Jaunā Gaita Nr. 154, oktobris 1985

 

Lidija Dombrovska

IZTĒLES UNIVERSS

(Sapnis)

 

Vizionārās pasaules brīvi plūstošā valoda ir nekļūdīga. Tās terminoloģijā trūkst neiespējamības, determinētības, ierobežotības jēdziena. Utopiskā universa iemītnieki apietas ar vārdiem, skaitļiem, krāsām un formām kā ar spēļu klucīšiem, kas tiem sagādā lielāko prieku. Fantāzijai te piešķirta svarīgākā vieta, sapņi ir nozīmīgāki par elkiem.

Šajā pasaulē runā caur ūdeni, caur zāli. Fantāzijas tauriņš atplīvo no nekurienes, vedina uz neparedzētu pusi, kur valda savi likumi. Izteiksmes audums sazaro, nervi sadalās, izplūst kā saules stari, kas nejauši skaŗ ūdens virsmu. Un tomēr valodai ir spārni. Ūdens spārni. Un tiem ir vislielākā nozīme. Kad pasaule pavēl lēkt, var atvēzt spārnus un aizlidot. Reizēm padodas uztvert vissmalkākās skaņu plūsmas, kā zālāju čukstus, zivju kliedzienus vai ziedu smieklus. Vizionārā kosma vēsturē nav tādu atgadījumu, kad augi, dzīvnieki vai cilvēki attīstītos savādāk kā savas iedabas zīmē. Cilvēki raugās vieglajos mākoņos, raugās saulē un viņiem šķiet, ka ir mākoņi, ir saule tiem uzticētos. Nāktu talkā rast jaunas skaņas, formas un krāsas.

Skaidri formulētie likumi un norādes tiek daudzbalsīgi izdziedāti un uzgleznoti tādā veidā, lai tie vislabāk saskaņotos ar pilsētu un lauku formām. Lai utopiskajos dārzos panāktu krāšņāku rožu ziedēšanu, tās jākopj ar lielu saudzību un iejūtību ziedaugu ritmā. Un visu laiku ir jālūko, lai uztveres aploki nesašaurinātos, lai rokas un kājas ar smagumu nepielītu. Lai veidotos padziļināti ieskati, suverēnākas iztēles ainavas.

Daiļnieku ražojumi, gleznas un dzejoļi tiek sakārti koku zaros, kustas vējos kā virpuļi. Pieplūst ar gaisu, ar gaismas dzīlēm, ar nakšu tumsu, ar saules stariem un putnu dziesmām. Kļūst par teiksmainām būtnēm, par telpiskiem veidoliem telpā. Gleznas gūst dzejoļu smaržu, dzejoļi - gleznu krāsainību.

Te atklājas subtīlas organizēta nemiera struktūras. Pārsteidzoša ieskatu un informāciju bagātība. Jaunas vasaras zelšana un augšana. Atainošanās un auglīga jaunrade.

Zaļumā ietērptā daba izstrāvo uzticību. Tā ieplūst cilvēku sirdīs, izraisot jaunus ieskatus. Neviens vairs neizbrīnās par debesīs kāpjošām kazām, par kentauru uzbrukumu vai universā lidojošām zivīm. Ne tik par rozēm, kas ar toņdakšām tīra kūtis, un ņurdošiem grāmatplauktiem.

Sarunas plūst caur tuvuma sintaksi, caur mīlestības un saprašanās prizmu. Valodas psīcholoģiskā iedirbe sasniedz vēl nepieredzētu caursites spēku. Vitalitātes un rosmes apļi nepārtrauc griezties. Tie izpaužas gan kā enerģijas strāvojums, gan arī kā apskaidrotība, klusums un miers.

Ikara pēcteči saulē nesadeg. Viņi ir iemācījušies lidot. Iemanījušies izveicīgi manevrēt melniem mākoņiem gaŗām, sasniegt svaiga gaisa strāvojumu. Izplatījuma totālo neierobežotību.

Bet fantāzijas astronautiem ir jāprot arī nolaisties. Utopiskā universa pilsoņi nedrīkst pazaudēt saistības ar zemes dzīvi. Jo katra pacelšanās pret zvaigznēm notiek no zemes.

Māte zeme ir pieturas punkts un bāze. Platforma ceļojumiem uz citiem krastiem.

Iztēles universā nemīt idilles vai fantāzijas veidoli vien. Sevišķu popularitāti bauda tieši ikdienas simboli, īstajā gaismā pacelti, tie iekvēlojas kā dārgakmeņi. Te katrai pat vissīkākai lietai vai būtnei ir sava dvēsele, sava pašvērtība.

Šeit. Iztēles patvarīgajā un illūzoriskajā izplatījumā, apslēptajā pierobežā starp dzīvību un nāvi, vizija izdala funkcijas, sastāda sistēmas, rada jaunas sakarības. Uzasina izteiksmes iesmus. Un nepārtrauc radīt daudzveidīgu krāšņumu.