MEZGLI XII

Daži notikumi ir jādokumentē pirms tie nobeidzas, lai nākotnes audzēm nav pārlieku archīvos acis jātērē, jo trimdas „paaudžu” rats griežas bezgala lēni un vēl palēninās! Tā paaudze, kas uzcēla Latviju un kas pirmajos gadu desmitos trimdai piedeva vitālu sparu, jau ir smiltājā (labākā gadījumā sēž uz kapa malas), bet tie, kas cīnījās II pasaules karā un kas Latvijas valsts anullāciju izjuta kā jauni „ideālisti”, ulmaniskās gaismas apblāzmoti, tieši un personīgi vēl turas tīri sparīgi − varbūt pat par daudz labi. Mēs vairs gluži nevaram runāt par paaudžu problēmu, mums ir dažādi ideoloģiski mistrojumi arī tīri jaunos gadu gājumos, kam nekā kopēja nebija ne ar trīsdesmitiem, ne kara gadiem. Ir sastopami pat tādi pusfašisti. Bet tomēr, lai arī tikai daļēji un īpatnējā veidā, rata griešanās ir paaudžu lieta.

Ceru, ka mani neturēsit par pārlieku rupju, ja teikšu, ka tiem, kas pieiet Latvijas jautājumam ar naidu, ir jānomirst, lai Latvijas balss atkal paceltos internacionālā tautu forumā.

Kādēļ tik nežēlīgi?

Sakarība tīri bībeliska − ebreji zināja, par ko runāja, viņi tikai drusku pārspīlēja, bet varbūt arī ne, teikdami, ka lāsts turpinās līdz ceturtai paaudzei. Tagad laiki liktos ātrāki.

Mums būtu pietiekoši daudz sabiedrisku darbinieku, kam tas sarūsējušais gatera zāģis vairs krūtīs nerūc, kas varētu uzņemties trimdas ratu stumšanu, bet „vecie” (ne tikai chronoloģiski runājot) neļauj. Septiņdesmito gadu sākumā, kad Spilners, tad Grava pārņēma ALAs vadību, likās, ka paaudžu pāreja, drusku nokavējusies, būs tīri dabīga. Ka tie, kam smagais pagātnes svars uz krūtīm, būs tīri labvēlīgi tiem ar vieglākām sirdsapziņām.

Bet tad lavīna sākās. Kultūras sakari!

Bet vēl sliktāk nekā kultūras sakari, − Imants Lešinskis pārbēga un mūsu neurotiskos „večus” satracināja.

Ar Lešinska piebiedrošanos mūsu saimei trimdas pārstāvniecībai pasaules forumā sākās uzbrukums no divām pusēm: no Kultūras sakaru komitejas Rīgā un satracināto „veco” bara trimdā.

Ir teikts, ka Kultūras sakaru komitejas nolūks ir sašķelt trimdu. Bet skatoties tagad no 80-to gadu vidus punkta, viņiem ir izdevies vēl varenāks numurs − ar Lešinska palīdzību aizkavēt „paaudžu” pāreju emigrācijas vadībā.

Ar tiem „tēviem” jau lieta nemaz nebūtu tik ļauna, ja viņi reiz varētu beigt savus vecos kaujas laukus pārstaigāt publiskos forumos un neuzvesties kā mazi ulmanīši.

Kā Lešinskis šo jaukšanu nostrādāja, mums ir visai labi zināms: ar savām runām apceļodams Ameriku un Eiropu, viņš ir atkal un atkal atkārtojis, ka emigrantu paspārnē ir ieperinājušies nodevēji un spiegi.

Viņš mums ir pastāstījis daudz interesantu lietu par savu kādreizējo organizāciju un tas ir bijis liels sovjetoloģisks ieguvums, bet, to darot, viņš ir spējis vai nu ar nolūku vai bez tā (viņš ir intelliģents cilvēks) arī daudz trimdas aktīvistu, kam savā veidā bija, ja ne jauna vizija, tad izjūta par Latvijas nākotni, apziest ar čekas smaku. Nekā konkrēta viņš jau pateicis nav, nevienam personīgi uzbrucis nav, neviena spiega vārda nav nosaucis, bet aplinkus un aizmuguriski viņš ir daudzus apstrādājis un nomelnojis − kā šeit, tā tur. Nebūsim pārsteigti, ja nākotnē Lešinska kādreizējā organizācija viņam piešķirs nozīmi zeltā.

Tā smaka ir viena lieta, − bet ne ļaunākā. Lešinska runu un rakstu bēdīgākā konsekvence ir bijusi, ka viņš mūsu tēvos, it sevišķi vecos kaŗa kalpos, atmodināja visas viņu neurozes par kaŗu un par baigo gadu. Tagad ir vesela emigrantu slaka, kas savas sarunas iesāk un nobeidz ar argumentiem no Lešinska runām. Un, kā avīzēs redzams, Lešinskim ir izveidojušās uzticības personas gan ALAs, gan DV, gan sociāldemokratu paspārnē! T.i., visos galvenos Kultūras komitejas šturmētos cietokšņos.

„Brīvie latvieši!” − tā divi valūtas spekulanti sānielā pie viesnīcas Rīgā mūs nodēvēja. Trimdā vienmēr priecājamies par katru brāli, kas pie „brīvajiem latviešiem” pārbraucis.

Lešinska pārbēgšana likās it sevišķi suminājama, bet toreiz gluži neapzinājāmies, cik smaga krava viņš mūsu trimdas ratiem būs. Cik plaši tas Lešinska ļambasts ir īsti noskanējis no nomales raugoties, grūti apzināt, bet nebūsim pārsteigti, ja, piemēram, tās grūtības, ko piedzīvo Riekstiņa Studiju Centrs ir pa daļai Lešinska radīta konsekvence. Zinu cilvēkus, kas Riekstiņa Centram jau vairākus gadus nedod ziedojumus, jo tur mācot un darbojoties cilvēki, kas ir ciemojušies Latvijā un kas ir uzņēmuši Kultūras sakaru komitejas viesus savās mājās. Vai viņi sūtīs savus bērnus un mazbērnus uz Riekstiņa centru, ir vēl vairāk apšaubāms. Bet Riekstiņa centrs jau nav vienīgais pasākums, kas pēdējos gados šī konflikta rezultātā ir cietis. Dīvainā kārtā arī korporācijās šis „paaudžu” konflikts ir pārnesies.

No emigrantiem Lešinskis nevienu tādā tiešā „iznīcinošā” veidā nav apstrādājis. Mēs neesam bez iespējām pretoties, arī bezgala klačot mēs varam. Lieta ir cita ar viņa kādreizējiem kollēgām − vēl sliktāk ar lielu daudzumu Latvijas literātiem, māksliniekiem un akadēmiķiem. Minēsim tikai Imantu Ziedoni, Jāni Peteru, Maiju Tabaku un pa daļai nelaiķi Ojāru Vācieti. Varētu būt literātūrvēsturiski tīri svarīgi uzzināt, ka Vācietis bijis Londonā un ticies ar Gunti Zariņu pēdēja vakarā pirms viņa pašnāvības, bet ir galīgi cita lieta izkladzināt, ka Lešinskis Ziedoņa vēstules „uzlabojis” un ka Ziedonis ar Peteru viņam ziņas nesuši. Pieņemsim arī, ka tas tā bijis − cik tas svarīgi? Mums būtu jāpieņem varbūtība, ka šinīs tikšanās reizēs ar Peteru un Ziedoni Lešinskis tika smagi šūpots cauri.

Attiecībā uz Lešinska motīviem mums būtu jāpieņem, ka tie ir bez kompleksiem un augstāko ideālu iedvesmoti − nav iemesla apšaubīt, ka patiešām viņš darbojas neatkarīgas un demokratiskas Latvijas un Latvijas kultūras vārdā. Tā ir viena puse. Otra ir tas, kā lielums mūsu tautas brāļu Lešinska runas ir sapratuši! Lasu tādu Latvijas Nacionālo Patriotu 18. novembŗa uzsaukumu, kas vairāk tūkstoš kopijās tika iesūtīts Latvijā un šinī gaŗajā dokumentā, daždažādās sakarībās Dievu piesaucot, starp citu teikts:

Ne tas kādu pārsteidz, ka vēsture no padibenēm izvemj dažus virskalnus, − dažus staļiņus, hitlerus vai maotsetungus, bet pārsteidz jau šīs briesmīgās hierarchijas nākošā garnitūra: šustiņi, eichmaņi, andropovi... Visos viņos ir atvērusies dziņa iznīcināt un slepkavot. Vai iznīcināt garīgi, kā pelšes, vosi, ziedoņi, peteri..., kas melo, krāpj, māna...

Un tas tikai tā uzsaukuma iesildīšanai pirmajā lapaspusē. Arī ja Lešinskis pats pie šī dokumenta rakstīšanas nav piedalījies, viņa svētais gars ir stāvējis šī uzsaukuma kūmās. Ja cilvēki, kas vēl dzīvo 40.to gadu gaisotnē, kaut ko tādu raksta, tad tā varētu būt neurozes radīta dumjība, bet ja nu rakstītāji ir bijuši tādi, kas šodienas Latvijas apstākļus pazīst (man tika apgalvots, ka neseni pārbēdzēji no Latvijas esot piedalījušies), tad tā pie latviešiem ir vēl ne tikai neredzēta ļaunprātība − tā kaitē Latvijai.

Tuvāka sakarība ar Lešinski ir saredzama drauga Aristīda Lamberga „slavenajos” sludinājumos mūsu dižavīzēs 1984. g. jūnijā sakarā ar Baltijas Studiju Apvienības no Rīgas ielūgto akadēmisko viesu ierašanos Montreālas konferencē.

Un viss tas ir vērsts pret mēmiem, rokām sasietiem literātiem, māksliniekiem un akadēmiķiem, kas tuvākā nākotnē ne Lešinskim, ne arī kādam citam brīvās pasaules pilsonim atbildēt nevarēs.

Spriests par Lešinski ir visādi, bet es noraidu to bieži minēto iespējamību, ka viņš it kā būtu dubultaģents vai it kā no augstākas Maskavas instances iesūtīts diversants. Tādai varbūtībai mums faktu nav. Bet skatoties no rezultātiem, ir jāsaka, ka viņš kalpoja latviešu tautai labāk kā Kultūras Sakaru Komitejas priekšnieks, kad viņš fabricēja melus par emigrantiem, nekā tagad, kad kā brīvs pilsonis mums taisnību stāsta. Tāpat kā kādreiz, kad viņa meli mums bija grūti pārbaudāmi, tāpat ir arī ar viņa taisnību.

Tiem, kas Lešinski personīgi pazīst, droši vien ir citas perspektīvas, bet, no tālienes sekojot, jāsaka, ka viņa pārbēdzēja personai trūkst tāda atklāta vēriena, tāda plaša brīvības apkampiena. Izrunājies viņš ir visādi, bet nekādas īstas zem zvērasta liecības, vai nu formālas vai neformālas, nav devis. Cik dzirdēts tautu runājot, viņš esot bijis aicināts liecināt Hāznera lietā, bet atteicies. Tas nu būtu bijis zem zvērasta. CIA esot it kā aizliedzis, bet, šinī zemē dzīvojot, mēs zinām, ka CIA tādu absolūtu aizliegumu, it sevišķi tiesu liecību jautājumā, nevar dot.

Nāks jau laiks, kad arī visi Latvijas „mēmie” (Vācietis nu ir smiltājā) par Lešinski izteiksies, bet tas droši vien būs tikai pēc tam, kad mūsu lielais naids, kā šeit, tā tur, būs pakūpējis. Katrā gadījumā Lešinska liecības par šiem cilvēkiem mēs nevaram uzņemt kā galīgo taisnību, būtu arī jādzird otra puse. Varbūt tie ļaudis, kam ir savs svars pie Kultūras sakaru komitejas, varēs šo iestādi pamudināt dot brīvu vārdu visiem Lešinska aprunātiem brāļiem un māsām.

 

Andrievs Ezergailis