Maija Meirāne

Kas tik droši

un agri no rīta

nāk un vilina

aiz zaļa lauka?

Rītausmā iziet,

dzeinis pār plecu,

vecs vīrs, bet jāiet vēl

taisni uz dravu?

Savāds bitenieks,

baltu bārdu,

kadiķa nūju

rokā tur

Loku met, apli velk

pāri upēm

pāri gadskārtai,

mūžam

Brīnās gājēji, padomu dod –

labāk citu zemju

zvirgzdus

un zvaigznes saskaitījis.

Vieglāk

tā–

Bet nē, viņš iet

taisni uz dravu –

Vēŗa vidū tam

bites cel krēslu,

pin zelta kroni, savindo

ozolā

vasku

i medu –

*

Viņš iet –

bitēm pieder

tā acis, saka viņš

nežēlo

māla krūzi

ar dziesmu

Rīt, kad es atvēršu savas acis

tie būs jau aizlaidušies –

šodien es gribu dziedāt

tā

kā dzied līgana zāle

kā lāso zvirgzdi

kā dun padebess,

kā velk negaisu

jūŗa.

Rīt

tā vairs nebūs

es gribu dziedāt

tā

kā dun tavi soļi

Pūķis

nakts krāsas acīm, sarkanu

mēli

kuŗā šūpojas

viens pats ugunszieds

ērkšķos

oranžām medus lūpām

miegu plēš

tāpat kā

salapojusī zeme

tāpat kā

lietus lapotnē

čukstot pār tevi

pār mani

mums nebūs

slāpju

Nakts pūķis

ņem un dedzina

mūsu sakļautos pirkstus

ātri degošā ziedā

lai kuŗas skumjas

un ja

vismelnākās plēnes snigs

un ja

apklās visas bezkrāsu dienas

vālodze otro reizi lietu sauks

bet tai

Tie visi

būs jau aizlaidušies

bet es vēl steidzos

man gribas dziedāt tā

kā dzied ziedi pirms nāves

kā guldz ūdens

šūpojas zeme

smiltis

un augsne

kuŗā zīmējam

viens otra balsis

stundās

starp šo krastu

un klusumu

tāpēc

spēlē
vēl
un vēl

Tik gaiši

kā rītazvaigzne

kā sakļauti pirksti

Kamēr rakstu,

neesmu pie galda,

ne mājā,

ne dārzā.

Meklēju, izmeklēju.

Esmu pie tevis –

tālās šērās,

lasu jūrmalā oļus.

Kad atnāku atpakaļ,

atrodu sevi vēl dzeju rakstām.

– Tā tas noticis

vairākas reizes.

Laikam neesmu ne tur,

ne te.

Laikam jāatstāj sevi rakstam

un jāpienāk vēlāk,

kad viss būs uzrakstīts.

VĒSTULE NO ITĀLIJAS

No Itālijas viņa rakstīja,

sūtīja vārsmas

uz linu ziedu papīra,

ar zilu irbuli

pieskardamās baltajai nevainībai:

uz griestiem mani pašlaik glezno,

esmu Universā

ziloņkaula gultā

uz ziloņa galvas kausa atliekām –

viņš pirmais,

kam jāiznīkst mūsu dēļ...

Esot strīdi par tiem,

ko iecelt dievu kārtā –

Meistars par to sadrūmis.

Negaidiet mani atpakaļ,

palikšu griestos

viņa otas apzeltīta.

Nesam savu laiku kulē,

plastmasas kulē,

papīra kulē,

zupura maisā –

katrs pie sava gala,

galvu gaisā,

acenēm tumšām

taustot ceļu.

Viņš gaida pacietīgi,

kad zemē liksim,

kur grants un oli

veido morēnu kalnus

un senču kauli

rudeņos rīko

mītiņus

paceltām dūrēm –

kā vālēm.

Vairs esam tikai patīna

uz Eiropas kumodes

lakotiem sāniem,

mūsu krāsu

neviens neatceras.

DROŠS PALIEK

Mūsējie saka:

drošības pēc – tikai šausim!

Neļausim viņiem iet pāri frontei.

Un kā lai mēs zinām, ka viņi

tikai brāļoties iet?

Varbūt grib padoties gūstā,

un tāpēc tas vienmēr būs tā:

šaubu gadījumos – uguni!

Drošs paliek drošs.

Bet tie tur otrajā pusē

arī netaisās dusēt,

un pret tiem, kas frontei pāri

lien, stobrus slien un

atklāj uguni.

Drošs paliek drošs.

Visvieglākais ir – šaut.

Grūtāk – runāt.

Un tāpēc jau nedrīkst pieļaut,

ka pienāk par tuvu:

var skatīties acīs.

Acis neprot melot.

Var rasties nopietnas grūtības

tālāk spēlēt šo kaŗa spēlīti;

var gadīties – tu neproti vairs

izšķirošā brīdī

nospiest šautenes mēlīti.

Tāpēc – uguni!

Kamēr mūs distance šķiŗ.

Distancē drošība ir:

nav jāskatās acīs.

ATKAL PAR TO PAŠU

VECO JAUTĀJUMU:

VAI SUNIM IR

Svešā pilsētā, svešos ļaudīs –

gribētos kādam noglāstīt galvu,

bet nedrīkst:

tādus vajā likuma rīksts

bargi jo bargi.

Protams, arī nokaut nedrīkst,

kaut tādas lietas it kā vieglāk

saprot mūsu morāles sargi.

Ai, kā man pietrūkst

mana vecā, labā suņa!

Kurš vēl klausās tik uzmanīgi,

kad savas ķibeles stāstu?

Suns mierina mani, spēlēties sauc

un uzvedas profesionālāk

par tā saucamo dvēseļu ārstu.

Un tad vēl atrodas tādi,

kas svinīgi mutes vārsta

un visai pasaulei klāsta:

suņiem neesot dvēseles.

Ja es ko zinu,

tad man tas nav jāmin:

manam sunim ir dvēsele.

Noteikti!

Āmen!

Varbūt tā nav tik balta kā sniegs,

bet ko tur liegties –

vai mums viņa tāda ir?

Un dažreiz viņš melo

tāpat kā es,

tāpat kā tu,

tāpat kā daudzi citi.

Varbūt viņš melo aiz smalkjūtības,

lai justos mums līdzīgs!

Vai tāpēc, ka baznīcā ejam

un sēžam tur paštaisnām sejām

esam par viņu labāki?

Un suns būs atkal godīgs

līdz nākošam vājuma brīdim,

un gan jau atkal stilbos

mūsu pastniekam kodīs,

jo uniformas viņš necieš

tāpat kā es,

tāpat kā tu,

tāpat kā daudzi citi.

Kīvi! Kīvi! Kī–vī–vī–vi!

Sauc dvēsele muna,

Kai ķīvīte dzimtines pļovā.

Kīvi! Kīvi!

Kvēļ dagūšas ilgas maņ sirdī.

I nūsalaiž sapni pi kōjom,

Tī vadynoj prūjom nu mōjom.

Kīvi! Kīvi! Kī–vī–vī–vi!

I pasaceļ dvēsele augši

Vērs saulainos dzimtines pļovas,

Kur īmeitas stidzenas sovas.

Kīvi! Kīvi! Kī–vī–vī–vi!

Sirds aizaraud, osora pamirdz...

Kīvi! Kīvi!

Ai, atmiņas, atmiņas,

Cik dīvaina jūsta!

Tei bērneibā gaišā

Ir māmenas īausta.

A, tōļōk tei austa

Ikvīriam par sevi:

Tur īaustas bādas,

Tur īausta prīca,

Tur īausti sapni,

Tur īaustas ilgas

Un īausta mīlesteiba.

Tur īausti mirkli

Vysskaistōkī dzeivē,

Kai zvaigzneites gaišas

Tī atmirdz nu tōlejōm dīnom

Vystymsōkā naktī.

Tautas atmiņu jūsta

Ir plota un gara,

Ar dōrgumim greznota jūsta,

Tei paaudžu paaudzes kūpeibā sīn,

Tū modernais cylvāks

Par vēsturi sauc.

Ak, atjimt šū atmiņu justu,

Voi sabūjōt tū,

Ir slapkaveigs, slapkaveigs grāks!

Kas ir tauta?

Vysas tautas

Dīva pasaulī,

arī latgaļu tauta

ir breineigs, plauksūšs stōds,

tam pīmīt vīnreizeiba.

Tauta ir Dīva dōvona

cilvēces dōrzā.

Tai šyupelī lykta

svāta dzeivōtgryba.

Tauta un zeme

kurā tauta dzeivoj,

ir naaizkarama.

Tautu vōrdzynōt,

tautu iznīcynōt

ir milzeigs grāks.

Gudrys darbinīks

tautu aizstōv,

muļķis nūdūd.

Varūņs myužam gūdā,

nūdevējs myužam nagūdā.

Tauta un zeme,

zeme un tauta,

tei myužam prōza,

tei myužam līrika.

Antons Slišāns
 

(dz. 1948. g.)

* * *

Kas ta pret kolnu akmini veļ?

Bet ja tymā kolnā nav akmiņa,

Kū iz leju nūrypynōt!

Kas ta pret vēju svilp?

Bet ja tys svilpīns dēļ tūs,

Kas aizvējā sēd!

Kas ta pret vairumu bolsu ceļ?

Bet ja tam možumam

Taisneiba ir?

Karogs, 1984