Vaira Vīķe-Freiberga

PAR DAINU TĒVU UN DAINU PASAULI

 

Katrai tautai ir savi varoņi, kuŗu dzīve un mūža veikums tā saplūst ar tautas ilgām un cerībām, ka tie iekāpj kopīgā zemapziņā un kļūst pārdaļu no tautas mitoloģijas. Latviešu tautai viens tāds ir Krišjānis Barons, kuŗa 150. dzimšanas dienu šogad atzīmē latvieši visā pasaulē.

Barontēva tēls vispirms mūsu gara acu priekšā iznirst kā sirmais, nopietnais patriarchs ar kuplo, gaŗo bārdu, kuŗu veidols atbilst atmodas laika dzejnieka uzburtam priekšstatam:

Augstu, augstu vaļā logā
Vaidalotis parādās.
Sirmiem matiem, baltu bārzdu
Vaidu kokle rociņās.

Mums grūti iedomāties Krišjāni Baronu jaunībā bez gaŗās bārdas, vēl grūtāk − Krišjāni Baronu kā mazu puisīti, kaut arī zinām, ka ar sirmo bārdu jau viņš nepiedzima. Baronam visraksturīgākie, mums šķiet, viņa mūža gala portreti, kur tie tverti sev raksturīgākajā pozē vai izteiksmē. Barona tēva portrets ar balto bārdu latviešiem ir tikpat pazīstams kā masu mediju laikmeta filmu elki. Tas tādēļ, ka Barontēva klasiskajā attēlā apvienoti vesela rinda mitoloģisku priekšstatu: sentēva un tautas gudrības iemiesojums, krīvu krīvs, vaidelotis, tautas dziesminieks, pasaku Dieviņš.

Kad Barons sirmā vecumā nomira, viņa bēres Rīgā izvērtās par vēl nepiedzīvotu latviskā patriotisma manifestāciju. Latviešu tauta apglabāja savu dainu tēvu ar tādu pašu godu un svētsvinību, ar kādu citas tautas apglabā savus pāvestus un karaļus. Maz zinātnieku jebkuŗā zemē ir baudījuši tik izjustu un tik dziļu plašāko tautas masu atbalstu savam darbam.

Visam tam pamatā tomēr bija Krišjānis Barons kā cilvēks, dzimis Struteles pagastā 1835. gada 31. oktobrī un miris Rīgā 1923. gada 8. martā. Cilvēks, kas bija jau pāri par 40 gadu vecs, kad uzsāka savu lielo mūža darbu un kas to nobeidza 1915. gadā, 80 gadu vecumā. Kluss, intraverts, neatlaidīgs darba rūķis ar loģisku, matemātikas un astronomijas studijās asinātu prātu. Pedantiski precīzs, zinātniski rigorozs, metodoloģiski konsekvents, viņš šķietami bezgalīgu, 217.996 dažādu tautasdziesmu pierakstu jūŗu sakārtoja sakarīgā 35.789 numurētu pamatdziesmu un variantu krājumā un deva tam vārdu Latvju dainas.

Latvju tautas kultūras vēsturē Barons iegājis kā nozīmīgākā un pilnvērtīgākā tautasdziesmu krājuma autors, kaut arī pats netika braucis pa Latviju, dziesmas vākdams, kā to, piemēram, bija darījis Fr. Brīvzemnieks. Viņa lielais darbs bija citu savāktās dziesmas sakārtot un izdot.

Barona Latvju dainu seši sējumi līdz pat šai dienai ir palikuši nepārspēti un sniedz visplašāko informāciju, kāda par archīvos pierakstītiem tautasdziesmu manuskriptiem pieejama. Pat milzīgais akadēmiskais tautasdziesmu krājums, ko patlaban izdod Zinātņu Akadēmija Rīgā un pie kuŗa ilgus gadus nostrādājis vesels darba kollektīvs ar daudz plašākām rīcības iespējām, nesniedz pētniekam tik daudz precīzas informācijas par tekstu sīkākām variācijām un pierakstīšanas vietu, kā to dara Barona sējumi.

Latvju dainas ir nebeidzams informācijas avots pētniekiem daudz un dažādos zinātnes laukos un nebeidzams inspirācijas avots māksliniekiem visdažādākās mākslas nozarēs. Bet vairāk par visu Barona Latvju dainās latviešu tauta atguva savu zūdošo kultūras mantojumu un atklāja sakopotu un saglabātu vismaz daļu no tām gara bagātībām, ko gadu simtiem ilgi tauta bija glabājusi savā sirdī un atmiņā. Ar Latvju dainu sējumiem Barons parādīja latviešu tautai, ka tā nav tauta bez kultūras un vēsturiskas pagātnes, kā baltvācu kungi to toreiz apgalvoja. Ar Latvju dainu sējumiem Barons atdeva tautai tēvu un sentēvu iekrātās vērtības, uz kuŗu pamata varēja sākt veidot moderno latviešu kultūru.

Kopš sensenas pagātnes tautasdziesma bijusi neatņemama dzīves sastāvdaļa latviešu zemnieku sabiedrībā, kas mutvārdu mākas − runāšanu un dziedāšanu − turēja lielā godā. Bet 19. gadu simtenī šī tradicionālā sabiedrība sāka strauji mainīties: rakstītais vārds sāka aizstāt runāto kā informācijas avots, skolas sāka aizstāt ģimenes autoritāti audzināšanā, daudzi latvieši pārgāja dzīvot uz pilsētām un arī laukos sāka ieviesties moderno laiku pārmaiņas. Senā dainu vide un pasaule sāka izzust − un tai līdzi pazuda arī senās paražas, ticējumi un dziesmas, kas to gadu simtiem ilgi bija pavadījušas. Un tieši visizglītotākie latvieši bija tie, kas visskaidrāk saskatīja, ka jāglābj ir tautasdziesma, kamēr vēl kas ir glābjams.

Mūsu dienās līdzīgā situācijā mēs būtu lietojuši magnetofonus un videolentes, lai mēģinātu saglabāt dziesmas un godus, kuŗos tās dziedātas. Bet toreiz tādu technisku iespēju nebija. Bija papīrs un spalva vai zīmulis. Teicēja vai dziedātāja teica priekšā un jutās mazliet neērti, kad pierakstītājs mēģināja tikt viņai līdz uz papīra. Kad nevarēja, tad lika atkārtot. Un atklāja, ka pat viena un tā pati teicēja dažreiz atkārtoja dziesmu ar pavisam citiem vārdiem. Atklāja to pašu dziesmu, bet tomēr mazliet citādu, citā mutē, citā pagastā, citā novadā. Atklāja, ka dziesma nav iestingusi, vienveidīga, bet mainīga. Atklāja, ka dziesmai ir varianti. Un ar laiku, pēc gadiem, visa milzīgā variantu jūŗa saplūda vienā straumē, kas aiztecēja pie Barona.

Tas, kas nonāca Barona rokās, bija dziesmu teksti, ar roku (ar daudz un dažādām rokām) pārrakstīti uz papīra. Bet uz papīra fiksētais teksts atspoguļo tikai daļu no dziesmas pilnasinīgās īstenības. Dzīvā dziesma vienmēr tika dziedāta vai skandēta, un dziedāšana vai teikšana notika noteiktā sabiedriskā vidē un kontekstā. Dziesmas vārdi, kas parādās iespiesti uz papīra, ir kā kaltēts zieds, kas nospiests vecās mātes dziesmu grāmatā: tikai izbalējis, novītis un ēnains atspulgs no dzīva zieda savā krāsā, smaržā un košumā. Dziedātā dziesma ir tikpat gaisīga kā vējš, tā ir tikpat gaistoša kā elpa, kas to veido. Dziedāta dziesma ir kā dzīvs, brīvi lidojošs tauriņš. Uz papīra iespiestas dziesmas teksts ir kā noķerts tauriņš, izkaltis un uzdurts uz adatas, taču nākotnei saglabāts, izglābts no iznīcības un aizmirstības.

Barona nepārspējamais sasniegums ir tas, ka viņš paveica vairāk nekā tikai sakārtotas rindas, izkaltētu tauriņu logātus kā dabas zinātņu muzejā. Barons savā klasifikācijas sistēmā, savācot vienkopus dziesmas pēc satura tēmām un apakštemām, izlieto dziesmas pašas un to secību, lai rekonstruētu, vismaz daļēji, plašāko kontekstu, kuŗā sākotnēji tās būtu dziedātas. Šādā veidā dziesmu teksti kļūst ne tikai lasītājam vieglāk pieejami un saprotami, bet reizē veido arī enciklopēdisku ziņu krājumu par seno latviešu dzīves apstākļiem, rūpēm un darbiem, sadzīves veidu un likumiem, ētiskām un aistētiskām vērtībām. Tautā pierakstītās dziesmas plūda pie Barona šķietami nepārredzamā juceklī, un Barons tās rūpīgi pārrakstīja uz vienāda lieluma strēmelītēm, šķiroja, kārtoja, satina sievas šūtos drēbes vīstokļos, kopoja papirosu kastītēs, izvietoja īpaši darinātā dainu skapī ar 70 atvilktnēm. Un tā no desmitiem tūkstošiem izkaisītu papīra strēmelīšu, lasīdams, vērtēdams, izjuzdams, saprazdams, gaŗus gadus un gadu desmitus rūpīgi, neatlaidīgi un pacietīgi strādādams, Barons lēnām rekonstruēja jēdzieniski likumsakarīgi, aistētiski pilnveidoto un emocionāli aizkustinošo latviskās tautasdziesmas pasauli.

No nebeidzami plūstošās pierakstu masas Barons, līdzīgi agrākiem folkloristiem, izraudzīja četrrindu pantu kā pamata ķieģelīti tautasdziesmas ēkā. Četrrinde Baronam ir dainu atoms − mazākā nedalāmā vienība, kuŗā izpaužas dainu teksta uzbūves likumība. Četrrindes pants veido vienu integrētu, metriski simmetrisku, semantiski izveidotu un dzejiski noapaļotu vienību. Atsevišķi ņemtas, šādas četrrindes ir liriskās dzejas miniatūras vai arī epigrammiski domu graudi. Taču tematiski sakārtotas pa dziesmu cikliem, dainu liriskās miniatūras izveido senas kosmogonijas, mītoloģijas, senas sabiedriskās iekārtas vēstījumu, tās iegūst episku elpu.

Ja aplūkojam, piemēra pēc, kādu atsevišķu kāzu dziesmu, tā ir kā foto klišeja, kā vienā kadrā fiksēts, iesalis moments no garākas, turpinātas rituālas darbības secības. Bet tūkstošiem kāzu dziesmu, sakārtotas chronoloģiskā secībā, netieši veido jau neapšaubāmi dramatisku vēstījumu. Tematisko ģimenes godu un gadskārtas svētku dziesmu cikli tātad sniedz mums it kā vārdos gleznotu, kinematogrāfisku seno notikumu atspulgu. Tā ir kā animētu zīmējumu filma, kuŗā katra dainu četrrinde iezīmē vienu kadru, bet kur kustība rodas, neskaitāmus kadrus citu pēc cita laižot paātrinātā tempā. Jeb − citādi izsakoties − lielie rituālistisko godu cikli veido it kā libretu archaiskai tautas operai. Tajā ir galveno lomu spēlētāji − līgava un līgavainis, Jāņu tēvs un Jāņu māte, tajā ir palīglomu spēlētāji − līgavas brāļi, līgavaiņa māsas, bet tajā nekad nav pasīvu skatītāju, tikai koristi vai vismaz statisti. Tie nav objektīvi, no malas noskatīti notikumu apraksti, bet gan dzīvu līdzdalībnieku aktīvas liecības. Tā nav vēsturiska dokumentācija hēgeliskā nozīmē, kur piereģistrēts kāds vēsturiski unikāls, mērītā laika plūsmā precīzi lokalizēts, vienreizējs notikums. Dainās atrodam kompozitu, daudz un dažādu mūžu un paaudžu kopējās pieredzes un būtības destillātu. Dainas nerunā par vēsturiski vienreizīgiem, personīgi identificētiem individiem. Tās nerunā par kādu īpašu Līzi vai Madi, Miku vai Pēteri. Dainas runā par mūžīgo līgavu un mūžīgo līgavaini, par architipālo māmuliņu un bāleliņu, par īpaši latviskā veidā kopīgi cilvēcīgo. Tādēļ tad arī latvju dainu krājumi dziesmā ir ierakstījuši vēstures lapās neierakstītos mūsu senču mūžus un likteņus. Dainās atrodam iztēlē atdzīvinātu sen dzīves īstenībā zudušo latvisko sētu, saimi un gara pasauli.

Galvenā ass, ap ko griežas šī dainu pasaule, ir mistiskā atbilstība starp mikrokosmu un makrokosmu. Dainu četrrindes uzbūvē tā atspoguļojas kā metaforiskā salīdzinājuma parallēle starp Dabu un Cilvēku. Dainu pasaules perimetru iezīmē cikliski atkārtojošos notikumu gaita, kur nebeidzamā esamības spirālē katrs radījums un katrs notikums tikai no jauna aktualizē un atkārto jau no pasaules radīšanas noliktu secību un kārtību. Kosmiskā plāksnē dabas augstāko likumību iemieso saule ar savu tecējumu: dienišķo braucienu debesu kalnā un gadskārtējo saullēktu un saulrietu līkni ap apvārsni. Zemes virsū jeb šai saulē visa dzīvā daba, ieskaitot cilvēku, seko debesu spīdekļu cikliskajam ritumam.

Lielie saules grieži − ziemas un vasaras − līdz ar mazajiem griežiem − rudens un pavasara − ir kā galvenie spieķi, gadskārtas svētku iezīmēti, ap ko griežas mūžīgi atkārtotie esmes apļi: radības, izaugsme, iznīcība, kam seko atkal jauns cikls: dzīvības, augšanas un nāves un tā joprojām bez mitas un miņas, kamēr saule debesīs, līdz pasaules galam. Cilvēka mūža ritums, ko posmos sadala mūža godi, seko saules iezīmētiem mūžības griežiem. Atsevišķi individi piedzimst, izaug un nomirst; cilvēce mūžīgi turpinās, katrai paaudzei atkārtojot iepriekšējās gaitu.

Kosmisko un bioloģisko ritumu kārtība un likumība rada jēdzienisku paraugu, pēc kā veidojama arī sabiedriskā kārtība un sabiedriskā taisnība. Un ja cilvēcīgā plāksnē valda netaisnība vai nepilnība, kosmiskā un dievišķā plāksne sniedz garīgu stiprinājumu, atgādinot ļaudīm, kā lietām pareizi vajadzētu būt. Ja bārenei nav mātes, kas pūru liktu, nedz brāļu, kas jātu panākstos, tad Laima tai pūru lika, un Pērkons un Dieviņš jāja panākstos. Ja bargi kungi bez saules strādināja, tad darbiniekam, kaut arī fiziski pakļautam un sabiedriski beztiesīgam, atlika pārliecība, ka tas ir netaisnīgi, nedabīgi, pret pasaules kārtību. Šī ētiski pamatotā pašapziņa latvietim palīdzēja pārdzīvot grūtākos laikus, savu cilvēcīgo vērtību nezaudējušam, savu garīgo kodolu saglabājušam.

Ne katrs ir spējis šo dainu pasauli saredzēt, ne katrs ir vēlējies to izprast. Ilgus gadu simteņus bija pieņemts dainas nonievāt un nopelt, gluži kā bija pieņemts (varētu pat teikt − ideoloģiski nepieciešams) nievāt un nicināt pašu latviešu tautu. Svešajiem iekarotājiem latviešu ciltis bija bezdievīgi pagāni, viņu dziesmas tātad citādas nevarēja būt kā mežonības un ķecerības pilnas. Vēlāko laiku kungiem latvieši bija izkalpināmi un izstrādināmi fiziska darba darītāji − viņu dziesmas tātad citādas nebija iedomājamas, kā bērnišķīgi vienkāršu ļautiņu vientiesīgas blēņu dziesmiņas.

Vēl šodien ir daudz tādu − pašus latviešus ieskaitot − kas vienkārši nespēj saskatīt dainu savdabīgo skaistumu, nedz izjust to īpatnējo spēku. Daži dainas nesaprot, tāpēc ka latviešu valoda viņiem ir par šķērsli, citi tās neizprot tāpēc, ka svešas tiem ir liriskās tautas dzejas žanriskās īpatnības. Pat latviski runājošie ne vienmēr spēj iejusties dainu valodas ļoti stilizētā formālismā un jēdzieniskos stereotipos. Bet galvenokārt −dainu koncentrētā, lakoniskā izteiksme ik vārdā atsaucas uz senāk visiem pazīstamu ārpus valodniecisko kontekstu un ikdienas reālijām, kas modernam lasītājam arvien mazāk ir pazīstamas.

Laikmetā, kad folkloras entuziasti visvairāk jūsmoja par tautas epiem un gauži žēlojās par to, ka latviešiem tādu nebija, Barons bija gatavs veltīt turpat četrdesmit gadu no sava mūža tām dziesmām, kas latviešu tautai bija, tām, ko latviešu tauta dziedāja, bez aizspriedumiem un bez priekšnoteikumiem. Tas bija zinātniskās domāšanas veidots respekts pret pētījamo materiālu. Tas bija arī personīgas ticības apliecinājums latviskā gara vērtībām. Lai katram mums būtu tāda uzticība sava darāmā darba svētībai!

Barons paveica daudz vairāk nekā sakārtodams un publicēdams milzīgu tautasdziesmu skaitu. No nepārredzamas masas sīku, lirisku miniatūru viņš uzcēla monumentālu, episka vēriena tautas gara pieminekli, kam grūti būs atrast līdzinieka visas cilvēces garīgā pūrā, − uzcēla to visai cilvēcei, bet it īpaši latviešu tautai.

Latvju dainās katram latvietim ir atrodams senču krāts mantojums, ko nedz kodes, nedz rūsa nevar saēst, ko karu ugunis nevar sadedzināt, ko nevar iznīdēt apspiestības žņaugi. Priekos, asarās, pārdomās dzemdētas, paaudžu paaudzēs sirdīs auklētas, no mutes mutē caur aizlaikiem gājušas, dainas tikpat ir mūsu kā asinis, kas plūst mūsu dzīslās. Tās ir mūsu tiesa, tās ir mūsu daļa, ja tikai gribam tām pasniegties pretim. Ja atvērsim vākus, kuŗos glabājas dziesmas, ja uzņemsim vārdus un ļausim tiem ieskanēt sirdī, tad arī mums atvērsies durvis uz seno dainu pasauli un radu rados laiku laikiem cauri mēs atklāsim dziļākās saknes savai cilvēcībai. Tad nekad vairs nebūsim nedz nožēlojami, nedz nabagi, jo zināsim īsti, cik diženi, raženi, bagāti esam.

 

PIEZĪME

Lai novērstu eventuālus pārpratumus, varbūt jāpaskaidro, ka šī raksta sākuma daļā vēlos tikai vispārējos vilcienos atgādināt visiem jau zināmus faktus, lai radītu kontekstu tālākai diskusijai. Līdz ar to esmu atļāvusies vairākus vienkāršojumus, lai neieslīgtu techniskās detaļās un paturētu savu sakāmo vispārīgas kopainas līmenī. Tā, piemēram, nepieminu Visendorfa nopelnus Latvju dainu vārda izvēlē. Šīs diskusijas kontekstā svarīgs ir vienīgi tas, ka Barons šo dainu vārdu pieņēma. Tāpat nepieskaros Visendorfa nopelniem, dainu izdošanas saimnieciskās puses kārtošanā − tas atkal ir gluži cits stāsts. Neiztirzātas atstāju arī Barona klasifikācijas schēmas techniskās detaļas, kā, piemēram, faktu, ka atsevišķu nodalījumu apjomā Barons dziesmas sakārtojis pirmās rindas sākuma alfabētiskā kārtībā. Tās ir tuvskata detaļas, kas nemaina jēdzieniskās kopainas nozīmi, kuŗu gribēju šai rakstā uzsvērt.