DIVI JAUNI DANTES UN PETRARKAS TULKOJUMI LATVIEŠU VALODĀ
1981. gadā Rīgā izdots rakstu krājums Agrā renesanse. Vienu tā trešdaļu aizņem A. Rolova apcere "Italija XIII un XIV gadsimtā". Par renesansi Italijā sarakstīts tik daudz grāmatu, kā kaut ko jaunu par to pateikt būtu grūti un tas droši vien arī nav domāts darīt. Tāpēc pie šīs grāmatas daļas nav nozīmes uzkavēties. Pārējās divi krājuma trešdaļas veltītas Dantem un Petrarkam, un tanīs mūsu ievērību saista Dantes Jaunās dzīves (Vita nuova) un Frančesko Petrarkas Dziesmu grāmatas (Il Canzoniere) atdzejojums. Jauno dzīvi atdzejojis V. Bisenieks un Dziesmu grāmatu L. Briedis.
Ir visiem zināma patiesība, ka liriskās dzejas tulkotāja uzdevums ļoti grūts, sevišķi, ja tulkojamā dzeja sacerēta stingrās, klasiskās formās. Tulkotājam reizē jāievēro oriģināla forma, reizē pēc iespējas cieši jāpieturas pie tā satura un vispār jāmēģina atdarināt tulkotā autora stils. Te nepieciešamas ne tikai labas valodas un versifikācijas zināšanas, bet arī smalka valodas izjūta un zināma konģeniālitāte ar tulkojamo dzejnieku. Par šādu konģeniālitāti var runāt, piem., Raiņa Fausta tulkojumā, L. Laicena Kalevalas, A. Švābes Hajavatas un Ed. Virzas franču lirikas atdzejojumos.
Jaunā dzīve sastāv no apmēram 30 Beatričei veltītiem sonetiem un kanconēm ar prozas kommentāriem par dzejoļu rašanos. Rakstot tā laika dolce stil nuovo veidā, Dante lietājis daudz allegoriju un operējis ar jēdzieniem, kas pārņemti no Aristoteļa filozofijas. Mūsdienu lasītājam tas apgrūtina iejušanos viņa dzejā. Savos priekšvārdos V. Bisenieks saka, ka Jaunajā dzīvē vērojama Dantes nevērība pret stilu, ka viņš nav gribējis "Danti nogludināt, tādēļ mēģināts saglabāt viņa īpatnības, ieskaitot valodas grubuļus un neveiklības. Grūts uzdevums bija atrast šim darbam atbilstošu stilu latviešu valodā: mums tāda vispār nav." Tam, ka tas bijis grūts uzdevums, var pilnā mērā pievienoties, turklāt vēl ievērojot, ka italiešu valoda ir atskaņām daudz bagātāka nekā latviešu un ka sonets ir viena no tām formām, kas īpaši bagāta atskaņām. Tam, ka Dante bijis nevērīgs pret savu stilu, turpretim pievienoties grūti. Viņš taču bijis pirmais, kas gribējis pacelt italiešu dzeju uz latīņu valodā rakstītās līmeņa, ievedis sonetā jaunas atskaņu kombinācijas, un Petrarka, kuŗa godkārei Dantes slava bijusi rūgta, nicīgi izteicies, ka atstāj Dantem eloquentiae vulgaris palmam. Protams, Jaunā dzīve ir Dantes pirmā grāmata, un tanī viņš vēl nav sasniedzis Dievišķīgās komēdijas formas pilnību. Ir arī nenoliedzams, ka melodiskuma ziņā Jaunā dzīve nevar pielīdzināties Petrarkas Dziesmu grāmatai. Tomēr par spīti koncesijām sava laika stilam un domāšanas veidam Jaunā dzīve lasāma un pat baudāma vēl šodien.
Prozā rakstītos Dantes kommentārus un pārdomas V. Bisenieks pārtulkojis mazliet senatnīgā valodā, kas labi atbilst oriģināla stilam. Bet liriskajā dzejā, sevišķi sonetos, no Dantes maz kas jūtams. Tulkotājs centies visā pilnībā ievērot oriģināla atskaņas un pantmēru un pēc iespējas cieši pieturēties pie oriģināla teksta, bet, lai to panāktu, lietājis ļoti daudz klišeju ("Jūs lepni galvas slejat un nesadzirdat manu sirdi zvanām", "elpa kvēla", "nāves palagos saltos" u.t.t.), kur Dantem tādu nemaz nav, un samežģījis domu, vietām kļūdams pilnīgi nesaprotams, piem., 20. dzejojumā. Bet atrodam arī labi padevušos tulkojumus, piem., 9. sonetu (Es aizvakar, pa kādu ceļu jādams), 13. sonetu (Par mīlu runā), 14. sonetu (Par manu izskatu) un sevišķi kancones, kuŗu forma brīvāka nekā sonetiem, piem., 19. (Jums, donnas), ko gan sabojā 2 pēdējie panti, tad 23. (Reiz jauna meitene), 31. (Man acis žēlumā).
Jāatzīmē, ka jau 1965. g. Rīgā iznākusi Dantes Jaunā dzīve V. Belševicas un J. Liepiņa atdzejojumā ar J. Liepiņa apceri par Danti un viņa darbu Vita nuova, kas ar sīkiem pārgrozījumiem pārņemta Agrajā renesansē. Šinī tulkojumā ir tikai 25 soneti, un te trūkst arī prozā rakstīto paskaidrojumu. Šeit atdzejotāji rīkojušies brīvāk ar saturu. Atskaņas gandrīz viscaur aizstātas ar asonancēm. Izteiksmē panākta lielāka vienkāršība un skaidrība nekā V. Bisenieka tulkojumā. Kā skanīgumā, tā izjūtā šis agrākais tulkojums daudz tuvāks oriģinālam nekā jaunais.
Ja Vita nuova ir Dantes jaunības darbs, tad Petrarkas Canzoniere radies autora brieduma gados, un abus minētos darbus šķiŗ kādi trīsdesmit četrdesmit gadi, kuŗos Petrarka jau kļuvis poeta laureatus un kuŗos notikušas arī pārmaiņas italiešu lirikas attīstībā. Tomēr Petrarkas dzejā vēl atrodam dažas līdzības ar Danti, piem., allegorisko un tropisko izteiksmes veidu, zināmas ieskaņas no aristoteliskās filozofijas. Bet Petrarka jau ir jauno laiku cilvēks. Ja Dante reālo Beatriči ideālizē un paceļ dievišķīgos augstumos, tad Petrarkas Laura ir reāls, tikai skaistumā ideālizēts tēls, kas saista dzejnieka domas un jūtas. Jaunajā dzīvē katrs dzejolis izaudzis no kāda konkrēta gadījuma, kuŗi kopā veido zināmu sižetu. Dziesmu grāmatā tāda sižeta nav. Dzejnieks dzejo gan par laimi, ko izjutis, Laurai esot pret viņu labvēlīgai, gan par sāpēm, kad tā izturējusies noraidīgi, visu laiku svārstīdamies savās jūtās un tā reizēm kļūdams gandrīz monotons. Bet Dziesmu grāmatā ir arī dzejoļi par vecumu un nāvi, par dabu. Katrs dzejolis ir izstrādāts līdz iespējamai pilnībai, un tanīs, kuŗos dzejnieks atteicies no patosa un rētorikas, viņš sasniedzis vēl šodien italiešu literātūrā nepārspētu augstumu.
No vienas puses Dziesmu grāmatas atdzejotāja uzdevums bijis vieglāks nekā Dantes tulkotājam, jo savās izjūtās Petrarka ir jauno laiku cilvēks, un viņa italiešu valoda tikpat kā nemaz neatšķiŗas no modernās. No otras puses, tieši savas dzejas formālās pilnības dēļ viņš atdzejotājam sagādā lielas grūtības, jo, mēģinot šo pilnību sasniegt tulkojumā, var gadīties, ka saturs pazūd vārdu plūdumā. L. Briedim lielā daļā dzejoļu no tā izdevies izvairīties. Un labākajos tulkojumos viņš lasītājam ļauj nojaust oriģināla skaistumu, kaut arī diezgan brīvi aizstāj atskaņas ar asonancēm. Un tāpat kā V. Biseniekam viņam labāk padevušās kancones. Bet laikam gan nevienam tulkotājam nevienā valodā nebūs izdevies Petrarku pārtulkot tā, lai nekas nezustu ne no oriģināla formas, ne satura un lai lasītājs, lasot visu Dziesmu grāmatu no viena gala līdz otram, nejustu zināmu monotoniju. Tāpēc varbūt ir arī bijis prātīgi tulkojumā apmierināties tikai ar kādu trešo daļu no visas Dziesmu grāmatas. Izlases princips gan nav skaidrs.
Beigās var piemetināt, ka Dziesmu grāmatu latviski jau tulkojusi Laima Akuratere 1937. gadā. Diemžēl, šis tulkojums man nav pieejams, tāpēc nevaru to salīdzināt ar L. Brieža tulkojumu. Cita starpā arī V. Strēlerte tulkojusi 2 Petrarkas sekstīnas (iespiestas grāmatā Pusvārdiem, 1982. g.), kā nav L. Brieža tulkojumā.
Ofelija Sproģere
