Freuds rakstīja: Jaunākajos laikos cilvēces patmīlībai ir bijis jārēķinās ar diviem zinātnes izraisītiem triecieniem; pirmo reizi, kad konstatēja, ka zemes lode nav viss universa centrs, bet gan kādas neaptveŗami plašas sistēmas sīka sastāvdaļiņa; un vēlāk, kad biologu un citu zinātnieku pētījumi nolaupīja cilvēcei tās iedomāto īpašās radīšanas statusu un − izsludināja to par izcēlušos no zvēriem.

Abas šīs intellektuālās revolūcijas noraidīja domu, ka cilvēce ir kaut kas izcils, vai tas būtu universa, vai pat zemes lodes mērogā. Šīs domas bija pret esošo ikdienas saprāta normu.

Ir vērojama īpatnēja starpība šo abu teoriju pieņemšanā. Šodien gandrīz neviens neapšauba Galileja kosmoloģiju, bet evolūcijas jēdziens vēl arvien izsauc sašutumu un intellektuālās sadursmes. Mums te ir divas mērauklu izmainītājas revolūcijas: Kopernika-Galileja-Ņūtona kosmoloģija un Darvina izvērstais evolūcijas jēdziens. Abu šo teoriju tēzes plašā vērienā ir fakti: viena − populārajā izpratnē ir visai pieņemta un izprasta, bet otra – ne. Kāpēc?

Lai izlobītu šādam jautājumam atbildi, te vairs nevar runāt par pierādījumu kvalitātēm, kas abām teorijām ir vienlīdzīgi attīstītas: evolūcijas un darvinisms ir tikpat labi pamatots no zinātniskā viedokļa kā Kopernika sistēma. Atstājot pie malas nezināmos elementus, kas ir katras zinātnes sastāvdaļa, evolūcija tomēr ir fakts, − t.i., kaut kas, kas ir „pietiekami pierādīts, tā kā jēdziena principiāla nepieņemšana būtu apzināta perversitāte.” Lai izdibinātu, kāpēc evolūcija ir mazāk izprasta un pieņemta nekā Galileja kosmoloģija, mums ir jāpētī nevis šo teoriju fakti, bet gan jāielūkojas šo teoriju lomas nozīmē uz sabiedrību un kultūru.

Galileja domām bija oponenti ne tikai tāpēc, ka viņš teica, ka zeme riņķo ap sauli, bet arī tāpēc, ka ptolemajiskā sistēma, ko viņš noraidīja, bija simbolisks esošās iekārtas atspoguļojums: zemes lode, apjozta ar tās planētām, bija nemainīga universa centrs − iekārta, ko mikrokosmiski atainoja pāvests, kuŗu apriņķoja kardināli un citas sīkākas zvaigznītes. Ja zeme vairs nebija universa naba, cik ilgi pāvests varētu noturēt savu izcilību?

Vienādi vai otrādi (ieskaitot polītiskus apsvērumus, kā atraisīties no katolicisma ietekmes) Galileja jaunā kosmoloģija ātri guva piekrišanu. Turpretī evolūcijas idejai tas tā nav laimējies.

 

*  *  *

 

„Rietumnieciskajā psīchē” ir iespējams identificēt tendences (noslieces), kas (lielāko tiesu zemapziņas apjomā) ietekmē mūsu domāšanas veidu. Var konstatēt, ka tāpēc, ka evolūcijas jēdziens šīs tendences „neatbalsta”, t.i., neapstiprina sagaidīto, lielai daļai neinformētiem (un arī daudziem izglītotiem) nav bijis iespējams izprast un aptvert, par ko īsti modernajā evolūcijas teorijā ir runa.

Četras tendences, kas nebūt nav vienīgās iespējamās, varētu būt šādas:

Direkcionisms: doma, ka viss pasaulē esošais ir klasificējams hierarchiski, ir sastāvošs no attīstības līmeņu ķēdēm, sākot no visnenozīmīgākajiem vīrusiem, baktērijām un nonākot līdz cilvēcei − t.s. attīstības kalngalam.

Determinisms: doma, ka visu pasauli vada cēlonības likums, tāpēc cilvēka griba nav brīva, bet apstākļu noteikta visiem, pat šķietami nenozīmīgiem notikumiem, ir izvirzāms noteikts iemesls.

Graduālisms: doma, ka maiņas notiek nepakāpeniski, nemanot, lēnām attīstoties, aizvien uz „augšu”, uz perfekti ideālu rezultātu mērķējot.

Adaptacionisms: jāsaprot nevis Darvina teorijas šaurajā nozīmē, bet šādi: viss principā ietilpst, iederas esošajā. Viss ir „pareizs”; dzīvnieki iekļaujas savā apkārtnē, dzīvnieki ir labi „ieplānoti”, lai izpildītu savas funkcijas. Universa sastāvdaļas ir „pareizi” savstarpēji iekārtotas. Katram ir sava vieta. Eksistē kārtība.

Šīs četras tendences, sinerģistiski apvienotas cilvēka pasaules izpratnē, izraisa apmierinošu labsajūtu: evolūcija ir virzījusies aizvien augšup, sekojot dabas likumībām, un, nonākot pie cilvēces, ir sasniegusi kalngalu. Viss šis ir panākts šķietami tādēļ, ka cilvēce ir tas mērķis, uz ko evolūcija ir tiekusies. Viss esošais iekrīt savā vietā, jo tam ir tā jābūt. Kas gan varētu būt psīcholoģiski pieņemamāks?

Diemžēl, modernā evolūcijas teorija noliedz visas šīs tendences. Šī teorija burtiski atņem cilvēcei tās iedomāto perfektās attīstības līmeni, tās jēgu un tās attaisnojumu. Kas gan varētu būt traucējošāks?

Debatējot par evolūciju, ir svarīgi noskaidrot, par ko tieši ir runa. Evolūcijas jēdzienu ikdienas semantikā lieto, lai norādītu attīstību, izvirzību − katrā ziņā pozitīvā nozīmē. Šī ikdienas lietošana racionalizējama ar minēto četru tendenču ietekmju palīdzību: te nav runas par pareizību vai nepareizību, bet vienkārši kādas ikdienas parādības konstatēšanu.

Ir svarīgi ikdienas lietošanu atdalīt no koncepcijām, kuŗas sniedz evolūcijas teorijās, t.i., evolūcijas jēdziena zinātniskās apdarēs. Zinātnei, caur valodu paužot savus konstatējumus, nākas attīstīt terminoloģiju, kas lielo tiesu konstruēta no jau esošiem vārdiem un jēdzieniem. Diemžēl, vārdu nozīmes, lietotas zinātnisko teoriju kontekstos, ne vienmēr atbilst ikdienas vārdu nozīmēm.

Evolūcijas teorijas bija „herētiskas domas” jau pirms Darvina, bet tās pa lielākai daļai iztapa esošajiem aizspriedumiem. Tā lamarkisms ar savu uzsvaru uz pārmaiņu, progresīvismu un mērķtiecību vienmēr bija daudz „ērtāka” teorija; tas arī izskaidro, kāpēc tai vēl aizvien ir piekrišana populārajā domāšanā. Darvins, savukārt, pilnīgi noraidīja pakāpenisko attīstību, adaptacionismu un apšaubīja determinismu. Modernais darvinisms (modernā evolūcijas teorija) arī noliedz determinismu un graduālismu. Šī modernā teorija vairs nav „pa spalvai” tāpēc, ka tā pilnīgi apgāž evolūcijas vārda ikdienišķo nozīmi un padara cilvēci par nenozīmīgu putekli kosma apvāršņos.

Apskatīsim minēto tendenču virzienus un kā tie atbilst faktiem, kā arī, ko dēvē par evolūciju gan zinātniski, gan populārajā izpratnē.

Direkcionisma tendencei ir jārēķinās ar faktu, ka dabiskā izlase nenotiek progresīvi − vienkārši: nav iespējams no dabas izlases principiem izlobīt virzieniskas norādes.

Ja kāda suga spēj radīt vairāk pēcnācēju nekā apkārtne spēj uzturēt (teiksim, no barības viedokļa) un ja šie pēcnācēji izrāda dažādības (variācijas), un ja šīs dažādības ir iedzimtas, tad dabiskā izlase būs neatvairāma šo apstākļu sekas, nevis cēlonis. Visumā dzīvi palikušie būs tie, kuŗu morfoloģija un uzvešanās būs bijusi vispiemērotākā vietējiem apstākļiem, un šie organismi nodos savas ģenētiskās īpašības nākamajām paaudzēm. Dabiskā izlase tātad rodas organisma sugai iekļaujoties vietējos apstākļos. Tā nav šīs iekļaušanās cēlonis, bet gan (kopā ar sugas piemērošanos apstākļiem) sekas. Tas ir viss, ko dabiskās izlases jēdziens nozīmē; nav iespējams atvasināt kaut kādu attīstības teoriju no šādiem novērojumiem.

Tātad: kaut arī organismi, izrādot dabas izlasi, neticami viegli piemērojas savai apkārtnei, nav nozīmes jautājumam par to, vai viena lokalizēta pielaikošanās ir labāka par otru. Piemēram: katrā kompleksi attīstītā mugurkaulniekā (piemēram, cilvēkā) mīt dažādi parazīti. Daži no šiem parazītiem ir tik „zemas” dzīvības formas, ka tie nav gandrīz nekas cits, kā tikai vairošanās orgāns. Bet šie parazīti un to nēsātājs − visi ir adaptēti, lai iekļautos esošajā apkārtnē. Kuŗš ir labāks? Šim jautājumam nav zinātniskas nozīmes.

Šķiet paradoksāli, ka Darvins pats neatzina adaptacionisma, jo adaptācija resp. pielāgošanās taču intuitīvi liekas esam dabas izlases principa stūrakmens.

Darvins atzina, ka perfekts radītājs radītu perfekti pielāgotus organismus. Rezultātā viss perfekti iekļautos esošajā iekārtā, jo viss būtu sistēmatiski izplānots. Diemžēl, daba nav „perfekta”, un tieši nepilnīgajās adaptācijas izlase atklājas kā fakts. Šīs nepilnības mums demonstrē, ka jebkuŗai sugai ir vēsture. Ja pastāvētu perfekcija, nebūtu organismu evolūcijas iezīmju un tādā gadījumā nebūtu argumenta, ka evolūcija caur dabisko izlasi būtu pareizāks pieņēmums nekā vienreizējās radīšanas doma.

Darvins labi apzinājās šo pilnveidošanās trūkuma nozīmi. Viņa nākošā grāmata pēc The Origin of the Species ir par orchideju apaugļošanos. Šis darbs nebija sarakstīts, lai atpūstos no intellektuālo kalnu kāpšanas − tas bija daļa no Darvina plāna. Tajā rādīts, ka orchidejas nav vis kaut kādi samākslotas, lai panāktu apaugļošanos (kas būtu pierādījums ieplānošanai − direkcionismam), bet gan, ka orchideju ļoti attīstītie, apstākļiem vienreizēji pielāgotie seksuālie orgāni ir atvasināti no tām pašām strukturālajām sastāvdaļiņām, ko var atrast pat visvienkāršākajās puķēs. Šie orchideju orgāni tātad ir „uzrakstījuši” šo puķu šķiras dabas izlases vēsturi.

Determinisms izraisa vislielākās konceptuālās grūtības. Daudzkārt pat filozofiski kompetentas personas aizrādījušas, ka darvinismam nevar būt taisnība, jo tas balstīts uz gadījuma rakstura norišu izpausmēm. Esot tikai jāapskatās apkārt, lai redzētu, ka dabā eksistē kārtība. Normālais saprāts pieprasa, ka novērojamā kārtība un adaptācijas nevar būt tikai laimes gadījuma rezultāts.

Būtībā šāda argumentācija uzrāda pilnīgu darvinisma neizpratni. Darvinismam sagadīšanās gadījumi (angliski − chance events) ir vajadzīgi tikai, lai demonstrētu variācijas rašanos, nevis, lai izskaidrotu pārmaiņas. Fakts, ka šī vienkāršā koncepcija turpina arvien būt „nesaprotama”, ir pierādījums, ka pastāv bailes no visa, kam piemīt pat attāla saistība ar gadījuma rakstura notikumiem un ka determinisms šo un arī citu iemeslu dēļ jau pats par sevi ir nopietni vērā liekams pētniecības objekts.

Darvina evolūcijas teorijā gadījums (chance) rada ģenētiskus variantus, kas tad izvēršas dabas izlases ceļā, bet izlase pati ir konvencionāli noteikta. Darvins tātad bija tikai daļēji pret determinismu. Tagad modernās evolūcijas teorija ir šo robu aizpildījusi − iesaistot nejaušības procesus, lai izskaidrotu evolucionāras pārmaiņas un ne tikai to cēloni, kas ir variantu rašanās no gadījuma izsauktām pārmaiņām genu molekulārajās struktūrās. Proti, pēc modernās evolūcijas teorijas konstatējumiem gadījuma rakstura notikumi iespaido visus selektīvās hierarchijas struktūras slāņus.

Tā geni var palikt neitrāli, izbārstīti populācijā, gadījuma izkliedes veidā. Nejaušiem

gadījumiem ir loma sugu rašanās procesā. Principā, lai rastos jauna suga, esošajai ir jāsadalās tā, lai tās atsevišķie nogrupējumi nespētu savstarpēji pavairoties. Viens tiešs iespaids, kas var izraisīt šādu situāciju, ir nejaušs chromosomu savstarpējs pārvietojums oliņā vai spermā, kas aizliedz auglību rezultējošajā pēcnācējā, kopojoties savas „oriģinālās” sugas ietvaros. Tā kā šāds chromosomu pārvietojums nav nekādā veidā saistīts ar kādu specifisku adaptāciju, tad tie individi, kas atrodas vairošanās spēju izolācijā (iepretī oriģinālās grupas piederīgajiem), neizrāda nekādas selekcijas starpības − tikai citādākus chromosomu ierakstus. Šādas chromosomu maiņas notiek spontāni un samērā bieži, tā kā ikkatrā populācijā pastāv zināms skaits indivīdu ar „nenormālām” chromosomām. Ja šie „normāli sterilie” individi paspēj caur savstarpēju pavairošanos turpināt savu „līniju”, radot savstarpēji auglīgus pēctečus, tad ir radusies jauna suga. Tas būtu noticis pilnīgi neatkarīgi no kādiem dabas izlases faktoriem, bet tikai nejaušas chromosomu pārvietošanās dēļ vienā vai vairākos individos. Dabas izlase nav nedz iemesls, nedz cēlonis gadījuma rakstura chromosomu maiņas notikumam.

Nejaušības gadījumam varbūt ir vēl lielāka loma tad, kad notiek zemes lodes apmēra katastrofālas dzīvības formu izmiršanas. Aizvēsturē ir notikušas vairākas šādas grūti aptveŗama apjoma masu izmiršanas, kuŗās neskaitāms daudzums sugu pazuda uz visiem laikiem. Zinātnieki atsaucas uz šīm pārmaiņām, lai nospraustu bioloģisko un ģeoloģisko ēru robežas.

Visplašāk pazīstamā šāda sugu izmiršana notika krīta/terciārās ēras pārejas robežā pirms 65 miljoniem gadu, kad dinozauri un daudzas citas radības izzuda no zemes virsas. Rēķina, ka Permas ērā pirms 225 miljoniem gadu izmira vairāk nekā puse no jūrā mītošajām bezmugurkaulnieku ģintīm. Ģints ir samērā augsts taksonomijas līmenis − un puse no eksistējošām ģintīm reprezentē lielu skaitu atsevišķu sugu. Ja izmirst ģints, tas nozīmē, ka izmirušas visas tajā pastāvošās sugas.

Notiekot šādām izmiršanām, sugas izzūd aiz iemesliem, kam maz sakara ar sugu adaptācijas līmeni. Visumā neparedzēti laimes gadījumi nosaka, kas izdzīvo, kas ne. Turpina uzkrāties pierādījumi, ka šīs masu izmiršanas ir saistītas ar izplatījuma ķermeņu ietriekšanos zemes lodē. Sākotnēji domāja, ka atbildīgi ir asteroīdi, bet jauni pētījumi par šīm izmiršanām atklāj periodiskumu (apm. 22 milj. gadu). Ja tā ir, tad pastāv iespēja, ka periodisks komētu „lietus” varētu būt cēlonis šīm mūsu planētas biosfairas katastrofām.

Nav svarīgi, vai jau minētās izmiršanas ir asteroīdu vai komētu izraisītas; galvenais ir tas, ka šādi gadījumi nav bioloģiski pareģojami. Sugām nav iespējas bioloģiski sagatavoties un nodrošināties pret neparedzamu komētas saskarsmi ar zemes lodi. Masu izmiršanas ir tik graujošas un visaptveŗošas, ka to rezultātā tiek pārmainīta visa planētas biosfaira. Šīs pārmaiņas nav atkarīgas no dzīvi palikušo radību īpašībām. Turpmāko biosfairas saturu ir izraisījis katastrofāls gadījums, kas pats par sevi ir nejaušs notikums.

Graduālisma koncepcija ir evolūcijas ikdienas nozīmes instrumentālā koncepcija. Ja nu evolūcija patiešām eksistē, tad maiņas noteikti notiek nemanot. Ja tā nav, tad evolūcijas vietā ir notikusi revolūcija! Šim graduālismam arī piemīt zemapziņas nosliece, kas vedina uz izpratni, ka notiekošās maiņas garantēti rezultēsies augstvērtīgākā produktā. Ja šis pozitīvais elements nav saskatāms, tad nenotiek vis evolūcija, bet retrogresīvs „atslābums”: deģenerēšanās „primitīvāku”, mazvērtīgāku formu virzienā.

Pētījot sugu attīstību, rādās pavisam cita aina. Periodiskas, bet sastāvā atšķirīgas evolūcijas „līdzsvara” fāzes, kas nomainās katastrofāli (liekot vērā, piemēram, iepriekš minētos faktus), ir tikpat iespējamas. Modernās evolūcijas teorijas koncepcija izvērš domu, kas principā nav nekas jauns, bet tikai faktu apskate no cita viedokļa. Sugas parasti daudz nemainās to miljonu gadu eksistences sprīžos, bet sekojošās, jaunās sugas, attīstījušās no vecajām, pēkšņi pārņem to vietu. Visas šīs pārmaiņas, šķiet, notiek, sugām pēkšņi sazarojoties („attīstība”) ģenētisku iemeslu dēļ. Vienlaicīgi no vienas sugas pēkšņi rodas vairāki varianti. Kas rādās esam pakāpeniska attīstība, piemēram, zirga evolūcijā (pēc klasiskās evolūcijas teorijas), būtībā ir tikai šķitums, jo mēs šo attīstību vērojam tikai izejot no vienas, dzīvas palikušas, variācijas viedokļa. Vērojam tieksmi uz ķermeņa apmēru palielināšanos, pamazinātu kāju pirkstu skaitu u.t.t. Bet tas tāpēc, ka izvērtējam evolūcijas rezultātu no eksistējošās ģints Equus, kas pārstāv lielķermeņa un apvienotu kājpirkstu sugas. Faktiski Equus attīstība no Eohippus senču ģints ir tikai viens (eksistējošais) rezultāts no iespējamā sazarotā zirgu attīstības „koka”. Equus ir dzīvi palikušais piemērs no visām zirga „koka” dotajām variācijām, − bet rezultāts varēja būt arī citādāks. Ja, piemēram, dzīvi palikušie piemēri būtu bijuši no ģints Nannippus (kas izmira tikai priekš dažiem tūkstoš gadiem), zirgi būtu bijuši tāpat vienpirkstnieki, bet tikai zaķa lielumā! Ja šāds „zirgs” būtu šodienas pazīstamā zirga forma, tad „tendence”, kuŗu saskatītu, norādītu uz mazāku ķermeņa izmēru lielumu, un šo tendenci pieņemtu tikpat droši kā tendenci uz lielākiem ķermeņu izmēriem, kas ir pašreizējā norma. Šķietamā eksistējošo formu analizēšana, iepretim tās priekšteču variācijām, ir tikai konstatējums, nevis piedēvējams cēlonis kādam attīstības virzienam.

 

*  *  *

 

Kaut gan evolūcijas jēdziens ir attīstījies, starp citu, četru iepriekšminēto tendenču ietekmē, modernā evolūcijas teorija nedz sastāv no šīm tendencēm, nedz faktuāli vai konceptuāli atrod tās par vajadzīgām, lai sevi aizstāvētu.

Evolūcijas teorijas saknes radās dažu cilvēku aizdomās par pasaulē šķietami notiekošiem procesiem: evolūcijas koncepcija izvērtās teorijā pēc esošā un bijušā salīdzināšanas un rezultātu izklāstīšanas attiecīgi piemērotā terminoloģijā. Ir iznācis tā, ka evolūcijas jēdziena izpratne ir izmainījusies tik tālu, ka modernās evolūcijas teorijā atmesti kā lieki tās izsaucēji iemesli. Šie iemesli (minētās tendences) būtībā vairs neizskaidro evolūcijas procesus. Tas automātiski nozīmē to, ka cilvēcei dabas evolūcijas procesā pašā nav nekādas noteikšanas, kas varētu būt galvenais iemesls, kādēļ cilvēkam, evolūcijas teorija ir grūti sagremojams kumoss.

Teoriju vienlaicīgā saskaņa ar dabā notiekošo un nesaskaņa ar t.s. „normālo saprātu” noved pie sprieguma stāvokļa un pat pie šķelšanās nogrupējumos pie citkārt līdzīgi domājošiem cilvēkiem.

Konceptu graujošas teorijas formulēšanas sekas sociokultūrālajā laukā var būt tikpat nozīmīgas, kā ģeoloģisko laikmetu maiņu katastrofālās masu izmiršanas ar attiecīgām sekām cilvēces psīchosfairā.

Modernās (pēdējo pāris gadusimteņu) pasaules izvirzītāji notikumi un to atbalstītāji resp. izraisītāji − socioekonomiskās teorijas ir vai nu apzināti vai neapzināti daudz ietekmējušies no tām domām, kas izraisīja evolūcijas teorijas attīstību. Apziņa, ka šīs „stūrakmeņu” domas nav nekas cits kā tikai antropocentrisks blefs, ir neizdevīga šodienas „pāvestiem” un viņu „kardināliem”.

Kā nekā dzīvojam laikmetā, kuŗā „evolūcijas” temps ir tik straujš, ka ekonomiskās mērķtiecības saceltajos putekļos atliek maz laika padomāt par to, ka vēl ne pat pirms simt gadiem latviešu zemnieki tautasdziesmas dziedāja ikdienas darbos, kamēr izglītotie kala smadzenēs jaunākās teorijas. Tagad tautasdziesmas − ir muzeja objekts.

Jā, bāliņ, laiki mainās. Laikam evolūcija.

 

Māris Bite