RAKSTURS UN LAIKMETS

Elza Ābele, Mīlestība, romāns. Linkolnā: Gaujas apgāds, 1984; 172 lp.

 

Šī grāmata droši vien noderētu reizē mākslinieciskas un vismaz kaut cik populāras filmas scēnārijam. Ābeles romāna notikumi un raksturi laikam gan spēj rosināt arī diezgan ordināru pilsoņu interesi un iejušanās spējas; bez tam ir tādas veidojuma detaļas, ko samanīs un atzinīgi novērtēs tikai "publikas izlase". Autores uztvere ir lielā mērā vizuāla, un daudzas no viņas romānā tēlotajām ārpasaules ainām varētu diezgan tieši (t.i., bez radikāliem grozījumiem) pārņemt filmā. Ļoti "filmiski" rādīta šī romāna galvenā rakstura pirmā diena latviešu vidusskolā; varētu minēt vēl daudzus citus piemērus. Vai kādi bagātāki trimdinieki beidzot nesadomās financēt latviešu filmas darināšanu? (Tas gan nav īsti nopietns jautājums, jo šķiet, ka nekas tamlīdzīgs nenotiks.)

Mīlestība tomēr spēj, tā sakot, pilnīgi iztikt bez filmēšanas, jo šīs grāmatas literārā vērtība ir neapšaubāma. Tiesa, mākslinieciskā ziņā dažviet manāms bēgums, citur - paisums; bet mērenības robežās tā ir normāla parādība arī izcilāku autoru sacerējumos.

Recenzentam gan uzmācas šaubas, vai aplūkojamā romāna nosaukums pietiekami atbilst saturam: lasītājs te patiesībā "dzīvo līdz" centrālā rakstura dvēseliskajai attīstībai no agras bērnības līdz universitātes studiju sākumam; lai gan šī rakstura tiekšanās pēc dažādām mīlestības izpausmēm ir ļoti nozīmīgs elements tā vispārējā attīstībā (angliski šai sakarā varētu lietot vārdus affectionate un amorous), vēstījumā nebūt netrūkst arī citu itin nozīmīgu sastāvdaļu. Romāna centrālais raksturs ir Vidzemes lauku tirgotāja un krodzinieka meita Zane, kas dzimusi kādā no divdesmitā gadsimta agrīnajiem gadiem. Viņa pamazām virzās ne tikvien uz savai iedabai vislabāk pieskaņoto mīlestības paveidu, bet arī uz kultūrālu un vairāk individuālizētu pasaules skatījumu. Romāna nosaukums neliekas pietiekami aptveŗošs (tas var atbilst grāmatas izdevēja komerciālajiem apsvērumiem).

Lai gan Zanes pieredzē autore, cik noprotams, ietilpinājusi labu tiesu autobiografiskas vielas, centrālais raksturs nav saldeni ideālizēts vai rādīts pārāk atturīgi. Zane ir ne tikvien maigi sirsnīga, ar slieksmi uz ideālismu, bet arī spītīga, impulsīvi agresīva, godkārīga, reizēm pašapzinīga, citreiz mazvērtības izjūtu mocīta. Stāstījumā nepārprotami paužas Zanes (un arī autores) nepatika pret vecāko māsu Intu, kas izskatā elegantāka, iedabā seklāka par Zani un jaunāko māsu reizēm cietsirdīgi ķircina. Studentes gados Zane jūt īpašu riebumu pret Zemgales lauku fabrikas direktoru Sūnu; romānā tas ir iedomīgs, pārspīlēti uzcirties mietpilsonis ar slieksmi uz "dzīvnieku slepkavošanu" un rupju jokdarību (salīdzinot ar šo sabiedrībā prominento, paskatā glauno tēviņu, Flobēra aptiekārs Homē šķiet gandrīz patīkams kungs ar plašām interesēm un bagātīgām zināšanām...).

Inta un Sūna uzskatāmi par drusku vienpusīgi atveidotiem raksturiem, kas liecina, ka autores uztvere reizēm var būt drusku aizspriedumaina un līdz ar to ne sevišķi redzīga. Īstenībā pat izciliem neliešiem piemīt daža kaut cik "labāka" īpašība (Hitleram patikuši jaunieši un suņi; Staļins jaunībā jūsmīgi dziedājis gruzīnu tautasdziesmas; Berija cienījis gruzīnu dzeju; kāds nacistu koncentrācijas nometnes komandants dvēselīgi atskaņojis Bachu). Neaizspriedumains autors rāda visas reizē kaut cik nozīmīgās un raksturīgās ievirzes centrālajos raksturos un lūko izvairīties no vienpusības arī mazāk detalizētajā blakus raksturu veidojumā. Jāatzīst, ka visumā blakus personāži šai romānā ir paticami, jo pietiekami labi samanāmas gan viņu cildenākās, gan viduvējās un nelāgās īpašības; Inta un Sūna šai ziņā ir izņēmumi.

Elza Ābele kādreiz izteikusies, ka viņu ietekmējis Flobērs. Zināmu attālu radniecību ar modernās dzīves ikdienai tuvajiem Flobēra darbiem (bet ne ar eksotisko Salambo) aplūkojamā romānā tiešām var saskatīt: līdzīgi Flobēram autore rūpīgi darina izteiksmi un veido lietišķīgi reālistisku vēstījumu, kam nereti ir liriska vai satiriska piekrāsa; bez tam manāma nepatika pret šauri konvencionāliem, mietpilsoniskiem uzskatiem.

Vēstījumā autore lieto nevis "es", bet gan trešo personu ("viņa", "Zane"). Ļaudis un notikumi rādās vienīgi centrālā rakstura apziņas spogulī; nav "tiešas pieslēgšanās" citu raksturu dvēseliskajām norisēm (Flobērs turpretī zināmā mērā parāda arī Emmas Bovarī vīra vai donhuāniskā Rodolfa un citu blakus personāžu tiešos pārdzīvojumus, nevis tikai viņu izdarības un izteikas). Šāda pieeja stiprina romānā uzburto īstenības illūziju gandrīz tikpat iezīmīgi kā stāstīšana no "es" viedokļa, bet manāmi ierobežo mākslinieciskas veidošanas iespējas. Flobēra Bovarī kundzē it kā viszinīgais stāstītājs (the narrator) ir ārsta Bovarī skolas biedrs, kas varētu būt daudz dzirdējis par Bovarī un viņa laulenes piedzīvojumiem, tādēļ viņa "iztēles piedevas" šķiet samērā paticamas. Ābele šo paņēmienu nelieto; viņa tikai ierobežo stāstītāja viszinību.

Līdzīgi Flobēram šī romāna autore ir visai izvēlīga vides aprakstu ziņā. Ārpasaules sīkdaļas šādā vai tādā veidā saistās ar galvenā rakstura izjūtām.

Šai grāmatā parādās ne tikvien galvenā rakstura attīstība, bet arī nozīmīgas pārvērtības laikmetā, kas vairāk atgādina iepriekšējo (deviņpadsmito) gadsimtu nekā divdesmitā gadsimta otru pusi.

Kvalitātē šis darbs noteikti pārspēj autores pirmo romānu Ar saknēm izrautie, ko L.P.B. Austrālijas kopa izdeva 1968. gadā.

Mīlestība izdota pieticīgi, bet rūpīgi un diezgan glīti (ar O. un S. Jēgenu vāka zīmējumu).

 

Gundars Pļavkalns