Velta Rūķe-Draviņa

PAR IEVĀM MŪSU TAUTASDZIESMĀS

 

„Un kad Gaujas līčos atkal ievas zied...” Ne tikai sentimentālajās romancēs, bet visā mūsu pēdējā gadsimta dzejā romantiskā mīlestība sasaistījusies ar ziedošām ievām, lakstīgalām un upes līčiem. „Dziļas gravas, ievu strauti − Lakstīgalai tricināt” (Atis Ķeniņš, „Kuršu augstiene”), „Ievas zars pār Gauju liecas” (Rūta Skujiņa, „Lakstīgala Gaujas krastā”), „Zaļie upes krasti Rītos, vakaros Zaigo neparasti Ievu pakaros” (Elza Stērste, „Gaujmalā”), „Bet aiz Gaujas viņā krastā Līču lejā ievas zied, Un kā laime neatrastā Viena Ieva zied un dzied” (Pāvils Rozītis, „Gauja”). Mazāk parasts bijis izcelt spēcīgās smaržas efektu: „ievu rūgtums jaukts ar vīgriezēm” (Vilis Cedriņš, „Rūjas grīva”). Tikai pašā jaunākajā dzejā, atkāpjoties no nodeldētajiem priekšstatiem, sastopam pavisam negaidītas asociācijas ar ievziedu vēso baltumu, zaru vieglo, bezpretestības trauslumu u. tml. Tā Vizmas Belševicas dzejolī par Rūjienu pēckara postažā:

Un tad lai pār mani nāk ievziedu aukstums.
Baltais un naidīgais: neaizskar.
Trausli zari. Tik vieglu roku
Veselu klēpi pieplūkt var.
Bet sāpēs galva, un ausīs dunēs
Ievziedu aicinājums. (...)

Noteiktos laika posmos, kā sava veida modes virziens dzejā, parādās tieksme ar patiku kavēties pie zināmiem augiem. Runa nav tikai par romantiķu iemīļoto „zilo puķi”, bet par dzejnieku interesi apdzejot, teiksim, rozes un neaizmirstules, vai vairāk vērības veltīt ziedošām ābelēm vai arī − kā mūsu dienās jaunāko autoru darbos − atkal un atkal atgriezties pie jāņuzālēm madarām, asinszālēm utt.

Bez tam vērojamas arī individuālas noslieces. Tā, piem., Rainim, kura dzejā tik daudz vietas veltīts priedei un eglei, tikpat kā nemaz nav izmantots ievas tēls, ja neskaita pāris no tautasdziesmām pārņemtās rindas lugā Pūt, vējiņi.

Tīri dabiski uznirst jautājums, kā ir ar ievām mūsu senajās tautasdziesmās. Vai uztvere tur saskan ar moderno dzejnieku attieksmi pret ievām kā dzejisku simbolu? Ievas savdabīgo vietu latviešu tautas dzejā varam visskaidrāk izredzēt, ja to salīdzina ar citiem tur pieminētiem kokiem un augiem vispār. Pēc A. Zāmeļa pētījumiem (Latvju Tautas Dainu I sēj., 74) tautasdziesmās konstatēto augu kopskaits pārsniedz 200; tā kā nereti tas pats augs nodēvēts vairākos vārdos, tad dažādo augu nosaukumu sanāk ap 400. Starp tiem ir pāri par 20 koku, bet ne visi tie ir vienlīdz populāri. Senais dziesminieks visvairāk uzmanības veltījis ozolam, liepai, bērzam, eglei un priedei. Bet tautasdziesmas dzied arī par vītoliem, kārkliem, alkšņiem, ošiem, sērmokšļiem, apsēm, lazdām, ābelēm, ievām, retumis par ķiršiem (ķezberēm) un bumbierēm. Minētajā apcerē Zāmelis konstatē, ka „latvju dainās minēta apmēram puse tautā pazīstamo savvaļas ziedaugu” un no tā secina, ka „vismaz vairāk kā divreiz tik daudz dainu palikušas savu laiku neuzrakstītas” (69. lpp.)

Secinājums pēc manām domām ir pārsteidzīgs. Jāpatur prātā, ka mūsu tautasdziesmas ir vispirmām kārtām dzeja un nevis botāniķu rokasgrāmata, kuŗā būtu jāreģistrē visi mūsu zemē augušie stādi. Jau E. Hauzenberga-Šturma, aplūkojot tautasdziesmu vārdu krājumu, vairākkārt tika uzsvērusi, ka senais dziedātājs ar izlasi mūsu tautas dzejā izvēlējies vārdus, kas noderējuši viņa poētiskajai valodai. Arī etnogrāfs Pēteris Šmits jau divdesmitajos gados varēja konstatēt, ka koku izplatījums dabā un to praktiskais izmantojums vai loma tautas ticējumos nebūt nesaskan ar to, cik bieži attiecīgie koki apdzejoti tautasdziesmās. Piem., vislielākā loma latviešu māņos, teikās un pasakās ir piešķirta sērmokslim, kamēr dziesmas to piemin reti.

Lai iegūtu pārskatu par ievu tautas dzejā, šeit pievērsīsimies galvenokārt ievas dzejiskajam priekšstatam, kā tas atklājas tautasdziesmu stabilajos salīdzinājumos („kā ieviņa ziedēdama”), personifikācijas un paralēlisma konstrukcijās. Senā dziesminieka uztverē visa daba ir dzīva, arī koki runā, un aiz koku tēliem bieži vien domājami dzīvi cilvēki:

Nule tik ozoliņis

Par gravām lūkojās,

Nolūkoja ievas meitu

Ar visiem ziediņiem. LD 30646,1

Ej iekšā, mātes brāli,

Rūmē tautu istabiņu,

Rūmē tautu istabiņu,

Ieva nāca istabā;

Neba ieva viena nāca,

Ievai ziedi līdzi nāca. LD 18863,2

Tomēr visbiežāk ievas parādās paralēlisma konstrukcijās, kur dziesmas pirmās divas rindas attēlo ievu, bet pēdējās divas dod atbilstošu ainu no cilvēku dzīves, piem.:

Balti balti ievas ziedi,

Vēl jo balti ābelītes:

Balta balta tautu meita,

Vēl baltākis mūs’ bāliņš. LD 21176

Ievu ziedi smaršai labi,
Ne bitēm medu nest;
Jaunas meitas dančiem labas,
Ne grūtam darbiņam. LD 12720

Redz, kur jauns ozoliņš
Ar ieviņu savijies;
Redz kur jauna mūs’ māsiņa
Ar tautieti saderēja. LD 15451

Tieši šādā dabas parādību dzejiskajā iztēlē slēpjas katras tautas poēzijas raksturīgās iezīmes, latviskais (resp. kādas citas tautas) īpatnējais pasaules skatījums. Tas ir arī galvenais iemesls, kas sagādā milzu grūtības tulkotājam. Ja latviešu tautasdziesmu „liepa” liek domāt par sievieti, tautumeitu, tad visa dzejā attēlotā situācija zaudē savu jēgu tulkojumā, kur attiecīgais ekvivalents nevada domas tādā virzienā. Latviešu tautasdziesmu tulkotājs krievu valodā Jurijs Abizovs (Abyzov), kuŗa komentāri liecina par profesionālām zināšanām folkloristikā un par iejūtu latviešu tautasdziesmu pasaulē, uzsveŗ, ka abu tautu dzejā it kā atspoguļotos daba tai pašā ģeogrāfiskajā joslā, ka tur parādās tie paši koki, stiebraugi, zāles, dzīvnieki, putni, taču katrai tautai ar tiem saistās pavisam citas simboliskas zīmes. Nerunājot nemaz par krievu valodā nepārtulkojamo latvisko priekšstatu par „smildziņu” (meitiņa kā smildziņa, kā rasiņa villainīte), arī „ozola” priekšstats sagādā tulkotājam milzīgas grūtības. Arī krievu tautas dzeja dzied par ozolu, bet tur tas ir augsnes spēka un vientulības simbols, nevis staltais tautudēls un vīrs, kā latviešiem. Arī „liepa” krievu tautasdziesmās ir gluži neitrāls botānisks apzīmējums, bez jebkādām asociācijām par jaunu meitu vai sievu, kā latviešu tautasdziesmās, kur ozols un liepa veido pāri.

Latviešu valodā koku dzejiskajā iztēlē ļoti svarīga loma piekrīt tam, ka izveidojusies cieša atbilstība starp koka nosaukuma gramatisko dzimti (vīriešu vai sieviešu dzimtes vārds) un piederību pie vīriešu vai sieviešu dzimuma. Tādējādi, piem., ozols, osis, vītols, kārkls, bērzs ir vīrietisks tēls, pretstatā liepai, ābelei, ievai, apsei, priedei un eglei, ar kuŗām saistās sievietiski priekšstati. Latviešu tautas valodā (dažādās izloksnēs) svārstās dzimtes formas tādu koku nosaukumos kā: kļavs vai kļava, paeglis vai paegle, sērmokslis vai cērmaukša utt.

Šis dalījums puišu un meitu kokos atļauj precību dziesmās sarindot kokus pa precētiem pāriem: ošam sieva, kļavam sieva (LD 30046), un ozoliņš nolūko ievas meitu. Izloksnēs, kur nerunā par „kļaviem”, bet par „kļavām”, „kļavas” sieva izjauc visu šo dzejisko tēlu sistēmu (dziesmas oriģinālteksts, acīmredzot, radies tais izloksnēs, kur „kļavs” ir vīriešu dzimtes vārds).

Savā laikā jau P. Šmits un K. Straubergs, sīkāk analizējot latvisko dalījumu vīriešu un sieviešu kokos, izcēluši liepu, ābeli un ievu par īstiem sieviešu kokiem, pie kam liepa apzīmē jaunu meitu, ieva − sievu, bet ābele − sirmu māmuļu. Turpretim ozoli un oši ir vīrieši.

Kaut arī asiņu un valodas radniecības ziņā lietuvieši stāv tuvu latviešiem, tomēr lietuviešu dainas šai ziņā jūtami atšķiŗas no mūsu tautasdziesmām. Dažā labā dainā gan arī parādās līdzīgs ozola un liepas sastatījums pārī, tomēr daudz biežāk lietuviešu dainas līdzīgās lomās apdzied citus augus. Piem., ozola lomā parādās irbenājs kā tautu dēla simbols, arī „āboliņš”, pat „peonija” (!). Vēl lielāka ir atšķirība krievu tautas poēzijā: precību dziesmās tautudēlam un tautumeitai atbilst ozols un apse, arī ozols un bērzs, vai vanags un ķiršu koks. „Putns knābj ķiršu ogu” − nozīmē, ka puisis bildina meitu.

Latviešu tautasdziesmās ar ievu vienmēr saistās priekšstats par sievieti, bet dziesmu daudzie varianti nedod tik skaidru ainu par attiecīgās sievietes vecumu: visparastāk runa ir par jaunavu, tomēr citreiz, šķiet, ar to domāta precēta sieva vai − ziedu baltuma dēļ − pat vecāka māmuļa ar baltu galvu, sirmiem matiem.

K. Skalbe, kuŗa daiļrade piesātināta ar latviskās pasaules simboliem, pasakā „Dvēseļu mežs” tēlo cilvēku pārvēršanos kokos, pie kam tieši tādos, kuŗos latvietis izjūt sievietisku vai vīrietisku tēlu:

„Veci sirmgalvji pārvērtās par baltiem bērziem, jaunas meitas − par ziedošām ievām, un, kas gāja garām meža ābelei ar nolīkušiem zariem, tas iedomāja savu mirušo māti”.

Taču ir interesanti pakavēties arī pie tiem paņēmieniem, kā latviešu tautas dzeja attēlo kokus kā dabas parādību. Folklorā ir izveidojušās savdabīgas tradicionālas formulas, kas atkārtojas, jo kādam noteiktam augam vai dzīvniekam vienmēr tiek piedēvētas tās pašas pazīmes. Ozols mēdz būt „resns”, „kupls”, „zemzarītis”, liepa ir „kupla”, kļavai ir „platas lapas”, apse „dreb”, ābele ir „balta”, bet reizēm arī „zaraina”, „greiza” un „asa”. Ievas visparastākā īpašība, pretēji citiem kokiem, ir tā, ka vina ir „līka”:

Visi koki taisni bija,
Ievažiņa − līkažiņa;
− Ka bijāt taisni koki,
Kam jūs skaisti neziedat? FS 867, 4689

„Līkažiņa” tādējādi ir pastāvīgais epitets „ievai”, apmēram tāpat kā tautasdziesmas dzied par ozolīti, zemzarīti; rudzīti rogainīti; kaņepīti garaudzīti; Daugaviņu melnacīti vai kumeliņu baltsarīti un baltkājīti.

Pie dzejiskās izteiksmes pazīmēm pieder arī īpašas nostabilizējušās vārdu grupas, kas atkārtojas tautasdziesmās: apīnis ar miezi, papardīte ar vībotnīti, ieva ar ābeli.

Ievu un ābeli sasaista ne vien tas, ka abi ir sievietiski koki, bet saskan arī ziedu baltums un gandrīz vienlaicīgā ziedēšana. Ļoti lielā skaitā dziesmu ir tieši ievas un ābeles ziedu salīdzinājums: kuŗai baltāki ziedi − ābelei vai ievai; kuŗa uzziedēs pirmā − ābele vai ieva.

Dzīrās ieva ar ābeli
Ziedēt vienu baltumiņu:
Jau ievai balti ziedi,
Ābelīte pumpuros. FS 1177, 11866

Par to, kam baltāki ziedi, senais dziesminieks nav bijis gluži drošs: dažas dziesmas variants priekšroku dod ievai, cits − ābelei. Tomēr smalks dabas novērotājs piemin arī sīku atšķirību krāsas niansē: ievai bija balti ziedi, ābelītei sudrabiņa (ābelei ziedlapiņas ir lielākas, caurspīdīgākas, ar metālisku mirdzumu). Tikai par ievas ziediem ir vietā dzejiskais apraksts: ieva zied „zelta vizuļiem”.

Vārdu savienojums „kad zied ievas, ābelītes” tautasdziesmu valodā kļuvis par sinonīmu „pavasarim, ziedonim”:

Miru, miru, nenomiru,
Vēl zemīte sasaluse;
Dievs dod man tad nomirt,
Kad zied ievas, ābelītes. LD 27381

Dabas ainā, kur vienkopus parādās ievas un ābeles, šie koki parasti izvietoti tā, ka vidū atrodas ziedošā ābelīte, bet tai apkārt lokā ziedošās ievas: Visapkārt ievas zied, Vidū zied ābelīte (LD 30951,1). Turpinājuma rindās tad seko paralēls skats no cilvēku dzīves ar māmulīti meitu vidū.

Pavisam reti vienā dziesmā ir sasaistīti veseli trīs balti ziedoši koki: ievas, ābeles un ķezberes (ķirši):

Trīs puķītes skaisti zied
Ķezberīšu dārziņā:
Viena ieva, otr’ ābele,
Trešā pate ķezberīte. FS 935,7906

Ķiršu reto pieminējumu varētu uzlūkot par latviešu tautas dzejas īpatnību, salīdzinot ar lietuviešiem, jo lietuviešu dainas ķiršus apdzied daudz biežāk.

Toties daudz labprātāk latviešu dziesminieks kavējas pie ievas salīdzinājuma ar lazdu. Vienkārt, viņu saista būtiski atšķirīgā ziedu forma: „Lazda vara pakariem, Ieva zelta vizuļiem”, „No ieviņas ziedi bira, No lazdiņas vizulīši”. Otrkārt, nesakrīt šo koku ziedu laiks, un daudzas dziesmas piemin sacensību − kuŗa uzziedēs agrāk. Tomēr uzvarētāja ir vienmēr lazda − ievas un ābeles uzzied vēlāk:

Zied ieviņa, ābelīte,
Lazdas zieda nepanāca:
Lazda zied gavēnī,
Cietajā mēnesī. LD 2782,1

Iev’ ar lazdu lielījās
Abas baltas noziedēt;
Ieva balta noziedēja,
Lazdai kaunu padarīja. LD 2774

Dabas tēlojumos latviešu tautasdziesmas dod bagātīgu izziņas materiālu par apdzejoto augu īpašībām. Arī par ievu ziediem uzzinām ne vien to, ka tie ir balti un ar ļoti stipru smaržu („Ievas ziedu vien nerāva, Lai galviņa nesāpēja”), bet arī novērojumu, ka tos ne labprāt izmanto bites medus ienesumam. Vairākās dziesmās atkārtojas norādījums, ka

Ievu ziedi smaršai labi,
Ne bitēm medu nest. LD 12720

vai

Mīl bitei ievas ziedi,
Pat’ ieviņa nemīlēja. LD 10307

Līdzīgā veidā jau arī tautasdziesma zina, ka no sarkanā āboliņa bites nevar medu izsūkt un ka „Dievs aizliedza bitītei Sarkano āboliņu” LD 30299.

Daža laba tautasdziesma savas ļoti lakoniskās izteiksmes dēļ kļūst īsti saprotama tikai tam, kam nav svešas latviešu senās dzīves ieražas un darba tradīcijas. Senāk daudzu gadalaiku posmu un piederīgo lauku darbu sākums bija saskaņots ar laiku, kad uzziedēja noteikti augi: ābeles, ievas, rudzi. No vairākiem novadiem nāk ziņas, ka aitas toreiz cirpuši ievziedu laikā, un tādā sakarā atrodama atslēga, lai pareizi uzminētu LD 50640. dziesmas īsto jēgu:

Aitiņām, māsiņām,
Visām kuplas muguriņas;
Kad atnāca ievas zieds,
Visām plikas muguriņas.

Raksta sākumā minēju individuālajā dzejā populāros upes līčus ar ievām un lakstīgalām. Kādas ziņas atrodam mūsu tautasdziesmās? Arī tur visbiežāk pieminētas ievas mitrās vietās upes malās, līčos, ūdeņu augstos krastos. Tādēļ attēlotajā dabas ainā var parādīties arī laiva, kas piebirusi ievas ziediem, jo pati upe spraucas cauri nokarenajiem ievu zariem („Pretim kalnu upe tek, Ievas ziedus braucīdama” LD 48588) („Caur ievām upe tek, Ievas ziedus braucīdama” LD 14172). Garākās romancēs meita (sērdiene) aiztek gar upes malu, ievas ziedus braucīdama, bet, pēc ziediem sniegdamās, iekrīt pati upītē. No ūdeņiem arī tautasdziesmas šad tad sauc vārdā Gauju un Gaujas līčus, bet arī Ventu.

Vairākās tautasdziesmās ievas (tāpat kā ābeles) zied viena pret otru, katra sava kalna galiņā. Bet senā latviešu lauku sēta savā ideālajā skaistumā nav domājama bez ziedošās ievas kalnā un straujupītes lejā − kalnā kāpt pušķoties, lejā balti mazgāties.

Tēlotās dzīves īstenībai Latvijas laukos atbilst arī lakstīgalas ievu krūmos (ievienā, ievājā, ievu zaros). Populārā dziesma par lakstīgalu daudzajos variantos aicina lakstīgalu dziedāt gan rožu dārziņā, gan liepiņā, taču visbiežāk ievu krūmiņā:

Skaisti dzied Rīgas gaiļi
Augsta torņa galiņā;
Mums skaistāki lakstīgala
Smalkā ievu krūmiņā. LD 30615

Pieskares asociācijas sasaista ziedošo ievu − ar lakstīgalu kā starplocekli − ar meitu, veiklu dziedātāju:

Māte mani šūpojuse
Ievu ziedu šūpulī;
Kad uzaugu liela meita,
Lakstīgalu pārdziedāju. LD 409

Krāsu ainavā senais dziesminieks, kas ābeles ziedu baltumam pretstata „sarkanos āboltiņus”, par ievām dziedot, parasti sasaista balto, zaļo un melno krāsu: balti ziedi, zaļas lapas, melnas ogas.

Meklējot ziedošās ievas tēlam kādu līdzīgu ainu cilvēku sadzīvē, tautasdziesmas atrod zināmu atbilstību vispirms jau sievietes baltajā tērpā, baltajās villainēs. Ziedošā ieva un baltā villaine ir noturīgākie asociāciju elementi: meita „zem ieviņas patecēja kā zem baltas villainītes”, vai meita pati, villaini apņēmusi, iesēstas ievu krūmā un kopā ar to it kā saplūst vienā vienīgā baltu ziedu kupenā līdz pašai zemei:

Sedzos baltu vilnainīti,
Sēdos ievu krūmiņā.
Saka tautas piejādamas:
Ieva zied līdz zemei. LTDI, 229

Precību un kāzu dziesmās dziedātājs sakās esam neziņā, kas ir baltais tēls, ko viņš ierauga nākam pa ceļu, vai kas ir ievu vai mežābeļu ziedu kupenai līdzīgais priekšmets galda galā. Izrādās, ka tā ir pašu māsa vai līgava baltajā villainē:

Aiz kalniņa balti ziedi,
Vai zied ieva vai ābele?
Nei zied ieva, nei ābele,
Pati balta brāļu māsa. LD 18477

Vai zied ieva, vai ābele
Tautu galda galiņā?
Nezied ieva, ne ābele,
Sēd māsiņa raudādama. LD 21646

Tautasdziesmas ir atturīgas, atklāti tēlojot vai apjūsmojot mīlestības jūtas. Bet viena no sirsnīgākajām gādīgas mīlestības izpausmēm starp brāļiem un māsām ir saistīta ar pušķošanos ievas ziediem, lai ar to sagādātu prieku un skaistuma baudu:

Redz, kur koši piederēja,
Brālīts māsu vizināja;
Piebrauc vienu ievas krūmu,
Appušķoja kumeliņu. LD 3528

Dziesmas variantā teikts: „Lai māsiņa pušķojās Baltiem ievu ziediņiem”. Interesanti atzīmēt, ka mūsu tautasdziesmās, pretēji individuālajai dzejai, šos ievu ziedus nedāvina līgavai vai sievai, bet māsai.

Toties kāzu dziesmās ir daudz ievas ziedu pieminējumu citādā sakarā. Garākās romancēs (LD 33606 utt.) parādās īpatnējs motīvs: tautu meita nolauž ievas zaru, pasit zem villaines, tautu istaba piebirst ar ievas ziediem, kad tautas vaicā, kas ziedus izbēris, līgava liek maksāt par katru ziedu „100 mārku”, bet veselu dālderi par vainaga noņemšanu.

Vispār ievas ziedi saistāmi ar precētas sievas stāvokli:

Es neņemtu ievas ziedus
Ne savāi rociņā;
Es neņemtu sievu dienas
Ne savāi mūžiņā. LD 1231

Ja vienā un tai pašā dziesmā satiekas „liepa” ar „ievu”, tad tur pirmā pārņem jaunas meitas simbolu, kamēr ar ievu domāts sievietei vēlāks mūža posms:

Liec, Laimiņa, man mūžiņu
Ieviņā, liepiņā:
Kā liepai man izaugt,
Kā ievai noziedēt. LD 1199,1

Latviešu ticējumos plaši izplatīts uzskats par ābeli kā mātes koku, kas neatļauj lauzt ābeles rīkstes, nedz arī vīt ābeļu ziedu vainagu, kas, piem., kāzās būtu nelaimes vēstnesis. Tādu aizspriedumu par ievas ziediem tautasdziesmas tieši nepazīst, bet ievas ziedi neder vainagam tādēļ, ka tie ir ar pārāk asu, stipru smaržu:

Es noviju vainadziņu
Visādiemi ziediņiem;
Ievas ziedu vien neliku,
Lai galviņa nesāpēja. LD 5860

Bet nav labi, ja jauna meita lauž ievas zarus, jo arī ieva ir sievietiskais koks:

Es nelauztu ievas zaru,
Jo es pate kā ieviņa;
Nolauzos ozoliņu,
Man vajaga arājiņa. LD 9780,1

Zināmas paralēles starp ievām un ābelēm ir arī paša koka veida un koksnes īpatnību izcēlumā. Ābele tautasdziesmu skatījumā ir zaraina, žuburaina, asiem ķeburainiem zariem; tādas pašas ir arī ābeles saknes. Tādēļ tik biežs ir salīdzinājums ar brāļa māsas, vīra mātes u.c. radinieku bargo valodu un skarbo rīcības veidu.

Runājot par ievas zariem, dziesmas savukārt piemin ievas nūjas (kūjas, rungas utt.), kas pie tam nereti ir „sutinātas”, kā sišanas, pēršanas, sodīšanas un mocīšanas rīku, it īpaši senākajos klausības laikos, kad tādā veidā vagars vai cits darba uzraugs pārmācīja ar miesas sodu kūtrāku darba darītāju. Dziesminieks tad draud tādam sodītājam ar bargu atmaksu viņā saulē, soda veidu sasaistot ar ievu. Tā, piem.:

Es, svainīti, tev piesaku:
Nāks māsiņa raudādama,
Mana roka, ievas ķūze,
Svainīt, tava muguriņa! LD 26080,1

Rijnieciņ bāleniņ,
Nekul meitas ievas kūju:
Dancos tava dvēselīte
Ievas kūjas galiņā. LD 31600

Dieviņš tavu dvēselīti
Kā ieviņu sutinās LD31501,

Smirdēs tava dvēselīte
Pie Dieviņa aiziedama. LD 31500.

Ievu zari savukārt ir lokani, tomēr diezgan trausli un neizturīgi. Ja tos izmanto kā saišķu materiālu, savienojumam, tad tie nevar sacensties ar cita koka, piem., ozola materiālu:

Čīkstēt čīkst šūpolītes,
Ievas koka riņķi griezti;
Tā nočīkst puiša galva,
Ka negrieza ozoliņa. LD 36816

Līdzīgi:

Čīkstēt čīkst, tipēt tip
Ievas griezti gredzentiņi;
Kaut griezuši ozoliņa,
Nečīkstētu, netipētu. LD 32302

Kaut kas, kas ir īpatnējs tieši latviešu valodai un reizē tautas dzejas izteiksmei, izpaužas sugas vārda „ieva” un sievietes kristībvārda „Ieva” skaniskajā sakritumā.

Zinām, ka latviešu tautasdziesmas nemīl saukt personas īpašvārdos. Galvenokārt tikai apdziedāšanās dziesmās dziedātāji vēršas ar savu kritiku pret vienu kādu konkrētu personu, nosaucot viņu par Mārtiņu, Kārli, Jāni, Annu vai Ievu. Kā atskaņu vārdu „Ievai” tad nereti piesaista „sievu”:

Ņem, bāliņ(i), Ievu sievu,
Ieva sieva liela rada:
Kad atnāca pavasaris,
Visi līči balti zied. LD 12127

Līdzīga asociāciju ainava ar sievu Ievu un ziedošo ievas krūmu ir dziesmā:

Es Ieviņu sievu ņēmu,
Dižus radus gribēdams:
Pilni krūmi ievas zied,
Visi mani sievas radi. LD 22248

Šāds ainu savijums palicis arī mūsu individuālajā dzejā līdz pašam pēdējam laikam. Kā jāņudziesmas slavina māti, kas devusi dēlam Jāni vārdā, tāpat kādās citās dziesmās meita pateicas mātei, kas nosaukusi viņu par Ievu. Jāni visi daudzina Jāņu vakarā, Ievu − tad, kad daba ir ziedos:

Paldies devu māmiņai,
Ka Ieviņu vārdu deve:
Kad atnāce pavasars,
Visi ievu daudzināja. LD 1403,1

Žēl bij man, māmaliņ,
Ka man Ievas nekristīji:
Ieviņai balti ziedi,
Man ir baltas villānītes. LD 5730

Pakavējoties vēlreiz pie ābeles un ievas salīdzinājuma, jāuzsver, ka ieva nesaistās ar senajām latviešu dievībām tā, kā ābele, kas latviešu tautasdziesmu uztverē ir svēts „Dieva koks” un koks, kuŗā, jaunpiedzimušā likteni lemjot, sēž pati Laima, Māra vai Dēkla. Ievu ziedēšana un Dieva pieminējums parādās tikai vienā otrā dziesmā, kur, tēlojot Dieva mierīgo, piesardzīgo atnākšanu, teikts, ka viņš tik piesardzīgs, ka pat ievas ziedus nenobirdina. Līdzīgā situācijā slavēts arī lēnais lietus, pat Pērkons, kas pavasarī lēni un saudzīgi dod veldzi zemei, saudzējot ievas ziedus.

Līdz mūsu dienām kā viena no visbiežāk dziedātām un visvairāk iemīļotām dziesmām par ievām saglabājusies „Stādīju ieviņu” − dažādos vairāk vai mazāk atšķirīgos variantos, kas Kr. Barona krājumā ietilpināti kāzu dziesmu nodaļā. Mūsdienu dzejā, kuŗā joprojām kā audi un meti saausti seno dainu motīvi, stila paņēmieni un atsevišķi seno dziesmu fragmenti, viens no skaistākajiem šādas „ieviņas dziesmas” atdzimšanas paraugiem ir Imanta Ziedoņa dzejolis „Koks”. Tanī apvienotas divas tautasdziesmas − par ievu un par ābeli, ar sērdienes asarām, bet zemteksts pauž šā gadsimta latviešu tautas traģiskās likteņgaitas:

(...)
Stādīju ieviņu −
ak dievs, kā es viņu stādīju plāniņa vidū −
izauga ieviņa −
ak dievs, Lāčplēsis uzauga Ieviņai un Koknesim deviņi dēli
Izrāva ieviņu −
ak dievs, izrāva ieviņu no manas zemes.
Izrāva ieviņu,
iestādīja −
ak dievs, iestādīja pasaules malā (...).