Jaunā Gaita nr. 154, oktobris 1985

Laimonis Mieriņš

PIEZĪMES PAR LATVIJAS MĀKSLAS DZĪVI 1984. GADĀ

 

L. Ulmane. Ienākšana. No cikla „Sieviete”. Bronza.

Profita motīva iedvesmā izveicīgs tirgotājs vienmēr parūpējas, lai viņa uzņēmumā pircēji katru dienu atrastu ko jaunu un interesantu. Taču pilnīgi cita situācija sagaida jebkuŗas mākslas attīstības vērotājus. Kontroversijas un izlēcieni raksturo mākslas radikālizēšanos, bet pelēcība − tās pretpolu, nostabilizēšanās procesu. Tikko aizvadītais laika posms drīzāk iezīmē pēdējo nekā pirmo aspektu. Protams, viss ir relatīvs. Lielo jaunrades rosību apliecina daudzo un dažādo izstāžu virknes. Tāpēc ir pamatoti apgalvot, ka tēlotājas un lietiskās mākslas galvenā dominante ir tās daudzveidība.

Par tradiciju kļuvušās mākslas dienas ir vissvarīgākais notikums kalendāra gadā. Plašā vēriena izdarības vieno skatītāju un mākslinieku, palīdzot pārvarēt zināmās plaisas ... ja padomju apstākļos tādas vispār drīkst eksistēt. No publicistikas gūst kā mākslinieki, tā režīms, bet no ielas cirka ikviens ar labu humora izjūtu.

Ar līdzīgu funkciju, bet daudz nopietnākā garā noris architektūras dienas, kuŗas ievadīja Latvijas architektu savienības 9. kongress, atzīmējot 150 gadus, kopš dzimis pirmais akadēmiski izglītotais latviešu architekts Jānis Baumanis. Architektūras dienām veltītajā izstādē Pēterbaznīcā dominēja interesanti realizējamie projekti.

Sadarbība starp architektiem, dizaineriem un māksliniekiem ir laba. To pašu nevar teikt par būvindustriju. Izskatās, ka ar to saistītās praktiskās problēmas ir tiešs padomju īpatnību rezultāts: pārlieku lielā centralizācija, iniciatīvas trūkums utt. Ja jaunbūvēto viesnīcu „Rīdzeni” uzskata par visumā labi izdevušos, tad nedienas ar vannas istabu iekārtošanu, jo „būvindustrija vairās ražot detaļas plakņu un formu sadurvietām un pārejas vietām. Piemēram, ražo flīzes vannas istabai, bet tikai vienu pamatformu, kas veido plakni, un neražo flīzi pārejai uz grīdas plakni, stūra flīzi, augšējā noslēguma flīzi utt. Bez visa tā vannas istabu nemaz nevar normāli iekārtot, tas attiecas arī uz šo viesnīcu.” (Māksla 3)

Neskatoties uz līdzīgām ikdienišķām likstām, architekti nav stāvējuši uz vietas. No Latvijas laikmetīgās architektūras labākajiem sasniegumiem citu republiku un ārvalstu speciālisti atzinīgi ir novērtējuši Mežciema architektoniski telpisko risinājumu. Tas tomēr negroza lietas būtību. Vispārinot, padomju „celtniecībā tiek izlietoti milzīgi valsts kapitālieguldījumi, būvmateriāli, kas nekvalitatīva darba rezultātā nenodrošina cerēto atdevi un uz daudziem gadu desmitiem bojā apdzīvoto vietu izskatu. Mūsu sabiedrība nav dabūjusi cerēto. Primitīva vienveidība un nesakoptība nevar radīt iedzīvotājos pozitīvas emocijas un lepnumu par sasniegto.” (LuM 37)

Noteikti pozitīva parādība ir restaurācija, jo tā tiek saglabātas kultūras vērtības nākamajām paaudzēm. Laukos restaurē arī bijušo muižu pilis un to saimniecības ēkas (Šlokenbergas muižas ansamblis), piemērojot tās tagadējām vajadzībām. Bieži restaurētāji sastopas ar jau pazīstamām problēmām: grūtības rada piemērotu materiālu un amatnieku trūkums, kā: dakstiņu un to licēju, parketa licēju, lai gan režīms līdzekļus neliedz.

Šādos apstākļos nesen nodibinātais Latvijas dizaina centrs cenšas minētās problēmas novērst, saduŗoties ar gluži neiespējamu situāciju, kad „saskaņu starp projektētājiem, ražotājiem, tirgotājiem, patērētājiem atrast neizdodas.” (LuM 49). Technoloģija, kam pat vienkāršas cilindriskas formas apgūšana sagādā grūtības, atstāj sekas arī grāmatu grafikā ne tikai ar neprecīzo iespiedumu, bet bieži tā „nokauj” sākotnējo dizainisko ideju, jo „ne vienmēr mākslinieku ieceres adekvāti spēj atspoguļot mūsu labie palīgi − poligrāfijas meistari, kuŗi nereti dažādu iemeslu dēļ atkāpušies no zīmējumu oriģināliem.” (Māksla 2)

Ievērību pelnī dekoratīvi lietiskās mākslas skate izstāžu zālē „Latvija” ar 175 autoru 468 darbiem. Plašās ekspozicijas kopējais sauklis bez šaubām ir daudzslāņaina tradīciju mantojuma sinteze, sākot ar dzelzs laikmeta formām līdz nesenai pagātnei. Te nav runas par vienkāršu dekorēšanu modes nozīmē, jo rezultāti ir labi apvienoti ar laikmetīgo un lietisko aspektu. Tekstilmākslā valda divi galvenie virzieni: darbi, kuŗu formas motīvāciju ir ietekmējusi etnogrāfiskā dominante un figūrāla rakstura kompozicijas risinājumi. Kā agrāk, tā arī tagad teicama krāsu mijiedarbība ir latviešu tekstilmākslas pamatā. Jūt arī tendenci atgriezties pie divu dimensiju darbiem resp. plāksnē. Batikas darbi sagādā vilšanos, kas ir gluži negaidīta un izpaužas technikas un materiāla pašvērtības neizpratnē.

Keramikas mākslā tāpat kā tekstilijās jūt sevišķi spēcīgu etnogrāfisko motīvu ietekmi labā nozīmē. Ekspoziciju izbalansē ekspresīvs modernisms, ko vislabāk pārstāv P. Mārtinsons. Viņa darbus būs pareizāk apzīmēt par plastisko skulptūru („Vai madonna?”). Šķiet, ka mākslinieks „neuzrunā” caurmēra gaumes publiku, drīzāk gan ar zināmām priekšzināšanām apbruņotu minoritāti. Dekoratīvi iespaidīga ir metalla mākslas apdares nodaļa, kas izceļas ar laikmetīgu lietišķumu. Fascinējošas ir rotas lietas, sevišķi, to koncepcijas, sākot ar archaioloģisku un latvju rakstu motīvu izmantošanu līdz ekspresīvi modernam praktiskumam.

LPSR Vēstures muzejā tautas mākslas izstāžu zālēs iekārtota daiļamatnieku kollektīvu izstāde. Ir eksponēti tekstildarbi, metallapstrāde, pinumi un ādas izstrādājumi. Ja tekstildarbos jūt ļoti spēcīgu folkloras motīvu ietekmi, tad vismazāk tādu var saskatīt metallapstrādē. Visinteresantākā ir bijusi pinumu nodaļa, kur daiļamatnieki veiksmīgi ir atdzīvinājuši sen aizmirstas technikas, kā klūgu, sakņu pinumus u.c. Zīmīgu vērtējumu par paveikto daiļamatnieku darbu ir devusi Rūta Kaminska: „Izstāde rāda stabilu kollektīvu darba tradiciju apliecinājumu atturīgā formā, izvairoties satraukt skatītāju ar negaidītiem pārsteigumiem.” (LuM 30)

Saistoša ir republikas 4. ādas mākslas izstāde. Šī disciplīna Latvijā ir jauna, ko praktizē tikai kādus 20 gadus. Tās attīstībā liels nopelns ir Tallinas mākslas institūtam, kur speciālo izglītību ieguva laba daļa latviešu mākslinieku. Viņu pienesums ir ieviesis plašāku un dziļāku krāsainību, krāsu mijiedarbības aspektu, kā arī asociatīvo tēlainību un, protams, arī nacionālo savdabību. Izstādes galvenā dominante ir tās neparastā daudzveidība. Tas pierāda, ka ādas mākslas materiālie ierobežojumi nav šķērslis pulsējošai, radošai domai. Atsevišķu atzīmi pelnī ļoti oriģinālie A. Līcītes galantērijas priekšmeti un tērpu sastāvdaļas. Pēdējie norāda arī uz praktiskumu.

Ēka Valkas rajona kolchozā „Oktobris”.

 

A.    Grīnbergs. Dzērienu etiķetes.

Viesnīca „Rīdzene. Architekti: Z. Kalinka, J. Gertmanis, V. Kadirkovs.

 

Baltijas republiku jauno mākslinieku lietiski dekoratīvās mākslas darbu konkursa izstādei zālē „Latvija” ir bijis nevienāds līmenis. Dace Lamberga starp citu saka: „Nezinu, kāpēc izstādē radās iespaids, ka mākslinieku visjaunākā paaudze pāragri iet pa vieglākās pretestības ceļu, pārlieku sevi saudzē ...” (LuM 12) Tomēr latviešu nodaļas metalla apdares ekspozicija varējusi lepoties ne tikai ar individualitāti, bet arī ar interesantu izdomu. Ļoti sekmīga ir Rīgas modeļu nama jaunā modulētāja Gunta Vīcupe. Pēc viņas idejām veidoto tērpu pamatstruktūrā ir etnogrāfiskie elementi un etniskas krāsu akcentu atbalsis, kas labi saderas ar izlasītiem modernās mākslas (oparta) kontrastiem. Vīcupe organiski izjūt dažādo materiālu īpašības un, saprotams, arī praktiskumu. Tiešām te ir darīšana ar oriģinālu un labas izdomas apveltītu modulētāju.

Ar pirmo personālo izstādi Pēterbaznīcā debitēja tekstilmāksliniece Aija Baumane. Viņa ir teicama koloriste un ļoti iejūtīga pret materiāla īpatnībām. Baumane labi izprot vizuālo formu, un te slēpjas viņas mākslas spēks. Ekspozicijas darbus varētu sadalīt impulsa svaiguma pielādētos, kas iedarbojas uz skatītāja emocijām un tādos, kuŗi vairāk vērtējami ar prātu un intellektu.

Tekstilnieces, vecmeistares Ellas Ūdres-Dvieles personālizstādē Aizrobežu mākslas muzejā valda ģeometriski ornamentālas kompozicijas. To iedvesma nav tik daudz nākusi no tautas mākslas kā no tiešām dabas studijām.

Tēlnieku namā skulptore Gaida Grundberga ir eksponējusi darbus gandrīz no visiem žanriem un materiāliem. Māksliniece turas pie reālisma laikmetīgā izpratnē. Viņas darbi, piemēram, portreti iezīmējas ar labu raksturojumu, bet kompozicijas ar vērienīgu dinamiku. Pievilcīgas ir viņas animālijas, kas reizēm ir kautrīgi biklas, bet vienmēr pilnas apslēptas enerģijas.

Mākslinieces Alvīnes Veinbachas ekspozicijas pamatforma ir sievietes ķermenis savdabīgā un emocionāli izjustā skatījumā, nedaudzos portretus ieskaitot. Šķiet, ka marmors viņas iecerēm ir vispiemērotākais materiāls.

Pirmā personālizstāde Rasmai Bruzītei Tēlnieku namā ir daudzsološa atskaite par paveikto. Izskatās, ka latviešu tēlniecībā ir ienākusi jauna, izcila kalibra tēlniece, figūrāliste. Bruzīte ir profesionāla meistare vislabākajā vārda nozīmē, kas izsakās plastiski skaidri, tīri, sievišķīgi bez izsaldinājumiem vai līdzīgiem atribūtiem, emocionāli iedarbīgi, bet balansēti. Viņa pārsteidzoši atklāj materiāla specifiku, vienalga, vai tas būtu marmors, granīts vai bronza un, ar Teodora Zaļkalna vārdiem izsakoties, pārliecinoši izceļ „tēlnieciski būtisko”.

Īpatnēja parādība padomju mākslas dzīvē ir tā saucamās tematiskās izstādes. Režīms gaida no māksliniekiem darbus, kas atspoguļotu padomju dzīves realitātes ne dokumentālā, bet gan idealizētā skatījumā. Kritiķe Dace Lamberga jautā „...kāpēc mūsu laika biedri tik maz risina saturā aktuālu tematiku?” (LuM 38) Runa ir par apjomīgo izstādi „Rudens-84”, veltītu 40 gadu atcerei, kopš Rīga atbrīvota no vācu iebrucējiem, kuŗā dominē klusās dabas, ainavas un portreti. Ja nu šāda un līdzīga rakstura izstādes saprotamu iemeslu dēļ nav pietiekoši izsmeļošas, tad daudz interesantākas ir personālās izstādes, jo tām vienmēr piemīt dziļuma perspektīva.

Tēlotājas mākslas konceptuālos pretstatus labi raksturo divu atšķirīgu mākslinieču personālās izstādes, kas bija skatāmas Zinību nama apaļajā zālē, proti, gleznotājas un grafiķes Frančeskas Kirkes un gleznotājas Ilzes Strekāvinas. Vienīgais vienotājs elements abām izstādēm ir to figūrālais laikmetīgums. Kirkes konceptuālā uztvere ir vizuāli tradicionāla, mazliet romantizēta un sievišķīgas juteklības apdvesta. Labi organizētas arabeskām līdzīgas formu saspēles un efektīvi noskaņota krāsu emocionalitāte iedarbojas uz skatītāja jūtām tieši, nepārprotami. Savos grafikas darbos viņa ir daudz konkrētāka. Strekāvinas māksla domāta vairāk prātam nekā impulsīvai jūtu pasaulei. Šie darbi ir bez dekoratīviem izsaldinājumiem ar askētiski spartiskām formām. To vizuālais impakts ir uzbudinoši urbjošs, iedarbīgs, jautājošs. Te tiek uzvandīta zemapziņa apziņas pasaulē, kas skatītāju var nepatīkami pārsteigt... Tas droši vien būs viņas galvenais nolūks, bet drīzāk moralizēšanas nekā labošanas nolūkā...

Sakarā ar gleznotāja, marīnista, Eduarda Kalniņa 80 gadu jubileju, māksliniekam bija retrospektīva personālizstāde izstāžu zālē „Latvija”, kuŗā eksponēti darbi sākot no 1939. gada. Par latviešu marīnas glezniecības meistaru viņš izveidojās drīz pēc kaŗa. Formas koncepcijas lietās Kalniņš ir diezgan konservatīvs, pat konvencionāls. Tomēr darbu uzbūve ir racionāli skaidra, loģiska, tos uzlādējot ar sensuālu dabas izjūtu ļoti svaigā tvērumā. Šādi nosvērta glezniecība ir Kalniņa pienesums latviešu tēlotājā mākslā.

Ļeņina prēmijas laureāta gleznotāja Induļa Zariņa 13. personālizstādi varēja apskatīt Valsts mākslas muzejā. Mākslinieks pieder pie latviešu reālistiskās tradicijas turpinātājiem un savā laikā guva ievērību ar strēlnieku tēmas darbiem. Šoreiz mākslinieks pārsteidz skatītāju ar vērienīgām ainavām visdažādākajās noskaņās un gada laikos, kas veidoja ekspozicijas lielāko daļu. Koloristiski labi noskaņotās, ekspresīvi tvertās dabas interpretācijas pieder pie viņa labākajiem darbiem.

Laikam gleznotāju, autodidaktu Arvīdu Strauju, dēvēt par naīvās mākslas pārstāvi šī vārda parastajā nozīmē gan nevarēs, kā tas redzams no viņa personālizstādes Latvijas PSR Vēstures muzeja telpās. Straujas ainavu īpatnējais vienkāršojums ir stilizēšana, un te slēpjas viņa mākslas stiprā puse.

Juris Jurjāns ir pazīstams kā lietiskais grafiķis, bet Valija Liepiņa savā laikā darbojās kā kostīmu māksliniece Rīgas kino studijā un Akadēmiskajā drāmas teātrī. Jurjāns ir eksponējis ekspresīvi tvertas ainavas un optimistiski noskaņotus figūrātīvus darbus Mākslinieku namā. Turpat bija aplūkojami Liepiņas uz folkloras vai vēstures motīviem bāzētas gleznas un ļoti patīkamām krāsu saspēlēm noskaņoti portreti.

No provincēm − Siguldā atzīmējama gleznotāja Viļņa Eglīša personālizstāde, jo tā pieteic latviešu glezniecībā daudzsološu īpatni, sevišķi „aktu gleznojumos viņš pietuvojies latviešu glezniecībā neparasti vitālam, reizēm nesaudzīgi skarbam cilvēka fiziskās esamības apliecinājumam ...” (LuM3) Pastozie, bieži prīmāro krāsu triepieni īsti vīrišķīgi atvēzīgā garā neļauj šiem darbiem paiet garām. Eglītim ir sava mākslinieciskā seja, kas var tikai bagātināt vispārējo mākslas dzīves panorāmu.

Doles salas muzejā neliela, bet toties iespaidīga retrospektīva personālizstāde ļoti savdabīgajam māksliniekam − gleznotājam Leonīdam Āriņam ar eksponētiem zīmējumiem un gleznām. Viņš ir atradis savu aicinājumu īpatnējā fovisma un ekspresionisma sintezē, stingri noenkurotu subjektīvā fantāzijas, iztēles pasaulē. Caurmēra izstāžu apmeklētājs ne vienmēr spēs pilnībā aptvert un vizuāli baudīt šo darbu pievilcīgo intimitāti. Āriņa māksla varbūt patlaban nav sevišķi populāra, bet tā lieliski bagātina latviešu glezniecību.

Juris Dimiters Aizrobežu mākslas muzejā eksponējis plakātus, klusās dabas un nedaudz teātŗa maketu. Intims kolorists, labu formas un dizainisko izpratni un dzīvu iztēli. Ja meklē, tad viņa darbos var saskatīt tālas sirreālisma ieskaņas. Parasti tiem ir savs zemteksts vai nedaudz literātūras un ir intriģējoši, ka dažreiz mākslinieks mēdz tos atstāt bez nosaukuma ...

Ar atšķirīgu tematiku iezīmējas jaunās gleznotājas Ilzes Šēnbergas personālizstāde Zinību namā. Visa priekšzīmīgi iekārtotā ekspozicija sastāv tikai no ziedu gleznojumiem, bet ne illustrātīvi botāniskā skatījumā. Viņa labprāt lieto temperu vai guašu, veidojot savas ziedu koncepcijas poētiski un ar izdomu. Šēnberga ir daudzsološa māksliniece.

Gleznotāja Lidija Auza ir vienmēr skatītājos izraisījusi „pretrunīgas diskusijas − diapazonā no sajūsmas līdz pāri stāvošam smīnam vai absolūtam noliegumam.” (LuM 50) Viņas personālizstādē Mākslinieku namā bija skatāma pēdējo četru gadu darbības klāsta izlase. Auza ir izcila koloriste, kas savu formu konstruē bez tonalitātes plakani un dekoratīvi. Māksliniece bieži izmanto sadzīves asociācijas, nerēķinādamās ar sabiedrības aizspriedumiem. Vismaz tā pavedina domāt darbiem dotie nosaukumi. Viņas vizuālās koncepcijas vēstījums ir nepārprotams, pārdzīvojumā tiešs un labi noorganizēts.

Grāmatu illustrātora un gleznotāja Jāzepa Pīgožņa personālizstādes, šoreiz Valsts Mākslas muzejā, vienmēr izraisa populāru interesi. Viņam ir izveidota savdabīga koncepcija un īsti pīgoznisks stils, kas literārā nozīmē „nepazīst” negatīvo. Te darīšana ar dažādu tautisko motīvu un citu ietekmju organisku saliedējumu. Sirsnība, tēlainība un pīgozniskā izdoma ir viņa mākslas pamats. Te vietā citēt mākslinieka atmiņas no studiju laika Mākslas akadēmijā, sevišķi sekojošo: „Grāmatas par impresionismu tolaik Akadēmijas bibliotēkā varēja dabūt ar dekāna speciālu atļauju. Oficiālais viedoklis atstāja mums dabu. Tā bija nevis runāšana ar dabu, bet dabas nozīmēšana, nogleznošana, atdarināšana. Tā kā biju gluži no citas vides, dibināju savas idejas uz šīs bazes. Radošās darbības sākums sakrita ar „skarbā stila” sākumu. Bet es biju cits. Pretruna starp šo stilu un to, ko es gribēju darīt.” (LuM 43)

Atzīmi pelnī glezniecības vecmeistara Rūdolfa Piņņa 80 gadu jubilejas izstāde Valsts Mākslas muzejā, kas līdzīgi Jāzepam Pīgoznim ir vientuļš sava ceļa gājējs. Par spīti sirmajam vecumam, Pinnis pārsteidz ar jaunām koncepcijām. Šī neparastā vitalitāte liek domāt par lielo renesanses dižgaru gleznotāju Ticiānu. Pats mākslinieks jau saka, ka „Atkārtošanās manos darbos ir mans lielākais ienaidnieks − jo ūdens, kas aiztecējis upē, nekad neatgriežas. Un koks savu lapotni nemēģina gremdēt zemē.” (LuM 3) Pinnis vienmēr ir bijis iejūtīgs kolorists. Šo savas mākslas aspektu viņš joprojām papildina un izkopj. Piņņa gleznieciskā forma ir personīga sintezē no antīkās senatnes, pamīšus aizņemoties un pārstrādājot gan ēģiptiešu, gan grieķu, gan latviešu tautas mākslas elementus. Šādi attīstītu veidolu koncepcijas ir vizuāli skaidras, nesamocītas un laikmetīgi trauksmīgas. Tas mazliet atgādina angļu modernista Nikolsona mākslu.

Nav iespējams šī apskata logātos pieskarties visām notikušajām izstādēm, apskatītā izlase ir pietiekami reprezentatīva. Tēlotājā mākslā vērojamas stilu dažādības, kuŗus apvieno figūrātīvs vēstījums un relatīva atturība. Protams, te vienmēr atradīs izņēmumus, māksliniekus, kas nekādi neiederas ērti klasificējamā panorāmā. Padomju režīms varbūt vēlētos redzēt ko citu. Piemēram, par Republikas jauno mākslinieku izstādi ar temu „Jaunatne mieram” starp citu var lasīt šādas kritiskas rindas: „... jāpiekrīt spriedumiem, ka jauno stājā atklājās (šinī izstādē − īpaši) negaidīti maz ieinteresētības un kaismes tautas likteņa apzināšanā.” (LuM32) Izstādē dominējušas klusās dabas, ainavas, portreti u.c., bet gandrīz ne vēsts no cerētā ... Māksla iet savu ceļu.

Ja kādreiz viena no latviešu tēlotājas mākslas iezīmēm bija strēlnieku temas daudzināšana, tad šodien var vērot modi, kas saistīta ar latviešu folkloras motīviem. Tuvāk neanalizējot šīs parādības cēloņus, paliek iespaids, ka te drīzāk darīšana ar folkloras dievināšanu, sevišķi lietiskajā mākslā.

Diez vai būs maldīgi apgalvot, ka formas koncepcijas izpratnē šodien ir maz starpības starp Rietumu un tagadējās Latvijas mākslu. Vienīgi zināmu tematisko izstāžu speciālā atribūtika norāda uz šo darbu izcelsmes vietas gaisotni. Izņēmums ir abstraktās mākslas iztrūkums. Citādi šis ir bijis mierīgs gads.