KAPITĀLDARBS LATVIJAS VĒSTURĒ

E. Andersons. Latvijas vēsture, 1920-1940. Ārpolītika 2. sēj. Stokholmā: Daugava, 1984. 698 lp.

 

Ar šo sējumu Andersons nobeidz lielāko Latvijas vēstures pētījuma ciklu, kas līdz šim pastāv mūsu historiografijā. Ar to autors ir izpelnījies goda pilnu vietu Latvijas kultūras darbinieku mūžīgā parādē. Pie šiem diviem sējumiem, lai veidotu pilnu apli, mums jāpieliek klāt Andersona Latvijas vēsture 1914-1920 (1967), kas ievada neatkarīgās Latvijas ārpolītikas vēsturi, un Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture, kam ir tuva saistība ar šiem diplomātijas pētījumiem. Par citām Andersona grāmatām un aktīvitātēm šoreiz nerunāsim, jo tās mūsu sabiedrībai ir labi zināmas, bet atzīmēsim, ka visu to Andersons ir sasniedzis "bezsaules norieta" trimdā. Nekas tamlīdzīgs vēstures jomā Latvijā, neskatoties uz visām archīvu kollekcijām, vēl nav noticis un, kā izskatās, šī režīma kollektīvisma laikā arī nenotiks. Andersons ir izlietojis trimdu kā retais, viņš nav, kā daudzi, atkal un atkal pārkaŗojis Otru pasaules kaŗu, sūrojies par latviešu likteni - viņš ir sēdējis archīvos, no trimdas izveidojis radošu telpu, rakstījis Latvijas vēsturi, un, tā darīdams, viņš ir veidojis Latvijas nākotni. Cerēsim, ka mūsu trimda pratīs šīs Andersona pūles pietiekoši novērtēt. Nesenā Kultūras fonda godalga ir viens solis Andersona devuma novērtēšanā.

Kas ir Andersona galvenie sasniegumi šinī darbā? 1) viņš ir dokumentējis neatkarīgās Latvijas valdības centienus; 2) viņš ir iefokusējis Latviju internacionālā vidē; 3) analizējis Latvijas un latviešu stiprās un vājās puses; un 4) mums mācījis daudz par diplomātiskām iespējām un ierobežojumiem, kas mazai valstij ir bijuši jāievēro. Viņš mums ir devis stratēģiskas un taktiskas līnijas (ne formulas), kā veidot nākotnes Latviju, pamācības, kas mūsu organizācijām, it sevišķi to ārējo informāciju sekcijām, būtu jāievēro. Visiem ALAs valdes locekliem kā priekšnoteikums piederībai valdē - vajadzētu iepazīties ar Andersona ciklu.

Otrā sējumā galvenā dala (13. līdz 15. nodaļai) ir tās lielais latviešu sāpju stāsts: neatkarības zaudēšana 1939./40. gados. Nekad līdz šim šis stāsts nav bijis pilnīgāk un lietderīgāk iztirzāts. Drusku vienkāršojot šīs nodalas, tās būtu labs materiāls latviešu skolām.

Lasot Andersona ciklu, it sevišķi šo pēdējo sējumu, mēs iepazīstamies ne tikai ar Latvijas klizmām vien, mūsu acu priekšā viņš nostāda visu Eiropas katastrofu, it sevišķi plaši iztirzājot attiecības un sarežģījumus ar Lietuvu un Igauniju.

Andersons pieder pie vēsturnieku liberālās skolas: demokratija un konflikts nav pret viņa ideoloģiskām projekcijām. Ar ulmanismu ir sarežģītāks jautājums: par nekādu lielo fašistu viņš Ulmani neuzskata, bet arī nekādus glaimu meslus viņš vinam nedod. Visumā šinī sējumā Andersona vērtējumi par Ulmani ir pretstatīgi:

Valstī visu rīkoja un noteica Tautas vadonis, kas šķita rūpīga, laipna un labvēlīga saimnieka iemiesojums. Viņam parādoties, plīvoja karogi, skanēja trumpetes, soļoja kaŗavīri, aizsargi, strādnieki un zemnieki, atskanēja himnas un suminājumi, ziediem klājās ceļi... Viņa tonis bija mudinošs, pamācošs, uzslavējošs. Viņš iedvesa uzticību, paļāvību un ticību labākai nākotnei. (9. lp.)

Bet citā kontekstā:

Ar savu iztapību un nevēlēšanos atstāt "sliktu iespaidu" krievos Ulmanis neizglāba ne sevi, ne citus, bet atstāja sliktu iespaidu par sevi un Latviju citās zemēs, uzspiezdams sava atbalsta zīmogu visam, kas notika vēlāk. (464. lp.)

Ulmaņa valdības demisija un Padomju iekārtas ievešana ir darbā skicēta ar lielu patosu un līdzcietību Ulmanim un Latvijas valstij.

Pret Andersona darbu gribu celt tikai vienu svarīgu un sāpīgu iebildumu: domāju, ka viņa novērtējums par žīdu aktīvitāti Latvijas valsts iziršanā ir ne diplomātiski korrekts, ne vēsturiski pareizs, nekādā gadījumā dokumentējams. Šeit nav darīšanas ne ar kādu apakšstrāvas antisemītismu, jo Andersons par Latvijas žīdiem izsakās pozitīvi, bet attiecībā tieši uz sarkanarmijas saņemšanu Rīgā viņš drusku iespēlējas hitleriskā propagandā. Viņš vairākkārt apgalvo, ka jaunās iekārtas saņemšanā "ļoti izcēlās Latvijas žīdi". Andersonam noteikti ir taisnība, ka Latvijā tās okupācijas brīdī nebija vairāk pa 400 komūnistu partijas biedriem, bet tas nebūt tuvu neaptveŗ simpatizētājus komūnismam. Protams, nenoliedzams ir fakts, ka sarkanarmija uzspieda Latvijas vairākumam komūnismu 1940. g., bet tanī pašā reizē mums ir jāatceras, ka visa Latvijas valdīšana no zemākām pagastu instancēm līdz augstākām republikā lielum lielā vairumā bija tīri latvieši. Un ja vācu okupācijas gados tik daudz latviešu komūnistu nebūtu nošauts, tad varbūt arī vēl šodien viņi varētu būt atbalsts pret krievu lavīnu.

Šinī sakarībā būtu jāatceras Ulmaņa teiktie vārdi A. Klīvem pēc krievu ienākšanas:

Tā saucamais Ulmaņa laiks ir pagājis uz neatgriešanos. Varbūt nāks pār Latviju vēl labākas dienas, bet tās būs citādas... Nedomāsim par nogazto valdību, bet domāsim par nākamo, lai tā būtu labāka... Staigāsim pa ielām ar sarkaniem karogiem, dziedāsim krievu dziesmas, pie Internacionāles stāvēsim kājās ar atsegtām galvām, lamāsim Ulmani... Tikai Latviju neaizmirsīsim, tad arī vislielākās grūtībās būs labi. (469. lp.)

Vai nu žīdu puikas demonstrēja Rīgas ielās vai ne, ir viena lieta - pārvaldes iestādēs viņiem nekāda neproporcionāla vairākuma nebija. Domāju, ka Andersonam būtu bijis jābūt pietiekoši uzmanīgam, lai pilnīgi norobežotos no tās traģiskās Hitlera propagandas pieskaņas, ka žīdi it kā būtu bijuši latviešu "asins sūcēji" tajā baigajā gadā.

Ar šīm piezīmēm nebūt negribu uzsvērt, ka Andersonam latviešu žīdu problēma būtu svarīga, tai viņš pieskaŗas tikai gaŗām ejot kādā pusducī teikumu, bet tie ir teikumi, kas vismaz manā apziņā rezonēja, bet, protams, nedz vienā, nedz otrā veidā šo teikumu noskaņa un pieskaņa negātīvi neatsaucas uz Andersona darbu visā tā plašumā un dziļumā.

Grāmata satur temata izsmelošu bibliografiju, dokumentālus pielikumus un abu sējumu indeku.

 

Andrievs Ezergailis