Valoda ir tautas dzīvības koks ar saknēm tautas senatnē, ar zarojumu un pumpuriem − nākotnē. Šis dzīvības koks rūpīgi kopjams un saudzējams no paaudzes paaudzē, tā saknes nav aizcērtamas, tā zari nav vieglprātīgi aplaužami.

Kas grib, lai viņa tauta dzīvotu un pats kā latvietis izjustu savas dzīvošanas pilnumu, tas turas pie šī dzīvības koka, palīdz tam augšanā un pats aug līdz ar viņu.

Kr. Barons pilnā mērā apzinājās, ka savas valodas apzinīga pazīšana un kopšana ir katras tautas pastāvēšanas patiesība. Viņš dzīvoja un darbojās laikmetā, kuŗā latviešu tautas nacionālā pašapziņa tiktikko modās. Tas bija tautas Atmodas laiks, bet tā dzimšanas gads 1856. bija 21 gadu jaunāks par Kr. Baronu, kas dzimis 1835. gadā.

Jēdziens: latviešu tauta, latviešu valoda Baronā pamostas agri. Kad 12 gadu vecumā viņš ciemojas pie savas māsas Dundagas Lielajā muižā, kur viņa strādāja, Barons novēro kāda atšķirība ir starp vāciešiem un latviešiem. Viņš redz, ka latviešus vērtē citādi, viņus vērtē tikai kā darba ļaužu šķiru. Tīri neapzinīgi viņš jūt un vēlāk apzinīgi ieteic, ka būtu citādi, ja latviešiem netrūktu izglītotu vīru un turīgu latviešu. Latvieši tad nebūtu vairs tikai šķira, viņi būtu tauta, bet tautā saplūst visas šķiras, un visas tās apvieno viena kopēja valoda.

Doma par latviešu tautu un latviešu valodu, reiz Barona prātā iesēdusies, auga līdz ar jaunekli, līdz ar vīru. Šī doma izauga par Barona dzīves vadītāju, par uzdevumu. Lai to piepildītu, bija jāiet izglītības ceļš. Taču tajā laikā nākošā izglītotā latvieša dzīve gan sākās latviešu ģimenē, bet jau ar pirmajām skolas dienām, ja pieejamu skolu vispār bija, latviešu bērns bija pakļauts gan vācu, gan krievu valodā vadītā izglītības garā.

Vientulīga un nepateicīga bija latviešu bērna ticība latviskumam un latviešu tautai.

Kr. Barons, pieminot savās „Atmiņās” tā laika skolas, raksta: „Tais valdīja pilnīgi vācu gars, un vācu bija mācības valoda. Pat ticības mācību pasniedza visiem luterāņu bērniem, vienalga, kādas tie tautības, vācu valodā.

Pirmie minētās vācu pilsētas skolās izglītojušies latvieši visi pārvācojās.

Pārvācotie latvieši apprecēja vācu sievas (izglītotu latviešu jaunavu jau arī vēl nebija), un latviešu tautai viņi ar visiem saviem pēcnācējiem gāja zudumā. Mantīgākie latvieši darīja to pašu. Tā latvieši arī mantas ziņā noplicināja savu tautu vāciešiem par labu.” [1]

Te Barons piemin tautasdziesmu:

Latviets bija mans tēvinis,
Latvietene māmulīte;
Mēs, bērniņi, trakgalvīši,
Ieviērtām vāciešos.

Barons nebija tikai stiprs latvietis, viņš bija arī stiprs ticētājs latviešu tautai un tās pastāvēšanai. Ar šo ticību viņš bija stiprs ticētājs latviešu tautai un tās pastāvēšanai. Ar šo ticību viņš turpina savas „Atmiņas”, teikdams: „Taču stiprais pretinieks pārvācošanai bija pati plašā latviešu tautas masa. Tā nebija aizkārta no pārvācošanās sērgas. Šim tautas celmam bija dziļas saknes savā zemē. Negaisa vētra varēja viņam dažas lapas notriekt, zarus sakustināt, citus pat nolaust, celms paliek nekustams. Šis tautas celms gan atzīst vāciešu tagadējo varu, bet sajūt to kā svešnieku varmācību, kas iebrukuši viņam nepiederošā zemē.” [2]

Ar šiem Kr. Barona vārdiem mēs varētu raksturot mūsu tautu tagadējā laikā, tikai vāciešu varas un varmācības vietā liekot krievu varu un varmācību, kas iebrukuši viņiem nepiederošā zemē. Mums arī tāpat kā Kr. Baronam paliek ticība latviešu tautai kā stiprākajam pretiniekam pret šo varmācību, mums paliek ticība tautas celma spēcīgajām saknēm, kas ir nekustamas.

To apliecina tēvzemē palikusī latviešu tauta, kā arī ārpus tēvzemes izklīdinātā latviešu tauta. To pierāda latviešu skolas, to pierāda mūsu kultūras darbs, mūsu balsis un atbalsis dziesmu svētkos, mūsu griba kopt latviešu valodu.

Šim tautas celmam es stāvēju tuvu,” [3] saka Barons, un mums jānostājas viņam blakus, sajūtot stipras personības spēku. Cik stipra personība, neatkarīgs latvietis un latviskuma sargs bijis Barons, jo spilgti izceļ viņa nostāja izšķirīgā brīdī.

Dainu iespiešanas lielos izdevumus sākumā ar devīgu roku sedzis jaunais latviešu tirgotājs Visendorfs. Taču, skatoties uz priekšu, bija skaidrs, ka viņi ar iespiešanas izdevumiem nonāks strupceļā.

Visendorfs raksta Baronam, vai dainu izdošanai nederētu izlūgties protekciju no lielkņazes Marijas Pavlovnas; tas palīdzētu līdzināt materiālos grumbuļus.

Barons vilcinās atbildēt, jo tāds atbalsts varētu latvietim atņemt patstāvību un brīvību. Barona atbilde Visendorfam (dzim. Indriķis Ķiparts) ir nesavtīga cilvēka un nacionāli noturīga latvieša izšķiršanās. Atbildes vēstulē lasāms: Jūsu pieprasījums par Augsto protekciju nav tik viegli un īsi atbildams. Man varen lielas stimpatijas priekš viņas nav, jo caur viņu mēs dažā ziņā varētu zaudēt neatkarību, svabadību. Varbūt neviļu viņi izsacīs vēlēšanos, un no viņu puses gluži pareizi, lai apraksti ir krieviski vai lai dziesmas pārtulkotas, vai lai lieto krievu burtus etc, un priekš mums tā būtu pavēle. Grāmata nu būtu gan par latviešiem, bet nebūtu latviska, kā mēs to vēlējāmies.” [4] Lai darba latviskums nebūtu apdraudēts, atbalstu nepieprasa.

Diemžēl, mūsu tautā ir bijis, un arī mūsu dienās ir, latvieši, kam trūkst šīs nacionālās noturības un kas pievienojas tam pulkam, ko Kr. Barons dēvēja par: kaunīgo latvieti, puskoka lēcēju vai skalu vācieti.

Ir latvieši, kas aizbildina savu apslāpēto tautas apziņu un sirdsapziņu ar atrunāšanos, ka latviešu valodu nerunā un nemāca saviem bērniem tādēļ, ka nevar taču bērna vārgajiem pleciņiem uzvelt divu kultūru smagumu. Tomēr, vārgus plecus uzturēdami, laižam pasaulē vārguļus. Der atcerēties vienu no latviešu dzīves gudrībām: „Neizpeikstiet vieglumā, tad jūsu cilts pastāvēs no auguma augumā!”

Valoda, sevišķi tēvu valoda, ko bērns jau piedzimstot uzņēmis savu asiņu tecējumā, ir daļa no viņa paša kā cilvēka; šī ļoti nozīmīgā daļa nav nomācama, tā topošajā cilvēkā attīstāma, stiprināma un dodama dzīvē līdz kā zināma garīga spēka deva.

Lai dotu spēku, pašam allaž jāatjauno savi spēki. Latviešu Laimes māte Vēja mātes tēlā, dod Sprīdītim nespēka brīdī padzerties spēka dzērienu.

Lielās dzīves cīņu priekšā mēs visi esam nelieli, esam kā sprīdīši, kam vajag spēka dzēriena. Paturot lielu, stipru personību tuvumu, mēs padzeramies šo spēka dzērienu.

Kr. Barona personība, mūsu tautas dainas un mūsu valoda ir latviska spēka dzēriens. Mums jādzīvo ar lielas personības tuvumu, jādzīvo diendienā ar mūsu tautasdziesmām, nepietiek, ka tās pieminam tikai svētku brīžos, goda dienās, tām jākļūst par mūsu ikdienas spēka barību, kas dos spēku būt stipriem latviešiem.

Mums jādod sev kāds iekšējs solījums, kā to sev devis Kr. Barons. Solījums neaizmirst savu tautu, darboties, cik spēj, tās labā. Kr. Barons dzīvoja ar šo solījumu, tas kļuva viņam par mērķi, vēlāk par redzamu darbu.

Ja mūsu dienās runājam par divu kultūru spaidu, tad redzam, ka Barons stāvējis starp trim kultūrām: vācu, krievu un latviešu. Ne vācu, ne krievu kultūra nespēja viņu atsvešināt no latviešiem un latviešu valodas. Latviešu valodu viņš cēlis pāri pārējām valodām kā savu domu un jūtu pamatvalodu. Kr. Barons tāpat kā Kr. Valdemārs un Juris Alunāns apstiprinājis ka latviešu valoda ir bagāta, spēcīga un jauka, ka tajā var izteikties tikpat labi kā citās kultūras valodās.

Lai izceltu latviešu valodas vispusīgumu un arī lai latviešu valodā pārspriestu zinātniskus jautājumus, Kr. Barons sarakstījis latviešu valodā zinātniskus rakstus dažādās zinātnes nozarēs. Zinātniskajai terminoloģijai viņam bija jāmeklē latviešu valodā vārdi; sākumā Barons tos aizstāj ar paskaidrojumiem, vēlāk arvien brīvāk izlieto no latīņu valodas darināto terminoloģiju. Latvietis spēja saprast un dzīvot līdz zinātniskajiem atklājumiem pasaulē.

Kr. Barons sacer latviešu valodā dažāda satura rakstus; tie sniedzas pāri 150 rakstiem.

Bet ne vien zinātne, arī dziļproza un dzeja ir latviešu valodas daļa. Un Kr. Barons sacer latviešu valodā stāstus un dzejoļus. Ne visi tie aizsniedz pilnvērtīgas mākslas līmeni, bet visi aizsniedz mērķi, rādīt latviešu valodas izteiksmes bagātību un spēku.

Kr. Barons, kas skolās mācījies vācu vai krievu valodā, sarūpē latviešu bērniem latviešu valodā skolas grāmatas.

Lai pazītu savu tautu, Kr. Barons, kas dzimis kurzemnieks, grib pazīt arī vidzemniekus un latgaliešus. Viņš pētī bibliotēkās Baltijas ģeogrāfiju, bet ar to vien nepietiek. Kā jauns students viņš dodas kājām no Tērbatas pāri Vidzemei uz Kurzemi. Viņš vēro latvieti darbā un svētku dienās. Viņš redz citādas paražas, klausās citādās dziesmās un citādā latviešu valodas skanēšanā. Viņu saista dažādu novadu izlokšņu īpatnības. Vēlāk, kārtodams tautasdziesmas, viņš, atzīdams izlokšņu nozīmīgumu valodas izpratnē, uzņem blakus rakstu valodā sacerētajām dainām, izloksnēs uzrakstītās.

1859. gadā, kad Baronam ir 24 gadi, tautā parādās viņa sarakstītā Baltijas ģeogrāfija ar nosaukumu Tēvzemes aprakstīšana. Barona gājiens pāri Latvijai un sēdēšana bibliotēkā pie ģeogrāfijas grāmatām ir šī darba auglis. Pielikumā: „Kurzemes un Vidzemes tautas un kaimiņu tautas, viņu būšanas un valodas.” Barons, latviešu valodas nozīmīgumu uzsveŗot, iekaisis saka: „... cik lieli muļķi ir tie, kas nievā latviešu valodu, jeb kas kaunas būt latvieši. Tie ir īsti apsmejami, visuvairāk, ja tie vēl mācīti vīri. Turpretī tā ir īsta un liela muļķība, kad domā, ka cilvēks, kas grib latvietis palikt, nedrīkst mācīties citas valodas. ... Tā ir ļoti slavējama lieta, kad mācās citas valodas... Taču ir īsti gods tam, kas par augstu jo augstu kungu palicis un, arī citas valodas runādams, neliedzas nemaz skaidri izteikt, ka ir un paliek latvietis, ka no visas sirds mīlē latviešu tautu un valodu, rūpēdamies par viņu labklāšanos, kur un kā to spēj.” [5]

Kr. Barons nesaskatīja cilvēka prātam nekādus draudus vairāku valodu prašanā un citu kultūru iepazīšanā. Viņš pats bez krievu un vācu valodas, ko ļoti labi pratis, vēl piemācījies franču un angļu valodu.

Tēvzemes aprakstīšana rāda, ka Baronu gan vilina tēvzemes kalni un lejas, bet saista viņu tas, kāds cilvēks pārstaigā šos kalnus un lejas. „Vai viņš ir savas tēvzemes stiprs un labs latvietis. Vai viņa sirdī ir droša vieta viņa tautai un tās valodai?” [6]

Kad 1862. g. iznāk Pēterburgas Avīzes un tās redaktors J. Alunāns nopietni saslimst, Kr. Barons uzņemas visus redaktora pienākumus. Viņš arī nenoguris atsit avīžu pretinieku uzbrukumus, kas attiecas uz latviešu valodu. Ir tādi, kas šaubās, vai latviešiem ir izglītoti rakstītāji un izglītoti lasītāji, un vai latviešu valoda ir pietiekami izteiksmīga, lai runātu par augstām lietām. Baronam te atjautīga atbilde: „Lutera laikā toreiz ‘rupjā’ vācu valoda nederēja ne augstām, ne smalkām lietām.”

Un par latviešu uzdrīkstēšanos sašutušajam vācu mācītājam Brāžem Barons jautā: „Ja vācietis savu mātes valodu mīlē un kopj, kāpēc tad lai latvietis nedarītu to pašu?”

Valdemārs, Kr. Barons un viņu centienu atbalstītāji mudina Pēterburgas Avīzēs studentus un izstudējošos rakstīt latviešu valodā zinātniskus rakstus. Tas nav ienesīgi, bet ir patriotiski, ir latviešu tautai nepieciešams.

Pret latviešu valodu kā visas tautas vienotāju, vienalga, kur latvietis dzīvoja, Kurzemē, Vidzemē vai Latgalē, Barons nekad nebija vienaldzīgs. Vienaldzīgs viņš nebija arī pret to, kādu latviešu valodu runāja viņa ģimenes lokā.

Lidija Barona, Kr. Barona mazmeita, savās atmiņās stāsta, ka vectēvs „... uzmanīja arī mūsu valodu un laboja to. Viņš bija ļoti nemierā, ka latviešu uzvārdos nelietoja sieviešu kārtas galotnes. ... Līdz ar latviešu tautas izglītību nākuši jauni jēdzieni, kuŗiem vajadzējis atrast jaunus vārdus. Šos jaunos vārdus tikai pēc rūpīga apsvēruma laiduši tautā. Tā, piemēram, izšķīrās par vārdu „ķermenis” − „miesekļa” vietā. Vecais tēvs pamācīja, ka vajagot lietāt vienkāršus laikus, jo ar tiem varot skaistāk un iespaidīgāk izteikties, un tāpat lietāt senās formas. Otra vecā tēva sirds lieta bija izkopt mūsu valodu, atbrīvot to no svešu tautu iespaida, gan atsevišķos vārdos, gan formās, gan teikuma uzbūvē. Kas attiecas uz mūsu valodu, tad vecais tēvs teica, ka mums jābūt lepniem uz tik bagātu un vecu valodu. Tautasdziesmas viņš ņēma par pamata uzbūvi mūsu valodai.” [7]

Mūsu dienās Kr. Barons būtu ļoti nemierā arī ar mums.

Vai mēs darām visu iespējamo savas tautas un savas valodas labā?

Nelokot savu vārdu un uzvārdu, mēs noliedzam savas valodas īpatnību un savu tautu. Pielāgojot mūsu valodai citas valodas īpatnības, mēs kā latviešu tautas pārstāvji pazūdam un kļūstam nenozīmīgi. Turpretim lietojot vārdam pareizas galotnes un to lokot, mēs vismaz ar savu uzvārdu varētu atgādināt, ka pasaulē ir arī tāda tauta kā latvieši, ar savu valodu un savu likteni. Sāk mums arī izzust mūsu Juŗi un Jāņi, to vietā ierodas Džordži un Džāņi.

Kr. Barona laikā tautiski noskaņotie latvieši, dzīvojot svešumā, latviskoja pat savus uzvārdus, ja tie neskanēja latviski: Krīgers kļuva par Krodzinieku, Treulands par Brīvzemnieku. Un Kr. Barons stāstā „izmanīgs vīrs” smīn par Miķeli Vanagu, kas pārmainījis savu uzvārdu par Bartalomeo Gracia de Kampo, bet tā viņš gan dabūjis muižas pārvaldnieka vietu.

Tik nozīmīga latvietim bija viņa tauta un viņa valoda, lai gan cerība par latviešu tautas patstāvību Kr. Barona laikā nebija lielāka par to, kāda tā ir mūsu laikā.

Kr. Barons bija nodzīvojis Krievijā 30 gadu un ilgu laiku, 26 gadus, par mājskolotāju ļoti bagātā krievu muižnieku ģimenē izcili labos materiālos apstākļos, arī cienīts un novērtēts par godājamu cilvēku un vērtīgu paidagogu.

Tomēr Barons neieauga un neiedzīvojās šajos labajos apstākļos. Kad vien bijis iespējams, viņš bijis starp latviešiem un cieši turējies pie sava mudinājuma, ko izteicis Tēvzemes aprakstīšanā: „... no visas sirds mīlēt latviešu tautu un tās valodu.”

Kādā vēstulē savam māsas dēlam Treueram, kas Dundagā bijis par skolotāju un šad tad nosūtījis Baronam folkloras materiālus, Barons par latviešu vārdu tulkošanu no vācu valodas latviešu valodā raksta: „Labprāt mēs aizbildināmies ar latviešu valodas nabadzību, trūcību. Bet pa lielākai daļai mums tik tad taisnība, ja gribam vārdu no vārda pārcelt. Vācu valodas sliedes nesader gluži ar latviešu valodas sliedēm, un, ja pa viņām gribam braukt, tad, zināms, visai glumi neies, bet kratīt kratīs.” [8]

Šie zīmīgie vārdi būtu ņemami vērā arī mūsdienu tulkotājiem.

Tajā pašā vēstulē Barons piemetina, ka latviešu valodai piemīt „miesas jautrā jaunība, tā sakot, zaļums”, kas mums paturams prātā un „nav jāmērdē”.

Latviešu valoda, bet cik ilgi tā pastāvēs? Ir jautāts Kr. Barona laikā un arī mūsu laikā jautā to pašu.

Kr. Barons atzinis, ka šāds jautājums ir veltīga enerģijas izšķiešana. Cilvēki mirst, mirst arī tautas. „Bet kad miršanas laiks būs klāt, to nevar zināt ne pie cilvēka, ne pie tautas. Kad nu neviens nevar skaidri par to lietu runāt, tad taču to var droši noteikt, ... ka pirmajo nākošo 200 gadu starpā latviešu tauta neizzudīs vis un ka tādēļ tiem pienākas liela pateicība, kas no sirds pūlējas latviešu valodu un literātūru kopdami.” [9]

Bet cilvēka praktiskais prāts jautā tālāk: ko mēs, ārpus Latvijas dzīvodami, no latviešu valodas iegūstam?

Atbilde var būt tikai viena: daudz. Mēs paplašinām savu garīgo apvārsni. Dzīvodami starp dažādu tautu dažādu kultūru atspulgiem, mēs ar latviešu valodu iegūstam vienas vienotas, veselīgas dzīves uzskatos veidotas senas un bagātas kultūras pamatus. Mēs iegūstam arī mūsu dainas, pasaulē bagātāko tautasdziesmu krājumu. Dainu augstā dzejas vērtība bez latviešu valodas paliek nesasniedzama.

Par tautasdziesmām Kr. Barons teicis. „Viņās mājo īsts dzejas jeb poēzijas gars, viņās atrodam pilnīgus domu graudus īsos, gludos, pieklājīgos vārdos, viņās mēs mācāmies skaidru latviešu valodu.” [10] Šo Barona dainu vērtējumu sakarā ar Barona 100. dzimumdienu šķetināja tālāk valodnieks Jānis Endzelīns, teikdams: „Uz šo ‘Latvju dainu’ pamata nu varēja rasties un rodas latviešu filoloģija.” Valodnieku uzdevums ir allaž atgriezties pie dainu dzīvā avota.

Par dainām Latvju dainu pirmā sējuma ievadā Barons raksta, ka tajās reczami: „... cilvēka gara labākie centieni, cilvēka sirds un dvēsele, daiļākās, tikumīgākās, dziļākās jūtas, kas nekad nenovecējas. lai arī viss cits ārišķīgs sava laika piederums pārgrozās ... viņas paliek pilnīgi svarā uz visiem laikiem un visos izgītības stāvokļos.” [11]

Kr. Barons ir glābis un izglābis mūsu tautasdziesmas no pazušanas, viņš nav ļāvis, ka laika tecējumā tās kļūtu par aizbirušu avotu. Šis avots ir dzīvs, un tajā verd latviešu tautas dzīve, tās dzejas gars un valodas spēks, mums atliek tikai pie šī avota nolikties un smelt no tā atspirdzinājumu, kas der „visos laikos un visos izglītības stāvokļos.”

Reiz latviešu kaŗavīri bija griezušies pie Kr. Barona ar lūgumu dot viņu karogam svētītājus vārdus. Barona veltījums izskanējis ar vārdiem.

Paldies Dievam, es ne vārgs!
Būšu tēvu zemes sargs!

Kr. Barons visu savu mūžu stāvējis sargos kā par mūsu tautasdziesmām tā par mūsu valodu. Šī sarga gars ir dzīvs un pavada mūsu dienas. Klausīsimies viņā!

 

AVOTI

 

1.Kr. Barons. Atmiņas. Gaujas apgāds 1981., 52. lp.

2. Ibid. 53. lp.

3. Ibid. 55. lp.

4. Baumanis. Kr. Barons, Augsburga 1946., 86. lp.

5. T. Zeiferts. Latviešu rakstniecības vēsture II d., Rīgā 1930. Gulbja apg., 92. lp.

6. Ibid. 92. lp.

7. Kr. Barons, Amiņas XII lp.

8. A. Baumanis, Kr. Barons, Augsburga, 1946., 73. lp.

9. T. Zeiferts, Latviešu rakstniecības vēsture, II d. Rīgā 1930. Gulbja apg., 73. lp.

10. A. Baumanis, Kr. Barons, 73. lp.

11. Kr. Barona & Visendorfa Latvju dainas, Rīgā 1922. g. Ievads XX lp.