Jaunā Gaita nr. 154, oktobris 1985

 

 

Daina Šķēle

BĀRENĪTE SNIEGĀ

 

Mazliet dīvains ir šis stāsts par bārenīti, kas stāvēja kā nomaldījusies viena un atstāta bezgalīga sniega lauka malā. Vai arī pašā vidū un tas ir vēl skumjāk, jo nozīmē, ka neviens pie viņas nebija nācis - paņemt pie rokas, parādīt ceļu.

Pēdu neredzēja. Vienīgi saules zaķītis, tas laikam tur bija iemaldījies nejauši, apmaldījies un ielecis sniegā. Par šo zaķīti es iedomājos tikai vēlāk, jo sniegi un ledi bija pārsvarā un es vēl nezināju, ka meitene sniegā ir Bārenīte. Mēs vēl bijām tik nedrošas viena par otru. Bet tā kā man šķiet, ka tie cilvēki, kas dzīvo tikai ar taustāmo īstenību, arī ar šo īstenību nespēj īsti iedraudzēties, tad es steidzīgi uzcēlu mazu ziedokli Iedomai un reibīgo dūmu aizsegā sniedzu abas savas rokas pretī svešajai meitenei Guntas gleznā. Vēlāk es viņu nosaucu par Bārenīti - no tautasdziesmām, pasakām nākušu. Lūk, kā es to aprakstīju, nezinādama, kādas citas satikšanās sekos šai pirmajai:

Ciemojos ar Guntu. Kad pirmie runu pali pārskrējuši, pienāk tas brīdis, kad jāuzzina - ko pa šo laiku esi padarījusi? Man nav nekā ko parādīt. Viens otrs domu audums, pa nakti austs, ir vēlāk sabijies no pārāk spilgtās dienas gaismas, pavedieni ir satrūkuši, iziruši, lēnām tumsa to visu iesūkusi atpakaļ. Guntai ir veicies labāk, jo kādā telpā redz daudz jaunu gleznu. Vairums no tām vēl neielogotas, visām neiznāk vietas arī pie sienas, tās tad noklātas uz grīdas cieši vienotrai blakus. Iedegta spuldze lutina dažas izcili novietotās, pārlej tām jaunu gaismas prieku, papildus sajūtas. Pārējās tikmēr paslēpjas ēnās, gaida savu kārtu. Krāsu rotaļu apžilbināta, es eju pavisam lēnām, gandrīz taustīdamās. Patīksminos pie kāda apkampiena, piedomāju zemi un auglību sievietei citā brūnu nokrāsu saliedējumā ---

Vai kāds mani saucis, aicinājis apstāties? Tepat priekšā, man pie kājām, kur spoži lielīgās spuldzes neieskatās, kur nav arī ieloga, kas pasargātu - bet pēkšņi es zinu, ka nespēju vienaldzīgi paiet garām. Jo gluži viena viņa tur stāv, rokas nevarīgi gar sāniem nolaidusi, un visapkārt viņai plešas baltpelēkā sniega lauks.

Vai tas varētu būt agrs pavasaris ar atkušņiem, kas sniegu pārvērš slidenā ledū un pārpalikušais vairs nav balts, bet pelēcīgs? Pat egles to purina nost netīksmē - smagu, piemirkušu, sīku lietus pilienu izrobotu! Pirmpavasaŗa solījumi mānīgi, pēc siltsaules dienām gaisos sagriežas puteņi.

Kāda gan tiem bēda, ja nosaldē pārgalvīgu zaļu asnu?

Tukšām rokām viņa tur stāv un man jādomā, ka varbūt vēl nesen tās līksmi tvēra zeltābolus, bet tagad vairs nezina, ko meklēt, ko tvert? Varbūt ir tā, ka bērna nebēdības un smieklu laikam pārkāpts jau pāri, bet kā gan saprast to nemieru un ilgas, kas naktsvidū liek noraudāt pa asarai bailēs un gaidās pēc kaut kā jauna, citāda, nezināma? Vai tas - visapkārt - ir tikai sniegs? Varbūt klajums, tuksnesis, tukšums, kur nav neviena, kam pajautāt, bet atbilžu vajag DRĪZ. Izaugšana ir grūta, ceļa meklēšana tāpat.

- Es zinu gan, visi kaut ko sagaida no tevis, bet neviens nespēj droši un skaļi pateikt, kuŗš ceļš tev ejams, jo paši to nezina, - es klusām saku viņai, gribēdama sākt mazu sarunu. Pēkšņi esmu aizsniegusi viņas četrpadsmit gadus, bet savus vēl nespēju saskatīt, tie aizmirsti, kaut kur ieslēgti, nepārcilāti. Ja atrastu, varbūt no tiem varētu nopurināt kaut ko tādu - labu, viņai noderīgu, vismaz mazu jāņtārpiņa gaismu ceļā līdzņemšanai. Bet kur pats ceļš? Neredz pat droša, iestaigāta kājceliņa iesākumam.

Tā es rakstīju, nezinādama, ka gadu skaitlis „četrpadsmit” atbalsosies atkal un atkal. Un ka beidzot es negribīgi sameklēšu arī savus četrpadsmit...

*

Pienāk Lieldienu laiks un lepojas ne tikai ar šokolādes olām, bet arī ar tām, sīpolmizās krāsotajām, kas ir mūsu ziņa, mūsu zīmogs Lieldienu izdarībām. Es vairs ar tām nenopūlos, jo skolēni ir pārspējuši skolotāju; vāc kopā sīpolmizās, dzīparus, kreppapīrus, putraimus; ieloka, aptin, apsien, liek vārīties-tieši tā, kā es to darīju agrāk, bet šīs olas iznāk it kā spilgtākas, daudzveidīgākas.

Lieldienas ir arī ģimeņu laiks, kad sanāk kopā ilgi neredzējušies. Tā nu es skatos uz viņu, četrpadsmitgadīgo, un man tā kā pārsteigums. Izaugusi tik slaida, gaŗa, atmet atpakaļ dzeltenu matu vilni un es domāju - jauka! Baltais ģērbs noslēdzas ar visjaunākās modes mežģinrakstiem - sievišķības atribūtu. Nozib mazi zelta auskariņi, padodami ziņu, ka spoguļa burvestības jau atklātas. Ko tagad teikšu viņai, ko jautāšu?

- Tev skolā labi gājis, esi jau klasi augstāk kā vajadzētu. Kas tev interesē visvairāk, par ko sapņo, uz ko ceri, pēc kā ilgojies?

Nē, gluži tā es vis nesaku. Pat manā valodā tas skan vecmodīgi, bet mūsu sazināšanās jau notiek tai svešajā.

Viņa smaida. Smaida un sniedz man pretim pieklājīgi laipnas atbildes, tādas, kas nekā neizsaka, nekā nenodod. Mūsu saruna ritēt rit pa gludu, iebrauktu ceļu, kas tomēr nekur neaizved.

Drīz viņa aiziet, jo ir apsolījusies draudzenei - abas viņas šovakar kaut kur ies. Es nejautāju, kur, tikai ievēroju, ka manī ir samilzuši kāda netīksme, kāda traucētāja rūpe, kaut labi zinu sevi patālās skatītāju rindās, jo atbildība nav mana.

Savā ziņā man patīk, ka viņa jau iemācījusies savu domu zemzemes upei nelaist neviena tuvumā un atvairīties ar smaidu. Tā drošāk. Un man pietiek ko noņemties pašai ar savām dienām un domām, tās saņemot un pavadot.

Tas notiek kādu nakti ap to laiku, kad vairs neviens mākslīgās gaismas stars neatsitas griestos, kad tumsa visu ir pārveidojusi un uzspiedusi savu zīmi - nedrošību par visu to, kas dienas gaismā ir šķitis īsts un nemainīgs.

Šinī, visvārīgākajā stundā viņa negaidīti atnāk pie manis, pussapnī, pusnomodā, pastāstīdama, ka mūsu satikšanās tomēr ir kaut ko nozīmējusi. Viņa - meitene no baltpelēkā sniega lauka tagad padusē ir ieglaudusi zeltītu saules zaķīti un smaidīga jautā, vai es to zaķīti gleznā tiešām tūlīt nesaskatīju? Tas nu lēkājis ap viņu, cilpu cilpām atvedis pie manis un nu abi nosaluši grib ieritināties manas gultas kājgalī. Un parunāties arī.

- Tu apstājies pie manis, solījies, ka būsi mana Laimes māte, ka vadāsi pa pasakām, ka dāvināsi man Labos vārdus. Kur tie ir? -

Labie vārdi lāga nepanes dienas gaismu, arī manējie savīstīti, noglabāti tumsā. Tomēr nakts aizsegā viegli sameklējami:

- Vai esi bārenīte-sērdienīte bāliem vaigu galiem, miedziņu palagā tinusi, tagad gaidi saulīti, rītiņā sildītāju, vakarā žēlotāju? Kuŗā sirds kaktiņā tev vislielākā rūpe? Ja par vēja ziedu mīlestību, tad ļauj, lai tā ar vēju arī aiziet! Neizturīga ir šī puķe - mīlestība mīlestības dēļ. Pāragri stādīta, tā atkal un atkal novītīs un žēl vien būs. Sāpēs tev, sāpēs kādam citam ---

Tu smīnīga purini galvu. Būs tev kāda cita rūpe. Varbūt tu jau meklē savas saknes, tagad visi to dara, šī straume nes jūs visus. Atradīsi arī tās, ja neapmulsīsi no netīkamā un turpināsi meklēt. Bet neaizmirsti, ka saknes nav vienmēr vieglums, tās var būt arī negantu rūķu bars, kas, zemapziņā sasēdušies, liks tev vienmēr kāju priekšā... Gribēsi, bet nevarēsi svešu tautu paradumos iekļauties, izbīlī sev jautāsi - kādēļ? Tās neizdziedātās dziesmas, tavu asiņu straumē saglabājušās, tās tev liks visu darīt citādi... -

Tumsā un pusapziņā man sajūk, vai runāju ar sniega lauka bārenīti vai arī ar to četrpadsmitgadīgo, kas atvairīja manus jautājumus ar smaidu. Jautāju viņai, cik smaidu sakrājusi, vai nevar kādreiz to pietrūkt? Vai izdzīvos, nekad pa nātru pļavām nebridusi? Tās spīvi sadzeļ arī tad, ja dažkārt tu izzīmē pasauli kā spožu varavīksnu un sagaidi, ka būs atļauts kāpt no viena mirdzoša pakāpiena uz otru, ka apkārt skanēs tikai dziesmas un neviens nenovīdīgi nepagrūdīs. Savējie saudzēs, bet ne svešie ļaudis. Lai kā tu pūlētos un ticētu, bez vairogiem neiztiksi. Tie jānoauž, jāizkaļ -----.

Miegs laikam ir atnācis un sajaucis kopā visus vārdus. Vai tie tiešām bija Labie, vairāk skanēja kā Brīdinājuma vārdi?

*

Atkal es ciemojos un stāstu, ka esmu izdomājusi gleznai nosaukumu - Bārenīte sniegā. Vai noderēs?

Gunta tikai papurina galvu un ved mani uz darbnīcu, kur pašreiz uz statīva nepabeigts darbs.

- Bārenītes vairs nav, - viņa saka un mēģina vēl atrast to vietu, kur tā stāvējusi. Nu es redzu gan, kas noticis. Sniegi ir izkusuši un parāvuši vaļā kādas slūžas ar mežonīgiem daudzkrāsu ūdeņiem, tie nu ir gāzusies pāri, visu aizskalodami un iznīcinādami. Krāsu virpulī vēl tagad nav miera, draudīgs tas gaida uz kaut ko, varbūt pats uz savu bojā eju. Vietā nāks atkal kaut kas pilnīgi cits, jo šī ir lielā dzīves likumība, ko mēs, viendienas putni, noraidām, lai sevi nesāpinātu.

Man tomēr gribas domāt, ka tad, kad lielās nenovēršamās pārmaiņas nāca, Bārenītes vairs tur nebija, jo viņa taču bija atnākusi pie manis ar savu saules zaķīti padusē.

*

Kādu vakaru skatos televīzijas programmu - ”Sekss un padsmitnieki”. Trīs meitenes - draudzenes apsolījušās atklāt savus noslēpumus. Visām trim gludas jaunas sejas un četrpadsmit vasaru, jā, tieši tā. Es pēkšņi sajūtu šī skaitļa maģiju.

Intervētājs ir rutinēts, veikls, jautājumi krīt tieši, asi, lietišķi un nejūtīgi. Gluži kā miesnieka cirvis, gaļu sadalot.

Pirmā meitene rokrokā ar savu zēnu. Tas - kā jauns kucēns, kas rotaļāties mīl, bet no pēriena baidās. Abi nejūtas visai ērti, pārmaiņus guldzina pa mazam smiekliņam. Viņi tomēr pārsteidz pat trulo intervētāju.

- Ko, vai tiešām jau pašā pirmajā vakarā, kad iepazināties? -

- Ne jau mēs vienīgie, citi tāpat, - duetā nodzied bērnišķīgie mīlētāji un atvairās ar to pašu nedrošo smiekliņu, meitenei paslēpjot seju pie zēna pleca. - Otra no trijotnes notur savu seju cietu. Viņa neesot vairs iesācēja un jūtoties diezgan stipra, lai maksātu minimālo cenu tad, kad prieks kļūst rūgts. Nē, nožēlas nav viņas gaumē.

Bet trešā? Raugos neticīgi, jo tā ir mana Bārenīte. Tas jau nekas, ka viņai ir māte, viena viņa ir iekļuvusi sniega lauka vidū un vairs nevar sasaukties. Un kad intervētāja cirvis krīt, viņa raud žēli, kā tikai bārenīte var raudāt, atklādama svešiniekiem to, ko pat mātei nav uzdrošinājusies teikt.

- Negribu viņai sāpes darīt, tomēr gribēju būt tāda pat kā manas draudzenes. Tikai pēc tam viss ir tik bezjēdzīgi...

Aizgriežas, raud, mati aizsedz seju. Intervētājs apmierināts. Publikai šādas emocijas patiks, īsā laikā savākts iespējami daudz atbilžu. Iedomājos, ka viņš aiziet savās gaitās svilpodams, bet Bārenīte noslauka asaras, paraugās apkārt - vai tiešām viņa ir gluži viena ar sniegiem, lediem un pasaules vienaldzību? Vai viņa nojauš, ka ir iekļuvusi šīs pasaules dzirnu riteņos, kuŗus no insekta līdz radības kronim griež negausīga pārošanās dziņa, kam seko tikpat negants iznīcināšanas prieks? Straume rauj sev līdzi arī tos, kas gribētu vēl mierīgi krastā stāvēt, savu īsto laiku sagaidīt -----

*

Ja man vēlreiz iedotu manus četrpadsmit un es drīkstētu atkal ik rītus staigāt kalnā uz balto trīsstāvu ēku - ģimnāziju!

Zils tērps, balta apkaklīte, tumšzila samta cepurīte. Ģimnāziste! Tur, tajos gaiteņos iemācījās, atklāja, kādas spēles var ar acīm, ar acīm vien izspēlēt! Tev rokā zieds, tad kāds jau ir to noķēris un nu nebeidz tevī raudzīties, bet kad nu taisās nākt tevi vadīt, tad tu bēdz vai līdz pasaules galam, jo tuvumu taču tu neesi gribējusi, no tuvuma tev bailes. Ar acīm vien - tas ir daudz...

Tad nāk pirmais deju vakars, ar šaubām sirdī sagaidīts. Jo Brigaderei ir tāds stāsts par meiteni, kas, saposusies savam pirmajam deju vakaram, piedzīvo rūgtu vilšanos, kad vienīgais, kas viņu uzlūdz dejot, ar nožēlu to atved atpakaļ, piebilzdams:

- Ļoti žēl, jaunkundze, bet mums nav valša ritma! -

Un aizvirpuļo ar citu, kuŗai tāds ir. Es tik ļoti gribu dejot. Bet vai man ir - būs šis ritms?

Notiek tomēr tā, ka šis pirmais deju vakars pārspēj manus sapņus un cerības. Vai tiešām tā esmu es, kas neizlaiž nevienas dejas, uzsmaidīdama visiem un tomēr nevienu īsti neredzēdama, pārvarīgajā priekā par to, ka kājas slīd pašas, piemērodamās partnera solim. Un valsis - šis mistiskais trijsolis šķiet pats brīnumainākais no šī vakara pārsteigumu dāvanām. Ritms - vai kāds brīnumputns, ko vecāko klašu zēni jau sen notvēruši un nu ļauj arī mums, pirmziemniecēm, par to papriecāties? Viņi nāk un uzlūdz mūs, un tas, ko dejas laikā pajautā, skan tikai tā mazmazdrusciņ „no augšas” jautāts, citādi laikam nevarētu būt. Tieši uz divām dejām mani pievāc Arnis - jau no pamatskolas laika galveno un mīlētāju lomu tēlotājs, no attāluma visu mūsu, mazo skuķu, sirsnīgi mīlēts un apbrīnots - ko vairāk vēl tu vēlies, sirds! - Un kad jau ugunis sāk izdzēst, kad jau ceļamies promiešanai, tad vēl kāds no vecākās klases pienāk un lūdz manai mammai ATĻAUJU, vēl vienu, vēl pēdējo deju ar mani izdejot.

Tik smalki tas šķiet, kaut ko tādu piedzīvot pirmoreiz. Ritms bija notverts, ritms nāca līdz uz mājām, gulēja blakus, to vairs nevarēja pazaudēt.

Steidzīgi un pat nepacietīgi sasaiņoju atpakaļ savus četrpadsmit gadus. Un atmiņu lādei vāku virsū, lai guļ. Ne tie var kādu dziedēt, ne citam ceļu rādīt. Šodienas pasaule citāda, ātra, asa, gandrīz neatļauj kādu domu līdz galam izdomāt. Tai ir pašai savas sārņu miglas kliedējamas, jūŗas dzelmes filtrējamas, īstā vai svešāmāte, kas viņai viens tāds nomaldījies cilvēka bērns!

- Es gribētu mācīties to valodu, - teica man smaidīgā četrpadsmitgadīgā, ko biju satikusi Lieldienu laikā. Un smaidīja silti.