Jaunā Gaita nr. 153, augusts 1985

 

Viktors Hausmanis

PIECI NO SESTĀS...

 

 

HAUSMANIS Viktors (dz. 1931. g. Jelgavā), teātra kritiķis un literatūrzinātnieks, filoloģijas zinātņu doktors, Andreja Upīša Valodas un literatūras institūta direktors. Publicējas kopš 1956. gada.

Grāmatas: Šekspīrs un latviešu teātris (1964), (līdzautors), Rainis un teātris (1965), Lilija Ērika (1968), Tautas dzejnieks Rainis (1968), Raiņa daiļrades process (1971), Raiņa dramaturģija (1973), Sarunas ar Felicitu Ertneri (1977), Dramaturgs Harijs Gulbis (1980), Lilita Bērziņa (1980), Alma Ābele (1983), Rūdolfa Blaumaņa dramaturģija (1984). Sastādījis un komentējis J. Raiņa Kopotu rakstu akadēmiskā izdevuma 9., 11., 12., 13., 14. un 15. pamatsējumus, 4. un 5. variantu sējumu.

 

 

Kad 1984. gada jūnijā Kanādā piedalījos kārtējā AABS konferencē, redaktors L. Zandbergs mani lūdza pastāstīt par jaunajiem aktieriem Latvijā. Pagāja vasara, pienāca rudens, un tikai gada nogalē rodas iespēja solījumu izpildīt. Taču grūti stāstīt par visiem jaunajiem, tāpēc izvēlējos vienu noteiktu teātra augstskolas beidzēju kursu − J. Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes 1977. gada absolventus, un no viņu vidus izraudzījos piecus: Andri Bērziņu, Esmeraldu Ermali, Anitu Grūbi, Pēteri Gaudiņu un Vari Vētru. Bet kāpēc virsrakstā minēts „no sestās”?

Te daži vārdi par aktieru sagatavošanu Latvijā. Aktieru apmācība norit Konservatorijas Teātra fakultātē. Teātru vadītājus un pedagogus ilgi nodarbināja problēma, kā apmācību procesu tuvināt teātra darbam. Senākus gadus bija tā, ka aktieri mācījās teātra fakultātē, mēģinājumi notika uz nelielas mācību skatuvītes, bet diplomdarbus nācās spēlēt uz lielo teātru skatuvēm un parādījās zināmas grūtības, pārkāpjot plaisu no studiju laika mēģinājumu procesa intimitātes līdz lielās skatuves plašumam un tēlojuma intensitātei. Bez tam, katrs teātris gribēja izaudzināt tieši saviem daiļrades principiem uzticīgus jauniešus, un tā pamazām praksē ieviesās studiju princips. Rudenī uzņemot konservatorijā nākamos aktierus, iepriekš, ņemot vērā vajadzības, tiek izlemts, tieši uz kuru teātri pēc mācību beigšanas jaunie aktieri dosies strādāt. Mācību procesā par speciālo disciplīnu pasniedzējiem strādā tieši šī teātra aktieri vai režisori, meistarības nodarbības parasti notiek teātrī un jaunieši, vēl studenti būdami, daudzos gadījumos vakaros ņem dalību izrāžu masu skatos, tā iemantojot tik nepieciešamo treniņu un saskarsmi ar skatuvi. Studijas beidzot, teātri angažē visu kursu. Ar likumu noteikts, ka pēc augstskolas beigšanas darbā jāiekārto visi audzēkņi.

Pastāvot šādai apmācību sistēmai, tiek apvienoti divi pamatprincipi: jaunieši iegūst augstāko izglītību un noklausās plašu vispārizglītojošo disciplīnu kursu, un, otrkārt, viņi mācās attiecīgā teātra studijas apstākļos. Pirmais šādu apmācības principu sāka realizēt Dailes teātris, un tā iniciators bija Eduards Smiļģis. Pirmo reizi aktieru studiju Dailes teātrī E. Smiļģis organizēja jau 1926. gadā, toreiz studisti gan neiemantoja augstskolas izglītību. Otra Dailes teātra studija pastāvēja no 1946.-1949. gadam, bet 1977. gadā mācības beidza jau sestā studija, tā, par kuras pieciem pārstāvjiem grasos pastāstīt. Kāpēc tieši par šiem? Te man nav noteikta principa, par visiem vienā reizē nepastāstīsi.

1977. gada absolventu ceļi Dailes teātrī locījušies dažādi: kursu pabeidza 14 jaunieši, divi no viņiem − J. Švika un A. Mežinskis teātrī vairs nestrādā, nepietika rakstura noturības vai talanta. Dabiskais atbirums mākslā vienmēr bijis.

Jauniešu izaugsmei un tapšanai esmu gadu gadiem līdzi sekojis, kopš 1962. gada līdzās savam pamatdarbam Andreja Upīša Valodas un literatūras institūtā, lasīdams Konservatorijas teātra fakultātē latviešu teātra un drāmas vēstures kursu, esmu stāstījis par teātriem, aktieriem un lugu rakstniekiem. Esmu sekojis jauniešu gaitām teātrī, pa reizei viņus kritizēju un baru, kāds no viņiem bijis uz mani sabozies vai pat nikns, bet tāda nu reiz ir teātra kritiķa profesija: prasīt, prasīt, prasīt! Lai nekad neaprimtu dzīvās mākslas uguns!

 

*


Krustiņš − Pēteris Gaudiņš R. Blaumaņa lugā Pazudušais dēls.

Pirmā saruna. Ar Pēteri Gaudiņu. Viņam pašlaik ir trīsdesmit. Sarunas laikā viņš raudzījās pulkstenī, jo bija laiks steigt uz teātri, kur notika F. Bruknera drāmas Elizabete, Anglijas karaliene izrāde. P. Gaudiņš tur spēlē Henriju Plāntadženetu.

Pēteris Gaudiņš ir rīdzinieks, dzimis ārstu ģimenē. Sekojot ģimenes tradīcijām, Pēteris iestājās Rīgas medicīnas institūtā un vienlaikus − tautas kinoaktieru studijā. Sekoja filmēšanās Gatiņa lomā G. Pieša filmā Pūt, vējiņi!, un izšķirošais solis bija sperts.

− Vai tu nenožēlo, ka aizgāji no medicīnas?

− Ne, noteikti nē! Medicīnas institūtā nebūtu bijusi mana īstā vieta. Ja ne par aktieri, katrā ziņā būtu gribējis strādāt kādā mākslas profesijā.

− Kādreiz tu rakstīji, ka nekad neesot gribējis izaugt liels. Un tagad?

− Jā, kad biju mazs, katrā ziņā gribēju strādāt par zooloģiskā dārza direktoru. Par to nekļuvu, liels izaugu, bet joprojām mani aizkustina maza bērna paļāvība. Jā, un arī vecuma nevarība: cilvēks visu, visu saprot un ir aptvēris, bet spēka vairs nav.

− Teātrī pavadīti septiņi gadi. Vai tev tas šķiet daudz vai maz?

− Daudz, tomēr daudz. Bet izdarīts maz. Ja domāju par to, ko esmu ieguvis, tad tā ir profesionāla stabilitāte, esmu iemantojis zināmu varēšanas sajūtu un ticību saviem spēkiem. Citu cilvēku viedoklis man vairs neliekas tik svarīgs. Es domāju, ka šī pašpaļāvības sajūta nākotnē varētu dot augļus.

− Kas ir sasniegts?

− It kā maz. Un tomēr daudz. Man ir laimējies nospēlēt divus interesantākos latviešu dramaturģijas tēlus: tas ir Raiņa Jāzeps un R. Blaumaņa Krustiņš. Ja gribu palikt godīgs, jāsaka, Krustiņu mīlu vairāk par Jāzepu, Krustiņš man tuvāks un saprotamāks. Es uzskatu, ka Blaumanis nav novecojis, „Pazudušā dēla” varoņi ir mūsdienīgi cilvēki ar mūsdienīgu domāšanu. Mani Krustiņā saista viņa vainas apziņa. Cilvēks viegli var visu sabojāt, bet grūti pēc tam ko labot, un par savām kļūdām rūgti jāmaksā. 

Kad sāku spēlēt Krustiņu, biju par daudz sasprindzināts, bet tagad šo lomu spēlēt viegli, jo man ir sajūta, ka es labi pazīstu Krustiņu un apmēram zinu, kā jebkurā situācijā Krustiņš rīkosies. Par Jāzepu man šīs sajūtas nav. Ir tādas vietas Jāzepā, kuras joprojām neiznāk tā, kā gribētos. Katrā ziņā esmu pārliecināts par to, ka lielumu nevar nospēlēt abstrakti. Lieluma iespaidu var sasniegt, darbojoties ļoti konkrēti.

Es esmu nospēlējis brīnišķas lomas, un tomēr man liekas, ka savu īsto lomu, to, kas būtu piemērota tikai man vienam, es neesmu nospēlējis. Andrim Bērziņam laimējās ar Cēzaru G. Priedes Nāc uz manām trepēm spēlēties, J. Paukštello ar filmu Mans draugs nenopietns cilvēks. Man tik laimīgas sakritības gadījuma nav bijis.

− Un ko tu gribētu nospēlēt?

− Ričardu III! Protams, ne jau tagad, − pēc gadiem, uz vecuma pusi. Bet man liekas, ka es Ričardu labi saprotu: viņš ir talantīgs, varbūt pat labsirdīgs cilvēks, bet visapkārt viņam ir iztapīgi pakalpiņi, pamazām Ričards sāk nicināt muļķību un reizē ar to − cilvēkus. Bet cilvēkus nedrīkst nicināt, un tālab Ričards paliek viens. Tā ir talantīga cilvēka degradācijas problēma.

Es atvainojos, bet tagad man tiešām jābrauc uz teātri.

 

*


Gaisma − Esmeralda Ermale M. Meterlinka lugā Zilais putns. (Foto: Egons Kera)

Otra saruna. Ar Esmeraldu Ermali. Viņa ir no Iecavas apkārtnes, un pie viņas popularitāte atnāca pēkšņi. Esmeralda bija vēl skolniece, kad viņa uzvarēja „Baibiņu” konkursā un režisors G. Piesis izraudzījās viņu galvenajai lomai filmā Pūt, vējiņi!. Pēc vidusskolas beigšanas − Dailes teātra sestā studija.

− Esmeralda, ar ko jūs šovakar nodarbojaties?

− Kā jau katra sieviete brīvajā laikā: ar mājas soli, ar meitiņu aprūpēšanu. Man ir divas meitas. Liene un Ilze.

− Kā izdodas savienot darbu teātrī ar meitu audzināšanu?

− Tas ir jāsavieno! Pa dienu meitenes bērnudārzā, vakaros, ja man ir izrādes, meitas uzrauga mans vīrs.

− Studiju beidzot, jūs rakstījāt: „Man ir tāda sajūta, ka es kā apzinīgs cilvēks tikai tagad tā īsti sākos, bet viss, kas bijis līdz šim, ir kā tāds sagatavošanās periods.” Kāda sajūta ir tagad?

− Tagad man šķiet, ka es jau zinu, ko varu prasīt no sevis, no citiem, no teātra.

− Un ko no sevis varat prasīt?

− Es saprotu, ka man joprojām pietrūkst pašapziņas. Es darbā esmu par daudz nestabila un ātri mani var novest līdz izmisumam. Kādreiz aktieri runā augstus vārdus par aktiera profesijas cildenību, par nepieciešamību skatītājus padarīt redzīgākus. Tā tas ir, to es negribu noliegt. Bet tagad es esmu aptvērusi, ka prieku es spēšu dot citiem tikai tad, ja tēlojuma process prieku sagādās man pašai. Tādu gandarījuma sajūtu man dod Kates loma M. Birzes lugā Baznīcas kalnā. Notikumi šajā lugā ir traģiski, taču man ir sajūta, ka lomā jūtos brīvi. Dinā Jāzepā un viņa brāļos, diemžēl, ir bijušas tikai pāris izrādes, kad ar sevi esmu bijusi daudzmaz apmierināta. Ļoti patika strādāt pie A. Kaca, kad viņš mūsu teātrī iestudēja I. Gančarova Krauju, tur tēloju Marfiņu. Režisors nāca ar ļoti skaidru domu un noteiktiem priekšlikumiem par tēla izpausmēm. Grūti bija tikt šai formā, bet pēc tam jutos ļoti labi.

Pašreiz ir interesants darbs Dž. M. Singa lugā Rietuma krasta varonis. Tur esmu krodzinieka meita Pegīna, kas iemīlas jauneklī, kuru mazajā provinces pilsētiņā uzlūko par varoni. Šī loma man liekas pilnīgi pretēja visam, ko līdz šim esmu spēlējusi: tā ir diezgan robusta, neizsmalcināta meitene, viņa nav pasīva gaidītāja, bet aktīva darītāja. Man patīk, ka jātēlo cilvēks, kas stingri stāv uz zemes. Tā man liekas, ka lāgā neizdevās Gaisma M. Meterlinka lugā Zilais putns.

− Bet Leontīne Ā. Alunāna Džonā Neilandā? Tā taču arī bija pavisam raksturīga šīs zemes meitene.

− Jā, tajā varbūt izdevās atrast tādu mazliet komisku raksturu.

− Kuri tēli jums tuvāki, dramatiskie vai komiskie?

− Tomēr dramatiskie. Par komēdiju lomām grūti sacīt, es domāju, ka man humora izjūta ir, bet vai es komisku lomu īsti spētu nospēlēt, nezinu, man pat bailes no tādām! Man vispār jums jāatzīstas, ka esmu aktrise, kam pagaidām ļoti vajadzīga režisora roka un es neprotu pietiekami uz sevi lomā paskatīties, no malas, tālab mīlu dublēties ar otru aktrisi, kad varu pavērot, kā tā vai cita epizode iznāk. Bet vispār gribētu no sevis dabūt ko citu ārā, gribētu tēlot tādus raksturus ar miesu un asinīm, un varbūt, ka no tā kaut kas izdosies Peginas lomā.

 

No sevis vēl varu piebilst, ka Esmeraldai Ermalei 5. decembrī bija dzimšanas diena. Viņai palika divdesmit astoņi. Tikai!

 

*


Cēzars Kalniņš − Andris Bērziņš G. Priedes lugā Nāc uz manām trepēm spēlēties.

 

Trešā saruna. Ar Andri Bērziņu. Viņš ir pāris gadus vecāks par saviem kādreizējiem kursa biedriem, bet raksturā jauneklīga nemiera pilns. Ārēji, kā pats saka, mīl „muļķoties”, svešāks cilvēks pirmajā brīdī pat nepateiks, kad Andris ir nopietns, un kad viņš tikai jokojas jeb muļķojas. Andris Bērziņš aktīvi darbojas trīs nozarēs − spēlējis teātrī, filmējies un neklātienes ceļā mācījies režijas nodaļā, patlaban gatavo diplomdarbu, iestudē V. Šekspīra lugu Kā jums tīk.

− Kuram no šiem mākslas veidiem tu dod priekšroku?

− Katram ir sava priekšrocība. Kino saista ar to, ka filmā es no malas varu redzēt sava darba rezultātus. Es domāju, ka svētīga būs arī mana darbošanās režijā, jo pēc būtības tas ir darbs, ko veicam visi kopīgi, kolektīvā. Un savukārt ir izrādes, kurās es, atvainojiet par izteicienu, jūtos kā zivs ūdenī.

− Ko tu pats vērtē kā sasniegumu teātrī un filmā?

− Teātrī tie ir trīs vai četri darbi, filmā pāris. Teātrī interesanti strādājām studijā. Gandarījumu sagādāja Cēzara Kalniņa loma G. Priedes lugā Nāc uz manām trepēm spēlēties. Man liekas, ka interesanti mums raisījās V. Šekspīra Sapnis vasaras naktī izrāde, tur spēlēju Oberonu. Un man patīk Randolfa loma Z. Skujiņa romāna Jauna cilvēka memuāri dramatizējumā, kur savu lomu būtībā patstāvīgi vadīju.

− Te gribu piebilst, ka Andra tēlotais Randolfs ir mūsdienīgs puisis, arī viņš ārēji visādi ērmojas, bet būtībā ir ar dziļu dzīves uztveri, viņš aizrautīgi iemīl kādu meiteni, Anastasiju, un tās dēļ aiziet bojā.

− Filmā pats atzīstu divus darbus: Imantu filmā Novēliet man lidojumam nelabvēlīgu laiku un Ēriku Akmeņainajā ceļā, kas veidots pēc V. Lāča romāna motīviem. Citās kinolomās nereti izmantota vienkārši mana atbilstība tēliem, bet zem abām minētajām lomām varu parakstīties kā mākslinieks.

− Vērojot tevi izrādēs, rodas sajūta, ka spēle tev sagādā prieku. Vai tas atbilst patiesībai?

− Mana eksistence uz skatuves man tiešām nesagādā grūtības. Darba process ne katrreiz rit viegli, tā tas bija ar grāfu Eseksu F. Bruknera Elizabetē, Anglijas karalienē. Sākumā loma negribēja padoties.

Bet man gan liekas, ka spēle vispār ir manas būtības otrā daļa.

− Var piemetināt, ka A. Bērziņš pašreiz aktīvajā repertuārā spēlē arī Pūlīšu Paulu R. Blaumaņa Pazudušajā dēlā un Tansikbajevu Č. Aitmatova Un garāka par mūžu diena ilgst.

 

*


Titānija − Anita Grūbe un Oberons − Andris Bērziņš V. Šekspīra lugā Sapnis vasaras naktī.

(Foto: Egons Kera)

Ceturtā saruna. Ar Anitu Grūbi. Slaiku gaišmati. Studijas diplomdarbu izrādēs viņa tēloja Arkadinu A. Čehova Kaijā. Toreiz sapņoja notēlot arī Ņinu.

− Jā, toreiz vilināja A. Čehova Kaija ar tās dziļajiem slāņiem, toreiz sapņoju par Ņinu. Tagad sapņi mainījušies, kļuvuši reālāki, jo katram vecumam ir sava dzīves uztvere. Es esmu nospēlējusi teātrī skaistas lomas, nu kaut vai Asnati Raiņa Jāzepā un viņa brāļos.

− Dažkārt aktrisēm šī loma liekas nepietiekami dramatiska.

− Jā, Asnate ir ļoti grūta loma, viņa visu laiku ir blakus Jāzepam, viņa jūt, saprot, pārdzīvo, bet atrodas pārdzīvojuma skālas ziņā it kā uz vietas. Taču man Asnate ir ļoti mīļa, un, tikko es ar šo lomu saskāros, es izjutu viņu, režisors pat neteica man priekšā, kas man būtu jādara, es mierīgi ļāvos savai intuīcijai. Diplomdarbā es gatavoju arī Raiņa Magoni Krauklītī. Žēl, ka šo lomu nav izdevies uz skatuves nospēlēt.

Labprāt spēlēju Lindu G. Priedes lugas Zilā izrādēs. Visu laiku biju tēlojusi varones ar dramatisku noslieci, un pēkšņi pavisam pretējs raksturs, paviegla meitene, kas visādām dzīves situācijām cauri gājusi. Taču tad viņa iemīlējusi Juri un, kā es uztvēru un lomā rādu, pārveidojusies, pārtapusi.

Divi interesanti darbi man ir V. Lāča jubilejai veltītajā uzvedumā Nomoda sapņi. Tā ir Ida fragmentā no Kristapa Kaugara un Millija Putni bez spārniem fragmentā. Un pašreiz mēģinu ļoti skaistu lomu A. Dudareva lugā Ierindnieki. Tas ir dramatisks raksturs, Vera, kas kara dienās pazaudējusi vīru, pēc tam to atkal sastop, bet kopīga laime viņiem nav lemta.

Kā redzat, esmu spēlējusi diezgan daudz, un tomēr liekas, ka tā visa ir par maz, ja atceramies, ka mūsu lielās meistares L. Bērziņa un V. Artmane sezonā nospēlēja trīs lielas lomas.

− Kas ir jūsu dzīves lielākais ieguvums šajos gados?

− Tā ir mana meita Kristīne. Reizēm ir grūti, jo vakaros jāizkombinē, kas pie meitiņas paliks, bet ar Kristīni esmu kļuvusi daudz bagātāka, katra loma man tagad nu atveras savādāk, citādi es izjūtu dzīvi un mīlestību. Es neesmu pesimiste, es tikai reāli tagad novērtēju situāciju teātrī.

 

*


Varis Vētra.

(Foto: Imants Prēdelis)

Un tagad par Vari Vētru. Sastapt viņu neizdevās. Varis dzimis ārstu ģimenē, taču viņa vecāki, diemžēl, agri miruši. Vara vecaistēvs ir mūsu operdziedātāja M. Vētras brālis. Līdzās aktierdarbam Varis pievērsās režijai un vairākos iestudējumos strādāja par režisoru A. Liniņa vai A. Matīsas asistentu. Diplomdarbam V. Vētra iestudēja R. Blaumaņa Pazudušo dēlu. Ar to sākās mūsu domstarpības, V. Vētras interpretācija man likās pašmērķīga un nepietiekami dziļi balstīta pašā R. Blaumaņa traģēdijā. Par to rakstīju recenzijā Literatūra un Māksla. Protams, ka režisors aizstāvēja savu interpretāciju, kādu laiku nekontaktējamies.

Kaut arī V. Vētras izlasījumā izrādi nepieņēmu, katrā ziņā viņu uzlūkoju par nopietnu, dziļi domājošu puisi, kas savu ieceri uz skatuves vēl neprot realizēt. Bez tam, laika gaitā Pazudušais dēls pārdzīvoja izmaiņas un iemantoja pilnskanīgāku izpausmi. Studiju gados V. Vētra filmējās vairākās filmās, īpaši labu skaņu iemantoja viņa Gaitis filmā Pirmā vasara. Es atzinīgi vērtēju V. Vētras tēloto Jāzepu J. Raiņa traģēdijā, mani īpaši valdzināja tas, ka Varis alkaini centās saprast Jāzepu un neteica ne vārdu, pirms tas nebija īsti izprasts un sevī izvērtēts.

Katrā ziņā V. Vētra ir dziļš puisis, domātājs. Kaut kas var neizdoties, bet viņam pietiek spītības, lai noturētos kājās un darbu turpinātu. Ticu viņa rītdienas mākslai. Pagaidām pietrūkst vēl treniņa. Bet gadiem ejot, tas nāks klāt.

Tādi viņi ir, pieci no sestās, no Dailes teātra sestās, A. Liniņa un A. Matīsas audzināti. Tādi viņi bija 1984. gada decembrī. Rītdien, kad varbūt viņus satiksiet un redzēsiet, jaunieši būs jau citādi.

Bet mēs kādreiz, ja vien būs interese, parunāsim par citiem jaunajiem. Mūsu teātros viņu ir daudz.

 

Jaunā Gaita