LABA LASĀMVIELA

Anšlavs Eglītis, Mana banka, noveles un stāsti. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1982. 311 lp. Autora zīmējumi, Veronikas Janelsiņas apvāka mets.

 

Vairāki no šai grāmatā sakopotajiem īsprozas sacerējumiem vispirms publicēti Laika Ziemsvētku numuros. Bez tam, kā šķiet, ir divi vai trīs pirmpublicējumi un kāda jau visai sen uzrakstīta novele, kas - ja atmiņa neviļ - bija lasāma brošētā sīkgrāmatiņā vai prozas antoloģijā.

Izņemot tikko minēto noveli, visi šai krājumā uzņemtie darbi ir samērā "viegla" literātūra bez pretenzijām uz sevišķu dziļumu vai subtīlitāti.

Būtu aplami teikt, ka Eglītis nevienā no saviem romāniem, stāstiem, novelēm neaizsniedz 01ldesa Hakslija skatījuma un izteiksmes subtīlitāti, bet jāatzīst, ka visumā viņa pieeja tiešām ir drusku vienkāršāka pat samērā "dziļi tvertos" sacerējumos. Grotesku "piešķiebumu" arī Hakslija darbos papilnam, bet dažā ziņā Eglītis šo to pabīda vēl tālāk - un tas notiek tādēļ, ka viņš nereti redz balto un melno tur, kur Hakslijs saskatītu dažādus pelēkā variantus. Ja nu Eglītis visur redzētu tikai balto un melno, tad izvēlīgākam lasītājam, protams, nebūtu vērts iedziļināties viņa grāmatās. Eglīša gars daudzējādā ziņā tomēr ir jo lokans un redzīgs, izpausmē diezgan nesaudzīgi atklāts. Ar lasītāju gaumi, aizspriedumiem, patmīlību Eglītis rēķinās tikai minimāli, tādēļ viņa labākie sacerējumi ļoti atšķiŗas no bestsellerīgas junk food produkcijas. Pat tie Eglīša sacerējumi, kur nepārprotami samanāmas laika kavēkļa literātūras iezīmes, visumā ir "saistīga lasāmviela" šī apzīmējuma labākajā nozīmē. Tas sakāms arī par īsprozas krājumu Mana banka. Eglīša Ziemsvētku stāstiņi ir tik "viegli", ka tiem parasti netrūkst happy end un rotaļīgi didaktiskas piekrāsas; bet tajos starp citu paužas asi vērojumi un atjautīgas pārdomas. Novele "Pēdējā problēma" varētu noderēt filmas scēnārijam par kalnā kāpēju piedzīvojumiem (Eglītim kalnā kāpēji ir tas pats, kas Hemingvejam bija kaŗotāji vai dižzvēru mednieki). "Karina", šķiet, ir interesants - bet ne sevišķi "dziļš" - romāna fragments, kas nav uzņemts romāna pabeigtajā versijā. "Ģīmetne" ir sacerējums ar visai nopietnu pamatievirzi; tas ir varbūt mazliet naīvs, salīdzinot ar Eglīša vēlākajiem darbiem, bet ļoti rosinošs vides tēlojumu ziņā. Aplūkojamā grāmatā "Ģīmetne" diezkā neiederas; šī novele liek atcerēties Nestundās un Maestro sakopotos Eglīša agrīnos prozas darbus, piemēram, "Jauno Fiumi". (Man pie rokas gan tikai Maestro.)

Eglīša groteskie "piešķiebumi" reizēm tomēr atrodas tuvāk daudzmaz objektīvi skatītai īstenībai, nekā tas pirmajā brīdī varētu likties: tēlotie dīvainuļi nereti pārstāv tipiskas (daudziem individiem "īstenajā dzīvē" piemītošas) īpašības, kas noved pie groteskām situācijām. Tā mūzikas profesoru Spilkumu, kas brīvajā laikā aizrautīgi sauc garus un mēģina ieskaņot lentēs veļu balsis, izmuļķo viņa āķīgais puika, pieslēgdamies tēva garu saukšanas aparātam-, un safabricēdams ieskaņojumu, ko garu saukšanas lietpratēji vēlāk apzīmē par lielisku evidenci...

Vārdu sakot, lasītājs te sastopas ne tikvien ar fiktīvo jefiņu Spilkumu, bet arī ārpus daiļliterātūras manītu parādību - lētticīgu spirituālismu vismodernākajā izdevumā. - Modernais dižrijības (gluttony) paveids atspoguļojas - kā mazliet greizā spogulī - novelītē "Bulīmija".

Izteiksmes ziņā Eglīša prozai -, piemēram, grāmatā Pansija pilī - ir radniecība ne tikvien ar Haksliju, bet arī ar Osberta Lenkestera (Lancaster) atmiņu tēlojumiem grāmatās All Done from Memory un With an Eye to the Future.

Eglīša grāmatā Mana banka īpaši "Ceļgala anatomija", šķiet, izteiksmes ziņā tuvu Lenkestera visai lietišķīgajam, bet groteska humora iekrāsotajam atmiņu stāstījumam.

Lenkesters nav vienīgi rakstnieks; viņš ir arī gleznotājs, skatuves dekorātors un plaši pazīstams karikatūrists. Minētajās Lenkestera grāmatās ir laba tiesa autora zīmētu illustrāciju, kas man dažkārt likušas atcerēties Eglīša "zīmējumus ar pildāmspalvu". Abiem illustrātoriem kopējs ķēriens uz visvisādu individu parādīšanu viegli kariķētā veidā, allaž paliekot tuvu īstenībai, bet nevairoties no daža ekspresīva, iezīmīga pārspīlējuma. Atšķirība saskatāma galvenokārt tai ziņā, ka Lenkestera illustrācijas palaikam sevī apvieno karikatūru ar "nopietnām", ļoti rūpīgi īstenotām grafiskās mākslas iezīmēm, turpretī Eglīša zīmējumi izskatās pēc virtuozām, jokdarīgām skicēm. Grāmatā Mana banka autora illustrācijas ļoti izteiksmīgas, bet šur tur it kā pārāk nevērīgi uzskicētas. Lenkestera reizē diezgan lirisko, humoristisko un dekorātīvi izstrādāto pieeju visvairāk atgādina Eglīša zīmējumi aplūkojamās grāmatas 26., 37., 85., 89., 95. lp.

Gan Eglīša grāmatas tekstos, gan illustrācijās veidojums ļoti mērķtiecīgs; autors atmetis visu, kas licies pieciešams. Iespējams, ka Eglītis reizēm bijis pārāk rigorozs, neļaudams rasties kaut cik liriskai gaisotnei. Izņēmums šai ziņā ir "Ģīmetne", zināmā mērā arī "Kaķa zaglis".

Grāmatas nosaukums, šķiet, saprotams pārnestā nozīmē un saistās ar to, kas autoram dzīvē liekas īpaši vēlams. Nav vērts sevišķi pievērsties "vēderkultūrai" un padzērienu iebaudīšanai, lai gan cilvēkam, saprotams, jāēd un jādzeŗ... Ģeķīgi ir rūpēties par varen skaistām kapa vietām ("Un uz cik ilgu laiku būs tā vieta? Var gadīties, ka taisa jaunu lielceļu. Tad izbagarēs tavus kauliņus vai iestampās zem lielceļa, un še tev visi skaistie skati!"), bet ieteicams "ieguldīt līdzekļus kādā dzīvākā lietā", kam sakars ar kultūrālām un nacionālām vērtībām, draudzību, pietiekamu toleranci, saprātīgu īstenības pētīšanu. Personāži, kas šādu vai tādu iemeslu dēļ aizklīst citā virzienā, mēdz kļūt smieklīgi, pretīgi un varbūt var pat iekulties "liekās" nelaimēs; it spilgti piemēri šai ziņā ir talantīgais un apsviedīgais, bet greizsirdīgi kašķīgais žūpa Klāvs Raipals novelē "Ģīmetne", rijīgi ēdelīgais Rolfs Paugurs ("Bulīmija"), mākoņstūmējs Spilkums ("pusnakts balsis"), godkāres apsēstais egoists Saverio Konti ("Pēdējā problēma") u.c.

Mana banka izdota glīti un visai rūpīgi (autors rokrakstā atzīmējis divas vai trīs iespiedumkļūdas). Atzīšos, ka man ļoti nepatīk apvāka pliekanais rožainums (pink); atturīgs oranžā paveids vai pavēsi zaļgans fons liktos pievilcīgāks. Citādi Veronikas Janelsiņas zīmētais apvāks, manuprāt, ir efektīvs un atbilst grāmatas tekstu un illustrāciju "iekšējai formai".

 

Gundars Pļavkalns