pēc Kurzemes cunftīgā splīna pēc Zemgales bramanības

pēc ostas pilsētu vīna un nātrēm baznīcas dārzā

aizbraukt uz Balvu mežiem un palikt par mēnesi gribas

jebšu virt un apkvēpt un pukstēt kā uzkārtam katlam prātā

par ragavām līču pļavās kad gubas kā pūžņi pēc sniega

par auļiem mežmalas dravās kad maija dzeguzes kūko

kad saule trīs pirkstus virs svītras un lakstīgalas bez miega

nenovaldāmās pazemes strāvās kur bites nesumu lūko

kur nestāv virs kakla izkapts aiz muguras droša siena

ne plāna ne pliena apkārt varbūt plaiksna varbūt neviena

pārsvarā labais krasts aiz muguras siena

vai meklēt no jauna tikai tagad jau šaubās un sviedros

tos skanīgos dzidros vārdus ko saulriets nodzēsa zviedros

ieelpot Grīziņkalnu un visas maijā ziedošās zāles

līdz staignajiem sniegiem un bezzvaigžņu naktīm kas nenogalēs

vanaga lokus mest vai karāties gaisā

līdz ataust skaidra un sāpīga gaisma

nokāpt tur lejā un spēlēt kamēr pirksti kļūst grūti un stīvi

par šo labāko no visām un iespējams vienīgo dzīvi

pieminot tautas

ticējumu teicējas

Kuršu kāpās

varbūt vēl jāpalasās Kants

lai iegaumētu: ir, kā jābūt

no augstas kāpas vai no krants

caur mari redzēt ugunsstabu

iz nogrimušās Atlantīdas

(jā valodas tiek samežģītas)

bet kursenieku valodā vaid tik

»cik ķirmins salodā«

tad vēlreiz Jāņu līgotnē kāds

»āzkur uguns marmulē«

tad brīvdienās var vārnas ķert

var »nabi« dzert un auzas sijāt

un ārarīksni klusi lūgt

vispēdīgais

(mums laika trūkst)

»tie kepšuk maģ mell vīruk

tie reikēj tīklus vilkt citreiz nenieka nesaguv

vien smuku meit«

tu klausies cilvēk

»pavisam plik bet ast pic zuvs«

ar piecām stīpām sirdi nogurušo apkal

bet atskan sauciens »nāc šurp atkal«

pēc sniegiem lietavām pēc miglām

nāc cielaviņas kājām žiglām

kas pavasarī ledu izsper peļķēs

te smaržo neļķes (!) studenti jau rotā

šī nabagmāja pilī izgreznota

ar lētiem lozungiem un vēsturiskiem traipiem

ar pasakām un glīzdiem ķieģelklaipiem

ar sirmumu un gausām atmiņām

pilns gaiss un virmo mūža meži

un sūnās iestiguši dzeloņdrāšu eži

3 ūdenskritumi 3 īsas kārtas pālē

slīkst sala ezerā bet lukstos vilkuvēles

kā mikrofoni saspringti un grūmi

drūms stāsts tāpēc tik trakas

dzied sievas kaimiņos pavisam citas slakas

bet barga nauda nāk un tūristi kā skudras

visnotaļ gaumē runāšanas sudrabs

tik »nāc šurp atkal« vietā sūbē »esi rāms«

kā seni kokgriezumi savu dzīvi tālāk

kā ūdenskritumi par tavu seju bālāk

ar ķirmi apaugam un rūsu viss tik dārgs

tumst paļava ganās kumeļš dārks

re (!) translācijas tornis tā kā sargs

tur lukturi kas naktī sarkst

Literatūra un Māksla, 2.11.1984

AR ZIVJU SMAKĀM

var apjukt no vēja sejā

no pūstošām jūraszālēm

vēls rudens ziema jau teju

sarmas krustiņus dorēs dēs

bet zaļas ne zeltītas lapas

liepiņai neizbālē

un agri no rīta var kāpās

miglu ar karotēm ēst

tās ielu plāksnes uz stūriem

skan atspulga gaismas pilnas

un krustknābji dzeņi un dzilnas

uzrakstus dziļāk kaļ

uz mirkli doma par kūriem

par briesmām par kuģiem par jaudu

vējš jādelē smilšu graudu

bet koks paliek zaļš

ar zivju smakām un zvīņām

līp Liepājas vecie nami

sīks notrūcies lietus līņā

un miglas taurē pūš gaiss

bijīgi lai ne skrambas

(uz namiem spiež kilogrami)

ducinādams kā tramvajs

zaļš vilnis tur tālumā paist

te satumst un saule aust vēlāk

arī ziema tīstās kā osis

»Liepāja ko tu dosi

pirms uzsnidzis sniegs!«

vējš sašķērē miglu šķēlēs

trīs lapas liepiņai zaļas

un atšuj apkakli vaļā

vējš vēstnesis burenieks

Dzeguzes bērni

svešā lizdā –

tie mēs esam.

Gaidām lai lielie

putni mūs pieskata.

Gaidām – nesagaidām.

Papagaiļi pasmejas.

Pāvi pāviski

pasteidzas garām.

Cēli gulbji līgani

aizpeld pa gludo līmeni.

Strīdamies, stumdāmies,

viens otru pār lizdas

malu pārmest grasāmies.

Lielīgi, zinīgi

lūdzam svēteli –

putnu gudro,

lai gaisā uzmanām.

Tur tad bez jēgas,

kā apburti cīruli,

žēli trallinot

meldijā savā,

plandīties varēsim

uz vienas vietas,

padoti visiem

pasaules vējiem.

Vingri spārnus cilādamas

melnas vārnas aizlido,

savā starpā saķērcoties –

kas tie tādi čiepstētāji,

kas tie tādi, kas dziedāja?

* * *

Nāk naski nakts.

Kā neizdibināmā

mežezerā,

kā rijas akā,

kuŗai dibena neesot,

būs jāslīkst

arī mēnessērdzīgiem.

      Kalnu kores kuŗas,

      miglas sieva rokas berzē.

      Siltuma nav.

      Sāk krēslot.

      Nopūta grūta

      ar vieglu elpu mijas.

      Melnbalta patiesība

      ar krāsainu iedomu.

Tumši tumsas kamoli

satinas – attinas.

Grīdas dēli plaisā,

griestu sijas grīļojas.

Bailes biedē un dīda.

      Nesamaņā,

      kā inkubātorā

      sterilā, siltā,

      glābties vēlos.

      Esmu nelaikā

      dzimis bērns,

      vēl pieskatāms.

Rīta rasa rūtis rasina.

No melnas olas

dzintara putns izšķiļas.

Rudens diena

dzedra un caurspīdīga

ar dzērves kliedzienu spalgu

pamodina.

      Uz loga palodzes

      vasaras alga.

      Blakus dālijai

      spurainai, sārtai,

      tāss tarbā rieksti

      un dzērvenes skābas.

Atziņa skarba –

tajā rītā,

kad, aizejot vasara,

teiksmainā dārza

sulīgos ābolus dalīja,

es aizgulējos.

SARUNA

Graudus knābā zvirbulis,

Kad pie miežu gubas sēd;

Ķīnietim ir irbulis,

Kad viņš savus rīsus ēd;

Kā mēs tiktu baroti,

Nedotu ja karoti?

Tā no šķīvjiem viru smeļ,

Tad pie mutes pilnu ceļ –

Mums tik atliek atvērt to,

Norīt viru garšīgo!

Bet kas bļodu piepilda,

Šķīvjos viru sadala –

Tā ir prāvā pavārnīca!

Reizēm viņa arī mīca,

Katlu apmaisa pēc laika –

Nebaidās no karstā tvaika.

Saki, pavārnīca, mums,

Vai nav grūts tāds kalpojums?

      Vai tāds nevar laimē starot,

      Vai tāds nevar prieku just,

      Kas var izsalkušos barot,

      Kad tiem kāri mutes kust?

      Man šī iespēja ir dota –

      Jūtos darbā aplaimota! –

DIALOGS AR

It kā kalvē vieglā dunā

Tu zem maniem pirkstiem runā;

Izliekas, ka māci burt tiem;

Kā ar maziem āmuriņiem

Skaņas izkalt var par burtiem. –

      Pats tu kalvis – labi zini:

      Jāprot veikli sist ar viņiem,

      Raksts lai neiet kā pa ciņiem!

      Ka es burve – velti mini –

      Es tik lakta – āmuriņiem!

Bet tu pavēlniece arī,

Lai tie klausās zvana šķindā –

Tūlīt apturēt tad vari,

Lai tie sist sāk jaunā rindā! –

      Tā, lūk, katram savs mums amats

      Pavēlnieks tu savkārt burtiem:

      Vietu norādīdams, kur tiem

      Tavos rakstos būt ir pamats.

Zinu – domas ātri gaistu,

Bet ar palīgu tik drošu

Kā tu – viņas notvert varu.

Paldies tev un arī viņiem,

Taviem burtu āmuriņiem!

      Katru lapu, laukā laistu,

      Papīram es glabāt došu

      Un ar savu kalpu baru

      Vienmēr labprāt pakalpošu:

      Āmuriņi jautri sitīs,

      Kad uz manas laktas kritīs!

* * *

Cits nekas,

kā vien pārfrāzēts Bismarks,

viņa lūgšana

Viņa Dievam bija.

Reliģiju nesadalītam,

reliģiju nenonāvētam Dievam.

„Sargi un pasargi mani

no mīlestības.

Ar naidu es tikšu...

tikšu pats galā.”

„Sargi un pasargi mani

no patiesības.

Ar maldiem es tikšu...

tikšu pats galā.”

Viņa Dievs viņa lūgšanu

neuzklausīja.

Pasargāja no naida,

pasargāja no maldiem,

nepasargāja no mīlestības,

nepasargāja no patiesības.

Tādēļ nav brīnums

ka viņa dzīve,

visu mūžu viņa dzīve,

bija piesista krustā.

Daudz kam daudz ceļu.

Mīlestībai un patiesībai

vienumēr tikai viens –

* * *

Nekas, nelabais ne ļaunais

mūsu sāpēm vai priekam, mūsu godam vai kaunam,

pasperts ar Dieva kāju, vai pamests pa roku galam

pāri debesu malai,

nenokrīt.

Ne nokritīs rīt.

Apzinīgi vai neapzinīgi

puķu podiņos, ģimeņu dārziņos, piemāju zemītēs,

saimniecībās un lielsaimniecībās

audzējam paši un izaudzējam

ar centību nasku, ar apbalvojumu skubu

visu, kas visu labi, kas visu ļauno

visai pasaulei atnes:

rudzus un kviešus – pūriem, nezāles – gubu gubām.

Liekas, –

tādēļ nav Dievs, lai sargātu mūs un pasargātu no ļauna.

Nav tādēļ, lai piedotu mums mūsu pārkāpumus un grēkus.

Ir,

lai sodītu mūs par pelnīto sodu no visa spēka.

Bez apžēlošanas. Bez soda nosacītas atlaišanas.

Cietākā sirds no visām sirdīm laikam gan ir –

Dieva sirds.

Un labākā atmiņa

arī – Viņa.

* * *

Vai nebūtu laikus jādzird un jāsadzird,

jāzina, jāiegaumē –

no iedzelšanās pierē vai sirdī

lai tēmētu lodi, labi piešautā šautenē,

nenovērsīs nekādu lūgšanu plūdu straumes?

      DIEVS VISAM ĻAUJ NOTIKT, KAM IESPĒJA NOTIKT,

      UN PASTĀVĒT VISAM TIK ILGI,

      KAMĒR TAM IR,

      IR – NO KĀ PĀRTIKT.

Vai nebūtu laikus

šī vēstures patiesība jāredz un jāsaredz,

jāatminas un jāatceras?

Aizmirstot to,

savu dievnamu durvis veltīgi atveŗam,

veltīgi sveces altāŗos dedzam un aizdedzam.

INTERNACIONĀLE

Uz cīnu mostiet, vecie ļaudis,

Jūs modinājis terpentīns.

Pa kreisi sist, pa labi mērcēt

Jums liks mans denaturēts vīns.

Tik zelts un valdnieki kā dievi

Mums vecos laikus atnesīs,

Ja pašu rokas iemanīsies

Sev ķešas glīti piepildīt.

Bet ja iz asins kuņas galvas

Grūs nikni dusmu pērkoņi,

Tad sargieties jūs, kuņas bērni,

Mēs izgājām reizē, bet sen jau tie gadi

Kopš bundzinieks katram mums citus soļus mērī.

Dažs dziedam kā āzis, kā govs cita īdam,

Un esam visnotaļ nu maisīti zvēri.

Dažs plivinām spārnus ar rensteles kraukļiem,

Cits slāpēs ar vālodzēm dardedzi sūcam,

Cits siseņiem līdzi ar kratekļu deju

Pa kapiem no miroņiem cerību lūdzam.

Man vārddienas Latvijas kalendārs rāda,

Ne Ņujorkā drukātais neīstiem datiem.

Ne autoklubā vest meitu sirds tīko,

Bet mīcīt to mīkstu uz atspeŗu ratiem.

Mans pulkstenis iet pēc Latvijas laika,

Ne Melburnas, Čikāgas, Vīnes vai Romas.

Rit luga tālāk, rit spēle tā pati

Un aktieŗi arī, tik citādās lomās.