FRĪDAS MICHELSONES STĀSTS

 

Rīdziniece Frīda Michelsone (dzimusi Frid), ko tautieši varbūt atcerēsies kā jaunu modes šuvēju 30.os gados, pārdzīvoja un dzīvos mūžīgi. Frīda ir reta lieciniece par briesmīgu laiku mūsu pagātnē, kad uz Latvijas zemes nogalināja vairāk cilvēku kā jebkad mūsu asiņainajā vēsturē. Viņa uzcēlās no Rumbulas nāves lauka un pārdzīvoja, un tā bija tikai pirmā reize, kad viņas dzīvība karājās mata galā. Viņa ne tikai pārdzīvoja, viņa par to uzrakstīja grāmatu, kas dzīvos: I Survived Rumbuli (Holocaust Library, N.Y., 1979).

Frīdas grāmata aptveŗ viņas pieredzi sākot ar vācu iebrukumu Latvijā un beidzas ar viņas atbrīvošanu 1944. g. rudenī.

Teikt, ka brīnums izglāba Frīdu, būtu par maz. Viņas spējai pārdzīvot bija daudz kas kopējs ar viņas ticību. Frīda nebija pārmērīgi reliģioza, tomēr ticēja, ka Dievs viņu reizi pēc reizes paglābis, lai dotu liecību par viņas tautas ciešanām. Šo Dieva mājienu viņa ir vairāk kā piepildījusi, jo bez ziņām par žīdu likteni viņa ir arī devusi dziļi intimu skatu mūsu tautā, informāciju, par ko mēs paši, ja ne tiesas spiesti, nelabprāt esam gribējuši runāt. Neviens latvietis nekā tamlīdzīga par vācu laiku nav sarakstījis. No vēsturiski dokumentāla viedokļa grāmata, kas varētu sacensties ar Frīdas grāmatu, eventuāli būtu Arāja memuāri par to, kā viņš nonāca SS kalpībā un kā viņš organizēja latviešu puikas žīdu šaušanai. Bet tā būtu cita grāmata, tīri faktuāla bez ticības nesējas nozīmes.

Grāmatas atstāstījumu nesākšu ar visām tām Latvijas žīdu nojautām, kādām viņi saņēma Hitlera kaŗapulkus, ne arī tā veida pretžīdu aģitāciju, ko Frīda tūliņ pēc vācu ienākšanas piedzīvoja Varakļānos − sākšu ar lielo brīnumu Rumbulā. 1941. g. 7. decembrī otrā gājienā Frīda ar simtiem citu savu tautiešu tika izvesta no Rīgas geto. Rumbulā dzīti (laikam lielāko tiesu latviešu saucieniem − Ātrāk! Ātrāk! − uz nošaušanas grāvi, ieroču troksnim jau tuvumā tarkšķot. Visiem dzītajiem likts izģērbties − nomest mēteļus un virsdrēbes līdz apakšveļai.

− Ātrāk. Ātrāk. –

Lielās bailēs Frīda bija nokritusi sniegā un izlikusies par beigtu.

Kaut kas man iesita pa muguru. Tad vēl un vēl kaut kas krita man virsū. Beidzot es apjēdzu, ka tās bija kurpes, jo tās krita pāros. Mani apsedza kurpes, galošas un filcu zābaki. Krava bija smaga, bet es neuzdrošinājos kustēties. ...Vēl un vēl kurpes krita man virsū. Es dzirdēju cilvēkus šķiroties, rūgti raudot un skrienot, skrienot, skrienot. Mašīnieroču šaušana tuvumā un bļāvieni: Ātrāk! Ātrāk! Soļu troksnis un cilvēku vaimanas turpinājās stundām. Beidzot kliedzieni un vaimanas norima, šāvieni apstājās. Es sadzirdēju netālu ar lāpstām strādājot. Krieviski runājot.... Laikam krievu gūstekņi. Tos droši vien arī pēc padarītā darba nošaus... Sniegs no mana ķermeņa siltuma zem manis bija izkusis. Es gulēju ūdens peļķē − aukstā ūdenī.

Piepeši es dzirdēju tuvumā latviski runājam:

„Uzvilksim dūmu.”

„Labi nostrādāts.”

„Bija labi noorganizēts.”

„ Vācieši zina, ko dara; viņi ir pamatīgi.”

„Ceru, ka mēs dabūsim savu daļu.” Pauze. −

„ Vāciešiem ir pirmais ņēmiens.”...

„Pietiks visiem.”...

Vēlāk vāciski: „Was suchst du dort?”

„Ein Paar Strümfe für meine Frau.”

Tad no grāvja puses bērna balss: „Mama! Mama! Mamaaa!” Daži šāvieni. Klusums. ...

„No mūsu ķeseles neviens neizbēg dzīvs.” (90.-91. lp.)

Frīda izbēga. Kad viss nomierinājās un satumsa, viņa izlīda no kaudzes, sameklēja sausas drēbes, iegāja mežā un sāka meklēt palīdzību pie zemniekiem. Pirmajā naktī viņai laimējās − divas večiņas viņu paēdināja un ļāva palikt siena šķūnī, bet otras dienas pievakarē bija jāaiziet. Tā vēl šur tur slapstoties un dabūjot pa naktsmājai, viņa beidzot nonāca Bērziņu mājā, kas viņai tad pirmos mēnešus kalpoja kā zināms enkurs, kur piemesties. Tad Frīda izmēģināja laimi Rīgā, kur vieglāk būtu iejukt ļaužu pūlī. Viņa izstaigāja visus savus nežīdu draugus. Lai gan neviens viņu nenodeva, nekāda pastāvīga mitekļa viņa neatrada, vienīgi kāds Ulmaņa laika virsnieks Mežulis, kas tad strādāja par pārvaldnieku, viņai ļāva uzturēties kādā tukšā, neapsildītā dzīvoklī. Atgriežoties pie Bērziņiem, viņai laimējās − Bērziņš viņai ieteica iet pie Peslas, Dieva apmāktas vecenītes, septītās dienas adventistes, kas dzīvoja kādā Čiekurkalna būdelē.

„Ko lai es viņai saku, kas es esmu?”

„Nesmejies. Saki viņai, ka esi debess eņģeļu sūtīta. Nerūpējies, viņa tevi pieņems. Un kad ēdamā pietrūkst, tad nāc atpakaļ, mēs sagādāsim.”(130./31. lp.)

Un tā tas notika. Dzīvē pie Peslas bija liels pagrieziens, galvenokārt tādēļ, ka ar Peslas palīdzību viņa nonāca sakaros ar septītās dienas adventistiem. Ar viņu, lielāko tiesu Baltijas vāciešu, gādību Frīda pārdzīvoja okupācijas gadus. Galveno mitekļa vietu viņa atrada pie vāciskās Ķekavas dzirnavnieka Viljumsona dzimtas.

 

Kas ļāva Frīdai izglābties? Varētu minēt dažus apstākļus: vispirms tā bija viņas šuvējas lietpratība, tad perfektā latviešu valodas prašana un laime. Neviens no pilsētās dzīvojošiem laicīgi noskaņotiem latviešiem, lai gan mazliet palīdzēja, nekādi lielie viņas glābēji nebija. Bērziņus kaimiņi uzskatījuši par kreisiem, saimnieces brālis bijis iestājies sarkanarmijā, un saimnieka brālis pēc vācu ienākšanas arestēts un laikam nošauts. Bērziņi bez Frīdas bija slēpuši arī krievu gūstekņus. Pesla bija būte par sevi. Viljumsoni − adventisti, kam speciālas simpātijas pret Dieva izraudzītiem Israēlas bērniem. Pēc iepazīšanās ar Frīdu Heinrichs, Viljumsonu jaunākais dēls, teicis vecākiem:

Tā ir Dieva griba. ...Tā ir Viņa vēlēšanās, ka viņa dzīvo. Ja mēs viņu neglābjam, tas būs liels grēks, grēks, par kuŗu visa ģimene būs atbildīga. Visu mūžu mums būs ar šo grēku jādzīvo. Tam nebūs piedošanas... (152. lp.)

Pēc nonākšanas brīvībā Frīda Frid 1944. g. apprecas ar Motju Michelsonu, vienu no 85 Rīgas geto pārdzīvotajiem, un ģimenē piedzimst dēli − Ļova un Daņa. Bet zem komūnistiem Michelsoniem neveicas. Staļina pēckara antisemītismam pieaugot, vīrs tiek apvainots pretvalstiskā darbībā un aizsūtīts uz Sibiriju. 1956. g. atbrīvots, bet salauztas veselības dēļ mirst 1966. g. Frīda ar dēliem 1971. g. izceļo uz Israēlu.

Literatūra par holokostu tagad jau ir sakrājusies tīri liela un vēl turpina augt. Visā tajā grāmatu blāķī Frīdas atmiņas var arī pazust, bet tās nekad nepazudīs no Latvijas vēstures plaukta. Tā ir latviska grāmata, par Latvijas mežiem un ļaudīm un arī Rīgu, Daugavas grīvā iesprausto Latvijas saktu. Ne tikai kā vēstures liecības nesēja šī grāmata pārdzīvos, tā ir brīnumu pilna − ticības apliecinātājs, pamatā inspirējošs darbs.

Tulkosim šo grāmatu latviski un izplatīsim to mūsu skolās, lai jaunās audzes izjautā un izprašņā savus vecākus un vecvecākus un tos mudina atstāt arī savas atmiņas par šo rupjo posmu mūsu pagātnē. Un ja nu mums kādam būtu bailes no tiesām vai atriebības, visu taisnību savās atmiņās rakstot, tad savos siltajos trimdas mājokļos pārlasīsim Frīdas grāmatu un salīdzināsim mūsu bailes ar bailēm, ko pārdzīvoja viņa.

Protams, ka šī grāmata uzdod kodīgi nežēlīgus jautājumus − liek pārdomāt mūsu latviskumu, mūsu sekulāro, bezdievīgo baznīcā iešanu. Vai mēs, strupceļā nonākuši, varam paļauties uz savu modernismu darīt pareizo lietu?

Nekas nekad nav par vēlu − celsim Frīdai, šai Latvijas pases nesējai, pieminekli, jo šodienas Latvijas valdnieki ir par daudz antisemītiski, lai to darītu. Izmantosim savus galdnieka talantus − būvēsim arku, ar ko šo statuju eventuāli varētu pārvest brīvā Latvijā un novietot puķēm apstādītā mūsu mocekļu un varoņu plejadā. Ja mēs to negribētu darīt Frīdas dēļ, tas mums būtu jādara parāda nomaksāšanai Bērziņiem, Peslai un Viljumsoniem.

 

Andrievs Ezergailis