BĪRONU GRĀMATA PAR PADOMJU HISTORIOGRAFIJAS SĀKUMIEM LATVIJĀ

Anatolij Karlovič Biron, Margarita Filippovna Biron, Stanovlenije Sovetskoj Istoriografiji Latviji, 20-e i 30-e godi XX veka. Rīgā: Zinātne, 1981 324 lp.

 

Padomju propagandas garā uzrakstītas neinteresantas rindkopas atrodam šeit aplūkojamajā Bīronu grāmatā, kaut ne pārmērīgās devās. Šī darba 13. lp. izceltas domas "par sociāldemokratiskās preses lomu", un tur starp citu norādīts uz tā laika preses lomu "masu polītiskā audzināšanā."

Bīronu grāmatā uzsvērts, ka ar 20. gadsimteņa sākumā ievadīto revolūcionārās kustības archīva izveidošanu Latvijas sociāldemokratu partijas aprindas gribēja, lai šī archīva mērķis ir ne vien saglabāt materiālus vēsturei, bet arī ar tā palīdzību "iepazīstināt citu zemju sociāldemokratiju ar strādnieku kustības attīstību Latvijā un sociāldemokratijas taktikas virzieniem polītiskajā revolūcijā Krievijā." Sociālisti Latvijā pieņēma, ka viņu revolūcionārā pieredze var izrādīties noderīga arī citu tautību sociāldemokratiem paredzamajās "šķiru kaujās." (13)

Kā vēl piebilsts grāmatā: "ar archīva dibināšanu bija skaidri izteikta Latvijas sociāldemokratiskās strādnieku partijas izpratne par savu internacionālo pienākumu, - censties padarīt tās iegūto pieredzi masu vadībā cīņā pret veco iekārtu par ieguvumu citu zemju revolūcionāriem."

Visā visumā tomēr par spīti šādiem arrogantiem apgalvojumiem manāma cenšanās izvairīties no tukšām, banālām bolševiku propagandas frazēm. Abi autori ir iedziļinājušies savā vielā ilgos un nopietnos pētījumos, tā savācot bagātu faktu klāstu, ko viņi pasniedz lasītājiem bez krasa partejiskuma. Šī grāmata stāv uz atļautās robežas, lai gan bieži var manīt, ka autori nerunā par lietām, kuŗus cenzoriem varētu nepatikt.

Piemēram, par masu iznīcinātāju Staļinu pieminēts grāmatā tikai trīs vietās, turpretim otrs "vadonis" ar līdzīgiem "nopelniem" masu apspiešanā - Ļeņins - ap 60 reižu. Turklāt par Ļeņinu visas atsauces ir vairāk vai mazāk pozitīvas, bet par Staļinu - kritiskas.

Tā 121. lp. Bīronu grāmatas sniegtais paragrafs par Staļinu saka: "Uz Latvijas komūnistu partijas vēstures izveidošanu turpmāk atstāja ietekmi pazīstamā Staļina vēstule žurnālā Proletarskaja Revolucija, ko redakcija publicējusi 1931. gada 6. numurā." Šī Staļina vēstule gan veicinājusi partijas vēsturnieku darbos plašāku apgaismojumu cīņai pret oportūnismu, bet reizē arī pārspīlējusi dažu šo vēsturnieku kļūdas un novedusi pie tā, ka sašaurinājies izlietojamais partijas vēstures avotu loks.

Temats, kas daudz nodarbina Bīronus ir Latvijas sociāldemokratijas bolševizācija, kā tā bija pakāpeniski nonākusi jau priekš Pirmā pasaules kaŗa ļeņinistu ietekmē.

Grāmatā īpaši izcelts vēstures avotu savākšanas un vēstures rakstīšanas darbs, ko veica divas grupas, kas darbojās Krievijā: komisija Latvijas komūnistu partijas vēsturei (nodibināta 1920. gadā) un komisija latviešu strēlnieku vēsturei (nodibināta 1926. g.). Šīs otras komisijas mērķis Bīronu grāmatā raksturots šādi: "Risināt problēmas sakarā ar cīņu par padomju varas nodibināšanu Latvijā, noskaidrot strēlnieku devumu oktobŗa revolūcijas uzvarai un tās ieguvumu aizsardzībai" (116).

Dažas lappuses tālāk ir dota arī atbilde:

"Sarkanajiem latviešu strēlniekiem bija ne maza loma... Viņi sargāja padomju valdību Smolņijā un Kremlī, visaktīvākā veidā piedalījās kontrrevolūcionāru dumpju apspiešanā... varonīgi cīnījās daudzās pilsoņu kaŗa frontēs..." (129).

Bet vērtējot notikumu attīstību no 1917.-1920. g., beigās izvirzās neatvairāms jautājums, kam komūnistu vēsturnieki nav piešķīruši uzmanību: Vai latviešu sarkano strēlnieku varonīgās cīņas pret cara ģenerāļiem un admirāļiem ir izskaidrojamas ar kādu noslēpumainu latviešu "mīlestību" pret Ļeņinu un kompartiju (lieliniekiem), vai arī patiesībā latvieši pilsoņu kara frontēs drosmīgi un neatlaidīgi cīnījās pret monarchistiem un citiem krieviem, jo citādi iespējas gadījumā tie būtu polītiski iznīcinājuši sarkano Latviju.

 

Benno Ābers