Jaunā Gaita nr. 154, oktobris 1985

 

Visvaldis Reimanis

IZGLĀBŠANĀS

 

Pirmdien pusdienlaikā Zeme sasauca pilnsapulci. Darba gaitā: gaisa piesārņošana. Ieradās visi Zemes iemītnieki, izņemot cilvēkus. Sākumā sacēlās aizdomas pret putniem. Putni ļoti veikli izvairījās un tika atsvabināti no katras līdzatbildības. Bet līdz vēlai pēcpusdienai ievilkās kādas sakropļotas priedes (Bonzai priedītes) apsūdzības caurskate, ka vainīgi koki, kas izauguši augstāki par 7 pēdām. Trūkstot ogļskābās gāzes un skābekļa mērījamām mēģenēm, kokiem faktiski savu alibi pierādīt neizdevās. Tomēr pēc debatēm apsūdzību noraidīja ar visām lauku, mežu kustoņu un augu balsīm, zvirbuļiem un franču dārzu kokiem, un krūmiem atturoties.

Zeme sasauca pilnsapulci otrdien priekšpusdienā. Darba gaitā: ūdeņu piesārņošana. Ieradās visi tie paši. Zivis un vēži sašutumā noraidīja jebkādas aizdomas par līdzvainīgumu. Nebija jau arī nekādu konkrētu sūdzību ko uzklausīt. Vienīgi līņiem pārmetumi par nevajadzīgu dūņu uzvandīšanu un tintes zivīm par pārāk emocionāliem izvirdumiem. Neradās ierosinājumi par iedarbīgiem pretlīdzekļiem. Sapulce beidzās diezgan nospiestā noskaņā, pirms izklīšanas uzdodot aļģēm visiem spēkiem kāpināt joda produkciju un niedrēm intensīvāk locīties vējā, veicinot gaisa iecirkulēšanu.

Trešdien Zeme sasauca pilnsapulci no rīta. Darba gaitā: mežu iznīkšana. Ieradās visi tie paši. Kāda anonima sūdzība (no nespecificētas ēnas krūmu pasugas) vainoja pašus kokus - dekadencē, ja ne tīšā kaitniecībā. Koki apvienojās svinīgā deklarācijā: augšanas dziņa un dzīvot griba nebūt nav mazinājušās; nav arī ne visniecīgāko tieksmju pēc kādas viņsaules, ar visiem vēl pārpalikušajiem spēkiem tiecoties tikai pēc Saules kā nomodā, tā arī sapņos. Vāverēm, zaķiem un stirnām pārslīdēja tikai vieglas aizdomu ēnas. (Lūšus un vilkus pat nepieminēja vārdā.) Nopietnākās aizdomas vērsa mušas pret dažām sēnēm par augsnes indēšanu. Pati Zeme paskaidroja, ka pēc organiskas pieredzes sēnes labdabīgi iekļaujas vispārējā vielu maiņas procesā. Kad ķirmji kategoriski noraidīja vecāku koku ierosinājumu noteikt ķirmjiem gavēni vienu dienu nedēļā, plēnums uzdeva dzeņiem apmācīt sīkākos naktsputnus kalšanā, lai tā noritētu nepārtraukti dienu un nakti. Vēl pieņēma lēmumus žirafēm saīsināt kaklus par trešdaļu un skudrām strikti ievērot jau pastāvošos noteikumus, darbojoties ne citādi kā tikai kollektīvā, skudru sekcijas Zemes Gara spirituālā vadībā. Tomēr sanāksmes nobeiguma noskaņa neliecināja par lēmēju īstu ticību savu lēmumu iedarbībai.

Un tiešām, kad ceturtdien jau saullēktā Zeme sasauca pilnsapulci iepriekšējo 3 sapulču lēmumu rezultātu izvērtēšanai, noskaņojums bija drūms, lai neteiktu bezcerīgs. Gaisā, ūdenī un sauszemē - visur stāvoklis turpināja pasliktināties.

Ceturtdienas pēcpusdienā notika intensīvas kuluāru apspriedes. Pēc visu triju frakciju pārstāvju pieprasījuma nolēma piektdien, cik iespējams agri, sanākt uz visu sugu delegātu slēgtu sēdi, kas būs pilnvarota izlemt glābšanās plānu.

Piektdienas rītausmas sēde noritēja gan ne bez dramatisma, bet necerēti īsi. Izrādījās, visi delegāti saskata tikai vienu, kaut arī itin drastisku, atrisinājumu.

Vienbalsīgi apstiprināja Zemes ieteikto izpildkomiteju, kurai uzdeva jau pīkst. 9:os sasaukt jaunu pilnsapulci, ar trauksmes pavēstīm pieaicinot (precīzāk izsakoties: kategoriski izsaucot) šoreiz piedalīties arī cilvēkus.

*

Izvilkumi no cilvēku aizstāvēšanās runas protokola:

1) Šī planēta pieder mums DE FACTO. Kas iedrošinās apšaubīt, ka mūsu nesalīdzināmi pārākā intelliģence un aktīvitāte to iekarojusi?

2) Šī planēta pieder mums DE JURE. Šī planēta (un ne jau gluži šī niecīgā planētiņa vien) no Dieva Žēlastības ir Cilvēka lēnis.

3) Kopš Cilvēces pirmsākumiem (t.i., apm. kopš laika gala) mēs neesam uzskatījuši šo planētu par galīgo uzturēšanās vietu. (Pamats: Lacara evnģ. 37.p.ll.: „Mēs šeitan esam viesi, nedz mājas vietiņā.”)

Tātad nav iespējams pierakstīt Cilvēkiem kādu būtisku atbildību.

4) Kopš vēstures pirmsākumiem Cilvēce pašaizliedzīgi cīnījusies pārvērst šo planētu kādā cēlākā pasaulē.

Jo Cilvēcei iedzimtas alkas pēc Cēlākas Pasaules.

5) Cilvēce vienmēr apzinājusies savu Atbildību.

Cilvēce apzinās, ka Augstākā Vara to sūtījusi šo pasauli pārvaldīt: baudīt un pilnveidot pēc pašu līdzības ceļā uz Dievišķo Līdzību. Cilvēce neatļaus sevi apturēt, nedz novirzīt no Misijas ceļa.

6) Neraugoties uz konsekvento 5. punktā minētās Misijas realizēšanas, gan pilnīgi apzināto, gan nepilnīgi apzināto piepūli, esam bijuši nesalīdzināmi Humāni līdzekļu izvēlē. Iznīcināto dzīvību kopskaits tikai par 998% pārsniedz mūsu sugas fiziskai uzturēšanai absolūti nepieciešamo minimu. Norādāms, ka no jau tā nelielās virsnormas, (pat niecīgās - ievērojot izlietoto radījumu zemo attīstības līmeni) gandrīz ceturtā daļa izlietota zinātnes attīstīšanai, apm. ceturtā daļa kultūras veicināšanai (akcentējot mākslas principa prīmāta - spirituālā erota - izkopšanu) un tikai nedaudz vairāk kā puse izlietota sporta nodarbībās.

7) Kā neloģisks absurds jānoraida vairāku sugu sūdzība par to it kā paverdzināšanu, to ekonomisku izmantošanu un eventuālu sugas sakropļošanu. Faktiski šo sugu gēni ir zinātniski uzlaboti, atsvabinot sugas no mežonīgajiem instinktiem. (Skat. 5. punktu.)

8) Cilvēkiem un vienīgi Cilvēkiem piemīt savas Vainas Apzina. Cauri gadu tūkstošiem vienīgi Cilvēce nenoguruši nožēlojusi Grēkus. Pazemīgi izlūgusies Augstākā piedošanu visās dzīves gaitās no bērnu dārza līdz laulības gultai, no brīvās mīlas altāra līdz kapam. Cik daudz cēlākā pasaulē mēs dzīvotu tagad, ja citas sugas būtu sekojušas Cilvēku piemēram!

9) Apzinoties savu grēcību, mēs vienīgie dzīvojam reizē tagadnē un pagātnē (mums piemīt nostalģija), mēs vienīgie plānojam nākotni (mums ir grafikas), mēs vienīgie analizējam šo brīdi (mēs spējam šaubīties). Mums vienīgiem piemīt cēlākās jūtas, kas izpaužas smieklos un asarās. Tādēļ šai sanāksmei nav Morālo Tiesību saukt mūs pie atbildības. Mēs stāvam šai sanāksmei pāri.

10) Kas attiecas uz piesārņošanu un sakarā ar to sacelto trauksmi, atklājas nožēlojams sapulces iniciatoru izpratnes trūkums. Cilvēce pilnīgi apzinās piesārņojumu negatīvās blakus parādības un dara visu cilvēcīgi iespējamo piesārņojumu apkarošanai. Varam ziņot, piemēram, ka pēc oficiāliem datiem pa visu vakardienu piesārņojumu līmenis paaugstinājās tikai par 2,2%, kurpretī technikas jauda tai pašā laikā pieauga par pilniem 14 %. Šāds apžilbinošs technikas progress, kas ir pārsvarā par piesārņojuma pieaugumu, liek saprātīgām būtnēm raudzīties nākotnē optimistiski. Saceltā trauksme liecina par veselīgas perspektīvas trūkumu dotās situācijas izvērtēšanā.

11) Kāds zināms, kaut nenozīmīgs piesārņojuma % ir nenovēršama blakus parādība technikas progresam. Technika nepieciešama civīlizācijas veicināšanai. Civīlizācija ir priekšnoteikums kultūras izplatībai. Kultūra ir galvenais garants individa pilnveidošanai. Cilvēka tuvināšana pilnībai ir adekvāti pašsaprotams pašmērķis ikvienai saprātīgai būtnei. Bet acīm redzami viss aprādītais ir virs šī plēnuma percepcijas spējas. Šai kopsakarā esam spiesti apsūdzību noraidīt sūdzētāja nekompetences dēļ. Ar nožēlu konstatējam jebkādas respektējamas intellektuālas motivācijas trūkumu. (Ipso facto: subordinēti subjekti iepretim objekta transcendentālām koordinātēm - kāda „izpratne” sagaidāma šādā situācijā?!)

12) Technoloģijas kāpināšana absolūti nepieciešama cilvēces militārai drošībai, savstarpējās pašaizsardzības līdzsvara uzturēšanai. Tādēļ kategoriski noraidāms šī plēnuma tiesīgums saukt cilvēci pie jebkādas legālas atbildības. Norādes: šī dokumenta 1., 2., 3., 4. panti, vēlreiz arī 5. pants; ieteicams iedziļināties arī 6. un 8. pantos.

13) Nobeiguma paskaidrojums savstarpējas saprašanās un cieņas veicināšanai: Cilvēki ir vienīgās garīgi autonomās būtnes. Garīga autonomija nozīmē izvēles brīvību. Izvēles brīvība ir ne vien priekšrocība, bet uzliek arī pienākumu - pienākumu izvēlēties. Mums, cilvēkiem, tādēļ pašiem jāizvēlas rīcības veids iepretī mums pakļautajai matērijai, neorganiskajai un arī organiskajai, pēc mūsu pašu labākās sirdsapziņas, ieskatiem un iegribām. To mēs sekmīgi esam veikuši līdz šim, darīsim tā arī turpmāk un vienmēr.

*

Pēc augšminētās cilvēku deklarācijas noklausīšanās un tai sekojošām debatēm pilnsapulcē, kas ievilkās vēlu piektdienas naktī, plēnums atklātā nobalsošanā ar visu būtņu „par” balsīm, pret balsojot gandrīz visiem cilvēkiem, īsi pirms pusnakts pieņēma apmēram šāda satura rezolūciju: „Nepamatojoties ne uz ko sevišķu, izņemot mežonīgos instinktus vai arī ne vairs tik gluži mežonīgos instinktus, pilnsapulce uzdod cilvēkiem nekavējoties stāties pie savstarpējas iznīcināšanās ar vienīgi viņu rīcībā esošajiem līdzekļiem. Lēmumam jābūt izpildītam līdz sestdienai, pulksten 13.00. Lēmuma nepildīšana uzveļ tikai cilvēcei atbildību par noslāpšanu. - Šī atbildība spēkā visās instancēs: Augstākā Vara par Viņa debesķermeņa izdzēšanu norēķinās tieši ar cilvēci. No otras puses, sekojot sapulces lēmumam, atalgojums par planētas dzīvības izglābšanu (Lai top! saucieni) ieskaitīts cilvēces nopelnu kontā visās instancēs” (Lai top! saucieni).

*

Diemžēl, dokumentācijas trūkums liedz ieskatīties un izsekot psīcholoģisko un fizioloģisko norišu secībai liktenīgajās 13 stundās. Mēs tomēr esam droši, ka tās bija pārpilnas ne vien ar dramatismu, traģismu, bet arī ar tipiski cilvēcisku hēroismu. Lai kā norisinājās process, pats rezultāts ir kā neapgāžams piemineklis - cilvēks patiešām ir būtne, kura ideālisms stiprāks par nāvi.

Notikums pēdējā konsekvencē, protams, izvērtējams kā ticības, kā gara uzvara.

*

Sestdienas pievakarē, kad nelāgie mākoņi beidzot sāka paklīst, Zeme saaicināja savus atlikušos, necilvēcīgos, iemītniekus uz pikniku. Aicinājumā bija teikts - atzīmēt notikumu dabīgā kopībā saviesīgā sanāksmē, bet bez ēšanas. Sapulcējušies ar saprotamu satraukumu, bet arī pacilājošu atvieglojuma sajūtu, viņi pavadīja kopā patīkamas stundas. Daži visveselīgākie gan klusībā šaubījās, vai šāda sadzīve ir īsti dabīga, tomēr, apzinoties brīža vienreizību, nekurnot sekoja Zemes norādījumam un atturējās no mēģinājuma kādu citu sanāksmes dalībnieku apēst.

Pēc saules rieta paši spožākie Zemes iemītnieki - jāņtārpiņi, ugunsmušiņas, sūdbambālītes - uzsāka uzvest Atbrīvošanās lāpu dejas. - -Manāmi pacilāti, apsolījušies Zemei un cits citam turpmāk atkal izturēties tikai dabiski, visi šķīrās no svētku vietas vēlu naktī, iepriekš vienojušies kopējā dziesmā ar aizgrābjoši svinīgu melodiju un himnisku tekstu:

Zeme, mūsu vienīgā pasaule tu.
Zeme, nu vienīgi mūsējā tu,
in escentia ad infinitum
et cetera et cetera et cetera.