Jaunā Gaita nr. 152, maijs 1985

 

Monika Zariņa

ATMIŅU PAGALES

 

Ir agra vasara, tādēļ vēl cerību pilna, kaut arī rozes jau gurst no karstajām pēcpusdienām un no pēkšņa neapdomīga vēja krīt zālē ziedlapas.

Kāds dzejnieks jautāja: „Vai tu vēl dzirdi, kā zāle dīgst?”

Balts kaķis sēž zaļa paklāja vidū un domīgi raugās kaut kur. Viņš ir vēl par jaunu lielajai kaķu dzīves mēnesnakšu traģēdijai. Viņš pavada naktis saritinājies sapņos.

Kāds dzejnieks raksta par dabu un cilvēkiem. Viņa dzeja neapsīkst, bet kā pieticīgs strautiņš burbuļo tālāk, jo diendienā rodas jauni temati, jaunas, krāsainām pastkartēm līdzīgas gleznas. Tā nav mīlestības dzeja, kas ir pārejoša kā dabas katastrofas, plūdi, vētras, sajūsma, straujums, reibums. Katastrofas ir pārejošas, kaut arī savā ceļā atstāj paliekošas iezīmes.

Kādēļ es rakstu, ja cilvēku nespēju aprakstīt, ja domas nespēju izteikt, ja vārdi slēpj aiz sevis vienmēr citus, nozīmīgākus, neizsakāmus vārdus... bet dzeja aiziet tālāk par vārdiem.

Mēs mīlējām neprātīgi!
Bez viena vārda mēs šķīrāmies.
ENNUI turēja mani trimdā.
ENNUI, kas radās no visa. Tādēļ.

Viņas acis teica: Vai tu saproti?
Kādēļ tu nesaproti?
Bet neviens nespēra pirmo soli -
Kaut reizē vēlējāmies krist ceļos.
(vai tu saproti?)

Tā rakstīja Žils Laforgs (Jules Laforgue).

Bet mēs nesaprotam. Mēs nesaprotam un nedzirdam sirsnīgas lūgšanas - tās dzīvo atsevišķi no mums, citā pasaulē.

Gaišā vasaras naktī izgaisa baltā kaķa mierīgie sapņi. Izbeidzās viens laika sprīdis no dzīves. Punkts. Kur palika baltā kaķa sapņi? Kas palika pāri? No tā - no visa kā? No nekā?

Kādas ielas apgaismoti logi. Klusi soļi vakaros, naktīs un rītos. Un tilts. Tilts, kas mirdzēja saules un uguņu gaismā - tilts, pār kuru es vēlējos mūžīgi staigāt. Kādā rītā, kad migla kāpa pār tilta margām un laivas gulēja smiltīs, jo ūdens bija aiztecējis uz jūru, es redzēju cilvēku pakārušos zem tilta. Upe bija zaudējusi savu dziļumu. Vai tā bija mana ēna?

Dzejnieks teica: „Reiz uz asfalta nokritīs brīdis un kā pilna pudele saplīsīs.”

Katrs ceļš ved uz savu pusi. Dzejniekam jautāju: kas tu esi? - Viņš nezināja ko atbildēt.

Un tā tālāk iet vasaras soļi. Grāvmalas, ceļmalas pieaug jāņuzālēm - noput un nolīkst. Kā pavadīji Jāņus? - Jāņus? - Vai tu nesaproti?

„Vai tu vēl dzirdi, kā zāle dīgst?” Klusums. Lūpas veido vārdus bez skaņas.

Šodien es nekā vairs nesaprotu, bet vakar - vakar es sapratu visu; es zināju, dzirdēju, jutu un jautu, kā zāle dīgst, kā rozes dzimst, kā zvaigznes izaug no jūŗas - vakar es zināju daudz.

(Nepagriezies pret rītu un nesaki: ennui... viss ir meli...)

Un tad mēs smejamies un ejam tālāk - pagātnē, nākotnē - vispār - ejam roku rokā noreibuši no savu plaukstu pieskārieniem. Kā balti kaķi mēs sapņojam savus sapņus, bet tikai katrs savus.

Viņas acis teica: „Vai tu saproti?”

Kādēļ tu nesaproti?

Bet neviens nespēra pirmo soli

Lai reizē kristu ceļos. Ā...

Mēneslēkts -

Ai, sapņu pārsteigtais ceļš!

Bez atmošanās pienāk rīts. Saule nežēlīgi atraisa savus matus un aizpurina pagājušu rudeņu kritušās lapas - (un apklusina tās nenozīmīgās lapas balsi, kas decembrī turas pie zara) - bez žēlastības pienāk rīts, un mēs zinām, ka nesaprotam nekā.

Kādēļ tu nesaproti? Kādēļ tu nedzirdi zāles dīgšanu un lapas baisi? Kad pienāk rīts, saprašana pāriet, kā elsas, kā smaidi, kā glāsti. Viss pāriet. Kas paliek? Ennui...

Londona plešas plašumā, ka lipīga slimība, kā augonis tā aug manā miesā un sāp, jo tā dala mani no smilšainiem ceļiem ar baltiem stabiņiem, tā dala mani no sārtiem saules rietiem; pilsētas augošie trokšņi apklusina manī zāles dīgšanas simfoniju.

Londonā es satiku sievieti, kas teica, esot sēdējusi uz sveķainas malkas grēdas - un tagad manī deg atmiņu pagales, un es tās nespēju nodzēst.