdamās, uzgāja Vanagu. Smailu asmeni rokā viņš vadīja savus sekotājus asins rituālā. Pelēce sasietām kājām gulēja uz akmens bluķa. Cietsirdības sabrāzmota, Juta piedrāzās pie Vanagbandas altāra, paķēra kaķeni un, uzvarā urravodama, bēga caur bandas atvēztām rungām.

„Viņa mani necienī,” Juta, smaidīdama miesnieka virzienā, man pačukstēja. „Viņa man nozaga lutekli.” Upielejas ozolu šķeltnēs izvandītas saknes tiecās pret sauli. Zvirbuļu bari, lizdu postažas satriekti, sēri brēca. „Viņa pat bunkurā Pelēci neļāva paglaudīt.” Juta ieslīga paslēptuves lūžņos. Brūnā papīrā ietītā jērplauša elsāja viņai līdz.

Mamma pārvilka uzacīm labi izdegušu sērkociņu, iesprauda matos asteri un uzsmaidīja spogulim. Es skrēju sameklēt ogu grozu un nomazgāt muti novakares pastaigai, īrisi elpoja purpura tveicē. Dzintara saule glāstīja priežu galus. Tēta vēl nebija mājās.

Iespējams, viņš atgriezīsies rīt. Varbūt viņš parādīsies kādā negaidītā naktī. Bet viņš nezina, ka mamma dievina maestro. Viņš neredz, kā maestro noskūpsta mammas pirkstgalus, pirms viņi nozūd smilgās. Bet tas ir mūsu noslēpums.

Klausos sienāžu sisināšanā. Meklēju zemes bites, spēlēju gaiļus un vistiņas. Un tepat jau viņa ir. Saņemu saldu zemeņu biru saujās un, uzmesta kukuragās, līgojos uz māju pusi miglainā purvpraulu gaismā.

Reizēm mammai uznāca melnais. Tēvmammiņa paslēpa sudrablietas un piespieda mammu atlaisties goda gultā. Šādos vakaros viņas nemitīgi tērzēja. Reizēm mierīgi, bet vairāk brāzmaini. Reiz dzirdēju pļauku. Pēc tam mamma izkravāja priekšnamā paslēpto mugursomu un zem tēvmammiņas draudošā skata atlika visu atpakaļ apbružātās lādes rīklē.

Gadiem nebaidījos no lietuvēna. Pat sapņu bezdibeņos izjutu Jutas stirnas maigumu tuvu klāt. Bet pēdējā pazemes atsišanā atskaņojās tikai lāstekas un lauska ledainās kraujas. Izlīdu no gultas drebēdama. Caur zaru caurumu saskatīju tēvmammiņu. Rokās viņai zibēja septiņpadsmit adāmadatu. Juta, pieglaudusies viņas labajam celim, glāstīja Pelēci. Mamma nebija redzama. Iešmaucu koridorā un klusi grabinājos pie liela skapja durvīm. „Pazūdi, sātan,” mamma iešņācās, „vai nezini, ka slēpjos?”

Vanagmātes kvasa vakaros tēvmammiņa piemirsa mūs norūdīt ikvakara etiķa berzē, un mamma bija itin līksma. Tās bija mūsu reibinošās polonēzes naktis. Mamma dūca Šopēnu. Mēs ar Jutu apvilkām Vanagmātes lapsādas un, rokās sadevušās, dejojām, līdz jutāmies kā frizētās cara dāmas tēvmammiņas bilžu grāmatā.

Kad salnas apkostie rožāboli bija nogatavojušies kaltēšanai, kad brūklenes un iesālītās baravikas dusēja pieliekamā tumsā, pienāca aizzīmogota vēstule.

„Jūs braucat uz Ameriku!” Pulkvedis mūs apsveica ar kaimiņdārza pureņu pušķi. Tēvmammiņa saīgusi aizgriezās. Viņas rentgenos bija parādījušās aizdomīgas ēnas. Bez tam: „Dzimšanas dati nesaskan, būs kāds gadiņš jāpagaida,” tā izceļošanas birojs bija paskaidrojis. Nekustami. Tomēr aizbraukšanas priekšvakaru pavadījām cēli pacilātās svinībās.

Tēvmammiņa apvilka pelēko zīdu un pērles. Vanags ieradās ar krāsainām stiklenēm. Vanagmāte uz labu laimi sasita kristalla glāzi. Pulkvedis iemiga vīna paliekās. Maestro pūta ragu, un mamma dziedāja par kuģiem un svešzemju laimi līdz rīta ausmai.