SARUNA AR ZIGURDU MIEZĪTI

 Zigurdu Miezīti intervē Hamiltonas tautas deju kopas „Vainadziņš” − „ Vainadziņš I” un „ Vainadziņš II” vadītāja Baiba Šmita-Kalēja

 

Viens no visaktīvākajiem un daudzpusīgākajiem tautas deju darbiniekiem tagad Ziemeļamerikā ir Zigurds Miezītis Toronto. Viņa vadītā tautas deju kopa „Diždancis” 1983. gada rudenī atzīmēja savu 35 gadu jubileju ar īpašu uzvedumu „Diždanča danči”, kuŗā dejoja „Diždanča” dejotāju radītās choreografijas. No tām 12 bija Zigurda Miezīša. Sarīkojumā piedalījās „Diždancis”, „Lielais diždancītis”, „Diždancītis”, „Vecais diždancis”, uzveduma „Koklētājs un velns” dejotāji, kā arī viesi „Daugaviņa” un „Kreisā kāja” no Toronto un „Vainadziņš” no Hamiltonas, muzikālo pavadījumu veicot ansamblim „Kolibri” no Bostonas.

„Diždancis” var lepoties ar vairākkārtējām sekmēm tautas deju sacensībās dziesmu svētkos, piedalīšanos kā latviešu, tā arī cittautu sarīkojumos, festivālos un pasaules izstādēs ar pāri par piecsimt dejotājiem, kas „Diždancī” dejojuši 35 gadu laikā. Tas ir Zigurda Miezīša lielais nopelns. Bet viņa darbība nav ierobežota tikai „Diždancī” vien. „Zigis” ir pazīstams no Toronto līdz rietumkrastam, no jaunatnes dziesmu svētkiem Montreālā līdz Venecuēlai, no 2x2 nometnēm Ziemeļamerikā līdz kultūras dienām Austrālijā. Kas ir Zigis? Iepazīstieties...

 

Jaunā Gaita: Kāda bija Tava pirmā saskare ar tautas dejām?

Zigurds Miezītis: 1950. gadā, kad ceļā uz Kanadu bijām apstājušies Minsterē, kur Vera Slavieša vadīja tautas deju grupu, es nodarbojos ne tik daudz ar dancošanu kā kopējot deju aprakstus. Atbraucis uz Kanadu, pēc gada sāku dancot „Diždancī”.

 

J.G.: Kuŗā gadā „Diždancis” dibināts un kas to vadījis?

Z.M.: Fredis Aigars to dibināja 1948. gadā un vadīja 10 gadus. Tad Vilis Ādlers pārņēma uz gadu un kopš 1959. gada − es.

 

J.G.: Cik pašreiz dejotāju „Diždancī”?

Z.M.: Sastāvs ļoti svārstās. Toronto un Milvoku dziesmu svētkos bija apmēram simts no visiem „Diždančiem”. Caurmērā „Diždancī” var rēķināties ar 12 pāriem. „Mazajā diždancītī” ir apmēram 4 četrpāri un „Lielais diždancītis” ir ļoti stabils ar 3 četrpāriem.

 

J.G.: Kā Tavā skatījumā „Diždancis” ir mainījies laika tecējumā?

Z.M.: Pirmkārt, visredzamākā ir tērpu maiņa. Sākumā puiši dejoja biezas vadmalas tērpos, tad, plānākos pelēkos Nīcas, un tagad pusgaros Alsungas tērpos. Otrkārt, „Diždancim” tagad ir daudz jaunāks sastāvs, un esam kļuvuši daudz atkarīgāki no skolām. „Lielajam diždancītim”, kur visi ir zem 14 gadiem, nav universitātes spiediena un ar tiem var vairāk strādāt, jo regulāri ierodas mēģinājumos.

 

J.G.: Kā izpaužas „Diždanča” darbība?

Z.M.: Gadskārtējās uzstāšanās ir Pitsburgas festivālā maija beigās, Toronto „Karavanā” un Jāņos Sidrabenē. Parasti arī piedalāmies „Daugaviņas” jubilejās. Mums caurmērā iznāk uzstāties reizi mēnesī kādā sarīkojumā. Pagājušo gadu mums bija uzvedums Sarnijas koncertapvienības koncertā, kur dejojām ½ stundas programmu ar Sarnijas un Porthjūronas simfonisko orķestri.

Taču ievērojamākais varbūt ir tas, ka pēdējo 15 gadu laikā „Diždancis” ir piedalījies visos Ziemeļamerikas dziesmu svētkos kā arī PBLA rīkotajās dziesmu dienās Visbijā un Minsterē. Esam mērojuši ceļu no krasta līdz krastam uz 5 rietumkrasta, 4 ASV un 4 Jaunatnes dziesmu svētkiem − kopā gandrīz pusceļā uz mēnesi.

 

J.G.: Kā Tu veicini latviskās dejas izjūtu savos dejotājos?

Latvisko dejas izjūtu ir grūti dažos vārdos definēt − viņā ir jāieaug. Tajā ietilpst latviešu dejas temperamenta izpratne, stāja un pareiza tērpa valkāšana. Svarīgi ir ieturēt vienlīdzības un respekta izjūtu vienam dejotājam pret otru un attīstīt samērā atturīgu, plūstošu, bet ne pārmērīgi plastisku dejas stilu bez pārspīlējumiem un izlēcieniem.

 

J.G.: Kāda veida mūziku Tu lieto mēģinājumos?

Z.M.: Es lietoju tikai kasetes. Kādreiz agrākos gados, kad Ansis Semenovs spēlēja, tad, man liekas, „Diždancis” bija viena no nedaudzām grupām, kam bija „dzīva” mūzika.

 

J.G.: Agrāk „Diždancis” bija pazīstams ar to, ka ļoti strauji dejoja, bet pēdējā laikā dejošanas temps ir palēninājies. Vai tam kāds sakars ar to, ka tagad lietojat kasetes?

Z.M.: Jā, noteikti. Ja ir dzīva mūzika, tad tā daudz vairāk sadarbojas ar dejotājiem un var atļauties ātrāk spēlēt, ja vēlas, bet ja lieto lenti, tad tas standartizē dejošanu, un arī dinamisms zūd, kaut gan tad stingrāk pieturas pie stila un dod dejotājiem drošību, jo viņi zina, kādu tempu sagaidīt.

 

J.G.: Kā ir ar dejotājiem, kam nav takts izjūtas un kam ir grūtības apgūt soļus?

Z.M.: Man ir bijis tikai viens tāds cilvēks „Diždancī”, ar ko esmu daudz strādājis, bet kuŗš nekad neiemācījās. Es mēģināju visāda veida pieejas, bet nekas nedarbojās. Bērniem līdz zināmam punktam takts izjūtu var ieprogrammēt, lietojot citas maņas. Bērniem ir ļoti svarīgi, ka viņi sajūt takti ar vairākām ķermeņa daļām ne tikai kājām vien, tādēļ palīdz plaukstu sišana vai līdzskaitīšana.

 

J.G.: Vai „Diždancim” ir kādas iemīļotas dejas, ko labprāt dejo?

Z.M.: Man liekas, ka tas mainās no gada uz gadu un atkarājas no dejotājiem. Tādas dejas ir bijušas, piemēram, „Jautraviņa”, „Ķekatnieks” un „Jāņu deja”.

 

J.G.: Kā Tu izvēlies dejas uzstāšanās gadījumā?

Z.M.: Es parasti domāju par publiku, kas tās skatīsies, un ja ir iespēja, tad lieku dejā tos, kam patīk šīs dejas visvairāk. Tomēr es mēģinu balansēt, saliekot kopā labus partnerus ar vājākiem dejotājiem.

 

J.G.: Pāriesim tagad pie Tavām choreografijām. Kad tām pievērsies?

Z.M.: 1969. gadā choreografēju 45 minūšu gaŗu uzvedumu „Koklētājs un velns”, kur pie deju izveidošanas man palīdzēja arī citi. Pirmā atsevišķā deja bija „Toronaks” 1970. gadā, kad Toronto norisinājās sarīkojums „Nākotne 70”, no kā arī radās dejas vārds. Šai dejai mūziku sakārtoja Edvīns Kalviņš. Pēc tam katrā dziesmu svētku jaundeju skatē esmu piedalījies ar vienu vai divām choreografijām. Pēdējos divos Kanadas dziesmu svētkos veidoju tautas deju lieluzveduma choreografijas, kā arī Minsteres dziesmu dienu nobeiguma deju „Maza, maza ābelīte”.

 

J.G.: Cik Tev ir choreografiju?

Z.M.: Bez „Koklētāja un velna” man ir deviņas, kuŗas tika dejotas „Diždanča” 35 gadu jubilejas uzvedumā.

 

J.G.: Kuŗu Tu uzskati par savu labāko?

Z.M.: To deju, kas radās ar vismazāko piepūli – „Taču Jāņu deja”, jo tā tiešām tika uzrakstīta četrās stundās.

 

J.G.: Pastāsti par šīs dejas rašanos.

Z.M.: Pirms Sietlas dziesmu svētkiem Vankuverā notika 2x2 nometne. Es nevarēju tikt no sākuma uz nometni, kur man bija jāvada tautas deju puduris, bet man no turienes piezvanīja un pastāstīja, ka pieteikušās divreiz vairāk meiteņu kā puišu. Sarunāju, lai mūzikas nozare sāk iestudēt dziesmu „Pērkons veda vedekliņu”, kas man bija iepatikusies, kad to dziedāja Minsteres mičotāji. Man nebija nekādas idejas, ko ar to darīšu, tikai domāju, ka tema ir laba. Es tad to iespēlēju lentē un lidmašīnā, lidojot uz Sietlu, sāku rakstīt deju un nobeidzu autobusā, braucot uz Vankuveru.

 

J.G.: Kādēļ tā ir „Taču Jāņu deja”, nevis tikai „Jāņu deja”?

Z.M.: Tajā nometnē vārdiņš „taču” izveidojās par tādu kā saukli. Deju pieteicu Sietlas dziesmu svētku uzvedumā kā Jāņu deju, bet kommentātore vēl piemetināja, ka tā ir taču Jāņu deja, un tā tas sākās. Kad mēs to vēlāk dejojām jaundeju skatē dziesmu svētkos Toronto, to daļēji diskvalificēja, jo kur tāds vārds ir dzirdēts − „taču”.

 

J.G.: Kas tevi mudina radīt jaunas dejas?

Mani parasti mudina speciāli notikumi.

Piemēram, Jaunatnes dziesmu svētkiem Montreālā tika choreografēta „Saules rota” un „Māmiņas meitiņa”, humoristiska rotaļa meitenēm. Bostonas dziesmu svētkiem tika veltīta „Tējas deja” ar laikmetīgā plāksnē pārnestu vēsturisko konflikta temu, šoreiz risinātu puišu un meitu starpā. Divpāru deja „Teci rikšiem, kumeliņi” radās Austrālijas kultūras dienās Kanberā.

 

J.G.: Kā Tev rodas idejas dejas izveidošanai?

Z.M.: Ir ļoti svarīgi iejusties mūzikā un tādēļ, ja man patīk kāda mūzika, tad es jūtu, ka labprāt kaut ko ar to darītu. Es līdz šim esmu lietojis tikai eksistējošas tautas melodijas, atskaitot „Toronaku”, kas ir savirknējums no vairākām melodijām. Man patīk, ka dejai ir saredzama struktūra un visās manās dejās ir diezgan noteikta struktūra.

 

J.G.: Šķiet, ka Tu loti nodarbojies ar jaunu soļu izdomu, kā, piemēram, „Kaimiņdejā”, „Piecdancī”, „Saules rotā” u.t.t. Kas Tevi mudina to darīt?

Z.M.: To daru, jo man liekas, nav gluži taisnība, ka latvieši dancojuši tikai vienā veidā − teciņus vai palēciena soļiem. Ir, piemēram, dziesmas ar komplicētiem taktsmēriem, ko mēs bieži neizprotam un tādēļ vienkāršojam un dziedam nepareizi. Bet to darot, īpatnējā melodija zūd. Tādā pašā veidā, kā šīs īpatnējās melodijas zuda, droši vien arī zuda daudzi sarežģītie un īpatnējie deju soļi.

 

J.G.: Tad Tu ar savu choreografiju mēģini atdzīvināt šo īpatnējo mūziku un soļus?

Z.M.: Jā. Klausoties mūziku, es mēģinu iedomāties, ko varētu pie tās dejot. Ja, piemēram, ir piectaktīga mūzika ar tik interesantu lauzumu, kādēļ dejot tecinu soļiem, ja var radīt kādus īpatnējus un mūzikai piemērotus soļus. Es mēģinu, lai dejas soļi un gājieni izceļ arī to, kas mūzikā ir īpatnējs. Ar dziesmām, kur ir interesanti vārdi, es cenšos attēlot un raksturot tekstu, tā izveidojot rotaļu.

 

J.G.: Pastāsti par savu uzvedumu „Koklētājs un velns”.

Z.M.: 1969. gadā, kad Toronto notika pirmie kokļu svētki, izveidojām īpatnējo folkloristisko baletu ar Bruno Skultes mūziku Andreja Jansona aranžējumā. Ļoti īsā laikā izveidojām šo uzvedumu, kuŗā ir divas atšķirīgas mūzikas daļas − latviskā un modernā. Uzveduma fabula iesākās ar latvisko mūziku, kur kāds puisis dodas pieguļā ganīt zirgus. Meitene atnes viņam launagu, bet nepaliek. Puisis aizmieg un sapņo, ka velns viņu lūdz koklēt savas meitas kāzās. Tad seko modernā daļa − velna pilī. Pēc tam atgriežas latviskā mūzika, kad puisis pamostas. Uzvedumā dziedāja Jansona dziedātāju un koklētāju ansamblis un dejoja „Diždancis”. Šo uzvedumu atkārtojām Ņujorkā un trīs reizes 1970. gada Dziesmu svētkos. Pašreiz ir iecere to pagarināt ar latviešu kāzām un, ja iznāks, brauksim uz Austrāliju. Pamatā tas būtu tas pats uzvedums ar papildinājumu.

 

J.G.: Pirms vairākiem gadiem „Diždancis” izdeva grāmatu Novadu tērpi.

Z.M.: Novadu tērpi bija „Diždanča” projekts, ko īstenojām ļoti īsā laikā diždanciešiem pašiem ziedojot simtiem darba stundu, līmējot illustrācijas, krāsojot dzijas, gatavojot paraugus un saliekot sekcijas iesiešanai. Izdevām grāmatu 1000 eksemplāros.

 

J.G.: Vai nebūtu vēlams to vēlreiz izdot?

Z.M.: Ja varētu atrast palīgus, kas būtu ar mieru grāmatu pārstrādāt, tad − jā, jo grāmatā ir kļūdas un daudz kas atkārtojas, ko jaunā izdevumā vajadzētu saīsināt.

 

J.G.: Tu piedalījies arī grāmatas 88 latviešu tautas dejas un apdares izdošanā.

Z.M.: 88 dejas bija Arnolda Bāliņa ierosinājums, un mēs, tautas deju vadītāji, jutām, ka tāda grāmata tiešām būtu vajadzīga. Deju aprakstus rakstīja Jānis Kūlis, Laimdota Morusa, Edvīns Kalviņš, Arnolds Bāliņš un es. Šajā grāmatā ir visas 52 oriģinālās dejas, ko Johanna Rinka un Jēkabs Stumbris pierakstīja un publicēja Latvijā 1920.-tos gados. Diemžēl, vairāk oriģinālo deju mums nav, it sevišķi trūkst rituālo deju, šo deju mūzika eksistē, bet pašas senās dejas mums ir zudušas, un vairs nevar apzināt dejas, ja vairs nav cilvēku, kas tās dejo. Mēs varam tikai minēt, kādas tās varēja būt. No pierakstītām dejām zinām, kāds bija deju gars 1920. gadā, bet nezinām, kāds tas varēja būt 1800. gadā vai pat agrāk.

 

J.G.: Tādā sakarībā vai nebūtu vērts domāt par tagadnes choreografiju un apdaru izdošanu pirms arī tās pazūd?

Z.M.: Mums bija paredzēts pagājušos dziesmu svētkos Toronto izdot aprakstus visām jaundeju skates dejām. Taču nevarējām dabūt pietiekami daudz līdzekļu, lai to izdarītu. Ceru, ka kādreiz varēsim sakopot un izdot jaunās choreografijas, kas trimdā radušās. Tas ir projekts, kas būtu tagad ļoti ātri jādara.

 

J.G.: Kā Tu izvērtē jaunās choreografijas?

Z.M.: Ziemeļamerikā radītās choreografijas ir ar ļoti izteiktu rokrakstu, un, tās noskatoties, gandrīz var pateikt, kas tās ir choreografējis. Piemēram, Lidijas Āboliņas choreografijas ir manāmas baleta kustības. Edvīna Kalviņa dejas ir ģeometriskas un ļoti ātras. Man jau arī laikam ir savs zīmogs − esmu ievērojis, ka man pēdējā laikā bieži ir cilpu mešana, kā arī tie īpatnējie soļi.

 

J.G.: Tu esi arī vadījis divus lieluzvedumus dziesmu svētkos. Vai tu varētu raksturot, kādas grūtības ir organizējot šādus lieluzvedumus, kur ir tuvu pie 1000 dejotāju?

Z.M.: Lielākā grūtība ir, kā dabūt cilvēkus īstā vietā, kur viņiem jābūt uz dejas grīdas un arī izzināt, cik dejotāju tiešām būs. Parasti notiek maiņas nedēļu pirms uzveduma, kad viena vai otra kopa paziņo, ka nevarēs piedalīties paredzētā sastāvā.

 

J.G.: Šķiet, ka katrā lieluzveduma mēģinājumā pietrūkst laika izņemt visu uzvedumu. Vai nebūtu vēlami vairāki mēģinājumi?

Z.M.: Tā kā notiek sacensības un jaundeju skate, tad šajā laika sprīdī nav iespējams dot vairāk mēģinājumu laiku lieluzvedumam. Dejotājiem tas būtu vēlams, un tad arī varētu atļauties cita veida choreografiju uzvedumā. Pagājušos svētkos Toronto es mēģināju izveidot lielāku un saistošāku kustību starp dejām, kas būtu daļa no uzveduma. Ja grib tādu kustību labi parādīt, tad ir vajadzīgs garāks mēģinājuma laiks.

 

J.G.: Problēma mēģinājumos ir bieži ar muzikālo pavadījumu, kad orķestrim paiet laiks uzņemt pareizo ātrumu, konstatēt dejas garumu u.t.t.

Z.M.: Redzi, koncertos koncerta vadītājam ir pilnīga kontrole par mūziku, turpretī deju uzvedumā muzikālo daļu es varu kontrolēt tikai zināmā mērā. Tā ir viena problēma un aranžējumi ir otra, un kaut kādā veidā tās abas lietas ir jādabū līdz tam punktam, kur dejotāji zina, ko viņi dejo. Tas, saprotams, ņem laiku, un dejošanas mēģinājumam tā paliek mazāk.

 

J.G.: Tu Rīgā redzēji deju uzvedumu Dziesmu svētkos, kur viss deju pavadījums ir atskaņots no lentēm. Vai ir domāts par līdzīgu izkārtojumu šeit, kur orķestris ieskaņotu pavadījumu lentē, ko kopas varētu izmantot savos mēģinājumos un tad lieluzveduma dejot pēc tās pašas mūzikas?

Z.M.: No dejotāju viedokļa tas būtu tas labākais, bet no izmaksas viedokļa tas būtu divreiz dārgāk, jo būtu jāmaksā orķestrim ierakstīt mūziku un tad otrreiz par uzvedumu. Pēc arodbiedrības noteikumiem viņiem jābūt klāt, kaut arī viņi nespēlē. Dziesmu svētkos lentes mūzika tiek daļēji lietota, bet es nezinu, vai viņi pat ļautu atskaņot visu uzvedumu. Mums nebija problēmu atskaņot kokļu daļas mūziku ierakstā, jo vietējie tāda veida mūziku nespēlē. Ja mēs pārejam uz cita veida izpildījumu ar instrumentiem, ko vietējie orķestri nevarētu dot, tad varbūt, bet tas viss saistās ar arodbiedrības noteikumiem. Ja mēs dejotu pļavā vai brīvdabas muzejā, tad varētu darīt, ko gribam. Ja salīdzinām savus ar Rīgas Dziesmu svētkiem, tad tur viņiem ir mēģinājumi veselu nedēļu tikai uznākšanai un noiešanai. Viņiem ir stingra disciplīna, kur dejotājs nevar iedomāties, ka viņš varētu nebūt mēģinājumā. Mēs te strādājam ar lielu trūkumu laika un financiālā ziņā − arī disciplīna nav tik stingra.

 

J.G.: Kāds Tavs vērtējums par tautas deju sacensībām dziesmu svētkos? Kādēļ, piemēram, Milvokos, kur lieluzveduma piedalījās 42 kopas, tikai 8 kopas piedalījās sacensībās?

Z.M.: Man šķiet, viens iemesls varētu būt profesionālu tiesnešu trūkums. Bez tam kopām liekas, ka piedalīšanās sacensībās nebūtu viņu interesēs. Taču tiem, kas piedalās, tas noteikti palīdz grupas garam. Negatīva parādība ir tā, ka grupu vadītāji lietas uztver pārāk nopietni un personīgi, un tā rodas nevajadzīga berze starp grupām.

 

J.G.: Kā Tu raksturotu tautas deju kopu vadītājus tagad?

Z.M.: Pašreiz ir lielas atšķirības vadītāju spējās un dažām grupām ir samērā nepieredzējuši un nedroši vadītāji. Kad, gatavojoties uz 1980. gada Dziesmu svētkiem, es biju rajonu mēģinājumos, tad ievēroju, ka tur bija vadītāji, kas bija ar mieru noskatīties mēģinājuma norisi bez kommentāriem un aktīvas piedalīšanās. Vadītāji bieži vada burtiski pēc grāmatas, jo viņiem trūkst prakstiskās pieredzes.

 

J.G.: Tautas deju vadītājiem ir notikuši 3 kursi, pēdējie Garezerā 1980. gadā. Vai tādi kursi ir paredzēti arī nākotnē?

Z.M.: Par to ir domāts. Mēs gribam apvienot vadītāju kursus ar tautas deju kataloģizēšanu. Pašlaik atbildība gulstas uz pēdējo Toronto Dziesmu svētku tautas deju komitejas pleciem. Mums vajadzētu sasaukt tautas deju kopu vadītājus, kas būtu ar mieru konsultēties un šo darbu veikt. Doma ir, ka atsevišķas deju kopas varētu iemācīties vienu deju pēc saviem standartiem un to uzņemt video lentē, ko tad nodotu archīvā. Tas process, kamēr vadītājs noved savu grupu līdz gatavai dejai, būtu tā vadītāju audzināšanas faze. Tā tiktu panāktas divas lietas − audzināti vadītāji un izveidota deju bibliotēka.

 

J.G.: Vai Tev ir bijusi iespēja sadarboties ar tautas deju kopām ārpus Ziemeļamerikas?

Z.M.: Biju Venecuēlā, kur vienā nedēļas nogalē iemācīju 12 dejas, un dalībnieki Karakasā uzvarēja etnisko grupu sacensībās ar dažām no šīm dejām. 1982. gadā Austrālijā redzēju Dziesmu svētku lieluzveduma mēģinājumu, Visbijā un Minsterē satiku Eiropas dejas kopas un vadītājus.

 

J.G.: Tu 1980. gadā redzēji tautas deju uzvedumu Dziesmu svētkos Rīgā. Kādi Tavi iespaidi par to?

Z.M.: Kopiespaids bija interesants, bet izjutu etnogrāfisko deju trūkumu. Viss uzvedums bija bāzēts uz choreografiju.

 

J.G.: Kāds Tavs vērtējums par viņu izpildījumu?

Z.M.: Izpildījums Rīgas Dziesmu svētkos ir noteikti vienveidīgāks. Lielais kopmēģinājumu stundu skaits dod redzamus rezultātus. Turpretim mūsu uzvedumu izpildītāju kompetences līmenis ir ļoti dažāds. Turklāt parasti ir jāiztiek ar vienu kopmēģinājumu. No šādas perspektīvas raugoties liekas, ka paveicam gandrīz vai neiespējamo.

 

J.G.: Vai bez dziesmu svētkiem Tev ir bijusi izdevība redzēt kāda ansambļa uzvedumu?

Z.M.: Esmu redzējis tautas deju ansambļa „Daile” uzvedumus 1980. gadā Jūrmalā un 1983. gadā Rīgā. Kad viņus otrreiz redzēju, biju jau pieradis, ka viņu uzvedumi ir baleta stilā. Uzvedums šoreiz bija ar latviskāku pieskaņu nekā 1980. gadā. Redzēju arī „Liesmas” 1983. gadā latviešu reprezentācijas braucienam uz Maskavu iestudēto programmu. Viņu programma bija piebāzta ar visādām nelatviešu dejām, un solisti dziedāja krievu tautasdziesmas. Latvisko uzvedumā bija grūti saskatīt.

 

J.G.: Vai viņu uzvedumā bija arī latviešu dejas?

Z.M.: Tikai dažas. Savā uzvedumā viņi tiešām vāji reprezentēja latviešu kultūru.

 

J.G.: Vai tev ir bijusi izdevība tikties ar kādiem tautas deju darbiniekiem Latvijā?

Z.M.: Esmu ticies ar latviešu dejas speciālistu Hariju Sūnu un ar universitātes ansambļa „Dancis” vadītāju Ati Spuri. Esmu redzējis ansambļa „Dancis” mēģinājumu.

 

J.G.: Kā viņu mēģinājums atšķiras no mūsējiem?

Z.M.: Viņu ansamblis darbojas kā profesionāla grupa ar stingru disciplīnu. Vadītāji no saviem dejotājiem daudz sagaida un dažreiz mēģinājumi ir katru vakaru. Mēģinājums ilgst vismaz 4 stundas, kuŗā pirmo daļu aizņem baleta kustību treniņš. Deju un muzikālie vadītāji ir algoti darbinieki un var veltīt darbam vairāk laika, lai sagatavotu programmas un mēģinājumus.

 

J.G.: Vai Tu esi iepazinies ar jaunākām Latvijā radītām choreografijām?

Latvijas dziesmu svētku deju uzvedumiem izvēlētās dejas tiek regulāri izdotas atsevišķās grāmatās. Latvijā, tāpat kā pie mums, tiek radīts liels skaits choreografiju ar plašu stila un tematikas dažādību. Latvijas choreografijas atšķiras ar to, ka tās ir veidotas tieši skatuvei un dažu choreografu darbā ir izteikti manāms slavisks iespaids.

 

J.G.: Nobeigumā − vai Tev būtu kāds pareģojums par tautas deju nākotni?

Z.M.: Ja runā par choreografijām, tad ir grūti paredzēt, kādā virzienā tās attīstīsies. Pašreiz choreografijās ir liela dažādība −, piemēram, „Saules josta” Austrālijā ļoti pieturas pie etnogrāfiskiem elementiem, bet ir arī citas choreografijas, kas ir diezgan nelatviskas. Bet arī šāda veida dejas ir nepieciešamas, jo, lai kritiski izvērtētu un noteiktu deju attīstības virzienu, ir vajadzīgas visāda veida choreografijas. Problēma rastos, ja būtu tikai „nelatviskas” dejas, jo tad tautas māksla aizietu citā virzienā. Tā, piemēram, Latvijā jaunām choreografijām bieži piemīt īpatnēja tematika, kā arī citu tautu deju elementi un izjūta. Dejas, kā, piemēram, „Traktoristi azaidā”, „Celtnieku deja” u.c. atspoguļo jauno dzīves veidu. Tās pašreiz izliekas ļoti mākslotas, bet tās vēsturiskajā skatījumā būs vērtīgas, jo attēlos un liecinās par pašreizējiem apstākļiem Latvijā. Tomēr liekas, ka šejienes choreografi vairāk pieturas pie etnogrāfiskiem elementiem nekā Latvijā. Šeit arī dejo vecās etnogrāfiskās dejas, kā tās pierakstītas, bet Latvijā ir tendence tās pārveidot un radīt variantus.

 

J.G.: Kādā virzienā tiecas tautas dejas dziesmu svētkos?

Z.M.: Mūsu dziesmu svētkos agrāk dejoja tikai etnogrāfiskās dejas, bet tagad arvien vairāk tiek arī dejotas choreografijas. Dziesmu svētkos Latvijā tautas deju uzvedumi ir izveidojušies vairāk kā jaundeju svētki, jo etnogrāfiskās dejas netiek dejotas − ir tikai choreografijas. Mums šeit ir lielāka iespēja paturēt un dejot vecās dejas, jo nav spiediena uz radošo un starptautisko. Tiešām grūti paredzēt, kādā virzienā tautas dejas attīstīsies, jo iespējas ir ļoti plašas.

 

J.G.: Paldies par interviju un labas sekmes Tev nākotnē.