MEZGLI XIII

Ir jau labi! Mūsu lielais Grāmatu Draugs un preses feldmaršals tagad nu ir noklājis savu dvēseli pār trotuāru [Helmārs Rudzītis. Manas dzīves dēkas. Bruklinā, Grāmatu Draugs, 1984. 269 lp.] − grāmatu var lasīt ar interesi, vietām pat aizraušanos. Bet gluži nedomāju, ka šie bija tie memuāri, ko Jānis Krēsliņš, Sr. bija mudinājis mūsu lielo „drukas naglu” sarakstīt. Par to, ka viņš „nagla”, autors mūs daudzkārt pārliecina.

Rudzītis pieder pie mūsu gaŗajiem gadiem, kas piedzīvoja visu: kaŗus, revolūciju, Latvijas augšāmcelšanos un okupācijas, tad vieglprātīgos DP laikus un beidzot arī Amerikas leiputriju. Un viņa dzīvi pārdomājot, jāsaka, ka viņš ir bijis labs cilvēks − viens starp retajiem latviešiem, kam Lats vienmēr nozīmēja vairāk nekā ideoloģija un polītika. Viņš pārliecina, ka ir viens no mūsu tīriem apolītiķiem: komunismu viņš ienīda, Hitlera kalpus viņš nevarēja ciest, arī Ulmaņa puikas (izņemot Alfrēdu Bērziņu emigrācijā) nav likušies necik simpātiski, un Saeimas laikos viņš bija par jaunu, lai vispārīgi domātu. Un ko par Ameriku? Grūti tā tieši no teksta izvilkt, bet visumā jāsaka, ka Latus viņš mīlēja sirsnīgāk nekā $$$$. Un tā nemaz nav ironija − ja tikai vairāk tādu latviešu mums būtu.

Bet, protams, Rudzītis arī bija grāmatu cilvēks. Grāmata un lats ir neatšķetināmi saaudušies viņa dzīvē, un šinī kombinācijā tad nu rodas mūsu lielā interese par Helmāru Rudzīti. Agrāk vai vēlāk visi Rīgas un trimdas literāti pieklauvēja pie viņa durvīm, un mums nav jāšaubās, ka šīs tikšanās bieži izplauka draudzībā. Grāmatas saistošākās lappuses ir tās, kur Rudzītis runā par šiem latviešu īpatņiem un radošiem gariem, bet šeit atklājas arī grāmatas trūkums: viņš runā par maz, ir par daudz anekdotisks un virspusīgs. Atstāstot savas attiecības ar šiem draugiem, viņš iekrīt stilistiskās un psīcholoģiskās lamatās, kuŗās viņa autori paši, domāju, nebūtu paklupuši: bez gala bieži Rudzītis atkārto, ka viņa draugi domājuši, ka Rudzītis bijis interesants sarunu biedrs. Ka viņš tāds ir, nešaubos, bet no atmiņu teksta paša tas tā gandrīz, bet ne pilnīgi izriet. Un runājot par grāmatas stilu, tur ir arī vēl viena maza kļūme, ko autora sievai būtu vajadzējis noķert: par biežu viņš kā aizķērusies Belakorda plate atkārto dažas tādas formulistiskas frāzes un domas (būs apmēram kāds ducis tādu), kas būtu jāpārveido. Piemēram, frāzi „pēc vairāk nekā 50 gadiem” būtu vajadzējis variēt un „pateikties Dievam”, ka komunisti atņēma vasarnīcu, jo savādāk 14. jūnijā būtu aizvests, arī tik daudz reižu labāka stila baudītājam nevajadzētu atkārtot. Bet tie ir sīkumi un draudzīgākiem recenzentiem droši vien neuzkritīs. Visumā mēs braucam cauri Rudzīša garāmatai kā ar atspeŗu drošku par Brīvības bulvāri, ne cara laika bruģi zemnieku ratos. Rīgas gaisotni cauri tās dažādām valdību mainām autors uztveŗ veikli, ja arī necik dziļi. Rudzīša darbs drusku līdzinās Marisa Vētras atmiņām, bet atšķirībā no Vētras, kuŗa prozas virpuļi nereti satricināja Rīgas liepu lapotnes, Rudzīša ir tikai ielas līmeņa vēsmiņa, kas atspirdzina, intriģē, bet neapdraud nedz promenējošo kungu cilindrus, nedz dāmu frizūras.

No Rudzīša grāmatas tie, kas ir jauni aspiranti, rakstnieki pumpurā, var mācīties, ka palīdz, ja draugs ir izdevējs, un jo agrāk mūžā tu tādu draugu satiec, jo sekmīgāks tu būsi. Kā mazu socioloģisku novērojumu var minēt, ka Rudzītim jauni draugi pēc Latvijas atstāšanas nedz Vācijā, nedz Amerikā necik daudz neradās, un tas arī izskaidro, kādēļ Laika redaktori un „Grāmatu Drauga” autori lielum lielā vairumā visā šinī gaŗajā trimdā palika tie, kam jau zināms profils bija Rīgā.

Šeit negribētu atkal uzsākt lielo problēmu cilāšanu, ja Rudzītis uz to savā naīvitātē tā nepavedinātu. Attiecībā uz Laika polītisko nostāju viņš raksta:

Ar Rabācu bijām norunājuši, ka Laiks būs apolītisks nacionāls laikraksts. Tā arī deklarējām Laika pirmajā numurā, ka jaunais laikraksts būs visu latviešu laikraksts, ārpus jebkādu partiju vai atsevišķu grupu interesēm, tas apgaismos latviešu problēmas, cik vien tas cilvēciski objektīvi iespējams. (227. lp.).

Negribu būt Ebanīzers Skrudžs un bļaut − Humbuggg! − bet šeit nu Rudzītis savā labestībā puto pāri. Kādā veidā tad nu Laiks kalpoja visiem latviešiem? Organizatoriskā plāksnē Laika nopelni nav noliedzami. Bet no ideju un polītiskā viedokļa cauri šiem gadu desmitiem Laiks mūsu polītisko spektru ir „demokratiski” vaļā parāvis tā apmēram no Ulmaņa līdz Alfrēdam Bērziņam un tad retrogresīvi līdz Ādolfam Alunānam. Pirmie bija sociāldemokrāti, kuŗus nospieda (tie laikam nekad pie vārda netika), tad Miķelim Valteram nogrieza dziesmu, Blāķis un Unāms arī tika apstrādāti. Par tiem vecīšiem, kam „žults sirds vietā”, kam bija „taisnība”, ko vēstīt par ģen. Balodi, Munteru, Cēsu kaujām, Latvijas pēdējām dienām un daudz daudz citām problēmām, nemaz nerunāsim. Ja nu kāda no Saturna atbraukusi būtne gribētu uzzināt, ko latvieši emigrācijā domā atšķirībā no tā, ko tie dara, tad pēdējā vietā, kur sameklēt ziņas, būtu Laiks. Šai illūzijā, man jāsaka, Rudzītis dalās ar Kultūras sakaru komiteju, jo arī tie domā, ka Laiks it kā pārstāv trimdas domu un garu. Laiks ne tikai vien ir izvairījies no kontroversijas, tas savā „objektīvismā” ir bēdzis no debatēm. Nevienam no trimdas lielajiem jautājumiem par demokratismu organizācijās, kā organizēties Latvijas nākotnei Laiks gandrīz nav pieskāries, un visa tā jezga starp jaunajiem un vecajiem, kultūras sakarniekiem un patšauteņu ligzdās sēdētājiem Laikam ir pagājusi secen. Nedz izjusts demokrātisms, nedz preses brīvības sajūsma avīzē nav atblāzmojusies. Ka šī dvēseles šaurība bijusi redaktoru, ne Rudzīša paša, daudz veidos izriet no atmiņu teksta.

Bet nebūtu pareizi šo grāmatas apskatu nobeigt negatīvi − Rudzītis ir uzdrošinājies, un tie jau ir svētki par sevi − atkal viens sējums plašajā atmiņu klāstā par Latviju ir pienācis klāt. Un ja nu latvieši turpinās tikpat sparīgi atmiņas rakstīt kā līdz šim, tad vismaz viena Latvija, varbūt ne gluži tā, kas savā sabiedriskā šķautnainībā bija, bet tomēr viena Latvija − atmiņu Latvija līdz pastarai dienai nezudīs. Grāmatas techniskais ietērps ir spožs un gaumīgs.

 

Andrievs Ezergailis